Rakstniece Inga Jēruma: “Manā vecumā tas jau šķiet liels grēks - bezjēdzīgi aizvadīt laiku”

Pasaule mainās mūsu acu priekšā?

Mākslinieks Māris Bišofs reiz feisbukā pauda izbrīnu – kā tas var būt, ka mums ir tikpat daudz gadu, cik veciem cilvēkiem? Man ir tieši tāda pati sajūta. Tagad man ir 79, bet nākamgad – jau astoņdesmit. Nesen nosvinējām 80 gadu jubileju manai klasesbiedrenei, bērnu ārstei Ievai Reinholdei. Satikāmies vairāki klasesbiedri, cits uz citu skatījāmies un brīnījāmies – vai tiešām astoņdesmit? Tas taču nevar būt!

Tas ir svarīgi, jo uz pasauli es raugos no konkrētā vecuma prizmas. Vecums tomēr daudz ko nosaka, lai arī cik braši mēs censtos soļot pa dzīvi un savā sirdī justos jauni. Ne tikai laiks, bet arī vecums ievieš pārmaiņas. Tas gan dod, gan arī kaut ko atņem.

Skaidrs, ka mēs dzīvojam īpašā laikā. Salīdzinoši vēl nesen piedzīvojām gadu tūkstošu maiņu, bet tagad – karu. Daudzas lietas un procesi ir prātam neaptverami. Es diezgan daudz klausos Latvijas Radio – kad nūjoju vai vienkārši staigāju. Uzlieku austiņas un klausos. Tā noklausos visus interesējošos raidījumus. Vēl mani interesē Ukrainas žurnālistu veidotās intervijas, kur tiek analizēti gan šodienas notikumi, gan vēsture. Piemēram, tiek aplūkoti Krievijas vēsturiskie procesi, lai mēģinātu saprast, kāpēc Krievija ir tāda, kāda tā ir.

Laiks skrien arvien ātrāk?

Lai kaut ko paveiktu, jāskrien līdzi laikam. Attiecībā uz mani dēls reiz teica, ka nezina otru cilvēku, kas prastu tik veiksmīgi nosist laiku. Es tiešām veiksmīgi situ laiku, kad, piemēram, datorā spēlēju kārtis vai televīzijā skatos kriminālseriālus. Vai arī vienkārši slaistos. Tomēr nedrīkst aizmirst par saviem pienākumiem. Kā mana mamma mēdza teikt – tas cilvēks vēl nav izaudzis. Tā viņa izteicās, kad redzēja, ka kāds nerīkojas pietiekami saprātīgi.

Tāpēc es piespiežu un audzinu sevi gandrīz vai katru dienu. Piemēram, piespiežu sevi iziet ārā, lai panūjotu. Vispār man patīk nūjot – kad to daru, jūtos laimīga. Tieši tāpat es labi jūtos, kad peldu baseinā. Man tikai grūti saņemties, lai tiktu līdz šiem procesiem. Bieži vien manī norit iekšēji dialogi, un iekšējā balss saka: “Varbūt šodien nevajag? Kur tev jāskrien? Atpūties!” Tieši tāpat notiek, kad apsveru iespēju pieķerties kādam darbam. Vēl joprojām es šo to uzrakstu, kā arī palīdzu citiem – sakārtoju un rediģēju tekstus. Ne vienmēr gribas strādāt, vieglāk ir paslinkot. Bet tad, kad sevi piespiežu un kaut ko izdaru, seko gandarījums par paveikto. Ir sajūta, ka laiks nav izniekots pa tukšo.

Interesanti, kurš kuru nosit – mēs laiku vai laiks mūs?

Pēdējā laikā es reizēm vairs nevaru saprast, kas ir kas. Dzīve ir kino vai arī otrādi – kino ir dzīve. Tāds jautājums rodas, kad runājam par Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski. Viss, kas ar viņu ir noticis, ir kino scenārijs – no sākuma līdz beigām. Vispirms viņš nofilmējās populārā seriālā, kur atveidoja tādu kā ideālo Ukrainas prezidentu.

Un pēc tam viņu tik tiešām ievēlēja par prezidentu. Visa pasaule brīnījās un raustīja plecus – kas viņš tāds ir?  Kaut kāds standup komiķis. Un tad, kad sākās karš, pēkšņi kļuva skaidrs, kāpēc viņš tika izraudzīts. Viņš ir cilvēks īstajā laikā un īstajā vietā. Cilvēks, kuram agrāk nebija nekādu sakaru politiskajās aprindās, kuru nevar nopirkt un citādi ietekmēt. Viņš dara to, ko liek sirdsapziņa. To visu redzot, tā vien šķiet, ka tā vairs nav dzīve, tas ir kino. Un mēs varam vien minēt, kas tam visam ir uzrakstījis scenāriju.

Kas mums vēl jāpiedzīvo?

Viena lieta ir neizbēgama – Ukraina uzvarēs, bet Krievija būs spiesta atkāpties. Skaidrs, ka nākamajā dienā neiestāsies lielā laime. Problēmas jau nekur nepazudīs, tās būs milzīgas. Protams, Ukrainā ieplūdīs lielas investīcijas, valsts atjaunosies. Paredzams, ka sāksies patiesības skaidrošana un rēķinu kārtošana. Tiks skaidrots, ko kurš ir darījis vai nav darījis kara laikā. Kas notiks ar Krieviju, par to vispār ir bailes domāt. Ja arī nenotiks nekas ļoti briesmīgs, mēs vēl ilgi jutīsim kara sekas.

Jau tagad redzam, cik agresīvi kļuvuši cilvēki. Es reizēm pat piespiežu sevi nelasīt komentārus feisbukā. Negāciju vājprāts sākās jau ar pandēmiju un vakcinēšanos, bet tagad notiek agresīva cepšanās par karu. Reizēm sev jautāju – varbūt tomēr nevajag to visu lasīt? Kāpēc sevi piesārņot ar negatīvismu?  Te jau nav runa par viedokļiem, kurus katram ir tiesības paust, bet tie jau vairs nav viedokļi, tā ir agresija. Reizēm pat esmu apsvērusi iespēju pilnīgi izrakstīties no feisbuka, taču allaž pārdomāju, jo tur tomēr var atrast gan vajadzīgos cilvēkus, gan noderīgu informāciju.

Kā cilvēks var sevi iepriecināt 79 gados?

Vislielākais prieks, protams, ir mazbērni. Kad tiekos ar draudzenēm un radiniecēm, tad spriežam, ka dzīvē pats galvenais – lai viss būtu kārtībā bērniem un mazbērniem. Par viņu neveiksmēm mēs uztraucamies, par veiksmēm priecājamies. Mazbērnu dēļ vien ir vērts dzīvot. Lai redzētu, kā viņi izaug un kļūst lieli. Mazākajam mazbērnam ir tikai desmit mēneši, un tas nozīmē, ka mēs ejam cauri visiem viņa attīstības posmiem. Būt klāt un visu to vērot – sievietēm tas ir svarīgi.  

Esmu secinājusi, ka man nepieciešams arī radošais darbs, bez tā es nevaru. Protams, it kā varētu iztikt bez rakstīšanas, bet tad ir sajūta, ka kaut kā pietrūkst. It kā es ēstu pliekanu zupu, bet gribas arī kādu kartupelīti un gaļas gabaliņu. Radošs darbs ir kā soļanka, ar ko var piesiet dūšu. Darbs dod svaru šai dzīvei. No izklaidēm es gūstu prieku, bet no darba gandarījumu. Bet tā jau tā pasaule ir iekārtota!

Skaidrs, ka man nepieciešamas arī kustības, tāpēc nūjoju un peldu. Vēl man mājās ir velotrenažieris. Ja es kādu laiku nekustos, kļūstu tizla – nevaru par normāli nokāpt lejā pa trepēm. Tāpēc jākustas, cik vien iespējams.

Vai ir kādas ambīcijas?

Nav. Es vispār nekad neesmu bijusi ambīciju cilvēks un arī grāmatu rakstīšanu neuzskatu par kaut kādām ambīcijām. Mana pēdējā grāmata bija par teātru aktieru un mākslinieku bērniem. Kad esmu kaut ko iesākusi, tad jāpabeidz – gribi vai negribi.

Pierunāju un palīdzēju uzrakstīt grāmatu savai māsai, mācītājai Janai Jērumai-Grīnbergai. Viņa visu mūžu bija nodzīvojusi Anglijā, tagad ar vīru pārcēlusies uz Latviju, dzīvo laukos. Māsai bijusi interesanta dzīve – ar interesantiem cilvēkiem blakus.

Pirms kāda laika iznāca aktieru Harija Liepiņa un Mudītes Šneideres dēla Āra Liepiņa piezīmes par 12 pavadītajiem gadiem psihiatriskajā slimnīcā. Interesants un sarežģīts stāsts. Savulaik viņš man atsūtīja savu manuskriptu, es palīdzēju to sakārtot. Kaut Āris izkūlās no savas slimības, 59 gadu vecumā nomira ar sirds problēmām.

Jāatzīst, man nav lielu nākotnes plānu. Ja runājam par manis sarakstītajiem krimiķiem, tie paši pie manis atnāk un lielā mērā arī paši uzrakstās. Pats galvenais – sevi piespiest apsēsties pie datora un sākt rakstīt. Grāmatas varoņi paši pasaka priekšā, kas jāraksta. Visbiežāk viņi atnāk ar saviem vārdiem, uzvārdiem un paši veido savu likteni. Tā es rakstu un rakstu, līdz kādā brīdī saprotu, ka grāmata ir uzrakstīta.