Visa dzīve ap Bubīti. Saruna ar rūpju bērna mammu Ilzi Sokolovsku

Kad ierodos pie viņiem, vispirms mani, spelgoņa stindzinātu, sasilda Ilzes dzīvesprieks, tad kūpoša kafija. Līdzās Ilzei omulīgajā virtuvē rosās tante Mudīte, tikpat vitāla būtne, zobārste pēc profesijas.

“Ja kas, tad ziniet, ka varu gan izraut zobus, gan protēzes ielikt!” Mudīte žiperīgi nosmej. Ilze, tāpat smejot, tanti veikli pastumj malā – ne jau par zobiem kāds te runāt nācis. Un tad nopietni piebilst, ka, kopš aizpērnajā rudenī nomirusi viņas mamma, Mudīte esot lielā palīdze sadzīves solī. Ja ne tante, pašai pa māju vien būtu jādzīvo, jo Bubīti vienu nevar atstāt. Bet Ilzei bez darba, ko var veikt mājās, nupat kā no gaisa nokritusi iespēja strādāt pavisam jaunu produktu izplatīšanā – tādu, kas ļauj sakopt māju bez jebkādas ķīmijas. Un viņa ar to ir aizdegusies. Tas dod iespēju arī izrauties cilvēkos, pēc kā Ilze brīžiem ir vai izslāpusi.

Adriana Oto dienas rit, dzīvojoties savā istabā uz grīdas un darbojoties ar mantām. Kamēr omulīgajā virtuvē dzeram kafiju, brīžiem dzirdu viņa bubināšanu. Citu valodu viņš neprot, tāpēc arī ticis pie vārda Bubītis. Svešinieku ielūkošanās viņa istabā uz jauno vīrieti nekādu iespaidu neatstāj, viņš tikai kādu mirkli pabubina skaļāk. Ilze mīļi sabužina dēla matus, tad ieminas, ka  varbūt pirms fotografēšanas vajadzētu viņam nodzīt ūsas, bet – lai nu paliekot. Citu kreklu gan Bubītim jāuzvelk, un to viņa palūdz tantei, bet mēs atgriežamies virtuvē, lai mierīgi parunātos. 

Nebija pat domas, ka viss izvērtīsies tik traki

 Aizpērnais rudens tev bija smags...

Pat ļoti. Mamma bija dikti enerģiska un darbīga, vienmēr mani atbalstīja, palīdzēja. Dažādas iepriekš pat īsti nepamanītas hroniskās vainas viņai strauji saasinājās pēc kovida vakcīnas. Vienu brīdi gāja pavisam traki – mamma palika uz gultas, un nu man bija divi kopjamie. Cēlos agri no rīta, gatavoju katram savas brokastis, jo katrs ēda ko citu. Mamma paēda pati, Bubītis jābaro. Tad viņu apkopu, saģērbu. Pa starpu citi darbi, jāgādā pusdienas, vakariņas. Arī vīrs un otrs dēls Hārdijs, pārnākuši no darba un skolas, prasīja uzmanību. Elpu varēju atvilkt tikai pašā vakarā.

Septembrī mamma nomira, un mans lielākais atbalsts bērēs – neticēsiet – bija Bubītis. To pamanīja arī mana draudzene – ka balstījos nevis uz Pētera, sava tagadējā vīra, vai Hārdija rokas, bet biju pieķērusies Bubīša ratiņkrēslam, apķērusi dēlu. Kā viens vesels mēs esot bijuši.... Un esam! Var jau teikt un domāt, ka viņš neko nejūt un neko nesaprot, bet Bubītis bēru mielasta laikā sāka raudāt. Biju ne tikai izbrīnīta, bet arī pārbijusies, jo nezināju, kāda reakcija šādam emocionālam pārdzīvojumam var sekot. Mēs tiešām gaužām maz zinām par to, kas notiek cilvēkos ar šādu un citām diagnozēm, tā sauktajos rūpju bērnos. Kad viens cilvēks, runājot par Bubīti, atļāvās pateikt, ka viņš jau nav cilvēks, bet 10 % no cilvēka, biju gatava eksplodēt.

 Kāda diagnoze ir noteikta Adrianam Oto?

Bērnu cerebrālā trieka, cēlonis – dzemdību trauma. Vēlāk pamatdiagnozei klāt nāca virkne citu: ķermeņa labās puses daļēja paralīze, vājredzība, runas traucējumi, epilepsija... Patiesībā nekā tāda varēja nebūt, pie vainas ir novēlots ķeizars. Ja vecmāte nebūtu vilcinājusies ar mana stāvokļa izvērtējumu, ārsti būtu rīkojušies ātrāk, un dēls nebūtu izjutis skābekļa trūkumu ar visām no tā izrietošajām sekām.

Nezinu, vai pirms 23 gadiem tas bija iespējams, bet šodien tādā situācijā varētu tiesāties.

Droši vien varēja, bet tad vēl biju jauna muļķe, kura no tā neko nesaprata. Turklāt Adrians Oto bija fantastiski smuks bērniņš, un es tik ļoti cerēju, ka viss būs labi! Man tiešām nebija pat domas, ka viss izvērtīsies tik traki. Un, šķiet, sākumā arī ārsti īsti neko nezināja. To varēja vienīgi nojaust, jo augļūdens jau bija zaļš un biezs kā kefīrs. Tāpēc man turpat koridorā atrāva vaļā vēderu un desmit minūšu laikā uztaisīja ķeizaru. 

Kāpēc tev nozīmēja ķeizaru?

Nenozīmēja! Grūtniecība noritēja ideāli, arī laiku nepārstaigāju. Dzemdības sākās svētdienas vakarā. Pa dienu ar vīru braucām uz Rumbulu mašīnai pirkt riepas, kad atgriezāmies mājās un kāpām augšā pa trepēm, jutu – tūliņ sāksies... Bet ūdens nenogāja. Vakarā bērns pa vēderu gāja uz riņķi, bet pirmdien no rīta kustību nebija vispār. Zvanīju vecmātei, viņa lika ātri braukt uz slimnīcu. Tomēr līdz otrdienas rītam mani tur vienkārši nomarinēja, neko nedarīja. Kāpēc tā? Nezinu. Tas ir jautājums vecmātei.

Vai jums vajag, lai bērns staigātu?

Kas notika tālāk?

Kad atguvos no ķeizara, pie manis bija vīrs. Prasīju, kāpēc man nenes bērnu. Vīrs neko neatbildēja, sēdēja, nokāris galvu. Tad ieminējās, ka mums jāuzbrauc augšā... uz reanimāciju. Mans bērniņš tur gulēja, pieslēgts pie elpināšanas aparāta. Pati esmu mācījusies medicīnu, tur satiku kursabiedreni, un viņa mani mierināja – Ilzīt, nesatraucies, viss būs labi! Pēc nedēļas Oto pārveda uz Bērnu slimnīcu, kur viņš ārstu uzraudzībā pavadīja divus mēnešus, bet neviens tā arī netika gudrs, kāpēc, līdzko bērnu noņem no elpināšanas aparāta, viņš kļūst zils un mirst nost.

Tajā laikā biju sadraudzējusies ar dziednieci Elejas Veroniku un lūdzu, lai viņa atbrauc uz slimnīcu. Ienākusi palātā, Veronika uzreiz noskandēja – vai dakteri tiešām nevar bērnam plaušas iztīrīt, tās taču pilnas ar ūdeni! Tad Oto uztaisīja bronhoskopiju, kas dziednieces teikto apstiprināja – bērns bija sarijies zaļo augļūdeni. Tad nu pasakiet, kā tas var būt, ka nevienam ārstam, zinot par bērniņa problēmām ar elpošanu, teju divus mēnešus neienāk prātā apskatīt viņa plaušas? Kad tās tika iztīrītas, mūs jau pēc nedēļas palaida mājās.

Tad pie mums nāca daktere, kuru sarunāju privāti. Kad Oto bija trīs mēneši, tika konstatēta diagnoze – ķermeņa labās puses hemiparēze jeb daļēja paralīze. Mums gāja grūti, bērns bija ļoti nemierīgs, ne mirkli nevarēju viņu atstāt vienu, tāpēc ļoti gaidīju pārnākam mājās vīru vai tanti, lai kaut brīdi varētu atpūsties. Kad Bubītim apritēja gads, pakāpeniski atklājās citas diagnozes, pirmo reizi nokļuvām reanimācijā – viņam sākās krampji.

Tā kā Bubītis tobrīd bija apslimis, nodomāju, ka tos izraisījusi augsta temperatūra, taču tā izrādījās epilepsijas lēkme. Daktere pēc viņa galvas datortomogrāfijas pasauca mani un, vilkdama ar pirkstu pa izdruku, teica – jūs saprotat, ka jūsu bērnam galvā ir caurumi un viņš nekad nebūs normāls? Atceros, tajā mirklī baltās žalūzijas pie loga manās acīs izplūda... Knapi noturējos kājās, bet saņēmos un stingri atteicu – nē, ar manu bērnu viss būs kārtībā! Viņa tā kā pasmīnēja, bet vairs neko neteica. Uzskatu, ka daktere šajā situācijā izteicās un izturējās ļoti nejauki.

Izskrējusi no kabineta, zvanīju Elejas Veronikai. Viņa mani nomierināja un kādu laiku ar savu dziednieces spēku uzturēja. Divu gadu vecumā Bubītim konstatēja vājredzību. Bet atšķirībā no citām mammām, kurām līdzīgās situācijās piedāvā no bērna atteikties, man tas netika piedāvāts nekad.

Arī pašai tāda doma ne reizi neienāca galvā?

Nē! (Ilze noskurinās, ko tādu tikai iedomājoties.) Manī tiešām visu laiku dzīvoja cerība – viss būs labi! Vai tiešām ir mammas, kuras to spēj izdarīt arī tad, kad bērns jau paaudzies? Es to vispār nekad nevarētu.

Pirmajai epilepsijas lēkmei sekoja citas?

Protams! Kā Oto pusdienas laikā noliku gulēt, tā minūtes divdesmit pēc iemigšanas bija lēkme. Tāpēc mamma un tante sākumā baidījās ar viņu palikt, vēlāk jau pierada. Un lēkmes turpinās līdz šai dienai, tikai vairs nav tik izteiktas. Izteiktākas tās atkal kļuva pēc mammas bērēm, tad vispār vairs nezināju, ko iesākt. Nu jau pārdzīvojums ir pierimis, līdz ar to arī lēkmes. Tikai 1. janvārī visu dienu bija krampīši – droši vien tāpēc, ka iepriekšējā naktī Bubīti laikus nenolikām gulēt.

Tā kā biju dzirdējusi, ka pie kustību traucējumiem var palīdzēt cilmes šūnu pārstādīšana, mēs, lai veiktu šo procedūru, divas reizes par saziedotu naudu aizbraucām uz Novosibirsku. Pēc tam, vismaz man tā šķiet, Bubīša vispārējais stāvoklis tiešām mazliet uzlabojās, viņš pat sāka izrādīt vēlēšanos komunicēt ar cilvēkiem. Labi atceros, ka pirms došanās uz Novosibirsku bērnu neirologs Kovaldins man jautāja – bet vai jums vispār vajag, lai bērns staigātu? Tolaik šajā jautājumā ietvertā doma man vēl nepielēca, bet tagad jāatzīst – tas tiešām būtu traki, ja šāds bērns staigātu. Bubītis jau tā pamanās sataisīt visādas ziepes.

Kādas? Viņš taču tik mierīgi sēž savā istabā…

Lai gan Bubīša istabā viss ir novākts un svarīgākie priekšmeti aizbarikādēti, viņš tāpat šad tad ar kreiso roku kaut kā pamanās pagrūstīt televizoru vai krēslus.

Kā dēla diagnozi uztvēra tavs vīrs, Oto tēvs?

Viņš to tā arī nevarēja pieņemt. Laikam jau visi vīrieši nav tik spēcīgi... Kad dēlam bija trīsarpus gadu, viņš no mums aizgāja. Sāpēja, protams... Pēc pusgada nomira mans tēvs. Tas man bija vēl lielāks trieciens, un caur mani – arī Oto. Viņš juta, ka šo abu vīriešu vairs nav. Laikam jau, līdzīgi kā tas notiek ar fiziski veseliem vājredzīgiem cilvēkiem, arī viņam ir saasinātas citas maņas, tostarp cilvēku enerģētiska sajušana.

 Vēl pēc laika Oto tēvs uztaisīja DNS analīzes, lai gan tam nebija nekāda pamata. Domāju, tā rīkoties viņu uzkurbulēja jaunā draudzene. Viņš negribēja maksāt uzturlīdzekļus – tad kāpēc nepamēģināt? Lai tas paliek uz viņa sirdsapziņas, nepavisam negribas runāt par visām Oto tēva un viņa tēva, Oto vectēva, sastrādātajām nejēdzībām. Tieši Oto vectēvs bija tas, kurš pateica, ka Oto nav cilvēks, bet 10 % no tā. Un šos vārdus viņš izteica tiesā, kurā sprieda par uzturlīdzekļu piešķiršanu. Tas arī, šķiet, lika tiesnesei ātri pieņemt lēmumu par uzturlīdzekļu – un ne mazu – piešķiršanu.

Ko mainīja brāļa piedzimšana

No apkārtējiem un kaimiņiem, kad viņi uzzināja Oto diagnozi, saņēmi līdzcietību vai neizpratni?  

Par kaimiņiem īsti pat neatceros, bet mani un vīra kopīgie draugi gan pazuda. Visi kā viens! Vecāki, protams, atbalstīja, kā vien varēja. Četrus gadus pēc Oto piedzimšanas sāku studēt psiholoģiju – laikam tāpēc, lai rastu atbildes uz neskaitāmajiem jautājumiem, kas bija uzradušies. Piemēram, kāpēc mana dzīve ir tā sarežģījusies, kāpēc man dots tāds bērns…

Varbūt atbildes uz tiem gāji meklēt arī pie astrologa?

Gāju, gāju! Tikai nesaņēmu tādas, kas ļautu notiekošo izprast.

Meklējot atbildes, var apstaigāt lērumu dažādu speciālistu, bet tāpat palikt bešā…

Jā, turklāt, izskanējušas no citu mutes, tās tāpat neko nemainītu. Ir jāstrādā ar sevi, pamatīgi sevi jāiztirzā un jāpieņem reālā situācija. Jo to mainīt nav iespējams, mainīt var tikai savu attieksmi. Tikai tad, kad esi nonācis pie šādas sapratnes, iestājas nosacīts miers un atnāk apgaismība. Zināmā mērā mans glābiņš bija augstskola, kursabiedru atbalsts.

Kā iepazinies ar savu otro vīru Pēteri? Saistīt dzīvi ar sievieti, kurai tik nopietns rūpju bērns, ir ļoti drosmīgs un atbildīgs solis.

Iepazināmies internetā. Biju ielikusi savu bildīti, lai to nolaiko. Kaut kādā konkursā visi tai deva augstāko vērtējumu – pieci, bet pēkšņi viens ielika  zemāko – viens. Apskaitos un uzrakstīju – ja nepatīk, tad vispār neliec vērtējumu! Pēc tam izrādījās, ka Pēteris pārpratis, domājis, ka viens ir augstākais vērtējums. Tā arī sākām sarakstīties, viņš tolaik strādāja Īrijā.

Kad viņš atbrauca paciemoties uz Latviju, beidzot satikāmies, Pēteris ierosināja Bubīti aizvest uz Kolku pie dziednieces Marijas tantes, kura tai pusē bija slavena ar varēšanu saārstēt zvejnieku muguras. Tas mūs satuvināja vēl vairāk, un atpakaļ uz Īriju viņš vairs neaizbrauca. Domāju, Pēterim pieņemt Bubīti nebija problēmu arī tāpēc, ka viņa jaunākais brālis, kurš dzīvoja Īrijā, pēc autoavārijas tika  paralizēts. Kad devāmies pēc Pētera mantām, mēs viņu apciemojām, pie viena arī apskatījām Īriju. Bubīti tikmēr pieskatīja mamma. Viņa mani daudz kur palaida – ar kori Burtnieks biju Kanādā, Austrijā. Tagad korī vairs nedziedu.

Tavam un Pētera kopīgajam dēlam Hārdijam ir 15 gadu. Ņemot vērā pieredzi, tev nebija bail dzemdēt otru bērnu?

Pilnīgi nemaz! Oto jau nav ģenētiska saslimšana. Kad Hārdiju atvedām mājās un viņš ieraudājās, Bubītis ļoti uzmanīgi klausījās, pasmaidīja. Bija lielā nesaprašanā, bet tādā pozitīvā.

Kad Hārdijs paaugās, vajadzēja paskaidrot, kāpēc vecākais brālis ir citāds...

Kad Hārdijs sāka staigāt un runāt, viņš, protams, bija izbrīnīts, kāpēc lielais brālis ar viņu nerunā, nespēlējas. Paraustīja Bubīti aiz matiem, bet, sapratis, ka tāpat nekas nesanāks, likās mierā. Un neko mēs viņam neskaidrojām, vēlāk Hārdijam tāpat viss tapa skaidrs. Kad Hārdijs sāka iet skolā, viņš mazliet par brāli kautrējās, bet tas ir saprotams. Un, droši vien, pateicoties arī Bubītim, Hārdijs ir izaudzis tāds, kurš, kolīdz redz, ka kādam vajag palīdzību, nekad to neatteiks.

Līdz Hārdija piedzimšanai mēs Bubīša smago epilepsijas lēkmju dēļ katru gadu vismaz reizi vai pat divas nokļuvām Bērnu slimnīcas reanimācijā pie Pētera Kļavas. Labi, ka tā atrodas tepat līdzās, pāri ielai. Reiz manas labākās draudzenes vīrs Bubīti uz slimnīcu nesa uz rokām, jo mašīnu bija paņēmis mans paziņa, bet saukt ātros bija par vēlu. Jo, ja pretkrampju  medikamentu iedod par daudz, tiek apgrūtināta elpošana.

Taču, kad nāk lēkme pēc lēkmes, tā gadās, un tad nav vairs nav laika gaidīt, vienīgais glābiņš – pagūt nokļūt slimnīcā. Interesanti, ka pēc Hārdija piedzimšanas tik smagu lēkmju Bubītim vairs nav bijis. Domāju, tas skaidrojams ar to, ka es beidzot mazliet atlaidu situāciju, jo nu bija jārūpējas arī par mazo brāli. Līdz tam biju pārāk atbildīga mamma, uztraucos par Bubīti daudz par daudz, un tieši tas viņu ietekmēja ne tajā labākajā veidā. 

Būs jādodas dvēseles ceļojumā

Kādas atbildes tu radi uz jautājumu, kāpēc tava dzīve tā sarežģījusies, kāpēc tev dots tāds bērns?

Vēl pirms paliku stāvoklī, kopā ar vīru braucām uz Vaivaru rehabilitācijas centru apciemot tantes vīru, kurš tur atkopās pēc insulta. Tieši tajā laikā Vaivaros uzturējās arī kāds vīra kolēģis, un vīrs ierosināja viņu apciemot. Pēc stāstītā zināju, ka Viesturs – tā sauca kolēģi – ir ļoti skaists vīrietis, kam patīk meitenes, kā arī to, ka viņš bijis dikti pārgalvīgs – uz galvas lēcis Gaujā, staigājis pa stalažām un plānu ledu un darījis citas muļķības. Vārdu sakot, izaicinājis likteni. Un tā līdz reizei, kad, lecot uz galvas ūdenī, salauzis sprandu. Rezultāts – pilnīga paralīze.

Kad iegājām palātā, vīram, ieraugot Viesturu, kļuva slikti, bet manī nez no kurienes uzradās vēlēšanās viņu apciemot arī turpmāk. Vīrs neiebilda, bet Viesturs gan – dzina mani laukā. Es neesot ne sieva, ne mīļākā, ko man vajagot… Bet es neatstājos, tas mani pat vēl vairāk dzina braukt pie viņa, un pamazām man izdevās panākt savu – pamodināt viņā cerību un gribu dzīvot, neraugoties ne uz ko. Kad paliku stāvoklī, vīrs man vairs neļāva braukt uz Vaivariem, bet es pa kluso tāpat to darīju, jo uzskatīju, ka Viesturu jāturpina atbalstīt.

Mani nez kāpēc vienmēr piesaistījuši cilvēki, kuri nonākuši smagā stāvoklī, – gribējies viņiem palīdzēt. Domāju, te arī parādās daļa atbildes uz lielo jautājumu, kāpēc man dots tāds bērns. Kad mācītājam Jurim Rubenim jautāju, vai manu dzemdību norisi varēja ietekmēt tas, ka, būdama stāvoklī, braukāju pie gulošā Viestura, viņa atbilde izslēdza jebkādas šaubas – tas bija kategorisks nē. Nevajagot konstruēt zīmuli ar krāsni. Bet tajā pašā brīdī es sapratu, ka tādā veidā tiku sagatavota Bubīša ienākšanai manā dzīvē. Dieva plāni ir neizdibināmi! Tagad arī ratiņkrēslam piesaistītais Pētera brālis dzīvo Latvijā – un kuram no sešiem brāļiem tad viņš uzticas? Tikai Pēterim. Un man. Kādu brīdi viņš padzīvoja pie mums, tad nokārtojām viņa sadzīvi, un tagad brālis dzīvo Mārupē.

Un bija vēl viens cilvēks, māsas vīra mamma, kurai man nācās palīdzēt, kad viņai pēc operācijas ielika stomu – mākslīgi izveidotu atveri vēdera sienā zarnu satura vai urīna izvadīšanai. Viņa nemācēja ar to apieties, tāpēc māsas vīrs lūdza, lai es, tā kā kaut ko saprotu no medicīnas, par viņa mammu parūpējos. Veselus divus gadus pie viņas braukāju katru dienu. Kāpēc māsas vīrs pats neuzņēmās rūpi? Viņi jau 30 gadu dzīvo Vācijā, kļuvuši par riktīgiem vāciešiem!  

Varbūt tiešām jānoskaidro karmiskās lietas – kādi notikumi iepriekšējās dzīvēs liek tev risināt šādas situācijas gan savā, gan citu dzīvē.

Jā, būs jādodas dvēseles ceļojumā! (Smaida.)

Nepateicu, ka par tevi man pastāstīja ergoterapeite Dita Rituma, kuras dēls Kārlis arī ir rūpju bērns.

Ar Ditu esam pazīstamas 23 gadus – kā ergoterapeite viņa nāca pie mums un strādāja ar Oto. Mūsu bērniem ir viena pamatdiagnoze, bet mans, kā saka, ir smagāks. Ditas Kārlis staigā, pats var paēst un aiziet uz tualeti, bet Bubītim līdz pat šai dienai jāmaina pamperi, viņš jābaro. Paldies Dievam, ka sēdēt viņš var, nav gulošs. Bet, lai arī Bubīša spējas pārvietoties ir minimālas, viņš, kā jau teicu, reizēm kaut ko pamanās pagrūstīt. Tāpēc, kad atrodos blakus istabā vai virtuvē, vienmēr spicēju ausis un pie katra mazākā troksnīša skrienu skatīties, ko mans palaidnis sadarījis.

Tavu spēju nezaudēt dzīvesprieku var tikai apbrīnot, tomēr droši vien jau ne viens vien spilvens pieraudāts...

Kā nu bez tā... Tikai es piederu tiem, kuri citiem neko neizrāda, visur eju ar smaidu. Pēc mammas nāves gan piedzīvoju īstu lūzienu, pirmo reizi pati ar sevi vairs netiku galā. Par katru sīkumu varēju krist teju histērijā, nevaldāmi raudāt. Ar prātu sapratu, ka jāvaldās, jāsaņem sevi rokās, bet ķermenis atteicās klausīt. Laikam jau visi resursi bija izsmelti. Pastāstīju to savai endokrinoloģei, viņa ieteica aiziet pie psihiatres Santas Purviņas. Un es vēl paguvu ar viņu tikties – pērnajā vasarā Santa gāja bojā satiksmes negadījumā...

Viņa bija super psihiatre! Tikāmies tikai vienu reizi, bet man šķita, ka pazīstu viņu visu mūžu. Tik vienkārša, tik gudra... Norunājām vairāk nekā divas stundas, un pēc tam es tiešām sajutu milzīgu atvieglojumu, elpot kļuva krietni vieglāk. Lietoju arī Santas ieteiktos antidepresantus, tie jūtami palīdzēja. Tagad šad tad aizeju pie Santas draudzenes ieteikta gados jauna psihiatra, ar kuru sarunas vedas tikpat viegli kā ar Santu.

Dievam tici?

Protams. Agrāk bieži ar Viņu runājos, tagad mazāk, jo... jūtos labi. Tāda nu ir cilvēka daba, visbiežāk viņš Dievu atceras, kad nonācis grūtībās, jūtas mazs un nevarīgs.

Arī Jums ir iespēja palīdzēt Adrianam Oto. Dodies uz ziedot.lv un sniedz atbalstu!

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Mūsējie saturu atbild SIA Izdevniecība "Rīgas Viļņi".