Lauris Reiniks intervijā Dāvidam: "Ir meitene, kas mani vajā"

Dāvid, kas tev kājai?

Lieldienās ciemos, kāpjot baseinā, paslīdēju un nolauzu pēdu pilnīgi nost! Sākumā domāju, ka izmežģīts. Braucu naktī pie mammas uz Limbažiem potēt ābeles. No rīta pamostos – moška nepotējam, man grūti paiet. Esmu mazohists, man sāpju slieksnis ir augsts, tāpēc sākumā pat nenojautu, ka pēda ir nost…

Līdzīgi bija saimniecei, no kuras universitātes laikā īrēju dzīvokli. Viņa lika aizkarus, taburete paslīdēja, un viņa uz dibena nojaucās uz grīdas. Visu zinošā kaimiņiene no stāva zemāk pārliecināja, ka jāļaujas viņas masāžai. Izrādījās, ka saimniecei bija lauzts astes kauls, un kaimiņiene ar savu masāžu to visu vēl bija sasmalcinājusi.

Kurā stāvā tu dzīvo?

Gandrīz pa vidu šim 28 stāvu tornim. Pirms tam dzīvoju pāri ielai, ģimenes īpašumā. Tur man deviņas reizes leksusam spoguļus aiznesa, vētrā ābele uzgāzās mašīnai virsū, fani klauvēja pie logiem un durvīm, visiem kaut ko vajadzēja, jo visi zināja, ka tur dzīvoju. „Lauri, Lauri, ielaid pačurāt!” nu apmēram tādā stilā jau gāja. Klases nāca ekskursijās. Es vairs nespēju izturēt, gribējās būt mierā un drošībā. Tagad pie manis tiek tikai tie, ko ielaižu.

Kādas tev lielākās sāpes dzīvē bijušas?

Lielākās fiziskās sāpes, ko varu atcerēties, ir aklā zarna pirms pāris mēnešiem. Līdz tam tādas sāpes nebiju pazinis. Varēja „galvu bāzt krāsnī”, cik nenormāli sāpēja.

Zinu. Man ir plīsusi, pēc tam ilgi ar sievas dzemdību kombinezonu un caurulīti vēderā esmu staigājis….

Man bija viss, kā grāmatā rakstīts. Vispirms ap trijiem dienā sāka sāpēt, kur „saulīte”. Bija svētdiena, gaidīju savu „baru”, lai vakarā visi kopā skatītos Eirovīzijas pusfinālu. Iedzeru vienu ibumetīnu, otru, nepāriet, sāp tikai vairāk. Atnāk viesi, sāku svīst. Kaut kas nav labi. Zvanu mammai – ko darīt, kad sāp vēders. Viņa: paņem oglīti! Saku, ka man ar to viss kārtībā. Viņa: nu tad nošpu. Zvanu Rūtai, lai pa ceļam nopērk. Kamēr viņa brauc, meklēju pozu, kādā sēdēt, lai tik traki nesāpētu. Kājas gaisā turēju, cerēju, ka sakritīs iekšas tā, ka vairs nesāpēs. Beigās izsauca ātros. Uzreiz bija skaidrs, ka jābrauc operēt. Galvenais esot rīkoties 24 stundu laikā no brīža, kad sāk sāpēt. Gandrīz bija plīsusi.

Kā uzvedas mediķi, ieraugot, ka Reiniks jāsavāc?

Dažreiz ir patīkami būt Laurim Reinikam. Man pēc ilgiem laikiem bija saskare ar slimnīcu. Aizveda uz šito te… Nu kas te ir šitajā Daugavas pusē? Stradiņi?

Ir arī bērnu slimnīca Vienības gatvē.

Nu nē, lielo slimnīcā! (Smejas.) Biju savās mājas pļūtenēs, kā urla izskatījos, ar kapuci galvā. Es nekad ņevipendrivajus, cenšos, lai mani pēc iespējas mazāk kāds pamana. Personāls bija ļoti laipns un atsaucīgs. Ielika vienvietīgajā palātā un teica: nu šitā tāda īpaša mūziķu palāta, pirms jums tur Raimonds Pauls gulēja. Pēc operācijas ievietoju bildi instagramā, jo daudzi prasīja, kas man ir. Tajā nedēļā trīs koncertus atcēlām. Lai nedomātu, ka kāds aizsvinējies un netiek, ieliku to bildi, kurā esmu slimnīcas gultā. Paldies Dievam, ka tas bija pirms lidojuma uz Taizemi. Ja lidmašīnā būtu kļuvis slikti…

Zini, man padomju laikos zobārsts žokli salauza.

Lidmašīnā? (Smejas.)

Nu nē taču! Būdams Limbažu komitejas pirmais sekretārs, paņēmu atvaļinājumu...

…o, hitrožopijs… Draudzējies ar KGB?

Grāmatu var uzrakstīt, kā es, nebūdams ne pionieris, ne komjaunietis, tiku komitejā. Gribēju braukt uz Ungāriju. Pirms tam izlēmu izraut zobu, lai nerada problēmas. Rāva, rāva un pārlauza žokli, tāpēc tagad implantus aizmugurē nevarēju ielikt, jo pusžokļa nav.

Tev ir ieliktie zobi?

No kurienes, tavuprāt, man, padomju bērnam, tik labi zobi? Daļa porcelāna, daļa – plāksnes.

To šķirbiņu speciāli atstāji pa vidu?

Tev nav lieko zobu?

Man paveicies ar zobiem, visi manējie! Es tikai higiēnu ik pa laikam taisu.

Klausies tālāk. Ko tu dari Amerikā tik bieži?

Dzīvoju. Man tur ir māja, nu ne mana, bet esmu tur pierakstīts. 125 reizes esmu stāstījis, bet tev izstāstīšu vēlreiz.

Tikai īsi!

Jā. Uz Losandželosu braukāju kopš 16 gadu vecuma, vidusskolā tur gāju. Pēc tam esmu mācījies divas reizes aktieru skolā, bieži kopā ar draugiem atpūties. Man tur ir otra ģimene, ja tā var teikt, pie latviešu skolas direktores Losandželosā Noras Mičules. Viņai ir liela māja pie Holivudas, man ir sava istaba. Viņa brauc arī pie mums. Augustā atkal brauksim, jo man jādzied Amerikas Rietumkrasta latviešu dziesmu svētkos, un mani draugi brauks līdzi – būs gan darbs, gan atvaļinājums.

Kad esi Amerikā, ar Ellu sanāk tusēt?

Nē. Agrāk tusēju, bet pēdējos gados kontakts ir zudis.

Kas tevi ģērbj? Tev ir stilists?

Man stilisti reti kad bijuši. Piemēram, uz Eirovīziju. Pirms daudziem gadiem, kad ar Lindu Leen bijām, Natālija Jansone šuva. Atceries, Lindai bija tāds rozā…

…ar pupu traukiem priekšā – tas?

(Smejas.) Jā… Tagad ar stilu palīdz Indra Salceviča. Pats ar šmotkām esmu uz jūs. Tu, Dāvid, arī mani vienu reizi ģērbi – skolēnu TV spēlē Kam gaišāka galva. Tāds kosmonauta kostīms man bija. Pēc tam nesapratu, kur to žaketi varētu vilkt, uzdāvināju mana tēva grupas Tērvete solistam Oskaram. Viņš kādu laiku uzstājās tajā kostīmā.

Izstāsti par fanēm – bijis tā, ka jābēg? Vai igauņu fanes lēnāk skrien pakaļ nekā latviešu?

Tas par lēnīgumu ir tikai stereotips. Visaktīvākie kā nācija ir lietuvieši. Kad aizbraucu uz Lietuvu, neticas, ka tas esmu es. Ja viņiem kāds patīk, tad kā „krievu dvēseles” – visu atdos. Nesen Lietuvā biju tulpju festivālā – Burbišķos. 25 000 cilvēku sanāca, biju viens no galvenajiem māksliniekiem. Braucu uzstāties, bet koncerts jākavē, jo sastrēgums piecu kilometru garumā. Zvanu, ka kavēšu, ka netieku cauri. Atsūtīja policijas eskortu, un ar sirēnām tiku ātri aizvizināts uz koncertu.

Pateicoties lietuviešiem, maniem video ir tik daudz skatījumu YouTube. Jo Lietuvā nav sava TV mūzikas kanāla (pie mums ir vismaz četri), tāpēc viņi tik daudz patērē šo interneta vietni.

Runājot par fanēm, ir arī notikumi, kas ļoti mulsina. Ir meitene, kas man seko visur, var teikt – vajā. Viņa zvanījusi uz mājām, bijusi pie manām omītēm uz Pļaviņām un Auriem, lai mani meklētu. Pēc koncerta Pļaviņās, kad apsardze nelaida man klāt, draudēja slīcināties Daugavā. Kāda cita fane atnāca pie manis uz slimnīcu – ar spilvenu, uz kura uzraksts „Es tevi mīlu!”. Viņai ir puisītis, ko viņa sauc par „mazo Reiniku”. Pēkšņi ienāk pie manis palātā un stāv pie gultas ar spilvenu.

Labi, ka uz sejas neuzlika!

Viņa bija šokā, ka zinu viņas vārdu. Es pamanu visu, ko man atraksta, savus fanus ievēroju. Jāatzīst, ka brīdis bija visai mulsinošs: guļu savā pidžamiņā, ienāk un dod spilvenu – lūdzu, tas tev. Teicu, ka viss sāp un nevaru pakustēties. Biju sazāļots, tikšanās pagāja kā pa miglu, mani pārsteidza, ka slimnīcā tik vienkārši var tikt iekšā.

Kāpēc tu šovos nepiedalies?

Es vairs negribu, ka mani vērtē, ka jākonkurē. Man tas ir apnicis. Esmu daudz vērtēts, varu atļauties dziedāt sev par prieku. Jā, piedalījos šovā Lai top!, bet tikai tāpēc, ka tur vērtēja vienu reizi, jo bija jāpiedalās vienā raidījumā.

Varbūt tu slikti kritiku pārciet?

Nē, kritiku pārciešu labi. Bet kritikai jābūt konstruktīvai.

Kad neredzam tevi šovos, šķiet, esi kaut kur pazudis. Bezdarbu neizjūti?

Nē, šovi vai koncerti Latvijā nav mans vienīgais darbs. Vadu daudz korporatīvo pasākumu, arī Baltijas mēroga kompānijām. Par katru sīkumu jau preses relīzes nesūtām, bet mani sekotāji Twitter, Instagram un Facebook visu laiku redz, kas notiek. Tā kā nav daudzi, kas vada pasākumus angļu valodā, man darba netrūkst. (Smejas.) Ir koncerti arī Lietuvā un Igaunijā. Tikko iznāca mana jaunā dziesma Rīts pieneņpūkās, kas ir gan latviešu, gan lietuviešu un igauņu valodā. Plānots to iedziedāt arī vāciski.

Tu dziedi arī vāciski?

Man jau viena dziesma ir vācu valodā – Ich Renne (Es skrienu). Tā tīri labi aizgāja. Olga Rajecka, esot slēpošanas kūrortā Alpos, atsūtīja video, kā iet gar savu mājiņu un dzird skanam „skrienu” versiju vācu valodā. Un visi fonā slēpo. Baigi aizkustinoši. Tādi mirkļi liek kaifot.

Dzirdēju kādu paziņu sakām, ka redz Lauri Reiniku trenažieru zālē, viņš kā Rikijs Mārtins, ar kuru tā vienkārši jau neparunāsi…

Jā, vasaras tuvums liek mobilizēties. Videoklipa filmēšana tuvojas, jāsavācas. Vienu gadu biju diezgan liels „pelmenis”. Izvēlējos diētu, izslēdzu ogļhidrātus, nekādus makaronus, kartupeļus un baltmaizi…

…putekļus tikai ēdi…

Sportoju un dārzeņus daudz ēdu. Bet tas tā periodiski. Eju uz sporta zāli pa dienu, kad mazāk cilvēku. Atliek aiziet, kad vairāk cilvēku, un nākamajā dienā pienāk feisbukā – nu, Lauri, ko vakar slinkoji? Esot tikai 15 minūtes skrējis vai telefonā sēdējis, atskaitīja visu, ko esmu vai neesmu darījis. Domāju – normāli, es tur nevienu nepazinu, bet par mani jau tāda info izplatās. Tāpēc labāk eju, kad tur ir maz cilvēku.

Tev kūkas garšo?

Vienīgā kūka, kas man garšo, ir medus kūka. Burgeri garšo un picas, bet kūkas ne pārāk.

Par Taizemi iesāki stāstīt. Nedēļu pēc operācijas lidoji prom?

Jā, jo mums – arī Ralfam Eilandam un Rihardam Leperam – pēc pagājušā gada maratona bija uzdāvinātas biļetes. Biju saudzīgā režīmā. Pēc jaunajām metodēm ātri sadzīst. Agrāk bija resna, gara strīpa, kad grieza. Tagad tik trīs maziņas rētiņas – kā no dūriena. Viena nabā, un te divas. (Paceļ krekla malu un rāda.) Man lika nopirkt korseti, jo iepriekšējā dienā bija vēl jādzied. Ar korseti, kas savāc vēderu, arī kustējos. Diegi jau vairs nav jāņem laukā, tie paši izšķīst. Dažreiz šķiet, ka man kaut kas stāv klāt. Es pat drīkstēju iet ūdenī. Galvenais – sevi nepārslogot.

Es saulē baigi iedegu. Man tūte jāmauc galvā vasarā, esmu brūns kā Karusova, vai kā sauca to Aleksandru…

Kurusova?

Jā! Kāds bija jūsu ceļojums?

Aizlidojām uz Bangkoku, kur pavadījām divas dienas, apskatījām izslavētos Taizemes seksšovus. Tā ir sekstūrisma galvaspilsēta.

Zinu, zinu… Kad atlidoju no Bangkokas, vēl mēnesi visām sievietēm skatos starp kājām, automātika nostrādā. Uz transvestītu šovu paziņas aizgāja, izmuka lillā vaigiem, jo pirmajā rindā bija apsēdušies. Sievietes no „turienes” izvelk visu, dzīvu kanārijputniņu, peli un bruņurupučus ieskaitot.

Bijām Puketas salā, Phi Phi salā, kur filmēta Pludmale ar Leonardo di Kaprio.

Es bieži uz turieni lidoju nirt, jo izsitu mugurkaulu slēpojot.

Kā tu vēl turies kopā? Ja tevi pakratītu, neizjuktu?

Man ir 50 gadu, vecīt!

Ieva Valtere, žurnāls „Kas Jauns” / Foto: Rojs Maizītis