Kā uzlabot imunitāti un ilgāk nenovecot? Profesors Šķesters: "Ziemā der ēst arī dienvidu zemēs augušos augļus un dārzeņus"

Turklāt svarīgi, ka ar dabīgu uzturu antioksidantus nepārdozēsi, kā tas var notikt, lietojot sintētiski radītos, tādējādi izjaucot balansu starp brīvajiem radikāļiem un antioksidantiem.  

Kāpēc tik svarīgs līdzsvars?

Cilvēka organismā ik mirkli notiek miljoniem bioķīmisku reakciju, tāpēc Andrejs Šķesters domā, ka nez vai kādreiz izdosies visus šos procesus izpētīt līdz galam. Tomēr jau samērā labi ir izpētīti, piemēram, tie procesi, kas ir cīņa un reizē arī sadarbība starp antioksidantiem (aizsargsistēmu) un brīvajiem radikāļiem (uzbrucējiem).

Ja organismā brīvo radikāļu saradies par daudz – un vienalga, vai tā noticis karstuma vai aukstuma, fiziskas pārpūles, psihoemocionāla stresa, sāpju, vibrācijas, milzīga skaļuma, saules radiācijas vai iekaisuma procesu dēļ (tad veidojas ļoti daudz brīvo radikāļu) –, mūsu iekšējā antioksidatīvā sistēma (to veido organisma saražotie un no uztura iegūtie antioksidanti) kļūst vājāka. Šādu situāciju mediķi sauc par oksidatīvo stresu.

Tad brīvie radikāļi, kas ir ļoti aktīvas un agresīvas molekulas, sāk uzbrukt šūnu apvalkiem, tos ievainojot, no šūnām izplūst to normālai darbībai nepieciešamas vielas, bet iekļūst kaitīgas vielas, un šūnas aiziet bojā. Pat ja izdzīvo, to mūža ilgums ir īsāks, nekā tām paredzējusi daba, piemēram, tās dzīvo tikai trīs četras dienas septiņu vietā. Protams, ka šāds oksidatīvais stress ietekmē arī ādas izskatu: tā vairs neizskatās jauna un starojoša, tajā nav spraiguma, piemēram, lai sarautos, reaģējot uz temperatūras izmaiņām. Turklāt uz ādu ikdienā iedarbojas arī vides apstākļi, piemēram, gaisa piesārņojums, saules starojums, un tas ādas stāvokli padara vēl sliktāku. Tā kļūst sausa, ar daudzām krunciņām, kurām arī dārgi sejas krēmi nepalīdzēs, jo vispirms ir jāatgūst tik nepieciešamais balanss organismā.

Jautāju zinātniekam: varbūt tomēr ir gadījumi, kad uz brīvajiem radikāļiem vērts šaut ar lielgabalu – lietot kārtīgu devu sintētisko antioksidantu? “Nē, tā viegli var iebraukt otrā grāvī,” uzsver Šķesters. “Jo tieši brīvie radikāļi gādā par daudzām norisēm mūsu organismā – tie palaiž virkni mums absolūti nepieciešamu reakciju, regulē ļoti daudzus procesus – tā, lai nav ne par daudz, ne par maz, cīnās pret skabargu, ko esam ierāvuši, un pret organismā iekļuvušajiem vīrusiem vai baktērijām. Ļoti liela daļa fagocitozes procesu (imūnie aizsargprocesi), dzīvības glābšanas un nodrošināšanas procesu ir atkarīgi no brīvajiem radikāļiem. Turklāt ne jau no vienkāršākajiem, kas rodas pirmie, bet no to kombinācijām, kas var būt ļoti agresīvas. Bet citādi jau to baktēriju nenokausi.”

Pētnieks gan mierina, ka parasti organisms neražo brīvos radikāļus vairāk, kā tam ir nepieciešams, tā notiek oksidatīvā stresa gadījumā. Tas nozīmē, ka svarīgāk novērst faktorus, kas to izraisījuši. 

Kas vēl var kaitēt?

Pētnieks jau iepriekš minēja, cik milzīga nozīme oksidatīvā stresa attīstībā ir stresam neatkarīgi no tā, kas to izraisījis, un organismā noritošiem iekaisumiem. Kā vēl vienu būtisku faktoru viņš atzīmē smēķēšanu. Cigaretēs esošā darva un citas kaitīgās vielas izraisa organisma saindēšanos ar toksiskiem produktiem, bet tas ievērojami paaugstina agresīvo skābekļa jeb brīvo radikāļu koncentrāciju, kas izraisa šūnu bojājumus. Tad pieaug gan saslimstība ar vēzi, gan rodas lēni norisošs hronisks iekaisums asinsvadu sieniņās.

Nav vēlams arī liekais svars. Baltie taukaudi pakāpeniski caurauž visus orgānus, arī aknas, aizkuņģa dziedzeri, zarnas. Tauku šūnas, kas pārlādētas ar lipīdiem, nemitīgi izdala asinīs iekaisuma faktorus, kas veicina ne tikai iekaisumu asinsvadu sieniņās, bet nemitīgi stimulē simpātisko nervu sistēmu. Tāpēc paaugstinās asinsspiediens, izdalās sviedri, parādās aizdusa, nogurums. Tā kā skābekļa piekļuve šūnām ir apgrūtināta, tās nenodzīvo savu dabīgo dzīves garumu, bet priekšlaikus noveco un aiziet bojā.

Vēl pētnieks iesaka pievērst uzmanību, cik kustīgi vai mazkustīgi esam. “Ir jāveicina visu muskuļu darbība, jāliek tiem sarauties, pumpēt asinis caur organismu, uzlabojot audu apgādi ar skābekli. Tas arī stimulē šūnu dalīšanos un atjaunošanos,” stāsta Šķesters.

Kuri ir spēcīgākie dabīgie antioksidanti?

Ja nepieciešams šūnas pasargāt no brīvo radikāļu kaitīgās iedarbības, uzturēt pareizo balansu starp tiem un antioksidantiem, organismu sargājošās rezerves vislabāk papildināt ar dabīgajiem antioksidantiem, un tas izdarāms, ēdot visu, kas ir zaļš un krāsains, iesaka pētnieks. Ļoti spēcīgi antioksidanti ir vitamīni: A (karotīni, ksantofili), C (askorbīnskābe) un E (tokoferols); minerālvielas (mikroelementi) selēns, cinks un varš. “Selēns piedalās vairāk nekā simts organisma norisēs, ieskaitot vairogdziedzeri. Un tas ir arī antioksidants (selēns ietilpst glutationperoksidāzē – fermentā, kas saista brīvos radikāļus), tā proteīnu izpētei pievērsušies japāņi, kuri jau ir konstatējuši vairāk nekā 30 proteīnus (saistās ar kādu no olbaltumvielām). Selēna trūkums, kā likums, ir diezgan taisns ceļš uz vēzi,” stāsta Šķesters.

“Somijā pat izveidota valsts programma, lai likvidētu selēna deficītu. Un, pateicoties tai un tam, ka mūsu lauksaimnieki ļoti daudz izmanto somu minerālmēslus, kam tiek pievienots selēns, arī mūsu augsne tiek ar to bagātināta. Tā kā augi selēnu uzņem no augsnes, ēdot dārzeņus, arī mēs to uzņemam.” 

No dārzeņiem visvairāk selēna atrodas brokoļos, galviņkāpostos, ziedkāpostos, sīpolos un ķiplokos, tomēr par bagātīgāku selēna avotu uzskatāma cūkas, liellopa, jēra un putnu gaļa, jo īpaši to aknas, tāpat tā ir daudz mencās, siļķēs un sardīnēs, kā arī pienā un olās. Pieaugušam cilvēkam ieteicami 60 mikrogrami selēna dienā, un to nodrošinās, piemēram, apēsta ola un porcija akniņu.   

Ja selēna krājumus organismā nepieciešams papildināt ar uztura bagātinātāju, Šķesters iesaka labāk izvēlēties organisko rauga selēnu.

Ko varam sarūpēt paši?

Vispār pētnieks iesaka vairāk padomāt, kā pašiem sev sarūpēt tik vērtīgos antioksidantu krājumus, piemēram, izkaltējot garšaugus, kaut vai to pašu baziliku, nevis tērēt lielu naudu aptiekā par to iegādi. Dabīgie uztura bagātinātāji ir dārgāki un arī efektu nedod tik ātru kā to sintētiskie līdzinieki. “Jāsaprot, ka ar dabīgu līdzekli efekts būs lēns un tikpat lēni tas pēc tam arī samazināsies. Ar sintētisko tas notiek strauji un izzūd strauji,” paskaidro Šķesters. Tomēr divas reizes gadā – rudenī un pavasarī –, kad visbiežāk uzliesmo hroniskās kaites, viņaprāt, noder arī kāds dabīgais aptiekā nopērkamais uztura bagātinātājs, piemēram, kapsulas ar dzērveņu, melleņu, aveņu vai citu ogu pulveru maisījumu.

Imunitāti uzlabojoši ir arī daudzi mūsu augi, pēc tiem var lūkoties arī lielveikalu plauktos, kur savus ražojumus piedāvā bioloģiskie lauksaimnieki. Piemēram, izcila iedarbība ir smiltsērkšķu lapu pulverim. “Savulaik pētījām gan smiltsērkšķu ogas, gan jaunos dzinumos un konstatējām, ka pavasarī un vasaras sākumā tajos lielā koncentrācijā ir bioloģiski aktīvās vielas, kas šķīst ūdenī (arī spirtā). Tos vispirms izžāvē un tad aplej tējā. Var arī samalt kafijas dzirnaviņās. Vēlāk rudenī smiltsērkšķu dzinumos pārsvarā ir vielas, kas šķīst eļļā, tāpēc tos ieteicams noturēt, piemēram, olīveļļā. Smiltsērkšķi var nosaukt par zināmu dabas fenomenu – jo var izmantot gan lapiņas, gan dzinumus, gan ogas, un visas tā daļas izceļas ar augstu bioaktivitāti. Tāpēc lieto tikai kursa veidā, nevis bez pārtraukuma.

“Es parasti studentiem, piemēram, topošajiem uztura speciālistiem, stāstu, ka nevienu tēju nedrīkstētu dzert ilgāk par diviem mēnešiem, piemēram, piparmētru, kumelīšu un citas. Jo kā bioķīmiķis zinu, ka mēs nekad līdz galam neizpētīsim, ko satur piparmētras, un kurš mums var garantēt, ka tas, uz ko neesam vērsuši skatu, varbūt par daudz uzkrājas organismā vai – gluži pretēji – par daudz tiek izvadīts ārā,” atklāj pētnieks.

Paši sev varam sarūpēt vīnogu sēkliņu pulveri (satur polifenolus, flavonoīdus, E vitamīnu). Ja iespējams, ieteicams iestādīt vīnogulāju un, kad izaugušas vīnogas, savākt to kauliņus, izkaltēt, samalt un pa šķipsniņai pievienot, piemēram, salātiem. Tāpat varam rīkoties ar veikalā pirktajām vīnogām, pēc kuru apēšanas kauliņus nevajag izmest ārā, kā to parasti darām, bet tos noskalot, izžāvēt un samalt. “Un tas iznāks nesalīdzināmi lētāk nekā aptiekā pirkt vīnogu sēkliņu uztura bagātinātāju,” smej Šķesters.

Zināšanai

● Vislabākais antioksidantu avots ir uzturs, jo dabīgā veidā uzņemtos polifenolus (ķīmiski aktīvas vielas, pie kurām pieder arī antioksidanti) nav iespējams pārdozēt.

● Jo augs zaļāks un smaržīgāks, jo tajā vairāk dabīgo antioksidantu – fitoncīdu, polifenolu. Piemēram, kaltētās piparmētrās ir ļoti augsta polifenolu koncentrācija.

● Noteikti mūsu virtuvē vajadzētu vairāk izmantot garšaugu baziliku, jo tajā ir ļoti daudz bioloģiski aktīvu vielu. Tāpēc, pēc Šķestera teiktā, to var lietot paralēli parastajai terapijai, un tas var ietekmēt imunitātes norises (tās regulēt). Protams, bazilikam piemīt agresīva smarža, tāpēc to nevajag daudz, piemēram, tikai piedevās.

Izpētīts, ka baziliks satur A, C, B, E vitamīnus (antioksidanti). Baziliks arī satur vielas, kas inaktivē brīvos radikāļus. Baziliks veicina organismā glutationa saražošanu. Glutations ir organisma antioksidants – vienkāršs peptīds, kas sastāv no glicīna, cisteīna un glutamīna. Tam piemīt vairākas dzīvībai svarīgas īpašības organisma procesu regulēšanā – imunitātes stiprināšana, enerģijas ražošana, tas aizkavē šūnu novecošanu, samazina holesterīna līmeni. Vēl glutations darbojas arī kā bāze citiem antioksidantiem, piemēram, C un E vitamīniem, kā arī selēns organismā iedarbojas pilnvērtīgi tikai tad, ja ir pietiekami augsts glutationa līmenis. Tāpat šis antioksidants ikdienā uzlabo pašsajūtu, palīdz cīņā ar stresu un samazina depresiju.

● Nevajag pārspīlēt ar C vitamīnu – tas organismā var darboties kā proksidants – viela, kas veicina oksidatīvo stresu, nevis samazina to, tāpēc jālieto tikai ieteicamajās devās (80–100 mg dienā, ēdot dabīgu uzturu).  

● Ziemā der ēst arī dienvidu zemēs augušos augļus un dārzeņus. Dienvidos augsnes pārsvarā ir bagātīgas ar karbonātiem, un no tādām augsnēm dārzeņi spēj paņemt visu vērtīgo. “Nu kāpēc neēst pie mums ziemā svaigos kāpostus, kas auguši Maķedonijā?” retoriski jautā pētnieks. “Tas palīdz mūsu uzturam kļūt daudzveidīgākam, un tā ir iespēja uzņemt ne tikai selēnu, bet arī kvercitīnu, PP vitamīnu (rutīns), ko satur zaļie augi, jo pašu zaļumi taču ziemā ir beigušies.”