“Mīļās meitenes, nedariet kļūdu!” Divu bērnu tētis emocionāli uzrunā jaunās sievietes
Vislabāk būtu, ja cilvēki bērnus radītu tikai tad, kad ir fiziski, garīgi un emocionāli nobrieduši, finansiāli nodrošināti, apzinājušies savas vēlmes un sapņus, atraduši uzticamu partneri un sasnieguši vismaz 30 gadu vecumu. Šādu viedokli intervijā portālam Jauns.lv pauž divu bērnu tētis, rakstnieks un pasākumu vadītājs Rihards Čerkovskis. Viņš arī uzrunā jaunās sievietes, aicinot nepieļaut kļūdu.
“20 gadu vecajām meitenēm, kurām vēl nav bērnu, es gribu pateikt: “Mīļās meitenes, nedariet kļūdu! Ja jums ir čalis, par kuru jūs neesat pārliecinātas, ka būsiet kopā visu mūžu, netaisiet bērnus!
Ja jums nav piepildītas karjeras vēlmes, netaisiet bērnus! Ja jūs neesat izlasījusi vismaz 100 grāmatu, netaisiet bērnus! Pēc tam šim visam jums nebūs laika!””
Kāpēc jaunajām meitenēm šādās situācijās nevajadzētu domāt par bērniem? Rihards paskaidro savu viedokli plašāk: “Cilvēkam sākumā ir jāizzina, kas viņš ir. Viņam ir jāizzina, ko viņš dzīvē grib sasniegt. Ir jāsaprot savas ambīcijas, mērķi, aicinājumi. Cilvēkam ir jāiemācās nodzīvot savu sapņu dzīvi.”
Līdz 30 gadu vecumam jāpaspēj daudz kas cits
“Ja mēs dzīvotu ideālā un utopiskā pasaulē, man liekas, ka cilvēkiem līdz 30 gadiem vajadzētu realizēt savas finansiālās iespējas, realizēt savus dzīves mērķus, nobriest garīgi, nobriest fiziski, nobriest emocionāli, atrast partneri, ar kuru viņš jūtas ļoti, ļoti labi, uz kuru var paļauties, lai zina: ja bērniņš naktī pamodīsies, tad vienu reizi pie viņa aizies mamma, bet otru reizi – tētis.
Arī tādi vecāki nebūtu gatavi bērniem, bet viņi būtu daudz sagatavotāki nekā 20 gadus veci jaunieši, kas vēl dzīvo pie savām mammām un tētiem, bet taisa bērnus.
Padomju Savienības priekšstati ir novecojuši
Es nesaku, ka tas ir slikti. Es nevienā mirklī negribu uzsvērt, ka man ir taisnība, jo katrs cilvēks pasauli redz citādi. Es dalos tikai ar savām pārdomām.
Manā skatījumā: ja mēs kā garīgas būtnes gribam virzīties uz attīstību, tad mums ir jāmainās. Padomju Savienības modelis, ka tad, ja tev ir 25 gadi, tu esi precējies un tev ir 2 bērni, jau sen ir novecojis.
Nevar turpināt mānīties un cerēt, ka pasaule uzlabosies
Mums kā sabiedrībai ir jādomā, kā mēs varam virzīties uz kopīgiem mērķiem, attīstību, eksistences būtību. Mums jāatrisina ļoti daudz problēmu. Uz planētas Zeme ir piesārņojums, nabadzība, sašķeltība. Mēs esam sadalīti, izmocīti.
Mums aiz muguras ir tik sarežģīta vēsture, sākot ar rasismu, ebreju iznīcināšanu un visu pārējo. Ja mēs gribam attīstīties, mums ir jābūt atklātiem vienam pret otru. Mēs nevaram mānīties [piemēram, likt pseidorealitātes bildes soctīklos], cerot, ka kaut kas mainīsies.”
Neaicina uz otru galējību
Vienlaikus Rihards atzina, ka nevajadzētu ieiet arī otrā galējībā. Nebūtu pareizi, ja pāris tikai vecumā virs 40 gadiem sāktu plānot savu pirmo bērniņu, jo tad jau var būt par vēlu.
“Es runāju par cilvēkiem vecumā virs 30 gadiem. Ir atšķirība, vai cilvēks kļūst par vecāku virs 20 gadiem vai virs 30 gadiem.”
Atzīst, ka nebija gatavs tēva lomai
Rihards dzimis 1991. gadā, bet viņa bērniem ir 7 un 4 gadi. “Es saprotu, ka nebiju gatavs tēva lomai, jo es vienkārši nezināju, kā tas ir. Es saprotu, ka kļuvu par tēvu, sava egocentriskuma vadīts, jo man vajadzēja bērnus. Man to vajadzēja statusam, man vajadzēja izrādīt tēva mīlestību, man vajadzēja pierādīt, ka es ar to tikšu galā utt.
Bet tas ir saknē nepareizi, jo mums vispirms vajag padomāt, vai vispār varam uzņemties atbildību par bērnu.
Iedvesmojošais meitenītes piemērs
Vienā manā nometnē bija kāda meitenīte, kura ļoti, ļoti gribēja sunīti. Kāpēc mamma suni negribēja? Mamma negribēja, jo domāja, ka meitenītei pietrūkst disciplīnas rūpēties par suni. Iespējas viņiem bija, jo ģimene dzīvoja privātmājā un meitenīte sev gribēja nevis lielu, bet mazu sunīti.
Es teicu meitenītei: “Izdomā, kā tu vari mammai pierādīt, ka esi gatava šai lomai!” Un meitenīte pati izdomāja. Viņa par savu kabatas naudu nopirka zoo veikalā pavadiņu, ar kuru suņus ved ārā pastaigāties. Viņa katru dienu trīs reizes gāja laukā. Viņa to darīja no rīta, pēc skolas un vakarā, neskatoties uz to, kāds bija laiks – lietus, vētra, negaiss vai sniegputenis.
Tādā veidā viņa mammas acīs iekaroja uzticību. Mamma ļāva viņai uzņemties atbildību par suni.
Aicina pamēģināt pastaigāt ar smagu vēderu
Manā skatījumā ar jaunajām māmiņām ir tieši tas pats. Man liekas, ka mums kā sabiedrībai būtu jaunās māmiņas jāsagatavo, piemēram, lai viņas cenšas 9 mēnešus pastaigāt ar smagu vēderu, kurš katru mēnesi paliek arvien smagāks un smagāks. Lai viņas saprot, kas tas ir.
Ja viņas neizturēs un smago vēderu novilks, tad viņas nav gatavas mātes lomai. Kad bioloģiskais process ir noticis, vēderu vairs nevar noņemt nost.
Kā būtu mosties ik pa 20 minūtēm?
Lai viņas mostas naktī reizi 20 minūtēs. Otrā pasaules kara laikā krievi šo izmantoja kā spīdzināšanas metodi. Lai spīdzinātu spiegus, viņus reizi 20 minūtēs pamodināja. Cilvēkiem bija miega bads.
Tik bieža aizmigšana un pamošanās emocionāli ļoti iztukšo. Lai meitenes pamēģina kaut ko tādu vismaz mēnesi, ja ne gadu! Tā viņas var sevi emocionāli sagatavot tam, kas viņas gaida [kļūstot par mammām].”
Diemžēl daudz jauno vīriešu nav gatavi tēva lomai
Rihards norādīja arī uz jauno tētu nesagatavotību. “Diemžēl mēs dzīvojam tādā sabiedrībā, ka Latvijas vīriešus var iedalīt 3 sektoros.
Viens sektors ir ļoti primitīvs, tas dzer, strādā un skatās seriālus. Otrs sektors ir ļoti kritis materiālajā pasaulē, tas grib piķi, mašīnas, mājas, villas utt.
Skumji, ka trešais sektors ir ļoti mazs
Trešais sektors ir ļoti mazs, tajā ir vīrieši, kas mācās pie Pētera Kļavas vai pie kāda cita. Viņi mēģina saskatīt jēgu, virzību.
Latvijā ir ļoti daudz garīgu sieviešu, esmu daudzas tādas saticis. Viņas braukā pa dažādiem retrītiem. Bet mums ir ļoti maz vīriešu, kas saprot, ka sieviete ir dieviete. Tas ir skumīgi.
Attiecības var būt jēgpilnas, ģimene var būt jēgpilna tikai tajā momentā, kad vīrietis nav dzērājs, kad viņš nav materiālists, bet kad vīrietis saprot, ka ir atbildīgs par bērniņu, ka arī viņš spēlē tēva lomu, ka viņš nevar ļauties pašplūsmai.”
Varam veicināt vai kavēt kopējo attīstību
Bet kas notiek ar bērnu, ja tomēr vecāki nav gatavi viņa piedzimšanai? Rihards pastāstīja par nesen izlasītu grāmatu “Šāntarāms”. Viena no galvenajām gudrībām, ko viņš no tās pasmēlās, bija tāda: mēs visi virzāmies uz kaut ko augstāku, ko var dēvēt dažādos vārdos, piemēram, Allāhu, Dievu, Jēzu, galējo sarežģītību. Mēs kā cilvēce šo virzību paātrinām vai kavējam.
“Te ir viens ļoti labs, vienkāršs un būtisks jautājums. Mēs kā cilvēki varam sev uzdot jautājumu: kā būtu, ja visi darītu tā, kā daru es? Vai tas mūs virzītu uz attīstību vai nevirzītu?
Likās, ka izprata kaut ko svarīgu
Kad lasīju šīs lapaspuses, man visa apkārtējā pasaule sabruka (labā nozīmē). Man likās, ka es kaut ko esmu izpratis, ka vienīgais, kas man dzīvē ir jādara, ir jāatbild uz šo jautājumu.
Ja tā, kā es taisos darīt, rīkotos visi cilvēki, vai tas mūs virzītu uz attīstību kā eksistenciālas būtnes, kā sabiedrību vai arī kavētu attīstību?”
Bērni var kļūt par neapmierinātiem bubinātājiem
Līdz ar to var secināt: ja daudz pieaugušo rīkojas nepareizi un vairums bērnu dzimst tam negataviem vecākiem, tas mūs kā sabiedrību kavē attīstīties.
“Tas mūs kavē, jo viņi pēc tam izaugs par upura lomas spēlētājiem, viņiem būs slikts [tagadējais premjers Krišjānis] Kariņš, [Valsts prezidenta amata kandidāts Uldis] Pīlēns un citi. Viņi nespēs uzņemties atbildību.
Nemaksās nodokļus un krāps partneri
Tajā pašā laikā viņi nemaksās nodokļus, centīsies pārkāpt noteikumus, nebūs godīgi pret sevi un savām otrām pusītēm. Viņi īstenos otras puses krāpšanu, emocionālu vardarbību utt.
Būs daudz sarežģītu problēmu. Tas būs milzīgs kāršu namiņš, kas var ļoti ātri sabrukt, ja mēs kaut ko pamainām,” Rihards iezīmēja nākotnes perspektīvu, kas varētu īstenoties, ja vairums bērnu dzimtu ļoti jauniem un nesagatavotiem vecākiem.
