Vajāšana arī ir vardarbība

Vajāšana no vajātās personas prasa daudz nervu un nepatīkamu pārdzīvojumu. Lai gan vajāšana nav tik labi pamanāma kā fiziskā vardarbība, tā mēdz iet roku rokā ar dažādiem citiem vardarbības veidiem: draudiem, īpašuma bojāšanu, huligānismu, pazemojumiem, un reizēm šajās attiecībās jau ir bijusi arī fiziska vardarbība. Par to, kā labāk rīkoties, ja esi saskāries ar vajāšanu, konsultē zvērināts advokāts Edgars Nikels.

Kas ir vajāšana?
Vajāšana ir jebkura vairākkārtēja, sistemātiska un ilgstoša personas nefiziska ietekmēšana ar mērķi radīt upurī bailes un trauksmes izjūtu, lai mainītu un panāktu sev vēlamu cietušā uzvedību un paturētu kontroli pār cietušo.

Kas mēdz būt vajātāji?
Vajātāji mēdz būt upura bijušie vai esošie partneri, kas tādā veidā grib piespiest upuri atgriezties attiecībās vai panākt sev vēlamu prasību izpildi. Cilvēkus mēdz vajāt arī viņu darba pienākumu pildīšanas dēļ, piemēram, bērnu ārsti Danu Isarovu, kas sociālajos tīklos un savā darbavietā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā daudz ir skaidrojusi par vakcīnām un vakcinācijas nepieciešamību, ar vajāšanu centās apklusināt citādi domājošie. Jaunā ārste bija spiesta nēsāt līdzi asaru gāzes baloniņu un pastiprināti rūpēties par savu drošību. Par savu darba pienākumu veikšanu terorizēta arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) vadītāja Liene Cipule, kura publiski atzinusi, ka vakcinācijas pretinieki neļauj viņai atslābt pat no darba brīvajā laikā – ir piedzīvots, ka pie mājas durvīm izbērta miskaste vai cilvēku grupa dziedājusi, ka pandēmijas nav. Par mediķu vajāšanu stāsta arī Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīnikas vadītājs Aleksejs Višņakovs. Nepatīkamus brīžus mediķiem sagādā vakcinācijas pretinieku ložņāšana gar logiem un mēģinājumi iekļūt telpās. Diezgan bieži vajā arī žurnālistus, mēdz vajāt politiķus un sabiedrībā pazīstamas personas.

Reizēm par vajāšanas upuri kļūst cilvēks, kas ne ar ko īpašu to nav izpelnījies; tas tiek darīts vajātāja slimīgo fantāziju vai garīgās nelīdzsvarotības dēļ. Reizēm tie ir greizsirdības murgi, un vajāts tiek cilvēks, kuru vajātājs iedomājas par sava partnera mīļāko. Ar vislabākajiem nodomiem citu cilvēku var vajāt iztēlotas mīlestības dēļ. Daži cer uz seksuālām attiecībām, bet daļa ir tuvības izjūtas meklētāji. Viņi jūtas kā otra cilvēka dvēseles radinieki un ar saviem regulārajiem uzmanības apliecinājumiem cenšas panākt tuvākas attiecības. Pie šīs grupas pieder arī slavenību pielūdzēji un pielūdzējas. Piemēram, savulaik slavenais, skatītāju mīlētais aktieris Edgars Liepiņš bija spiests pēc izrādēm no uzmācīgajām fanēm bēgt, atstājot teātri nevis pa dienesta izeju, bet rāpties pāri žogiem no pagalma uz pagalmu, lai uz ielas izkļūtu jau tālu no teātra. Ir vajātāji, kuru slimīgajās domās šķiet, ka viņi ir Dieva sūtīti glābēji savam upurim; viņi ir apsēsti ar ideju, ka tikai viņi var izglābt savu iemīļoto. Citiem šķiet, ka mīlestība ir abpusēja, lai gan otrs cilvēks šo uzmanību izjūt kā apgrūtinājumu.

Kā izpaužas vajāšana?
Vajāšanas izpausmes var būt ļoti dažādas. Mēdz būt upura regulāra izsekošana viņa ierastajās ikdienas gaitās, piemēram, ceļā no mājām uz darbavietu, mācību iestādi, veikalu, citām vietām, kuras upuris mēdz regulāri apmeklēt. Tas var kombinēties ar tālruņa zvaniem, īsziņām, kurās tiek izteikti uzmanības apliecinājumi vai arī vairāk vai mazāk aizplīvurotā veidā tiek izteikti draudi un atgādināts, ka visas upura gaitas ir izsekojamas. Vajāšana mēdz izpausties kā upurim negaidīta, iepriekš nesaskaņota varmākas ierašanās viņa dzīvesvietā vai darbavietā. Tā ir regulāra, uzmācīga un biedējoša kontaktēšanās ar upuri – ar telefona, īsziņu, e-pasta starpniecību. Bieži tiek sūtītas īsziņas vai zvanīts vēlu vakarā un pa nakti.

Vajāšana mēdz kombinēties ar huligānismu un bojājumu nodarīšanu upura īpašumam – durvju sasmērēšana vai bojāšana, logu stiklu izsišana, automašīnas saskrāpēšana, mājdzīvnieku kropļošana vai nogalināšana, dzīvesvietas izdemolēšana. Tā var būt arī regulāra ziedu sūtīšana, dāvanu un mīlestības vēstuļu atstāšana pie upura mājvietas durvīm. Gan ziedi, gan dāvanas, gan vēstules mēdz būt ar dažādu vēstījumu – tas var būt gan draudīgs kapu pušķis, gan būt efektīgs rožu klēpis.

Reizēm vajātājs cenšas pārliecināt upura kolēģus vai radiniekus par to, cik ļoti viņš mīl upuri, lai upuris atjaunotu kopdzīvi ar varmāku. Reizēm šāds spiediens tiek izdarīts, izmantojot bērnus.

Jebkurā gadījumā šīs darbības ir upurim netīkamas un biedējošas. Cilvēkus tīri intuitīvi biedē uzbāzīga mīlestība, kas robežojas ar apmātību, jo atteikuma gadījumā tā mēdz pārvērsties par tikpat dedzīgu un neprātīgu naidu.

Visā pasaulē aktieru, dziedātāju un citu slavenību pielūdzēji reizēm var kļūt pārāk apmāti un pat bīstami. Piemēram, dziedātājai Bjorkai uzstājīgs pielūdzējs sūtīja ierakstus videokasetēs un vēstules ar atzīšanos mīlestībā. Nesagaidījis atbildi, viņš nosūtīja Bjorkai paciņu. Skotlendjarda darbinieki atklāja šajā “pārsteigumā” paštaisītu spridzekli, piepildītu ar sērskābi. Sūtītājs bija Bjorkas daiļrades cienītājs, divdesmit gadus vecais Rikardo Lopezs no Maiami. Viņš tika atrasts miris savā dzīvoklī.

Kāds sods pienākas par vajāšanu? Vai kāds par to ir sodīts?
Par vajāšanu var sodīt pēc Krimināllikuma 132.1 panta. Tajā teikts: “Par vairākkārtēju vai ilgstošu citas personas izsekošanu, novērošanu, draudu izteikšanu šai personai vai nevēlamu saziņu ar šo personu, ja tai ir bijis pamats baidīties par savu vai savu tuvinieku drošību, – soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.” Kā var izpētīt krimināllikuma 7. pantā, tas ir visvieglākais no kriminālsoda veidiem. Tātad vajātājam var piespriest brīvības atņemšanu līdz trim mēnešiem vai piespiedu darbu. Diemžēl, izdarot šo noziegumu, vajātāji ne vienmēr saprot, ka krimināla sodāmība nākotnē viņiem var daudz ko liegt.

Neesmu par to, ka par ikkatru noziegumu jāliek cietumā, bet manā skatījumā par šo noziegumu paredzēts pārāk maigs sods. Gatavojoties šai intervijai, atradu tiesu praksē divus Daugavpils tiesas spriedumus. Vienā gadījumā piespriests 200 stundu, otrā – 160 stundu piespiedu darbs.

Nav noslēpums, ka policija ne vienmēr kaut ko dara, lai novērstu vajāšanu. Iespējams, policija ir pārslogota, un ērtāk ir atteikties ierosināt kriminālprocesu. Kā tomēr panākt savu likumīgo tiesību ievērošanu?
Policijas pārslodze nav iemesls, lai par vajāšanu netiktu sākts kriminālprocess, ja tam ir pamats. Ja tomēr policija pieņem lēmumu par atteikšanos sākt kriminālprocesu, jāsaprot, ka tas nav galīgs – to ir iespējams pārsūdzēt. Protams, tas prasa laiku un liek cietušajam atkal un atkal izdzīvot notikušo.

Svarīgi, lai jau no paša sākuma iesniegums ir uzrakstīts kvalitatīvi – konkrēti kas, kad un kā notika, arī pievienoti pierādījumi. Jo konkrētāks, precīzāks un detalizētāks būs iesniegums, jo policijai būs grūtāk atteikt un mazāk resursu būs jātērē faktu noskaidrošanai. Svarīgi, lai iesniegums ir juridiski korekts, ar precīziem terminiem; tajā lietas jāsauc precīzos vārdos. Ja ir draudi, tad ir draudi, ja vajāšana, tad vajāšana. Kad policija ir sākusi kriminālprocesu un aicina sniegt liecību, ieteiktu ņemt līdzi advokātu, kas praktizē krimināltiesībās. Viņš varēs pastāvēt par cietušā tiesībām, un attieksme būs citāda. Jāņem vērā, ka cietušais, piedzīvojis pret sevi vērstu noziegumu, var būt izsists no līdzsvara un varbūt nespēj sakarīgi noformulēt atbildes.

Iesaku izmantot bezmaksas atbalsta tālruni noziegumos cietušajiem 116006. Pie tā dežurē īpaši apmācīti cilvēki, kas sarunā ne vien sniegs pirmo emocionālo atbalstu, bet arī konsultēs, kur meklēt palīdzību. 

Kādus pierādījumus vajadzētu savākt?
Vajāšanas gadījumā, lai ierosinātu lietu, pietiek ar upura liecību. Pierādījumi nav obligāti, jo saprotams, ka negaidītu noziegumu varētu būt grūti nofiksēt. Tomēr to nevajadzētu izmantot ļaunprātīgi. Ir bijuši precedenti, kad cietušās teiktais bijis izfantazēts un bija pierādījumi, ka atbildētājs nav pie vainas. Ja cilvēks ar savu parakstu tiesai apliecina, ka teiks patiesību, tomēr melo, viņam iestājas atbildība par nepatiesas liecības sniegšanu.

Jebkurā gadījumā pierādījumi, kas apstiprina vajāšanas faktu, noder. Piemēram, nesenajā gadījumā, kad Saeimas deputātu Juri Pūci agresīvi vajāja Jānis Sondars, izmeklēšanu atviegloja fakts, ka vajātājs savas darbības filmēja.

Mūsdienās, kad teju katrā telefonā ir video uzņemšanas iespējas, šķiet, tas var ļoti atvieglot pierādījumu vākšanu, taču realitātē tā nav, jo vajātāja darbības var būt īslaicīgas, un upuris ne vienmēr var pagūt tās nofilmēt.

Gadījumos, ja vajātājs zvana pa tālruni, iespējams instalēt telefonā programmu, kas ieraksta sarunas, kuras vēlāk var izmantot kā pierādījumu. Ja vajāšanas daļa ir īsziņas, arī tās ir jāvāc kā pierādījums. Katrā atsevišķā gadījumā pierādījumu krāšanas stratēģija var atšķirties.

Jebkurā gadījumā vajag drosmi aizstāvēt sevi, un paša cilvēka atbildība ir formulēt, ka tā bijusi vajāšana. Galvenais – neklusēt un nebaidīties meklēt palīdzību, pat ja nav naudas advokātam. Tas viss ir risināms, un, ja ir ierosināta lieta par vardarbību, Juridiskās palīdzības administrācija nodrošinās valsts apmaksātu aizstāvi.

Reizēm cilvēkam nemaz negribas tiesāties un pierādīt, vai tur bija vai nebija vajāšana. Būtiskākais, lai vajātājs turētos pa gabalu un nekādā veidā otru neterorizētu. Kā šādu rezultātu varētu sasniegt ātrāk?
Var lūgt policiju noteikt pagaidu aizsardzību pret vardarbību, ņemot vērā, ka arī vajāšana ir vardarbība. Ļoti bieži vajāšana kombinējas ar citiem vardarbības veidiem: draudiem, emocionālo vardarbību un tā tālāk. Var prasīt tiesai noteikt aizliegumu uzturēties prasītāja dzīvesvietas vai darbavietas tuvumā, jebkādā veidā sazināties ar prasītāju un tamlīdzīgi, pamatojot, kāpēc. Ne vienmēr prasītāja rīcībā būs skaidri fiksēti pierādījumi par vardarbīgu izturēšanos un vajāšanu, bet tam nav jābūt šķērslim, lai šo pagaidu tiesisko aizsardzību piešķirtu. Tomēr, ja ir pierādījumi gan par pēdējām vajāšanas epizodēm, gan kopijas no iesniegumiem policijai un atbildes uz tiem saistībā ar iepriekšējiem konfliktiem, izziņas no ģimenes ārsta, psihologa atzinumi, tas tiesai atvieglos lēmuma pieņemšanu. Pagaidu tiesiskā aizsardzība gan ir starta līdzeklis, lai tiktu mazināti draudi. Ja vēršas tiesā, tad nosaka termiņu, cik ilgā laikā jāceļ pamatprasība.

Cik ātri stājas spēkā pagaidu aizsardzība?
Likumā noteikts, ka pieteikumus par pagaidu aizsardzību tiesa izskata ne vēlāk kā nākamajā darba dienā, nepieaicinot puses, bet, ja nepieciešams noskaidrot papildu apstākļus vai pieprasīt pierādījumus, tiesas sēde tiek nozīmēta 20 dienu laikā.

Ja tiesa apmierina pieteikumu par pagaidu aizsardzību, kas iesniegts pirms prasības celšanas, tiesa nosaka arī termiņu prasības celšanai, kas nevar būt ilgāks par vienu gadu.

Lūdzot noteikt pagaidu aizsardzības līdzekli, ir jāņem vērā, ka tiesas lēmuma kontroli veic policija, līdz ar to gadījumos, ja vardarbīgā persona pārkāpj lēmumā noteiktos aizliegumus, nekavējoties jāsazinās ar policiju. Par tiesas lēmumā noteikto ierobežojumu pārkāpšanu ir noteikta kriminālatbildība. Un tas jau ir konkrētāk pierādāms noziegums.

Bezmaksas tālrunis cietušajiem 116006
www.cietusajiem.lv

Raksts tapis sadarbībā ar Krīžu un konsultāciju centru „Skalbes”