Mūsdienu vecvecāki negrib pieskatīt mazbērnus. Iemesli - pārāk prasīgi jaunie vecāki, gribas padzīvot sev
Agrāk gandrīz visas vecmāmiņas pieskatīja mazbērnus – visu vasaru vai katru mīļu brīdi. Tagad reta ir tā vecmāmiņa, kas gatava tā ziedoties. Tas var veicināt konfliktus. Kas notiek ar jaunajiem vecvecākiem?
Atbild psihoterapeite Aina Poiša: "Ja skatāmies dinamikā, vecmāmiņas tagad ir daudz jauneklīgākas. Viņas reti dzīvo laukos. Viņas bieži vien vēl strādā, un vispār viņām varbūt ir nevis vectētiņš, bet jauns vīrs blakus. Tagad vecmāmiņas ir citādas nekā pirms divdesmit vai četrdesmit gadiem. Un viņām mazbērni var šķist tik nogurdinoši! Jo bērni jau arī ir mainījušies, tie nav nekādi mierīgie bērniņi, kas stundām dzīvojas savā vaļā. Negribat pieskatīt mazbērnus? Jā, tad ir konflikts uz līdzenas vietas!
Es pati esmu strādājoša vecmāmiņa, es labi to zinu. Un es zinu, ka mans ego man saka: tev vēl ir dota tāda kā otrā jaunība, padzīvo sev!
Jo man jau tas viss ir bijis: es esmu strādājusi kā turks, un man ir bijušas rūpes par bērniem. Tas viss ir bijis, un tagad gribas ievilkt elpu un, kā es saku, palaist bizi.
Gribas satikties ar draugiem, ar domubiedriem. Un būsim arī godīgi – tāda ilgstoša mazbērnu aprūpe vecmāmiņām vairs nav pa kaulam. Viņas ir iemācījušās vai mācās baudīt dzīvi. Un te nu ir tas konflikts paaudžu kontekstā, kur ir no bērniem nogurusi vidējā paaudze un dzīvi baudošā vecākā paaudze. Bet konflikts nav obligāts. Tas draud tikai tad, ja nespēj laikus vienoties.
Es, piemēram, ar saviem bērniem mēdzu savlaicīgi vienoties par mazbērnu pieskatīšanu. Protams, krīzes situācijas ir ārpus. Tad es ieplānoju mazbērnu pieskatīšanu, bet nepazaudēju arī savas intereses. Es varu pieslēgties uz kādu laiku.
Godīgi sakot, pārbaudot savu kapacitāti, jo mūsdienu bērni tiešām ir ar daudz augstākām prasībām, nekā mēs paši kādreiz bijām.
Viņi ir nemitīgi jānodarbina. Un ko es dzirdu no vecmāmiņām – tas vienkārši ir ļoti nogurdinoši. Jo tas tiešām nav viegli! Plus vēl tagad vecvecākiem jāievēro tie noteikumi, ko mazbērniem noteikuši viņu vecāki, nevis bērns iekļaujas vecmāmiņas dzīves ritmā. Tas nozīmē, ka vecmāmiņa nokļūst burtiski kā darbā. Bet viņa negrib būt darbā! Viņa grib būt laba vecmāmiņa, bet daudz mazākā devā! Un grib, lai ar viņu rēķinās. Lai paaudzes savā starpā mazāk konfliktētu, ļoti svarīgi ir RĒĶINĀTIES. Atrast veidu, kā darboties, nepasakot kategorisku NĒ.
Kā vispār ir ar šo “būt vajadzīgiem” – vai tas uzlabo attiecības?
Jā. Jo tas mums palīdz pieturēties pie dzīves. Es esmu derīgs! Man nav beidzies derīguma termiņš! Tā tas darbojas privātajā sfērā un arī sociālajā. Ja es vēl varu būt noderīgs, tas uztur možu garu un palīdz labi justies. Ja nevienam neesi vajadzīgs, gars sāk sašļukt.
Novecošanas process notiek straujāk, kad cilvēks jūtas vientuļš, izstumts, bet dzīve notiek kaut kur tur, ārā. Tāpēc tas pieslēgums mazbērnu lietām ir arī ļoti labs enerģijas lādiņš.
Ja tas nav uzspiests pienākums, bet ir no brīvas gribas un tiek arī novērtēts no bērnu puses. Tad tā ir papildu enerģija.
Tikmēr nostāja “tev taču jāpriecājas, ka mēs tev mazbērnus uzticam”, izraisa pretreakciju. Jā, es esmu priecīga, ka jūs man uzticat. Taču es esmu arī priecīga, ka tas nav vienīgais manas dzīves kodols – būt vecmāmiņai. Es esmu arī sieviete ar savām interesēm, un vecmāmiņa ir tikai viena no manām lomām."
