"Man viņa ir tikpat laba sieva kā jums - dzejniece!" Jānis Ķuzulis par jubilāri Māru Zālīti, mīlas dzīvi un randiņiem

Dzejniecei un dramaturģei Mārai Zālītei 18. februārī bija 70. jubileja, un gaviļnieces ilggadējais dzīvesbiedrs Jānis Ķuzulis teic: "Patiesībā man nav nekā slikta, ko atcerēties. Protams, ka Māra ir manas dzīves laimīgākā loze, un tā es to arī uzņemu."

Jūsu meita Ilze reiz kādā intervijā atzinās mulsumā. Stāstīja, ka, papētot mammas mīlas dzeju, jutusies izbrīnīta – vai tiešām tas ir par tēti, vai tiešām tāda viņu mīlestība bijusi, tik skaista, tik krāšņa... Pats sevi atpazīstat Māras Zālītes mīlas dzejā?

Atklāti sakot... dažos gadījumos jā. Bet lielākajā daļā – nē. Par jūtām rakstot, viņa tā ļoti korekti, kā sievietei pieklājas, tādu noslēpumainību pratusi ieturēt. Un jūs tagad varat rakstīt, ka Ķuzulis to var ne apstiprināt, ne noliegt (smejas).

Kādreiz esat runājušies par Māras mīlas dzeju un savstarpējām jūtām? Nav bijusi ziņkāre uzzināt, vai kādas konkrētas skaistas rindas ir dzimušas, domājot par jums?

Es Mārai esmu izteicis komplimentus par dzeju – ka tie mīlestības dzejoļi ir ļoti skaisti. Bet tādā griezumā, ka būtu prašņājis, vai tas ir man, vai par mani, vai kādam citam tapis, to nekad neesmu darījis. Domāju, tas nebūtu korekti. Ieturu dziļu cieņu pret to, ko Māra rada. Un viņas jaunrade ir spēcīga. Kas vai kurš ir devis iedvesmu vai impulsu – tas ir tikai otrā plānā, tas nav jāpēta. Man tāpat ir forša sajūta, ka mans mīļotais cilvēks mīlestību prot aprakstīt tik skaisti. Kaut vai dzejolis "Veltījums", kas sākas ar rindām “Nevaru es atcerēties”...

Kādi bija jūsu pirmie randiņi?

Mums randiņus nemaz nevajadzēja, jo iepazināmies darbavietā. Es strādāju Rakstnieku savienībā, un viņa tur atnāca – jauna, tikko beigusi augstskolu – strādāt par sekretāri, un mēs sēdējām vienā kabinetā. Turpat, sanāk, arī bija mūsu pirmais randiņš. Bet tādi mīlestības randiņi? Pat tā nevaru pateikt. Droši vien mēs sarunājām kaut ko turpat uz vietas kabinetā un tad kaut kur gājām. Bet tādu izteiktu pirmo aplidošanas randiņu ar kopīgu iešanu uz parkiem vai kafejnīcām mums nemaz nebija.

Bet kā tad jaunībā mēdzāt izklaidēties, kā baudījāt romantiku un jauki kopā pavadījāt laiku?

Lielākoties divatā braucām riņķī pa dažādām mazpilsētām, un tur kopā pavadījām nedēļu nogales. Tie bija tādi jauki izbraucieni. Bet tā sabiedrībā nekur nestaigājām. Mēs tieši gribējām būt tikai divi vien, prom no citiem cilvēkiem, prom no lielpilsētas. Un ne ar kādu slēpšanos tam saistības nebija.

Tagad paši savā lauku īpašumā dzīvojat kā Dieva ausī. Vai arī iemīlēšanās periodā, kad bijāt rīdzinieki, patika būt pie dabas, doties pārgājienos, pastaigās, piemēram, gar jūru, mežā?

Jā, jā, protams! Dabas tuvums mums vienmēr ir bijis svarīgs. Tajā laikā, kad iepazināmies un apprecējāmies, kopā spēlējām tenisu. Mārai patika aktīva atpūta.

Esat vai neesat romantiķi?

Es fiftī, fiftī – dažreiz esmu un dažreiz neesmu. Māra – tāpat. Mums ir labs līdzsvars.

Bildinājumu atceraties?

Īsti tāda bildinājuma nemaz nebija. Kad bija skaidrs, ka viņa gaida mūsu dēlu Jānīti, iztikām bez bildinājuma. Tajā brīdī bija skaidrs, ka mums ir jāpaliek kopā uz visu mūžu. Paldies Dievam, mums tas ir izdevies. Ja man dzīve būtu vēlreiz jādzīvo, es darītu tāpat!

Kā ar ceļojumiem?

Kad beidzu rokasbumbas tiesāšanu un vairs nebraucu pa pasauli, sākām doties ceļojumos kopā. Pabijām gan Ēģiptē, gan Apvienotajos Arābu Emirātos, gan vēl šur tur. Nenoliedzami, šie ceļojumi saistās ar skaistām atmiņām.

Tagad Māra dragā pa meža ceļiem ar automašīnu. Šajos izbraucienos arī mēdzat doties kopā?

Tur viņa dodas viena pati. Attiecībā uz to, kā katrs redzam mežu, ir diezgan radikālas atšķirības, bet tas tādā pozitīvā ziņā. Viņai mežs galvenokārt ir tas skaistums, miers, atpūta, bet es mežu redzu un uz mežu skatos no praktiskās pozīcijas: skaisti koki – no tā varētu sanākt labi dēļi; tas būtu piemērots spārei. Tādā veidā apmēram.

Man jau arī patīk vairāk mežs. Pat vairāk nekā jūra. Bet viņa ir kā traka pēc meža. Izbraukājusi visus iespējamos ceļus un bezceļus, sausus mežus un purvus. Un ik pa reizei man zvanījusi, ka ir iestigusi, un saukusi, lai braucu viņu glābt. Tad, protams, braucu. Sanāk, ka tas randiņu periods pie dabas, mežā, vismaz reizēm šādos gadījumos turpinās (smejas).

Tas bija pašā sākumā, kad Māra sāka mācīties braukt ar mašīnu. Jo galvenokārt braucām kopā. Viņai ir ļoti augsts baiļu slieksnis, viņa tiešām brauc kā dulla! Ikreiz bija slapja piere un atviegloti nopūtos, kad ceļš bija galā.

Varat pastāstīt, kāpēc apprecoties Māra Zālīte nekļuva par Ķuzuļa kundzi? Viņa taču likumīgi nepārgāja jūsu uzvārdā, vai ne?

Laulību noslēdzām ļoti šaurā lokā, bez lielas pompozitātes, gandrīz vai var teikt, formāli. Un, jā, Māra toreiz tā arī palika savā uzvārdā. Es lūpu neuzmetu. Lai gan man bija liels iemesls uzmest lūpu, jo Māra paskaidroja, ka tā dara tāpēc, ka daudzām par viņu vecākām dzejniecēm ir tā – apprecas un izšķiras, un vēlreiz apprecas, un tad tie uzvārdi visu laiku ir jāmaina. Viņa tā negribot. Un man absolūti nebija nekādu pretenziju. Protams, tas viss tika pasniegts tā caur humoru, sevišķi nopietni nebija. Ticu, ka viņa tā nedomāja. Ikviens taču precoties domā, ka tas būs uz mūžu. Dažiem tikai neizdodas.

Tā ir liela bagātība dzīvē, kad to savu cilvēku izdodas sastapt un ar viņu kopā tā skaisti turēties. Es nedrīkstu neko uz priekšu sacīt, jo, ja kādu saliela, viņš var uztaisīt lielas ziepes. Bet to, kas ir bijis līdz šim, – to varu saukt par laimīgu dzīvi.

Nāk prātā kāds īpašs mirklis vai notikums, ja neskaita bērnu un mazbērnu piedzimšanu, kad esat jutušies patiesi laimīgi?

Kā viens no mūsu skaistākajiem un laimīgākajiem kopīgajiem dzīves brīžiem bija rokoperas "Lāčplēsis" pirmizrāde. 1988. gada 23. augustā. Tas bija saviļņojums par šo notikumu, un ne tikai kā par mākslas darbu, bet arī to, ko tas izdarīja tajā brīvības cīņā. Apjaust, ka to radījis mans tuvākais cilvēks, tā ir milzu mīlestība, lepnums, gandarījums un aizkustinājums – ļoti skaista, diža un varena emociju gamma.

Kā Māra jūtas pirms jubilejas?

Pēdējā laikā viņa ļoti daudz strādā. Ļoti intensīvi, faktiski pilnīgi neatbilstoši šim gadu skaitam. Ja sportā ir U-18 izlase, U-20 izlase, tad Māra tagad ir U-70. Bet strādā viņa kā U-40!

Kā viņa mani savaldzināja ar gudrību, intelektu, tā līdz šai dienai apbrīnoju viņas talantu un darbaspējas. Tāpat arī lepojos ar viņas sabiedrisko darbu un sadzīvisko. Viņa ir gan mīļa, gan izpalīdzīga, gan daroša. Viņa nav tāda tipiska dzejniece, kas neko nedara un visu pārējo aizmirst. Man līdzās ir harmoniska būtne. Man viņa ir tikpat laba sieva kā jums – dzejniece.

Nenoliedzami, lielākais un grūtākais pārbaudījums bija mana nesenā slimība. Viņai un abiem bērniem ir liela loma pie tā, ka šodien esmu te un varam runāt.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!