"Manām saknēm varētu būt saistība ar Polijas ebrejiem." Ko lasa dzejnieks Toms Treibergs?

Dzejniekam Tomam Treibergam šis pavasaris bija radoši piepildīts: pateicoties Latvijas literatūras eksporta platformai “Latvian Literature”, viņš devās uz Leipcigas Grāmatu tirgu un “Dzejas māju” (Haus für Poesie) Berlīnē. Viesošanās mērķis bija kopā ar dzejniekiem – Māri Salēju, Ligiju Purinašu un Ingu Pizāni – iepazīstināt vācu un Vācijā dzīvojošos lasītājus ar aizvadītā gada rudenī iznākušo latviešu mūsdienu dzejas antoloģiju “Man likās, klauvēja” (Mir war, als ob es klopfte, parasitenpresse, 2023). Savukārt tepat kaimiņos, Lietuvā, šogad plānots Toma trešā dzejas krājuma “Biezoknis” (“Neputns”, 2019) izdevums lietuviešu valodā. Atdzejotāja Dominika Norkūna veikums tiks izdots salīdzinoši nesen izveidotajā, bet jau ievērojamu lasītāju interesi raisījušajā izdevniecībā “Bazilisko ambasada”.
Toma Treiberga dzeja lasāma arī tīmeklī, interneta blogā “Tur ir kaut kas vēl”, bet uz dzejnieka naktsskapīša, ceļasomā vai līdzās datoram vienmēr ir aicinošu grāmatu kaudzīte.

Dzejas anatomija

Tomass Stērns Eliots Eseju izlase. 1963

Lai izskaidrotu citiem un arī pašam sev dzejas rakstīšanas dziļākos slāņus, visbiežāk ķeros pie Tomasa Stērna Eliota (1888–1965) esejām.

Tās aplūko tādas tēmas kā vēstures un tradīcijas izpratni rakstīšanas procesā, pārskata Senekas, Kristofera Mārlova, Viljama Šekspīra, Viljama Bleika un citu autoru specifiku un nozīmīgumu, spriež par kritikas lietderīgumu un šī rakstniecības paveida zemūdens akmeņiem.

Nobela prēmijas laureāts literatūrā (1948) savā dzejā gluži kā uz galda virsmas izklāj visu 20. gadsimtu ar tā peripetijām un indivīda meklējumiem pēc savas sūtības piepildījuma, kas bieži vien sāpīgi atduras traumējošos sadures punktos. Bet, ja Eliots šajā grūtajā ceļā saviem sekotājiem palīgos nedotu ironiju un ar pagātnes atblāzmām piesātinātu nākotnes ainu, būtu maz tādu, kuri dzejniekam vēlētos sekot.

Eliota nolūki šajā izdevumā apkopotajās esejās ir ne tik daudz sarežģīti, cik daudzpusīgi, – viņš norāda, ka dzejniekam ir jāatrodas ļoti dažādās eksistences kategorijās vienlaicīgi. Piemēram, domājot par pagātnes kultūras mantojumu, kas veido tradīcijas un kanonus, dzejniekam vienlaikus jātur roka uz pulsa arī šībrīža aktualitāšu plūdumā. Viņš, gluži kā garāmejot, pasviež domu, ka māksla pati par sevi neattīstās, tajā pašā laikā mākslas materiāls (medijs) nekad neatkārtojas un ar katru nākamo izmantojumu piedzimst no jauna. Savā esejā Tradīcija un individuālais talants (1919) viņš raksta: “Dzejniekam jāapzinās, ka Eiropas prāts – un viņa dzimtās zemes prāts – ir daudz nozīmīgāki par viņa paša prātu. Bet to iespējams apjaust tikai pēc gadiem. Šis prāts ir mainīgs, tas attīstās un neatstāj savā ceļā neko neaplūkotu; dzejnieka prāts neļauj novecot ne Šekspīram, ne Homēram, ne akmens gravīrām no paleolīta ēras.”
 

Rakstnieks rakstniekam

Svens Kuzmins Skaistums un nemiers. 2023

Apzīmējums “dzimis rakstnieks” ir riskants, jo tā pielietojums bieži var tikt uztverts kā subjektīvas jūsmas pildīts slavas dziedājums. Taču ir gadījumi, kad nekā citādi kāda autoru nemaz nevar noraksturot. Mans ilggadējs draugs, domubiedrs un kolēģis (gan etīžu teātrī NERTEN, gan savulaik Latvijas Radio raidījumā Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru) Svens Kuzmins gadu gaitā ir apaudzis ar biezu ietekmju, skolu un estētikas virzienu kārtu. Diplomēts gleznotājs Latvijas Mākslas akadēmijā, radošās rakstīšanas pasniedzējs, aktīvs starpvalstu literāro sakaru dibinātājs un uzturētājs, žurnāla Rīgas Laiks redaktors – ne pēc “burta”, bet ieguldītā darba apjoma. Atsaucoties romānu sērijas Es esmu kuratorei, apgāda Dienas Grāmata vadītājas Daces Sparānes aicinājumam aizvietot mūžībā aizgājušo rakstnieku Paulu Bankovski un rakstīt romānu par Kārļa Skalbes dzīvi, Svens uzkrāva sev divtik smagu nastu. Viena lieta ir atspoguļot cilvēka rakstura un ideālu apjomu, bet cita – nostādīt viņu sarežģītos ģeopolitiskos apstākļos, kur vienai lielvarai lemts iegāzties bezdibenī un uz tās pīšļiem tapt jaunai.

Šajos spēles noteikumos Svens nav zaudējis sev raksturīgo humoru, kurā par tūlītēji atrisināmu formulu svarīgāks ir aizplīvurojums un pastarpinātība. Tas ir rets savienojums ne tikai latviešu valodā lasāmajā, bet jebkurā citā valodā sarakstītā daiļliteratūrā.

Kara saknes

Čārlzs Simičs Attēlu dzīve. Prozas izlase. 2015

Izcilais serbu izcelsmes amerikāņu dzejnieks Čārlzs Simičs ir Pulicera prēmijas un Zbigņeva Herberta Starptautiskās literatūras balvas laureāts. Kārļa Vērdiņa atdzejotais Simiča krājums Nav gala pasaulei ir viens no maniem spēcīgākajiem radošajiem orientieriem, jo Simiča izteiksme allaž rosina paklusēt un iepauzēt, pirms runāt, stāstīt, pierakstīt vai publicēt.

Eseju un prozas miniatūru izlasē Attēlu dzīve dzejnieks skaudri atklāj savu traumatisko pieredzi Otrā pasaules kara laikā, piemēram, guļot ar seju ledainos dubļos aviācijas uzlidojuma laikā. Protams, mūsu domās kara ir atliku likām, taču šajā grāmatā autors lasītājam piešķir daudzdimensionālas acenes – gluži kā pie optometrista, kad uz deguna tiek uzkabināts ietvars ar nomaināmām lēcām. Simičs piedāvā uzlūkot militāru konfliktu iedīgļu rašanos.

Vispārējus pārlūkojumus, piemēram, par dažādu Eiropas daļu un ASV kultūru interešu krustošanos divu gadsimtu gājumā nomaina iešaurināti, intīmi un klusi tēlojumi bezmaz dienasgrāmatas ikdienišķībā. Kā viens no motīviem, kurš vairākkārt atkārtojas šajos mazformāta pierakstos, ir lasīšanas kā absolūti suģestējošas nodarbes uzsvērums. Iedvesmas enciklopēdija – tā varētu noraksturot šo grāmatu, tādēļ arī tā ir viena no manām visbiežākajām ceļa biedrenēm.

Ar skatu uz augšu

Harolds L. Senkbeils Dvēseļkopšana. Luterisma mantojuma fonds, 2019

Jo vecāks kļūstu, jo vairāk apzinos Dieva klātbūtni savā dzīvē, tāpēc ar interesi lasu mācītāja Harolda L. Senkbeila grāmatu, kas galvenokārt paredzēta topošiem vai savu kalpošanu tikko sākušiem mācītājiem primāri protestantisma ietvarā. 1945. gadā dzimušais Senkbeils 32 gadus ir kalpojis par mācītāju luterāņu baznīcās Misūri Sinodes draudzēs, un jau 25 gadus viņš ir profesors Konkordijas Teoloģiskajā seminārā Fortveinā, Indiānā.

Kā tas bieži notiek ar prominentiem cilvēkiem, visinteresantākais ir viņu ceļš uz viņu personīgajām virsotnēm. Senkbeila gadījumā viņa bērnības un pusaudzības periods cieši sasaucas ar manējo  – abi esam uzauguši laukos, vien amerikāņu teologa ģimene ar zemkopību nodarbojās daudz nopietnākos apjomos nekā mani vecāki.

Mācītājs šo savas dzīves sākotnes šķautni izmanto kā caurgaismojumu arī tajās grāmatas epizodēs, kurās runā par ticības nozīmi, cilvēciskajām šaubām un bailēm, kas novietojas nevis pretstatā ticībai, bet to papildina un spēcina.

Pārmaiņu vējos

Jichoks Baševis Zingers Šoša. 2023

Nostāsti par manu vecvecāku – no tēva puses – ģimenes takām 20. gadsimta sākumā ir atstājuši norādes par priekštečiem Polijā, un, ņemot vērā uzvārda īpatnības, manām saknēm varētu būt arī kāda saistība ar ebrejiem. Taču tas ir tikai viens no iemesliem, kādēļ mani allaž ir saistījusi Izraēlas tautas vēsture, kultūra, tradīcijas un, nenoliedzami, jūdaisms. Rosinājumu papildus pētīt un apzināt ebreju pasaules redzējumu guvu, studējot Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē. Šajās studijās ļoti nozīmīga vieta bija senebreju valodas apguvei, lai varētu lasīt Vecās Derības tekstus oriģinālā.

Tādēļ Māras Poļakovas tulkotais jidiša rakstnieka Jichoka Baševa Zingera (1903–1991), kurš anglofonajā pasaulē zināms kā Aizeks Baševis Singers, romāns Šoša manī norezonēja īpaši dziļi. Romāna darbība aizved uz Varšavu pagājušā gadsimta 30. gados, kas ir viena no dziļākajām vātīm Eiropas kartē, ko iecirta Otrais pasaules karš. Pastāv vēsturnieku aplēses, ka kara laikā tika pilnībā iznīcināti 85 % Varšavas.

Romāns iesākas vēl pirms dramatiskajiem notikumiem, tieši tādēļ vēl jo nospiedošāks ir priekšnojautu smagums. Stāsta galvenais varonis ir Ārons Greidingers, tikko pilngadību sasniedzis godājama rabīna dēls, kurš atgriezies savā bērnības pilsētā Varšavā un apņēmies kļūt par rakstnieku. Galvaspilsētas drudžainā dzīve, mākslinieku pieticīgā, tomēr jaudīgā bohēma, gadījuma mīlas dēkas nostājas pretstatā sen aizmirstai bērnu dienu draudzenei, mazajā Krohmalnas rajoniņā par vientiesi uzskatītajai Šošai. Varbūt šis ir motīvs, kas apliecina, ka “no sevis nav iespējams aizbēgt”.

1978. gadā Zingers saņēma Nobela prēmiju literatūrā un savu lekciju par godu apbalvojumam veltīja jidišam – “trimdas valodai bez valsts, bez robežām, valodai, kuru neatbalsta neviena valdība”. Ārpusnieka, neiederīgā un “Mazā cilvēka” intonācija, kuru romānā Šoša lasītājs noteikti uztaustīs, līdzībās saslēdzas ar ebreju tautas situāciju tvērumu.