"Mēs viens otru ļoti mīlam, bet varam arī iespītēties" - saruna ar mūziķi Gacho un viņa mammu Janu

“Man ir idejas, kādu es gribu redzēt sevi, kādai jābūt manai mūzikai, un es uz to tiecos,” saka reperis Gatis Irbe jeb Gacho un Mesa. Tikko iznākusi Gata grāmata Vērtības, kurā viņš ar skaudru godīgumu apraksta visai grambaino ceļu, kas aizvedis līdz skatītāju tūkstošiem Arēnā Rīga un Mežaparka Lielajā estrādē. Gata mamma Jana Irbe-Iškova dēla panākumiem joprojām īsti nespēj noticēt. Grāmatu pirms tās iznākšanas Jana nav lasījusi un šķiet nedaudz satraukusies – vai tikai Gatis nebūs izstāstījis par daudz...

Vērojot tavu ceļu, nevar nepamanīt, ka esi ārkārtīgi strādīgs. Arī tavā grāmatā lasāms, ka caurām naktīm esi rakstījis, labojis un pārlabojis. Cits varbūt būtu atmetis ar roku.

GATIS: Kad sāku nodarboties ar mūziku, tas bija hobija līmenī. Taču es principā, ja kaut kas ir sākts, nespēju atmest ar roku. Labāk mēģinu iet uz mērķi un man nesanāk, nekā pēc tam pārdzīvoju, ka pat nemēģināju. Tāpat ar mācībām – ai, grūti, pametīšu... Taču tad būšu palaidis vējā gadus. Domāju, vēlme realizēties nozīmē, ka man kaut kā ir trūcis. Tāpat ir materiālajā plānā. Ja kaut ko gribas, tiecos to dabūt – kaut vai konkrētas firmas bikses.

JANA: Manuprāt, viņā vairāk ir spīts un azarts. Ja kaut kam pieķeras... Pat ja iet ar bērniem pamētāt bumbu, Gatis tajā ir iekšā ar sirdi un dvēseli. Vai tā būtu riteņbraukšana vai mūzika, viņā dzimst azarts, ka jāizdara labi, nevis šā tā. Neraugoties uz to, ka mēs abi esam diezgan paslinki, darāmo paveicam kārtīgi.

G.: Turklāt man gribas būt līderim. Ja kāds teiktu – ai, izbraucam ar riteni sacensībās, bez fanātisma un cenšanās pēc rezultāta –, es vienkārši tā nevarētu, aizliktos pirmais, lūst vai plīst! Es gribu sevi pierādīt. Laikam mammai taisnība – tas ir azarts.

Ar daudz ko piedzimst, daudz ko izdodas ieaudzināt. Gatis ir atbildīgs un pieklājīgs. Vai tas ir ieaudzināts?

J.: Visu Gatis pats. Vai nu viņš ir novērojis, ka tuvākie tā dara, vai kā citādi, bet es to neesmu mācījusi. Neesmu arī pieprasījusi, ka obligāti jāsakārto istaba vai tamlīdzīgi. Manuprāt, cilvēks piedzimst nevainīgs un izaug pats. Vēlāk, iespējams, dzīvē viņu kaut kas pabojā. Citam daļa labā paliek, citam varbūt ne. Acīmredzot pati biju pieklājīga. Un vispār viss labais Gatim ir no manis! (Smejas.)

G.: Tagad pats domāju, no kurienes tas nāk. Vienmēr esmu teicis lūdzu, paldies un atvainojiet, izturējies pieklājīgi. Varbūt manu uzvedību ietekmēja vecmāmiņa, varbūt tas ir gēnos. Pats esmu ļoti emocionāls un nevaru iedomāties, ka varētu būt nekaunīgs un pret kādu rupji izturēties.

Kas ir tas “viss labais” no mammas?

G.: Neatlaidība. Uzņēmība.

Vai tiešām Gatis piederēja brīnumainajam vienam procentam bērnu, kuriem ir kārtīga istaba?

J.: Nē, bet viņa māsai bija vēl trakāk. Uzskatīju – tās ir viņu istabas, lai viņi tur dara, ko grib, kaut vai kāpj pāri kaudzēm. Tas ir posms, kas agri vai vēlu pāriet.

G.: Tagad mani pie kārtības sauc sieva...

J.: Jā, beidzot ģimenē ir ienākusi viena kārtīga sieviete.

Jana, kā jums ar Gati gāja mazotnē un pusaudža gados?

J.: Ja arī sarežģījumi bija, es tos neatceros. Biju jauna, man tas šķita smieklīgi – kā ir, tā ir! Pāris reižu esmu gājusi uz 100. vidusskolu. Strīdējos skolotājiem pretī kā lauvene – protams, man šķita, ka mans dēls neko traģisku nav varējis izdarīt. Ja es būtu vecāka, varbūt uztvertu to citādi.

G.: Skaidrs, ka biju diezgan traks; par to rakstu arī grāmatā. Manis dullākā versija bija pamatskolas 1., 2., 3. klasē. To jau var redzēt pēc piezīmēm. “Gatis atnāca uz skolu, bet pēc stundas aizgāja prom.” “Mēs jūsu bērnu vairs nemācīsim, māciet viņu paši.” “Varat savu dēlu paturēt sev!”

Visu sarunu ar Gati Irbi un viņa mammu Janu Irbi-Iškovu lasi žurnāla Patiesā Dzīve jaunajā numurā, kas no 10. janvāra pieejams labākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā. Žurnāla digitālo versiju meklē vai abonē Zurnali.lv.