Dziedātājai Martai Grigalei aukle ļāva būt vēl labākai mammai
Dziedātāja un divu bērnu mamma Marta Grigale atzīst, ka viņai nebija viegli atrast pamatojumu tam, ka Valtam (2 gadi) jau no 6 mēnešu vecuma ir nepieciešama aukle. Viņa tomēr izlēma pamēģināt un tagad atzīst, ka ieguvēji bija visi, turklāt auklīte bijusi tik jauka, ka vecākā meita Grēta (5 gadi) uz mazo brāli par aukli bijusi pat nedaudz greizsirdīga un izmantojusi ikvienu iespēju pavadīt ar viņu kopā kaut pāris minūtes.
Pirmā auklīte mūsu ģimenē ienāca, kad dēlam Valtam tuvojās pusgada vecums. Tolaik vairākām manām draudzenēm bija mazi bērni. Radās ideja, ka būtu jauki, ja vismaz reizi nedēļā bērnus varētu pieskatīt aukle. Attīstot šo domu, tika pieņemts lēmums meklēt vienu aukli mums visām, bet tādu, kas piekristu pieskatīt katru bērniņu citā nedēļas dienā viņa mājvietā. Tā mēs katra saņemtu to, ko vēlējāmies, un arī auklei būtu nodrošināts pilns darba laiks.
Pēc vairākām intervijām tika izvēlēta aukle, kas pati bija nākusi no 10 bērnu ģimenes un apbūra ar savu vienkāršību, attieksmi pret bērniem, mīļumu, turklāt viņai patika piedāvātais darba grafiks. Tā Valts tika pie savas aukles, kas viņu pieskatīja 1 vai 2 dienas nedēļā un dažreiz arī pa vakariem. Izvēloties aukli, man pats svarīgākais bija cilvēciskais faktors un tas, lai viņa ar bērnu darbotos un spēlētos, nevis ieslēgtu televizoru un pati “sēdētu telefonā”.
Pirms nolēmu iesaistīties draudzeņu piedāvātajā “aukles modelī”, diezgan ilgu laiku šaubījos, vai kam tādam esmu gatava. Ar vecāko meitu Grētu aukles pakalpojumus nebijām izmantojuši, tāpēc man nebija itin nekādas pieredzes, turklāt Valts vēl bija ļoti mazs, viņam tikai tuvojās 6 mēneši. Protams, man gribējās atvilkt elpu, un es apzinājos, ka man ir nepieciešams arī laiks sev, bet tajā pašā laikā man nebija nekādu obligāti darāmo darbu.
Lauzīju galvu arī par naudas lietām, jo auklei ir jāmaksā, bet tā ir vairāk mana iegriba, nevis nepieciešamība. Bija jāpārliecina pašai sevi, lai attaisnotu lēmumu par aukles nepieciešamību. Nedaudz mocījos arī ar vainas apziņu, jo savu mazulīti uzticēšu svešam cilvēkam, bet visvairāk satraucos, ko par šo lēmumu teiks mana mamma. Man ir brīnišķīga mamma, un mums ir ļoti labas attiecības, bet es (nezin’ kāpēc) baidījos viņai stāstīt par aukli...
Kad beidzot saņēmos, viņa nevis nopēla, bet atbalstīja un man kļuva daudz vieglāk. Tikai pēc tam, kad aukle jau pieskatīja Valtu, es sapratu, cik tas bija pareizs lēmums, jo patiesībā tas man ļāva būt vēl labākai mammai. Es biju atpūtusies, uzlaboju savu mentālo veselību un, ikreiz esot prom no Valta, ļoti pēc viņa sailgojos. Un, kad es redzēju, ka arī Valtam ar auklīti ir forši, ka viņš ir priecīgs, laimīgs un apmierināts, zināju, ka esmu rīkojusies pareizi.
Pirms aukle sāka pieskatīt Valtu, biju redzējusi, kā viņa darbojās ar draudzeņu bērniem, tāpēc zināju, ka uz šo cilvēku varu paļauties. Uzticējos arī draudzenēm, kas teica, ka viss ir kārtībā, ka aukle savu darbu dara ļoti atbildīgi. Jutu, ka viss būs kārtībā, tomēr uzreiz neatstāju Valtu ar aukli vienu. Sākumā lēnām iepazināmies, jo man bija ļoti svarīgi redzēt Valta reakciju, to, kā viņš šo cilvēku pieņems. Valts auklīti akceptēja ļoti ātri, un, kad es redzēju, ka viss ir kārtībā, uz kādu laiku nozudu otrā istabā, lai atstātu viņus vienus, pēc tam jau uz stundiņu izgāju ārā. Tā pamazām arvien vairāk un vairāk viņi pierada viens pie otra, līdz vieni paši varēja pavadīt visu dienu. Valts par auklītes ierašanos vienmēr ļoti priecājās un smaidīja, viņu jau ieraugot. Vēl viens apstiprinājums tam, ka bijām izvēlējušies lielisku aukli, bija tas, ka viņa dikti patika arī Grētai.
Dažreiz, kad pārnācām ar Grētu no bērnudārza un aukle vēl bija pie Valta, meitiņa vienmēr gribēja ar viņu paspēlēties. Un, ja mums ar vīru bija kāda iziešana un auklei tika uzticēti abi bērni, tad meitiņa bija sajūsmā un teica, ka tā ir viņas auklīte. Tāpēc viennozīmīgi varu teikt, ka mums ar aukli bija ļoti paveicies. Šīs auklītes pakalpojumus izmantojām, līdz Valtiņam palika pusotrs gads un viņš sāka iet bērnudārzā. Drīz pēc tam viņa pārcēlās dzīvot uz citu Latvijas pilsētu un viņas pakalpojumus, kaut vai pa retam, vairs nevarējām izmantot. Citu aukli neesmu meklējusi, jo ikreiz, kad ir tāda nepieciešamība, bērnus labprāt pieskata mana mamma, par ko es viņai esmu ļoti pateicīga.
