Agris Daņiļevičs sola komponista Mārtiņa Brauna kundzi neatstāt vienu sērās

"Ar Mārtiņu mūs vienoja ne tikai kopīgi projekti un darbs, mēs patiešām bijām arī draugi. Vienmēr, kad no Kurzemes braucu, ievedu viņam Baltezerā reņģītes, daudzus gadus regulāri abi ar Jutiņu pie mums uz Jāņiem atbrauca kopā nosvinēt. Izņēmums bija šī vasara, jo tad Mārtiņš vēl nebija vakcinējies," žurnālam "Kas Jauns" pastāstījis Daņiļevičs.

"Pats ar Mārtiņu beidzamo reizi satikos pavasarī, kad ievām lapas plaukst. To tik precīzi atceros, jo šajā laikā reņģes nārsto, un es viņiem ar Jutu garāmbraucot atkal ievedu tās. Vēlāk Akmeņraga bākā nāk vējzivis krastā, arī tās viņiem katru gadu esmu vedis. Pa vasaru sazinājāmies telefoniski, kaut ko kopā štukojām, ko varētu kopā sadarīt,” atminas horeogrāfs.

“Ir neizsakāmas skumjas, tukšuma sajūta, zaudējuma pārdzīvojums. Grūti pat noformulēt, ko domāju, ko izjūtu attiecībā uz to, vai viņa dvēseles un gara klātbūtne te ir vai nav...

Mārtiņa sieva Juta mūs bija informējusi, ka Mārtiņam ar veselību ir pavisam traki. Zinot to visu, tās veselības likstas, kas viņam bija, patiešām nopietnas – gan ar sirdi, gan astma un tad vēl kovids –, tas šķita biedējoši. Bet cerība bija līdz pat pēdējam brīdim, tik ļoti gribējās ticēt, jo viņš taču bija pelnījis vēl dzīvot. Visu šo laiku lūdzu Dievu un turēju īkšķus, kaut nu viņam izdotos izglābties... Reizi pa reizei vacapā kādu ziņu uzsitu, bet viņš jau nevarēja... atbildēt... Par to, kā Mārtiņam slimnīcā ir, uzzināju, uzturot sakarus ar Jutu,” pieklusinātā balsī teic Agris Daņiļevičs.

Vaicāts, kā kundze iztur dzīvesdrauga zaudējumu, Agris nopūšas: “Nu, smagi viņai ir. Nezinu, kā tagad viņai varu palīdzēt, kā atbalstīt. Iepriekš jau rakstīju Jutai – ja varu kā palīdzēt, atbalstīt, lai tikai saka, un es būšu klāt, darīšu visu. Viņa man neko neatbildēja. Ceru, ka varēsim parunāt, kad satiksimies. Jutiņu vienu mēs neatstāsim. Viņa ir satriekta; pēc beidzamās telefonsarunas spēcīgi sajutu to, ka šajā brīdī viņu vajag likt mierā, ka nevajag aiztikt, ir jāļauj cilvēkam attapties, pieņemt to, kas ir noticis, sakārtot emocijas, nomierināties,” domā Agris.

“Tāda šausminoša tukšuma sajūta, kad padomāju, kā viņi viens aiz otra aiziet. Pirmais bija Aivars Brīze, tad Niks Matvejevs, aiz viņa Brikmanis Uģis un tagad Mārtiņš Brauns... Man šis ir tāds neizsakāmi skumjš virknējums.”