Dzejniece Maija Laukmane lepojas, ka ir kurzemniece: "Literāro dzīvi neveido tikai elitārie Rīgas dzejnieki"

Maija ir rotājusies ar maučiem – kopš iegādāti, tie top uzvilkti teju katru dienu. Pulsa sildītāji noder arī siltā laikā, bet vispār Maijai nekad nav auksti. Arī ziemā viņa basām kājām var iebrist jūrā un priecāties kā bērns. Dzirkstošie smiekli pieskandina apkārtni un ir lipīgi. Maija reti bēdājas, jo ir radusi priecāties par šo pasauli, kur atradusies vietai arī viņai.

Sniedz personības spēku

Kompliments tavai pēdējā grāmatai! Tā domāta bērniem, bet, manuprāt, var noderēt ikvienam, kuram ir interese par Talsiem un personām, kuru vārdā nosauktas šīs Kurzemes mazpilsētas ielas.  

Pag, es vispirms pastāstīšu par pirmspēdējo grāmatiņu! Tas ir mans joks. 2021. gada oktobrī man piezvanīja redaktore no Zvaigzne ABC un sacīja: “Maijiņ, mēs gribam izdot tavus ziemas un Ziemassvētku dzejoļus, bet tā, lai decembra pirmajā pusē vai vismaz decembra vidū tā grāmata būtu.” Atbildēju, ka tekstus varu ātri saradīt. Lai taptu bērnu grāmata, jābūt 35 dzejoļiem. Man jau kāds arī bija, bet zināju, ka māksliniekam ilustrācijas prasīs aptuveni gadu. Lai šo lietu neatliktu, aizgāju uz bērnu mākslas skolu Talsos un jautāju: “Vai jūs divu nedēļu laikā varat sazīmēt?” Viņi to izdarīja. Tā nu Ziemas grāmatiņā iekļauti bērnu zīmējumi, tāpēc man tā ir ļoti mīļa. Savukārt mana pēdējā grāmata ir Ielošanās – Talsu ielu līkloči un noslēpumi. Tā tapa, kad dzīvoju Rakstnieku mājā.

Tātad tur rakstīji dzejoļus, kas veltīti Talsu ielām?

Jā, bet ne burtiski. Šie dzejoļi nesniedz izziņas, kurā gadā kāda iela ir atklāta. Piemēram, ja tā ir Ziemeļu iela, mazliet ir runāts par sajūtām, piemēram, kas ir vējš. Pēc kāda laika izlēmu, ka ir vajadzīga nodaļa, kas būtu par ievērojamu cilvēku vārdos nosauktajām ielām.

To, kas ir Rainis un Aspazija, visi zinām, arī to, kas ir Krišjānis Valdemārs, bet bieži ir gadījies, ka man jautā, kas tas Fricis Blumbahs īsti ir. Es centos nekoncentrēties uz informāciju, kurā gadā kurš ir dzimis, bet sniegt cilvēku personības spēku. Daudzi zina, ka Lindulis ir dzejnieks, ar literatūru cieši saistīta personība, bet kāds ir viņa mūža rits? Ja ej Talsos pa šo ielu, tev tas ir jāzina. Lūk, šāda grāmata. Priecājos par veiksmīgo sadarbību ar mākslinieci Antru Auziņu-Bajāri. Viņa tik ātri un radoši strādā!

Tu esi dzimusi Kandavā. Kas ir Kurzemes īpašais šarms?

Es joprojām nāku no Kandavas. Šis process, cik es dzīvošu, tik arī tā notiks. Visi mani senču bišu ceļi, kā es saku, ir tepat: Kabile, Kandava, Sabile, Talsi. Tā ir mana puse jau no laiku laikiem. Ar vienu sirds daļu dzīvoju mūžu Kandavā, bet ar otru – Talsos. Kurzemes šarms ir tas, ka Dievs mums ir iedalījis skaistas vietas. Mēs esam kā tāds kastanītis čauliņā. Mums ir meži. Tu brauc, un tev ir mežs, mežs, mežs un vesela domu telpa. Mēs, kurzemnieki, arī kā cilvēki esam vairāk sevī, bet daba mums ir iedevusi šo vienreizējo sevis turēšanu ciešāk. Man šķiet, ka mēs protam pateikt vārdu laikā, neliekuļojot pateikt, un tam arī ir liela nozīme. Tas arī mums ir kaut kā tā dāvāts. Zinu, ka Kurzeme ir jāsargā, un es nedrīkstu gļēvi nodurt galvu un stāvēt malā. Arvien vairāk ir tādu situāciju, kad saku, ko es domāju un ko jūtu.

Kā nonāci pie dzejas?

Vienmēr bērniem un skolu jauniešiem saku: “Jo tālāk aiziesiet no skolas un atskatīsieties uz saviem skolas gadiem, jo vairāk pateiksiet savam skolotājam paldies.” Bieži uznāk dusmas, jo skolotājs prasa, liek, bet tam skolotājam ir kāds neredzams lāzers, ar kuru viņš uztausta, kādi talanti bērnā dzīvo. Tā bija arī ar mani skolas laikā. Bieži dusmojos uz literatūras skolotāju, kura, kad rakstīju sacerējumus, teica, lai pielieku klāt kādu dzejoli. Tad domāju, ka skolotāja mani īpaši spīdzina, liek darīt to, ko citiem neprasīja. Vajadzēja paiet daudziem gadiem, lai saprastu, ka skolotāja redzēja to, ko tobrīd vēl nejutu, – ka man patīk ātri strādāt ar vārdiem.

Kad atnācu uz Talsiem, šeit rajona bibliotēkā strādāja bibliogrāfs Jānis Tāle, kurš bija izveidojis visplašāko dzejas kartotēku. Pie viņa no visām Latvijas malām brauca radošas personības – ne tikai dzejnieki un rakstnieki, bet arī mākslinieki, jebkurš, kuram vajadzēja kaut ko papildus par kādu noteiktu tēmu. Teiksim, piezvanīju Jānim Tālem un prasīju, vai varu dabūt ko vairāk par tādu tēmu kā aka, kas par to ir pateikts prozā vai dzejā. Viņš paskatījās kartotēkā un teica: “Te būs!” Tajā laikā ar Tāli ļoti daudz sarunājos, vienu dienu viņš mani saņēma pie rokas un sacīja: “Maija, jūs rakstāt dzeju.”

Apgalvojuma formā?

Jā, tas nebija jautājuma teikums. Protams, aiz cieņas pret šo lielo personību nekoķetēju. Teicu, ka rakstu, bet neesmu pārliecināta, kas tas vispār ir. Smejos, ka esmu visilgāk skolotā dzejniece Latvijā, jo Tāle man septiņus gadus lika pirmdienās aiziet pie viņa un atrādīt, ko esmu uzrakstījusi. Pirmais, ko viņš man mācīja, bija skatīties, lai tekstā nebūtu teikumu, kas sākas ar es. Tālem bija ļoti tīra latviešu valoda. Viņš mācīja runāt bez liekiem vārdiem un atkārtojumiem, atrast noslēpumu, ko ielikt tekstā. To visu viņš man mācīja, un tā ir labākā, lielākā un vērtīgākā mācība, kas man ir bijusi.

Protams, Tāle man daudz deva lasīt – tāpat kā Aleksandrs Pelēcis. Kā tu vari būt Maija Laukmane, ja neesi lasījusi Maiju Meirāni, nezini Veroniku Strēlerti, Kārli Ieviņu? Lūk, un pēc septiņiem sadarbības gadiem ar Tāli viņš teica: “Šovakar Padomju Karoga redakcijā ciemosies Ilgonis Bērsons. Viņš ir novada literātu apvienības dzejas konsultants. Es ar tevi iepazīstināšu.” Biju nobijusies kā eksāmenā, viss zieds – un es, maziņa iesācēja. Tad arī sākās pirmās publikācijas vietējā Talsu avīzē. Valdemārs Ancītis, Māris Čaklais bija tie cilvēki, kuri man pavēra ceļu uz Rakstnieku savienību.  

Dziļi, dziļi slēpta atbildība

Vai atceries pirmo sajūtu, kad ieraudzīji, ka tevis teiktie vārdi redzami laikrakstā?

Bija prieks, pārsteigums – tieši tas pats, ko tagad vēroju, strādājot ar jaunajiem autoriem. Manī bija kaut kur dziļi, dziļi slēpta atbildība. Prieks, pārsteigums un atbildība ir trīs atslēgas vārdi. Sapratu, ka man nav jāsmērē sviestmaizes, bet jāstrādā ar 33 alfabēta burtiem. Tā man joprojām ir dāvana mūžam.

Saki, lūdzu, ko tev nozīmē tikšanās ar lasītājiem?

Man īpašs notikums vienmēr ir tikšanās tieši ar jauniešiem. Baidos, tas būs rūgts brīdis, kad jutīšu, ka viņi vairs mani nepieņems, ka viņiem nebūs interesanti tas, ko runāšu. Rudenī biju Dzejas dienās Rojā. Pilna mazā zālīte bija ar jauniešiem. Sacīju, ka laikam ir jābeidz, jo mēs jau ļoti ilgi runājam. Viņi teica, ka vēl vajag parunāt. Tad šķiet, ka tevī pašā vēl ir tik daudz zvaigznīšu un debess. Iedot otram vari, ja sevi kop, ja tevī ir, ko dot. Skolotājiem īstenībā nav nemaz tik daudz tā brīvā laika, lai viņi tādā veidā runātu. Man šķiet, ir jābūt stiprai personībai, lai lasītu dzeju. Ja dzejas vārdi ir stipri un spēcīgi, tie aizved ļoti tālu – aizved ilgās, arī skumjās, kādā rūgtā asarā. Vienā rindā var atrast bezgala daudz, visu dzejoli vari pat neizprast, bet viena frāze ar tevi tā rezonē, ka tev mazlietiņ citas durvis paveras vaļā. Man šķiet, ja esi cilvēks ar tieksmi augt vertikālē, Dzejas dienas ir nepārtraukti. Tā ir cilvēka paša izvēle.

Vai ir jautājumi, kuri tev, tiekoties ar lasītājiem, jau ir apnikuši?

Nē, un bērniem nešķiet, ka viņu jautājumi ir muļķīgi, bet tie tiešām  atkārtojas, piemēram, cik jums ir uzrakstītu dzejoļu. Tad stāstu, ka dzīve ir pilna ar tādām lietām, kuras neskaita. Ja kādam jautāšu, cik labu vārdu viņš pateicis mammai vai omītei, cilvēks apmulsīs. Es arī apmulstu, ja tu man tagad jautātu, cik dzejoļu esmu uzrakstījusi. Neskaitu, tikai rakstu, un tad tie iznāk grāmatā. Tikšanās reizēs bieži atkārtojas jautājums, vai atceros pirmo uzrakstīto dzejoli. Pēdējā laikā ļoti daudz jautā par mūziku. Aizvien biežāk mani dzejoļi tiek komponēti. Sirds dziesmās notika balsojums par Kristīnes Brokas dziesmu ar maniem vārdiem. Tā ir cita dzīve, un par to ļoti priecājos. Esmu ļoti nemuzikāla, bet man ļoti patīk dziedāt. Nav nevienas ekskursijas, kurā nedziedu, kaut vai Bēdu, manu lielu bēdu vai Migla, migla, rasa, rasa. Rauju vaļā uz nebēdu.

Kur ņem spēku, lai atkailinātu savu dvēseli, kas notiek, publicējot vai lasot dzejoli? 

Teātra spēlētājiem, ar kuriem strādāju, saku: “Ja tu nāc uz teātra mēģinājumu un esi pieskāries durvju rokturim, lai ienāktu tautas namā, tu zini, ko tu dari, un ir notikusi tava izvēle.” Tāpat, man šķiet, katram dzejniekam ir tā, ka viņš stāv pie durvju roktura, atver durvis un pasaka: “Te es esmu. Šaujiet!” Īstenībā jau dzeja nav mana biogrāfija. Dzeja ir manas sajūtas, vēlmes, ilgas. Ejot cauri dzīvei, esmu satikusi pietiekami daudz cilvēku, kuri apgalvo, ka nelasa dzeju. Kā var tā dzīvot? Šādās reizēs esmu atbildējusi – jums atliek tikai pievērt acis, ejot gleznai garām, ejot cauri gaitenim, kur ir saliktas gleznas, jo arī glezna ir teksts bez vārdiem. Ja tevī ir emociju mācība, tu, skatoties uz saulrietu, saullēktu vai jūras malā izstumto laiviņu, bezgala daudz sapratīsi. Sevī.

Vai par dzeju drīkst teikt, ka tu strādā, radot to? Tas ir darbs?

Man ne. Esmu runājusi ar dzejniekiem un klausījusies viņu viedokļos par to. Tas ir tā, it kā mēs visi stāvētu vienā lielā aplī un vidū būtu radošums. Pamet iespēju bumbiņu, pamet. Raksti, uzraksti! Katrs to darām citādi. Tā gribēšana un iespēja ir iedota. Zinu dzejniekus, kuri gadā uzraksta trīs dzejoļus, un viņiem šķiet, ka izdarīts ļoti daudz. Tas ir viņu mērs. Es savā būtībā esmu haoss. Man nekas nekad nav ieplānots. Tas ir kaut kur citur virmojošs. Varu rakstīt jebkurā laikā, kad gribu rakstīt. No sevis prasu daudz.

Ja tu zinātu, cik daudz aizmetu kosmosā – kad viss ir tik klaji pateikt, ka dzejolis ir kā apsmērēta sviestmaize. Ja tekstam neizdodas manī aizskart ko tādu, kas līdzinās ieiešanai pa neredzamām durtiņām, tad nav jēgas rakstīt. Reizēm esmu kādā koncertā, un manī ieskanas dzejas rindas. Ja tūdaļ nepiefiksēšu, tās pazudīs, tāpēc klusītēm paņemu pildspalvu un kreisajā plaukstā pierakstu tekstu. Tas ir drošs veids, ka to saglabāt.

Tu negaidi iedvesmu?

Nē, man nevajag ne liktenīgo pildspalvu, ne liktenīgo papīru, ne kaut kādu īpašu gaismu. Ja atnāk pirmā doma, ko gribu pateikt... Man ļoti patīk spēlēt to spēli – uzrakstīt to rindu un... “Šogad rudens kā Sūniņa gleznā.” Tā varētu būt pirmā rinda, tālāk, teiksim: “Apcerošs, maigs un zeltīts.” Un es nezinu, ko teikšu pēc tam. 

To tu tagad sacerēji? Tikko?

Nuja. Rakstu un tad saku: “Maija, tagad te vajag atrisinājumu, savilkumu šai domai.” Un, kad tas ir noticis, jūtos, ka viss ir padarīts. Tad paskatos – tur par maz, tur mazliet par daudz. Paraugos uz dzeju tāpat, kā mākslinieks paskatās uz gleznu.

Vai esi sapratusi, kā pie dažiem vārdi atnāk, bet citi nemūžam nevarētu izteikties dzejā?

Īstenībā nav tā, ka nekad mūžā nevar uzrakstīt. Tas ir kaut kāds bloķējums, ko katrs pats sev uzlicis. Par to pārliecinos, kad man vasarā ir nometnes rakstošajiem jauniešiem. Tad vienmēr gadās grupā tie, kuri ir pārliecināti, ka nekas nesanāks. Kad noņem visus aizsargžodziņus, klapītes un krampīšus nost un ļauj rokai plūst kā upes straumei... Ir dažādas tehnikas. Piemēram, teātra studijā divi stāv viens aiz otra, pirmais pasaka teikumu: “Šodien es iešu pagalmā, jo...” Saku: “Stop!”, un tad otrs skrien viņam garām un pabeidz teikumu: “Man ļoti gribas satikt draugu, kurš vakar...” Atkal: “Stop!” Jaunieši mācās ātri domāt. Tā ir ļoti laba tehnika.

Uzmana, vai nesāk klabēt

Jūties izredzēta tāpēc, ka vari rakstīt labu dzeju?

Nē. Pirmkārt, nezinu, vai mana dzeja ir laba dzeja, bet es vienkārši rakstu. Mans atskaites punkts ir tas, ka zinu, ka lasa, un zinu, ka gaida dzeju. Paldies Dievam un cilvēkiem, kuri mani ir veidojuši, arī maniem senčiem, ka manī nav pilnīgi nekādu ambīciju, nav nekādas laušanās elitārā vidē. Mamma nepieredzēja manas pirmās grāmatas iznākšanu, tāpēc šo izdevumu ieliku memmītes rokās. Viņa slikti redzēja, nevarēja izlasīt, šķirstīja lapas un sacīja: “Meitiņ, apsēdies man blakus, es tev tagad kaut ko pasacīšu. Pirmkārt, lai pie tavām drēbēm nekad nepielīp iedomības putekļi, otrkārt, raksti tikai tik ilgi, līdz tu neklabi.”

Man tik ļoti iepatikās šis vārds, un es palaikam kādam tuvam cilvēkam prasu: “Paklau, es jau nesāku klabēt?” Ir daudzi, kuri raksta dzeju un nejūt, ka nevar to darīt, bet par sevi varu teikt, ka neesmu izredzēta – vienkārši daru, domāju, dzīvoju. Dzeja jau nav plāksteris. Dzejā ir jāmeklē kas vairāk par acīm saredzamo un kabatā ieliekamo. Tas man laikam izdodas. Vienmēr būs tādi, kuri sacīs: “Fui, Laukmani Maiju es nelasu!” Tas liek padomāt gan par to, ka man jāpilnveidojas, gan arī par šādu vārdu sacītāju – cik viņš pats ir dvēselē bagāts.

1991. gadā sāki vadīt Talsu literāro apvienību. Vai dari to joprojām?

Nē. Pirms diviem gadiem šo pienākumu pārņēma Andžejs Beļevičs. Strādāju ar jaunajiem literātiem, viņi rotē un mainās, tāpēc nevaru pateikt, cik viņu man ir. Pabeiguši divpadsmito klasi, viņi aiziet, bet nepazūd. Jaunieši sūta dzejoļus, un mēs satiekamies. Katru gadu meklēju jaunus talantus. Man šķiet, ja Talsos atrodas desmit, divpadsmit rakstošu jauniešu, tas ir pieklājīgi daudz.

Kas ir galvenais, ko tu centies iemācīt, izņemot, protams, tehniku?

Dzīvot, nenodurot galvu, dzīvot apliecinoties, dzīvot, nekodējot sevī man nesanāks, es nevaru, un tas neattiecas tikai uz tekstu rakstīšanu. Gribu, lai jaunieši ir drošāki un mēģina jaunas lietas. Ja neielēksi upē un nepeldēsi pāri, nekad nesasniegsi otru krastu. Dot tu vari tikai tad, ja tā glāze, ko tu pasniedz otram veldzei, nav tukša. Vienmēr iesaku daudz lasīt. Mācu viņiem to, ka latviešu dzeja nesāksies ar tevi, latviešu dzeja jau pastāv, un tu būsi viens mazs piliens traukā, bet papildināsi to, ja strādāsi ar sevi, ja zināsi atbildēt, kas ir Inga Gaile, kas ir Kārlis Vērdiņš.

Vai cilvēkam, kurš raksta, visu vajadzētu publicēt? Varbūt ir vajadzīgs iekšējais cenzors, kurš pasaka, kas ir rādāms citiem un kas jāatstāj atvilktnē?   

Katram dzejniekam ir personīgā latiņa – vai viņš vēlas augt un attīstīties, vai arī palikt uz vietas. Dzeja un radošums, kā teica Čaks, ir sirds uz trotuāra. Nevaru iziet ar nemazgātu, netīru, kleitu citu priekšā, grozīties un sacīt: “Redziet, cik es šodien esmu ļoti gaumīgi apģērbusies!” Tāpat arī ar mākslu, ne tikai ar dzeju. Pašam ir jājūt, ka tev vēl nav nekā tāda, lai to dotu citiem.

Bet daudzi nejūt!

Man liekas, aizvien vairāk ir tādu, kuri nejūt. Diemžēl. Tā vienkārši ir viņu nelaime. Ir tādi, kuri par saviem līdzekļiem izdod privātās grāmatas. Tur ir trakas lietas! Bet vienmēr būs grafomāni… Ja šāds cilvēks būtu manas jauniešu studijas apmeklētājs, es viņam pateiktu: “Tu par maz esi lasījis dzeju. Iedziļinies, domā, pavēro, meklē citu ceļu!”

Pastāsti par Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera Aleksandra Pelēča lasītavu, kurā darbojies kā brīvprātīgā!

Pelēča lasītava ir vienīgā šāda veida vieta Latvijā, to veido viena cilvēka personiskā bibliotēka. Aleksandrs divdesmit trīs gadus pavadīja izsūtījumā Sibīrijā. Par laimi, viņam bija iespēja sarakstīties ar Latvijas radošajiem kultūras cilvēkiem. Viņam uz Sibīriju sūtīja grāmatas, to darīja arī Veronika Strēlerte un Zinaīda Lazda. Kad Aleksandru atbrīvoja, viņam neļāva atgriezties dzimtajā pusē Alūksnē – vēl viens sods. Par apmešanās vietu dzejnieks kopš 1969. gada izvēlējās Talsus. Tad uz šo pilsētu atceļoja vecās sviesta kastēs sapakotas daudzas, daudzas grāmatas. Domāju, ka Aleksandram noteikti bija Latvijā lielākā privātā bibliotēka. Kad viņš 1995. gadā aizgāja mūžībā, daļu grāmatu paņēma Rakstniecības muzejs, mazliet arī Talsu Galvenā bibliotēka, bet viss pārējais ir Aleksandra Pelēča lasītavā. Tu atver tās durvis, un gaiss smaržo pēc kaut kā tāda!

Tur ierodas vēsturnieki un novada pētnieki, materiālus meklē no dažādām Latvijas vietām, jo lasītavā pieejama arī Aleksandra sarakste ar dažādām personībām. Es veidoju novada radošo personību elektronisko biogrāfisku rādītāju. Visi, visi tie, kuri ir skaistu, vērtīgu darījuši dzīvi Kurzemes pusē, ne tikai Talsos, bet arī Rojā, Dundagā, Mērsragā, Laucienē un visur citur, ir šajā personību rādītājā.

Reizēm guntiņa tikai sprakšķ

Nekad neesi slēpusi, ka ļoti mīli Latviju. Kas tevī stiprina pārliecību būt kopā ar savu tautu?

Kur vēl veselīgāka elpošana var būt kā vietā, kuru mīli un kur esi iesēts? Jā, te iet kā pa celmiem, bet tas jau nedod man tiesības mazāk sargāt un mīlēt. Latvija ir manas mājas, un, ja mājās ir kādi konflikti un kaut kā neiet vai paps nedara, ko es gribu, vai mamma ir citāda, nekā es gribētu, es jau viņus tāpēc mazāk nemīlēšu. Tāpat ir ar Latviju. Reizēm tiešām pukstu, pukojos un dusmojos, kā šo vai to var izdarīt Igaunijā un Lietuvā, kāpēc mēs tā palaižamies, kā tas tā var būt... Padusmojos, bet nesāku īgņoties.

Mans uzdevums ir dot spēku. Tas ir, man liekas, mākslas un literatūras uzdevums. Mums ļoti daudzās lietās iet draņķīgi, bet tas nenozīmē, ka es vaidēšu līdzi vaidētājiem un nekā nedarītājiem. Brīžiem šķiet, ka guntiņa tiešām tikai sprakšķ, nevis deg… Tāda sajūta ir, bet šā vai tā tas nemazina manu sirds prasību mīlēt. To gan gribu uzsvērt, ka literāro dzīvi neveido tikai elitārie Rīgas dzejnieki. Latvija ir mīļa un maziņa, un katrs novads dod savu īpašo pienesumu. Ar to varam tikai lepoties. Vienmēr ambiciozi esmu domājusi, ka mākslinieks, aktieris, arī dzejnieks, kurš dzīvo tālu no Rīgas, nav sliktāks un nesmird pēc laukiem.

Tev ir bijušas fotoizstādes – kāpēc patīk izteikties arī šādā formātā?

Tāpēc, ka ir daudzi cilvēki, kuriem visu mūžu sacīšu paldies. Ir tādi notikumi, personības un brīži, kuri ir pavilkuši uz augšu, un tā pavilkšana nenoslīd atpakaļ lejā. Jau minēju Jāni Tāli, Aleksandru Pelēci. Varētu saukt ļoti daudzus kolēģus – kultūras darbiniekus. Viens no īpašajiem cilvēkiem pilnīgi noteikti bija skolotājs Rungevics. Manā laikā, kad mācījos, bija tāds mācību priekšmets – vizuālā noformēšana. Skolotājs mācīja, kā afišas jāzīmē, lai tās būtu patīkamas, kulturālas un gaumīgas.

Apguvām arī fotografēšanu. Man ļoti, ļoti nepatika, jo mums bija smagās, lielās, neērtās Smenas un filmiņas, kas bija jāattīsta. Es jau arī ambiciozi pozicionējos un sacīju, ka man fotografēšana neiet pie sirds. Viņš atbildēja: “Laukmane var iziet ārā.” Jā, un es arī izgāju kādreiz. Rungevics bija ļoti labs cilvēks – ļoti. Bet redzi, vajadzēja paiet ļoti daudziem gadiem, lai skolotājam teiktu paldies. Viņš iemācīja, cik ļoti svarīgi ir nevis kaut kā šķībi, greizi uzņemt kadru, bet pieiet klusiņām un pamanīt – tur ir dzeja. Un tu tur atrodi ko tādu, ka cilvēks gribēs domāt par to, ko viņš redz, pavērt tās durtiņas, tāpat kā labs literārs teksts paver domu pasauli. Mēs gājām uz Ziedoņdārzu. Tur bija strūklaka, un uz tās malas stāvējām, lai augums un svārki atstarotos ūdenī. Mēs bildējām, skolotājs stāstīja par ēnām.

Tagad man šīs zināšanas ļoti noder. Ja man izdodas uztaustīt, kas mani pašu apmierina un aiziet pasaulē, un cilvēkus dara priecīgākus, ir vērts darīt. Reiz man bija dzejas vakars Talsu tautas nama mazajā zālītē, un es izdomāju, ko varētu interesantāk un citādi režisēt. Uztaisīju bildes A4 formātā, apliku apkārt pelēku rāmīti un ar lipeklīti pie vienas brīvas sienas saliku daudz, daudz bilžu, sacīju, ka tās varēs tās ņemt līdzi. Uz sienas nepalika nevienas bildes. Nospriedu, ka laikam jau varu. Man ir bijušas izstādes Liepājā, Talsos, Kandavā. Iztieku bez tēmas nosaukšanas, jo tās ir manas izjūtas. Lai nosaukumu izdomā tie, kuri iekārto izstādi.