Olga Kambala jau jaunībā sapratusi: viņa vēlas kļūt slavena

Tev nav grūti būt slavenai?

Man tā atpazīstamība sākumā netraucēja. Bet bija moments, kad sāka ļoti traucēt. Sapratu, ka viss, ko pasaku, ko izdaru, – pilnīgi viss tiek vērsts pret mani. Viss bija slikti, viss bija drausmīgi. (smejas) Es reāli sabruku. Sēdēju mājās un raudāju. Cik Kasparam bijis manas asaras jāredz un žēlabas jāuzklausa…

Tas priekšstats par mani… Cik saprotu, visiem par mani ir priekšstats, ka esmu kaut kāda izlutināta miljonāre. Un tas viss viena raksta dēļ, kas tiešām pārmainīja manu dzīvi “pirms” un “pēc”. Es taču jutu to attieksmi.

Kas tas bija par rakstu?

Tas bija vēl pirms šova Slavenības bez filtra. Filmējos raidījumā Kad viņas satiekas. Tāda meiteņu parunāšanās, nekā svarīga. Un sākās tēma par skaistumkopšanu. Man uzdod jautājumu: “Cik tev tam vajadzīga nauda?” Kā – cik?! Skaidrs, ka daudz vajadzētu, ja jau var sapņot! Un nosaucu ciparu – 10 tūkstošus mēnesī vajadzētu, tad pietiktu visam. Nu, meiteņu saruna – var taču gribēt kaut vai 20 un 30, bet man jau to nav! Mana kļūda bija, ka nosaucu šos konkrētos ciparus. Burtiski uzreiz visur virsraksti: “Olga Kambala tērē skaistumkopšanai 10 tūkstošus mēnesī!” Un tas izraisīja tādu cilvēku naidu pret mani… Ārprāts! Es vēl tik naiva biju, nesapratu, kā tas vilnis aiziet. Tagad jau es būtu gudrāka: rakstītu un iebilstu visiem, kas to ziņu tiražēja, ka es taču neteicu – tik tērēju. Jo nu man tas sagādāja nopietnas problēmas. Tieši ar dažādām instancēm.

Lūk, tas bija tas, ar ko es pamodos slavena. Pēc tam bija Slavenības bez filtra un tad jau pilnīgi viss ar mani bija slikti. (smejas) Izrādījās, ka cilvēki visu, ko redz šovā, uztver tik apbrīnojami burtiski. Pilnīgi nesaprot, ka man taču ir arī dzīve bez kamerām, bez sērijām. Ka manā dzīvē daudz vairāk ir notikumu, ko nefilmē.

Tev jau pirms tam bija jāpierod, ka vīrs slavens.

Tā gan vispār nebija problēma! Es pati vienmēr esmu bijusi spilgta, tāds nestandarts – vienkārši agrāk tas viss bija tādā pozitīvā vilnī. Man Instagramā arī pirms Kaspara bija daudz sekotāju. Daudzas sievietes, piemēram, man sāka sekot, kad sāku trenēties un notievēju. Bet tas viss vienmēr bija tik pozitīvi! Nu, un pēc tam vajadzēja iepazīt arī slavas negatīvo pusi…

Nezināju, ka esi bijusi formās citādāka.

Tas bija vēl pirms Kaspara. Es jau nebiju resna, man pat īsti liekā svara nebija. Bet es biju tāda parasta sieviete, kurai ir ap 40 un dzimuši trīs bērni. Lūk, tāda tad arī bija mana forma. Tauciņš tur, tauciņš šur. Atradu treneri, sāku trenēties. Divu mēnešu laikā burtiski uzbūvēju sev jaunu ķermeni. Bet nu tad es arī tiešām klausīju treneri katrā vārdiņā. Darīju visu, ko lika.

Starp citu, tas arī bija iemesls, kāpēc izšķīros no pirmā vīra. Jo es paliku forša! Sapratu: kāpēc man tādai lieliskai sievietei viņš vispār vajadzīgs? (smejas) Labi, protams, tur bija vēl virkne iemeslu, bet viens tiešām bija tas, ka man palika ar viņu garlaicīgi, es biju fiziski un garīgi labā formā, un man gribējās citu dzīvi. 

Izšķīros, aizgāju no viņa kopā ar visiem trim bērniem. Un pēc mēneša jau iepazinos ar Kasparu.

Cik gadus jūs ar pirmo vīru bijāt kopā?

16.

Daudz!

Ļoti daudz.

Skumjas par zaudēto pēc tam nesākās?

Skumjas man bija tikai par statusa maiņu. Lai vai ko teiktu: precēta sieviete – tas ir statuss. Tu esi sieva, tev ir bērni. Izšķiroties tu paliec bez statusa. Uz precētu sievieti cilvēki skatās citādi.

Un te nu es biju – jā, labā formā, bet viena ar trim bērniem un bez jebkādas “aizmugures”. Jāpiebilst gan, ka bērnus es viena materiāli varēju pavilkt, tā nebija problēma.

Es ātri vien pēc šķiršanās sapratu, ka nekāda “labo vīriešu paradīze” neeksistē. Vienā ziņā tas bija smags periods, bet, no otras puses, es atceros to kā labu laiku – jo es biju brīva, varēju darīt visu, ko gribu. Bet nu ļoti jau īsiņš tas laiks bija.

Kā atšķīrās tavas pirmās laulības 16 gadi no tā, kā tu dzīvo tagad?

Ļoti atšķīrās! Tagad viennozīmīgi ir daudz labāk, tagad ir tāds modelis, par kādu vienmēr biju sapņojusi.

Bet bija jau laimīga arī pirmā laulība, nevaru teikt, ka biju tikai nelaimīga, – ne velti taču trīs bērni piedzima. Man vispār nevajadzēja strādāt algotu darbu. No malas viss izskatījās ideāli. Bet es pati zināju, ka vīrs mani nospieda. Viņš bija par mani 13 gadus vecāks, un vienmēr tiku turēta tādā kā zelta būrītī. Es, piemēram, nevarēju nekur iziet ar draudzenēm. Un mēs arī kopā nekur negājām. Viņam to negribējās. Bet es pēc horoskopa esmu Dvīnis – man ļoti vajag sabiedrību!

Es biju tikai mazu bērnu mamma – tāda bija mana dzīve. Nē, viss jau bija forši, bet… Piemēram, bija slimīga greizsirdība. Izeju ar bēbīti pēc bulciņām, bet mājās mani jau sagaida ar pārmetumiem: kur biji, kam uzsmaidīji?! Kāda mana draudzene tieši atcerējās, ka reiz, kad viņai vīrs pārnāca mājās un viņa mūs iepazīstināja, – es taču pat acis nepacēlu. Biju tik bikla, ka neuzdrīkstējos satikties skatieniem ar svešu vīrieti!

Kā tev izdevās atbrīvoties no tādām kontrolējošām attiecībām?

Godīgi sakot, mūs izšķīra nauda. Viņš bija ļoti turīgs cilvēks. Bet vienā brīdī visu savu naudu ieguldīja biznesā Marokā. Pats arī aizbrauca uz turieni. Un tur viņu, vienkārši sakot, uzmeta. Viņš aizlidoja augustā, bet decembrī es jau sāku pārdot savas rotaslietas, kažociņus…

Vīram bija aizliegums izlidot no Marokas, bet es viena te ar trim bērniem un bez naudas. Un sapratu, ka patiesībā taču esmu pilnīgi nevarīga! Vīrs taču visu laiku lepni bija teicis: “Mana sieva nemācīsies! Mana sieva nestrādās! Mana sieva sēdēs mājās un audzinās bērnus!” Un manī notika kaut kāds lūzums. Reāli sapratu – es taču pati neko citu nemāku kā tikai bērnus audzināt! Tas uzsāka izmaiņas manī, sāku arī domāt par šķiršanos. Tas galīgi nenotika ātri – pagāja gadi pieci. Bet šajā laikā es sāku pati strādāt. Lidoju pie viņa uz Maroku un sākumā vienkārši vedu šurp somiņas, ko te pārdot. Līdz tad netīšām tur, Marokā, iepazinos ar kosmētikas fabrikas īpašnieku. Nodibināju SIA un sāku tirgot kosmētiku no Marokas.

Un dari to joprojām?

Jā, tā joprojām ir mana maize. Paldies, protams, manam bijušajam vīram, ka palīdzēja man līdz tam nonākt. Bet vienā mirklī es sapratu: viņš sēž tur Marokā un neko nedara, es pat apmaksāju viņam tur dzīvokli, kamēr te, Latvijā, notika tiesvedības un mani ar bērniem lika ārā no dzīvokļa. Viena visus papīrus kārtoju, cīnījos. Sapratu, ka mūsu lomas ir pilnīgi mainījušās: nu es biju tā, kas viena vilka visu ģimeni, kamēr vīram viens neveiksmīgs bizness pēc nākamā. Es taču reiz pat pie zīlnieces aizgāju, lai saprastu, kas ar mums nav kārtībā! Nuja. Un sapratu: kāpēc viņš man ir vajadzīgs, ja visu laiku tikai sēž dīvānā? Kamēr es trenējos, audzinu bērnus, pelnu naudu.

Pirmo reizi dzīvē sāku skatīties apkārt, tostarp arī uz jauniem puišiem. Mana pareizība pagaisa, es sāku brīvāk elpot. Kaspars gan tagad mēdz teikt: tavs pirmais vīrs ar savu diktatūru tevi izaudzināja par reāli labu sievu!

Ko savā brīvībā pirmo izdarīji – piereģistrējies Tinderī?

Nē, es tur vispār nemaz neesmu bijusi reģistrējusies. Man kaut kā sāka rakstīt Instagramā. Bet nu tas tiešām bija tik īss periods…

Un tad tu satiki Kasparu…

Jā, pilnīgi nejauši. Ar viņu uzreiz viss bija tik nopietni. Viņš uzreiz gribēja nopietnas attiecības. Mēs uzreiz arī sākām dzīvot kopā pie manis. Un es arī drīz vien teicu: vai nu mēs precamies, vai nu šķirsimies. Kā jau teicu: man ir svarīgs tas statusa jautājums. Būt sievai. Man nepatīk būt draudzenei. Viņš teica: labi, precamies!

Ļoti ātri tas viss notika. Lai gan savās domās jau šķīros ar pirmo vīru ilgus gadus, tad, kad beidzot oficiāli izšķīros, burtiski uzreiz arī ar Kasparu apprecējāmies. Es tagad to stāstu, un man ir tik siltas atmiņas par to laiku…

Jo pirms tam taču man jau likās – nu, kas gan tāds dzīvē vēl varētu notikt, kas mani pārsteigtu? Bērni aug, izaugs… Un pēkšņi – hops, dzīve tā mainījās!

Jūs jau varat paspēt vēl arī pie kopīga bērniņa tikt.

Es par to domāju, mēs arī esam abi par to runājuši, bet neesmu pārliecināta, ka vēlreiz gribu to visu. Es labi zinu, ka bēbītis nav tikai smuka bildīte. Paiet daudzi gadi, kuri atkal jāpavada bērnkopībā. Vai vēlreiz to visu gribu? Nu, nezinu… Melotu, ja teiktu, ka man tā visa pietrūkst. Mūsu dzīvesstils arī nav piemērots bērnam. Kā saka mana trenere: jūs taču vēl kādā tusiņā to mazuli pazaudēsiet!

Sasniegusi savu sapņu fizisko formu, tu treniņus nepameti?

Es trenējos četrreiz nedēļā. Nereti arī kopā ar Kasparu. Un tagad tas man ir vēl svarīgāk – es taču esmu pazīstama persona! (smejas) Trenējos, sekoju līdzi tam, ko ēdu.

Tev patīk būt slavenai?

Jā. Man pat jaunībā, ja bija jādomā, par ko gan gribētu dzīvē kļūt, nācās sev atzīt – es gribu būt slavena. Nu, nopietni! (smejas) Es taču arī pati labi saprotu, ka atšķiros no vairuma cilvēku, ka uzvedos citādi. Es vienmēr saku, ko domāju. Plus – visu mūžu esmu bijusi krieviski runājošā. Arī mans pirmais vīrs bija krievs. Esmu uzaugusi, skatoties krievu TV pārraides. Es vispār pirms Kaspara nezināju to latviešu šovbiznesu! Kad mani ar kādu iepazīstināja, godīgi teicu: “Zini, es tevi nepazīstu…” Vairāki momenti bijuši arī ne visai ērti.

Piemēram?

Nenormāli izgāzos ar aktieri Lauri Dzelzīti. Pēc tam viņam atvainojos. Mūs ar Kasparu uzaicināja piedalīties kaut kādā šovā. Man rāda, kā vienā mašīnā brauc neliela auguma vīrietis un slaida, jauna meitene, un prasa, vai viņi saderot kopā, vai viņi būtu labs pāris. Es saku: “Kā viņi var saderēt, viņi vispār neiet kopā! Priekš kam tai meitenei tāds pavecs plikpauris?!” Filmēšanas grupa tur mutes ciet un sevī smejas. Es taču nezināju, ka Dzelzītis ir slavens un labs aktieris. Protams, visi tie mani izteikumi tālāk aizgāja ēterā, presē, bet es taču vienkārši biju naiva un godīga.

Vēlreiz līdzīgi izgāzos ar vienu slavenu ziņu vadītāju. Viņš gan arī, šķiet, tiešām apvainojās, ka es nezināju, kas viņš ir. Bet nu vismaz presei atkal bija, ko rakstīt.

Sanāk, ka tu ar pirmo vīru apprecējies ļoti jauna?

Jā, ap 20.

Pirmās nopietnās attiecības?

Man tas vispār bija ļoti smags laiks. Mana mamma nomira ļoti agri – man bija 18 gadu. Tas bija briesmīgs periods, tiešām brīnos, kā es vispār to pārdzīvoju. Un tad, apmēram gadu pēc mammas nāves, es iepazinos ar savu nākamo vīru. Viņš tad jau bija nopietns vīrietis, viņam bija ģimene. Un viņš no visas sirds manī iemīlējās. Un es arī tiešām nezinu, kāda būtu izveidojusies mana dzīve, ja ne viņš…

Mamma tevi viena audzināja?

Jā. Mamma man bija brīnišķīga. Es uzaugu Vecrīgā, esmu īsta Vecrīgas meitene. Katrīne Sauliete bija mana kaimiņiene, visu bērnību kopā gumijas lēkājām.

Mana mamma bija biznesa sieviete. Ārkārtīgi pozitīvs cilvēks. Bet viņa bija viena, kaut kā neveicās viņai dzīvē ar vīriešiem. Un – viņa sāka iedzert. Viss dzīvē ir – nauda ir, bērns ir– , bet laikam jau tās sievietes skumjas darīja savu… Viņa iedzēra arvien biežāk, arvien vairāk. Līdz nomira.

No dzeršanas?

Jā. Tas ir iemesls, kāpēc es vispār nelietoju alkoholu. Es savu mammu atceros vienmēr smejošu, jautru, bet arī vienmēr ar glāzi šampanieša rokās. Viņa kļuva ļoti tieva, arvien tievāka… Līdz aizgāja pie ārsta. Aknas. Mamma izdzisa burtiski divu mēnešu laikā. Tas man bija drausmīgs šoks. Man taču nebija neviena radinieka, tikai mamma. Jā, es jau biju pilngadīga – bet nu kāds tur 18 gados prāts. Es taču pat par elektrību nemācēju samaksāt, to atslēdza. Viss mammas naudīgais bizness kaut kur pazuda.

Kad iepazinos ar savu pirmo vīru, viņš brīnījās: kur tad palika viss, kas bija mammai? Es nezinu. Tikai vienu dzīvokli visā tajā juceklī izglābām. Man taču nebija pilnīgi neviena, kas pateiktu, kādi dokumenti jākārto, kas jādara. Vispār brīnos, kā izdzīvoju. Bija tiešām, kā filmās rāda: ir labi, valda jautrība, bet pēkšņi vairs nav neviena blakus. Dažreiz domāju – pirmo vīru man mamma atsūtīja. Lai es vienkārši nenomirtu badā.

Viņš pēc tam vēlāk teica: “Ieraudzīju tevi – tik skaista, forša meitene – un sapratu, ka bez manis vienkārši aiziesi bojā!” Es biju pilnīgi nesagatavota dzīvei.

Varbūt tagad izklausās, ka es viņu nenovērtēju. Bet tik vienkārši jau tas arī nebija. Jā, beigās viņš man apnika. Kaut vai vecuma starpība. Sākumā es to nejutu. Bet, kad viņam jau bija 50, bet man vēl tikai 37, es jutu to vecuma atšķirību. Viņš jau bija tāds dzīves noguris. Bet man bija sajūta, ka mana dzīve tagad tikai sākas! Bērni beidzot izauguši, es varu iziet no mājas, beidzot varu iet uz ballītēm! Kamēr viņu tas vispār neinteresēja.

Un kurš tagad tavā ģimenē ir lielākais ballīšu gājējs?

Kaspars, protams! Mēs gan bieži ejam arī kopā. Bet nu Kaspars vispār nevar dzīvot bez sabiedrības, viņam vajag cilvēkus un vajag arī savā ziņā izrādīties. Pasākumi mums ir nepārtraukti: glamūrīgie un kaut kur mežā ar hipsteriem. Es zināju, ar ko es precos. Zināju, cik svarīgi viņam ir tusiņi un cik svarīgi viņam ir, lai mājās to nepārmet. Un es arī nepārmetu. Man arī pašai patīk ballītes. Vienīgi es kaut kādā brīdī sāku migt ciet un braucu mājās. Bet viņš var ilgi!

Bet Kaspars ir tāds… Manai vecākajai meitai nesen apritēja 18 gadu. Un viņa nomainīja uzvārdu – tagad ir Lukerija Kambala. Pati tā gribēja.

Meitas tēvs neiebilda, ka viņa maina uzvārdu?

Vēl viens pārsteidzošs fakts manā dzīvē – kopš izšķīrāmies, viņš vienkārši pazuda no mūsu dzīves. Labi, viņa nav manā dzīvē. Taču viņa nav arī bērnu dzīvē. Jā, viņam ir telefons, meitenēm dzimšanas dienās atsūta apsveikumus. Bet tas arī viss. Arī alimentus man maksā Uzturlīdzekļu garantiju fonds.

Bet, godīgi sakot, man pat patīk, ka viņš nav mūsu dzīvē, jo mums tagad ir izveidojusies ģimene un vēl viens vīrietis tajā nemaz nav vajadzīgs. Es arī saprotu, ka viņš uz mani ir ļoti aizvainots par to, ka izšķīros. Smieklīgi – kad šķīrāmies, viņš, zinot, ka man patīk gara auguma vīrieši, teica: “Nu, tu sev vairs tik garu kā es neatradīsi!” Bet es atradu visgarāko! (smejas)

Kur tu Kasparu pirmo reizi ieraudzīji?

Es viņu ieraudzīju uz ielas. Un tiešām jau toreiz nodomāju – tas varētu būt mans nākamais vīrs! Bet es arī, protams, toreiz nezināju, kas vispār ir Kaspars Kambala.

Bija karsts vasaras rīts, ap astoņiem, mēs ar meitenēm braucām mašīnā uz Jūrmalu. Ielas tukšas, brīvdienas, agrs. Un iet pa Valdemāra ielu viens vienīgs vīrietis. Nu, kā iet – lēnām velkas. Nodomāju – tāds gan man pēc auguma derētu! Saku meitenēm: “Varbūt piestājam, aizvedam viņu?” Var taču redzēt, ka cilvēkam grūts rīts. Meitenes: “Mammu, tu traka esi – nē!” Bet, redz, kā tās mirkļa vēlēšanās mēdz piepildīties.

Bet iepazināties vēl citu reizi?

Tas arī bija netipiski. Man toreiz bija gados jaunāks mīļākais. Un viņš bija bokseris. Instagramā sāku pētīt viņa profilu un nospiedu kaut kādu boksa lapu. Sēdēju un pētīju tos bokserus. Pēkšņi skatos: re, tas pats garais, kas toreiz gāja pa ielu! Iegāju viņa profilā. Atceros, toreiz vēl nodomāju: nē, man par vecu. Bet dažas bildes tomēr ielaikoju. Un viss, aizmirsu. Pēc kāda laiciņa viņš man atrakstīja. Ka ievērojis tos manus “patīk” pie savām bildēm. Smieklīgi man tas viss likās.

Bet vienlaikus man arī jau pa tiem dažiem mēnešiem bija apnikuši visi tie vīrieši, ar kuriem nekādas stabilitātes, tikai hi-hi un ha-ha. Un kuriem visiem vajag tikai vienu, nu nopietni! Man pat jau bija tāds kā naids pret viņiem. Arī par Kasparu padomāju: nuja, vēl viens rakstnieks uzradies! Un es viņam, atzīšos, toreiz diezgan rupji atbildēju. Tomēr viss beidzās ar to, ka satikāmies. Četras stundas toreiz norunājām. Izrādījās, ka nav nemaz tāds muļķis, kā biju iedomājusies. (smejas)

Tu šo laulību uztver kā projektu līdz mūža galam?

Protams! Tas ir mans modelis. Es negribu vairs neko mainīt, negribu meklēt vīrieti, uzsākt atkal jaunas attiecības. Lai cik banāli neskanētu – māksla ir attiecības saglabāt. Pie tam mums abiem vairs nav ne 20, ne pat 30. Man ir jau 40, bet Kasparam – 44 gadi.

Protams, tas no manis kaut ko arī prasa. Man jārūpējas par vīru. Man jādara viss, kas sievai jādara. Es gatavoju ēst, sekoju, lai viņam drēbes tīras un māja sakopta. Plus Kaspars ir ļoti pedantisks, ļoti! Tas, neslēpšu, mani dažreiz uzvelk, jo liekas – nu, cik var, es jau tā visu laiku kaut ko daru! Bet, ja viņam būs slikta oma, viņš man var aizrādīt, ka, piemēram, spilveni ne tā nolikti. Jā, tur man ir ar sevi jāstrādā, lai tās sadzīviskās lietas nesagrautu mūsu attiecības.

Es jau ļoti viņā samīlējos. Tā, ka pati pat sabijos – ja nu tas viss beidzas… Un tagad es arī ļoti daudz par to domāju, katru vakaru. Par to, kā tas tā var būt, ka es visu viņā pieņemu. Ka mani nekas nekaitina. Man pat netraucē, ka viņš man naktī savas kājas uzkrāmē virsū. Agrāk, atceros, es gulēju ar atsevišķu segu. Bet ar Kasparu mēs esam kā viens vesels. Un tad nu es tiešām katru vakaru iedomājos – tā laikam arī ir tā mīlestība.

Tu pati sevi materiāli uzturi?

(klusē) Nu… Kaspars mani neuztur. Šī ir tēma, par ko man ļoti jādomā, vai par to intervijās jāstāsta. Kad iepazinos ar Kasparu, es normāli pati sevi un savus trīs bērnus uzturēju. Trīs augošas meitenes uzturēt – tas ir kā vēl trīs sievietes uzturēt! Bet Kaspara finansiālais stāvoklis tobrīd bija bēdīgs, teiksim tā. Nebija nekādu projektu, tas viņam nebija viegls laiks. Tāpēc sākumā mēs dzīvojām par manu naudu. Bet Kaspars vienmēr teica: “Kad mēs apprecēsimies, es tevi ar meitenēm aizvedīšu dzīvot uz jaunu, lielu dzīvokli un viss jums būs! Tici man – viss notiks!” Un es noticēju. Viņam tiešām sākās jauni projekti, un viss mums ir – tieši, kā viņš solīja. Es jau vienreiz mūžā paliku ar bērniem pie sasistas siles un bez nekā. Man tagad ir svarīgi, lai zinu – es pati par sevi varu parūpēties. Es negaidu, lai vīrs visu nodrošina. Tāpēc tagad strādājam mēs abi.

Es vispār par Kasparu tagad varu teikt, ka viņš laulībā ir ļoti mainījies uz labo pusi. Palicis tik daudz nopietnāks.

Tev patīk tas, ko dari?

Ļoti! Es strādāju ar kosmētiku no Marokas un Arābu Emirātiem. Pārsvarā tirgoju internetā, piegādāju veikaliem. Tā ir īpaša kosmētika – radīta hamama rituāliem, un galvenais – argāna eļļa – visvērtīgākā kosmētiskā eļļa pasaulē. Arī pati lietoju tikai šo kosmētiku. Es tiešām esmu tāda “klasiskā māmiņa” – kas vispirms padomās par bērnu vajadzībām. Es taču neiešu zīmolu krēmos tērēties!

Plus – es tiešām esmu dzimusi tirgotāja. Es spētu pārdot jebko! Varbūt jāsāk to darīt lielākos apjomos – ar dzīvokļiem un mājām?

Tu esi mātišķs tips?

Pat ļoti. Un bieži arī pārāk maiga. Pārāk daudz ko atļauju, man bieži gribas meitas pažēlot un palutināt.

Mums ģimenē Kaspars ir tas stingrais. Viņam, kā jau sportistam, ir ieaudzināts režīms. Viņš saprot – noteikumi ir noteikumi. Kamēr es savās audzināšanas metodēs brīvi plūstu.

Bieži brīnos – kā viņš tik viegli iejutās mūsu ģimenē. Jo mēs jau bijām četras, tās bijām mēs, kas viņu pieņēmām, nevis otrādi. Nav jau droši vien viņam viegli ar četrām sievietēm mājās. Bet viņš ir izglītots un gudrs šajā ziņā. Nekādu egoismu viņā neesmu manījusi.

Kaspars pats saka: “Es ievēlējos tevi.” Viņš gribēja sievieti, kura izmanto viņa vārdu viņa paša labā. Nevis izmanto viņu pašu.

Bet es jums teikšu tā – Kaspars Kambala ir zelta atslēga. Tā vienkārši ir! Es vienkārši mācēju izmantot to atslēdziņu. Projekts seko projektam, mēs daudz strādājam. Es nesēžu mājās un negaidu, kamēr man ko pienesīs uz paplātes.

Redzēju vienu šova epizodi, kurā tu runāji ar vēl vienu šovu zvaigzni – Magoni. Tevī nebija ne grama iedomības.

Bet par ko man justies iedomīgai un pārākai? Es pieņemu visus cilvēkus. Kas attiecas uz Magoni – man vispār vēl būtu no viņas jāmācās! Es, piemēram, neesmu nopirkusi sev dzīvokli. Bet Magone ir sakrājusi un nopirkusi. Es to nemāku, neprotu krāt. Un vispār es Magoni sauktu par gudru un mērķtiecīgu sievieti. Jā, savdabīga, bet viņā ir liela nopietnības daļa.

Tev drīz ar Latvijas šoviem nepaliks par šauru?

Nu, mēs jau drīz taisāmies uz Turciju braukt. Kasparam tur plānojas liels projekts, ceru, ka arī īstenosies. Populārs viņš tur ir ļoti! Es biju pārsteigta, kad ziemā bijām Stambulā. Jau lidostā visi skrien viņam pakaļ, skaļi saucot: “Kambala! Kambala!” Viņš tur ir ne tikai populārs, viņu tur burtiski dievina! Turcijā viņš iemeta to savu Eirolīgas rekordu. Visādi jau viņam ar to karjeru ir gājis, bet basketbols ir viņa dzīves lielākā mīlestība.

Bez kādas savas dzīves pieredzes tu labprāt būtu iztikusi?

Vienīgais, ko es dzīvē tiešām nožēloju, ka es agrāk tik ļoti klausīju vīru un negāju ārā no mājas. Tik daudz gadu pavadīts, audzinot bērnus un neredzot pasauli, nesatiekot cilvēkus. To taču visu varēja apvienot. Ar tagadējo prātu es būtu mazāk baidījusies un kautrējusies, rīkojusies drosmīgāk, vairāk iebildusi. Bet, ja tu man prasi, ko es gribētu sevī mainīt – es gribētu iemācīties būt mazāk atbildīga. Šo īpašību manī ir daudz par daudz! Visu mūžu man svarīgākais ir bijis nomaksāt visus rēķinus un neko nenokavēt.

Jā, es labprāt būtu vieglprātīgāka. Par šo es labā nozīmē ļoti apskaužu Kasparu. Viņš dzīvi tver daudz vieglāk. Ja man būtu tāda diena, kurā varētu darīt, ko gribu, es to pavadītu varbūt ne visai gudri, bet šādi: vispirms es ietu iepirkties, vēlams, lai man būtu neierobežots budžets, un tad es sauļotos pie baseina. Jo citi jau par mani var visu ko domāt, bet es pati zinu: ne es kādreiz tā pilnīgi neierobežoti esmu šopingojusi, jo vispirms taču jādomā par bērnu vajadzībām, ne arī es spēju atbrīvot savu prātu, lai tā vienkārši gulētu un visu dienu sauļotos pie baseina.

Tev, starp citu, ir mīļākie zīmoli?

Nav. To zīmolu slimību es pārslimoju jau 2007.–2009. gadā, tad daudziem bija pirmskrīzes zīmolu slimība, arī man. Un tad Latvijā parādījās Zara, kas, kā zināms, brīnišķīgi kopē lielo modes namu labākos piemērus. Paskatos, ko radījis, piemēram, zīmols Bottega Veneta, – un pēc brīža Zara jau ir kas ļoti līdzīgs. Man tagad pilnīgi pietiek ar Zaru. Labi, varbūt vienīgi kādu smuku Louis Vuitton somiņu gribētos. Varbūt statusam noderētu. (smejas)

Par ko tu mēdz raudāt?

Par to heitošanu. Nu jau ir labāk. Bet sākumā tiešām tik daudz asaru par to izlēju. Es visu mūžu uzskatīju sevi par pievilcīgu sievieti, par foršu māmiņu. Un te pēkšņi es uzzinu, ka esmu neglītene! Briesmone! Pielīdēja! Liekēde! Man likās, ka man ir kaut kā jāpaskaidro, ka es taču gadiem dzemdēju un audzināju, vispār nekur negāju. Jā, bija laiks, kad es ļoti pārdzīvoju šo svešo cilvēku attieksmi pret sevi. Bet nu mani tas vairs vispār neuztrauc. Tagad es domāju tā: esmu dabiska, nesamākslota, godīga. Ja es jums nepatīku – nu, paši vainīgi!