Aija Andrejeva par saviem iedvesmas avotiem: "Nokrīt visas birkas, un tas dod tādu brīvības sajūtu!"

Smaidīt. Tieši šobrīd ierakstām dziesmu par lifehack – tā ir par vienkāršām lietām, kas ikdienā palīdz “izdzīvot”. Tajā ir viena brīnišķīga frāze: “Vienmēr Monas Lizas smaids. Nesteigties, pat ja nav laika.”

Sagaidīt pavasari laukos. Tikko sāk smaržot pēc pavasara, man gribas uz laukiem – pie dabas. Piedzīvot, kā izdīgst pirmā zāle un dārzā uzzied vizbulītes. Jau rudenī, stādot narcises, sāku gaidīt pavasari. Labi justies palīdz arī fizisks darbs – nostrādināt sevi tā, lai atslēdzas galva.

Mājdzīvnieki. Mums ir jauns ģimenes loceklis – Austrālijas ganu aitu suns Aura. Racionāli nevar izskaidrot, kāpēc cilvēkiem ar tik intensīvu dzīvesveidu jāņem suns, taču es šo emocionālo lēmumu nenožēloju – esmu priecīga un pateicīga, ka tas tika pieņemts.

Ar Jāni smejamies, ka nesaprotam, kā dzīvojām līdz šim bez šī antidepresanta. Visu var saplānot – suni gandrīz vienmēr varam ņemt līdzi un, kad mums ir koncerti, ir sarunātas aukles, kas Auru pieskata.

Aukstās peldes. Ziemā konstantu rutīnu noturēt bija grūti, bet esmu atsākusi regulāras aukstās peldes. Zinu, ka tas ir moderni, bet tam ir visi iemesli. Tas noņem jebkādu nogurumu un iedod enerģiju, un tu atkal sajūties tāds dzīvs un foršs un savienojies ar dabu. Tam piemīt baigais spēks, kas man palīdz uzturēt sevi formā.

Ceļojumi. Pēdējais jaudīgākais piedzīvojums bija Santjago ceļš, ko nogāju rudenī. Divu nedēļu laikā tika pieveikti vairāk nekā 400 kilometri. Tam apakšā ir tik daudz emociju, ko vārdos grūti izstāstīt! No vienas puses, tas bija vērtīgi manai transformācijai, lai pieņemtu tēta aiziešanu, no otras – es ieraudzīju vēl vienu veidu, kā ceļot, un nu man vairs nepietiek ar pastaigu pa pilsētu vai muzeju apmeklējumu. Gribas lielāku izaicinājumu – sajust tās zemes īpašo auru un iepazīt cilvēkus.

Santjago ceļā satiktie cilvēki ir kaut kas ļoti īpašs – visi ir vienādi un nevienu neinteresē, vai tu esi pasaules superstārs vai pārdevēja. Nokrīt visas birkas. Tas dod tādu brīvības sajūtu! Fiziski, protams, bija dažādi izaicinājumi, bet tas ir relatīvi. Viss ir pārejoši, un kas vispār ir viegli, bet kas – grūti? Ja tev ir mērķis un tu tajā jūties labi, vienkārši jādara! Neba bez grūtībām dzīvē kaut kas sanāk.

Ciemiņi. Man ārkārtīgi patīk uzņemt ciemiņus, gatavot draugiem vakariņas un cept kūkas. Tā ir viena no manām meditācijām, kas mani iedvesmo. Man patīk sagādāt citiem prieku ne tikai uz skatuves.

Skatuve un mūzikas radīšanas process. Nupat jau būs divi gadi, kopš lēnām liekam puzles gabaliņus kopā un radām kaut ko jaunu un skaistu – albumu. Man patīk, ka neesmu sev noteikusi mākslīgus termiņus, lai kaut ko paspētu, jo gribas to izdarīt tā, kā jūtu, un neradīt spriedzi par to, ka tas, iespējams, notiek ilgāk nekā parasti. Pirmais albuma vēstnesis – skaņdarbs Pērkons pāries jau ir gatavs.

Kolēģi. Pēdējā laikā jo īpaši novērtēju, cik man ir profesionāli kolēģi, cik viņi ir radoši un daudzpusīgi. Piemēram, Shipsi – ar viņu ir arī patīkami un interesanti sarunāties. Un, protams, mans vīrs – varu tikai apbrīnot viņa darbaspējas, atbildību un to, cik viņš ir talantīgs mūziķis.

Teātris. Iedvesma uzdrīkstēties. Tieši teātrī var noķert to sajūtu, ka nav jābaidās runāt par kaut kādām tēmām, jo teātris to dara caur izrādēm un arī atspoguļo sabiedrību. Protams, teātris ir arī lieliska izklaide.

Fiziskie treniņi. Ziemā gāju uz jogu un nu esmu atsākusi treniņus ārā – tie mani uztur formā un ir spēka avots vasaras koncertu sezonai. Vēl man patīk masāžas un dzīvie ziedi mājās.