Rakstniece Zane Zusta atklāj, kur smeļas iedvesmu: "Dzīve ir deguna priekšā – tā tikai jāpamana"

Jūra

Tā kā esmu dzimusi un augusi Liepājā un bieži garās pastaigās staidzināju foksterjera sugas kucīti Viku, nevaru savu dzīvi iedomāties bez vientulīgām pastaigām gar jūru.  Jā, tieši vienai pastaigājoties, manī notiek īstie “jūras pārdomu procesi”. Bērnībā šad tad skaļi sarunājos pati ar sevi, pārspriežot kādu konfliktu vai sadzīvisku nebūšanu, tādā veidā nonākot pie pareizās atbildes – kā vajadzēja vai vajadzētu rīkoties. Šo dīvaino niķi neesmu atmetusi, un man joprojām patīk sevī malt dažādas domas un šad tad arī to pateikt skaļi vai ar pirkstu ierakstīt pludmales smiltīs.  Jūra mani nomierina un pavisam noteikti arī iedvesmo. Putni, vējš, gliemežvāki... Esmu romantiska, un tur ir viss, ko meklē mana sirds.

Vērošana

Mana ģimene jau zina – ja esam vakariņās publiskā vietā, tad būšu dzirdējusi visu apkārt esošo galdiņu sarunas. Tas notiek dabiski – vēroju cilvēkus un ieklausos viņu sarunās. Patīk skatīties nupat satikušos pārīšus vai tādus, kuri iedūruši degunus telefonos, patīk dzirdēt citu problēmas un to, kādi risinājumi nāk klajā. Mēs katrs dzīvojam savā burbulī un nezinām, kā cilvēki dzīvo citur, tāpēc talkā nāk noklausīšanās un vērošana.

Arī braucot cauri Sarkandaugavai, ja ir ciet dzelzceļa pārbrauktuve, ar lielāko prieku pētu cilvēkus un turpat uz vietas par katru saceru mazu stāstiņu. Sēžot mājās, neko tādu izdomāt nevar – ir jāredz, jāpiedzīvo, jādzird. Dzīve ir deguna priekšā – tā tikai jāpamana. Patiesībā tas viss ir pierakstu vērts, taču es nemācos no citiem rakstniekiem un neko nepierakstu. Domāju tā: viss paliek manā zemapziņā un izpeld no tās dzīlēm piemērotākajā brīdī.

Kultūra

Bērnībā mamma mani ļoti bieži veda uz teātri, uz Austras Pumpures koncertiem, turklāt viņa pati bija kultūras darbiniece, kura daudzus gadus strādāja koncertzālē Pūt, vējiņi!, un kopš agras bērnības es mitinājos aizkulisēs ar daudzām spēcīgām kultūrpersonībām, kuru nozīmi apjautu vien trīsdesmit gadus vēlāk. Esmu pat bijusi uz skatuves kopā ar Maiju Lūsēnu.

Arī šodien mamma aktīvi turpina mani iesaistīt kultūras notikumos un es piedalos tajos ar lielāko prieku. Ir jāredz viss iespējamais – teātri, koncerti, performances –, lai pati augtu un attīstītos. Protams, man ārkārtīgi mīļas ir grāmatas, īpaši tādas, kas manī mudina vēlmi pašai rakstīt. No latviešu autoriem varu izcelt nupat iznākušo Janas Egles grāmatu Latvju pacients un dzejnieces Ingas Pizānes dzejas izlasi Dzeja. Ja lasot uzmetas patīkama zosāda, esmu patiešām iedvesmota un viss maģiskais ir noticis.

Mūzika

Nevaru savu dzīvi iedomāties bez mūzikas, taču rakstu es pilnīgā klusumā, jo tad gan mūzika mani traucē. Mūzika mani aicina aktīvi piedalīties: domāt par skaņām, par vārdiem un galvenais – veidot emocionālo pašsajūtu, ko nes konkrētais skaņdarbs. Man ir dažādas skaņu listes – tādas, kas “paceļ”, un tādas, kas ar nodomu ved nostalģijā. Esmu beigusi mūzikas skolu, klavieru nodaļu, un arī mans tētis bieži mājās spēlēja ģitāru un kopā ar draugiem un mammu dziedāja.

Atmiņā ir vairākas dziesmas, kas bija paredzētas tieši manam un tēta izpildījumam. Visvairāk atceros Bītlu dziesmas un to foršo sajūtu, ka mūzika mūs aiznes tālu prom no ikdienas. Ka patiesībā nemaz tu neatrodies astoņdesmito gadu beigās piecstāvu mājas trīsistabu dzīvoklī pie jūras Liepājā, bet gan esi kaut kādā superīgā koncertā bez konkrētas laika un vietas telpas. Starp citu, ikdienā mašīnā un mājās klausos tikai BBC Radio 6, jo tieši tur skan mūzika, kas mani iedvesmo.

Mājas

Man ir ļoti paveicies, ka praktiski nekad neizjūtu spēcīgu vēlmi doties uz vietām, kur piesakās rakstnieki, lai dotos ar konkrētu mērķi – rakstīt. Pirmkārt, negribētu ilgi atrasties prom no ģimenes, bet, otrkārt, mana vislabākā rakstīšanas rezidence ir mājas, jo tur ir viss nepieciešamais, lai es būtu klusumā, mierā, ar datoru un kaķi klēpī. Ziemā tās ir mājas Rīgā, bet vasarā – Dzirnezera krastā, kur pa logu redzu saulē vizuļojošo ezeru, gulbju ģimenīti, kura ik vasaru izaug manā acu priekšā, pīles, kinematogrāfiskos makšķernieku laiviniekus, mākoņus, priedes...

Turpat, aiz ezera līkumiņa, ir tā sauktā Kārļa Ulmaņa sala jeb Vadoņa sala – 1935. gada vasarā to apmeklēja tā laika Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, Ministru kabineta locekļi un diplomātiskā korpusa pārstāvji. Padomju okupācijas gados uz salas atradās diezgan noplukuši tūristu namiņi – pēdējos nojauca tikai pavisam nesen. Kas man šķiet interesanti – pirms tam to sauca arī par Mīlestības salu. Zinu, ka pie šī ezera dzīvo vēl kāda rakstniece, un man šķiet – abas esam apliecinājums, ka šis ezers iedvesmo.