Psihoterapeits Gatis Līdums uzrakstījis pētījumu par ciešanām no latviešu skatpunkta
Latvieši paši sevi mēdz dēvēt par bāreņu tautu un daudz runāt par tautas ciešanām, sāpju un izmisuma stāstiem uzlādēti ir daudzi romāni, filmas, lugas un dziesmas. Taču neviens līdz šim nebija uzrakstījis pētījumu par ciešanām no latvieša skatpunkta. Psihoterapeits, teologs un reliģijas psihologs Gatis Līdums šo tukšumu ir aizpildījis, uzrakstot grāmatu “Trīs vīri krogā, neskaitot kaķi. Ciešanu breviārs”.
Šī ir grāmata, kam paredzams ilgs un interesants mūžs – to izmantos gan mācībspēki un studenti, gan ikviens cilvēks, kurš kaut reizi mūžā ir cietis, jo Gatis Līdums ir viens no tiem izcilajiem speciālistiem, kuri par sarežģītu problēmu prot runāt visiem saprotamā valodā.
Filozofs, sociologs un publicists Vents Sīlis grāmatu raksturojot, saka: “Gatis Līdums ir uzrakstījis grāmatu par kādu neatņemamu cilvēka dzīves sastāvdaļu – ciešanām. Tā ir sastāvdaļa, no kuras vieni labprāt vēlētos kaut kā tikt vaļā, turpretim citi ir iemanījušies izbaudīt un pat gūt no ciešanām praktisku labumu, pieņemdami “upura” identitāti.
Grāmatas žanrs ir eksistenciālas pārdomas dialoga formā, turpretim intonācija – ironiska, vietām pelnīti dzēlīga gan reliģijas, gan arī psiholoģijas virzienā. Proti, eksistenciāla stāvkomēdija, kuras centrā ir tas pats Skalbes depresīvais kaķītis, latviešu upura kompleksa vēstnesis un vaimanoloģijas simbols.
Grāmata veidota kā filosofisks dialogs starp augšminēto latviski-kaķiskās dzīvesziņas iemiesojumu, rabīnu (Haroldu Kušneru), kristīgo psihologu (Leriju Krebu) un psihoterapeitu (analītiskās psiholoģijas skolas radītāju K. G. Jungu). Tā ir jau sengrieķu filosofijā iedibināta struktūras, kas balstās uz it kā muļķa dzīvnieka jautājumiem trim it kā gudrajiem. Autora pozīciju, varētu raksturot kā nīčeānisku balansēšanu starp dzīvniecisko, cilvēcisko un dievišķo, kas paver daudz labu iespēju pajokot.[..] Kāda tad ir šī stāsta morāle? Cilvēks ir visu lietu mērs, tai skaitā savu ciešanu mērs, arī sava zemiskuma vai dievišķuma mērs. Nonākot ciešanās vieni tajās pazaudē sevi, kamēr citi – sadeg un atdzimst. Un Dievam ar to visu ir tikai tāds sakars, ka viņš var atmodināt mūsos esošo dievišķo dzirksti, kas ved uz atdzimšanu. Bet tikai tad, ja mēs paši to viņam lūdzam.”
Šī ir grāmata, kuru var izlasīt vienā elpas vilcienā – un pēc tam pārlasīt vēl un vēl, katru reizi atrodot kādu jaunu niansi, ievērojot iepriekš garām paslīdējušu atziņu vai atsauci uz vairāk vai mazāk zināmām filosofijas, popkultūras un psihoanalīzes ikonām, izbaudot autora erudīciju, humora izjūtu un dziļo cilvēciskumu attieksmē pret katru, kurš cieš, ir cietis vai cietīs.
