foto: Rojs Maizītis
Vaira Vīķe-Freiberga par dzīvi kovida laikā: "Plēsoņa mīt katrā no mums"
Intervijas
2021. gada 13. septembris, 05:06

Vaira Vīķe-Freiberga par dzīvi kovida laikā: "Plēsoņa mīt katrā no mums"

Sandra Landorfa

"Patiesā Dzīve"

Laikā, kad naids kā āža kāja ir izlīdis no tautiskā mētelīša, mēs ar Vairu Vīķi-Freibergu runājam par cilvēka dabu. Plēsoņa dzīvo katrā no mums, tikai jautājums – ko ar to darām. Kā bijusī prezidente ar mīlestību un rūpību kopj puķes savā Īvandes dārzā, tāpat ir kopjama cilvēcība.

Par kārtējo tikšanos ar prezidenti… Esam izkļuvuši cauri garajiem pārbaudes gaiteņiem Rīgas pilī un nonākam Zilajā zālē, kur ir visa greznībai piederošā atribūtika – svečturi, smagi aizkari un mēbelītes… Mani vienmēr ir fascinējusi viņas līmeņa turēšana – bez liekiem jautājumiem, vai žurnāls piedāvās savu stilistu komandu, Vaira Vīķe-Freiberga savos pāri astoņdesmit ierodas spīdoša. Koši rozā kleita kā skaists zīmogs pašapziņai un pērļu rota ar asumiņiem – tādas dabiski izaugušas, negludas, bet ļoti daiļas. Tās ir sīkas nianses, kas varbūt liecina par godaprātu – tāda es esmu.

Plaisas sienā un sabiedrībā

– Kā jums šķiet, vai pēdējā gada laikā kādas jaunas idejas vai mācības esam guvuši?

– Pasaulē daudz kas ir mainījies, bet varbūt nevajag censties atgriezties tur, kur bijām, jo tas kā nekā nebija ideāli. Kā pēc plūdiem, ugunsgrēka vai jebkādas nelaimes – vispirms jānovāc drupas un tad jācenšas būvēt stiprāk un labāk nekā bija.

– Kā redzat – vai tiešām ejam uz labākas pasaules pusi vai, gluži otrādi, ir izlīdušas daudzas āža kājas, ar kurām nākas cīnīties?

– Daudz kas ļoti būtisks ir nozīmīgos veidos gājis uz labāku pusi. Viens piemērs tam ir dažādu vakcīnu attīstīšana, kaut ar to izplatīšanu nav gājis tikpat gludi. Ne labais, ne ļaunais nestāv uz vietas. Mazs piemērs iz dzīves – manu astoņu prezidentūras gadu laikā tikai daļa Rīgas pils bija mūsu rīcībā. Savulaik greznākās un plašākās telpas bija avārijas stāvoklī. Tad sekoja lielais pils ugunsgrēks, viss tika nopostīts. Bet kā ir tagad? Tā ir liela privilēģija, ka visas telpas ir izmantojamas. Gluži tāpat vajadzētu rīkoties ar visu. Pandēmija ir radījusi milzīgu stresu visām administratīvajām struktūrām, iedzīvotājiem. Ir daudz mirušo – iedomājieties tās sēras un bēdas miljonos ģimeņu pasaulē, kuras zaudējušas tuviniekus... Spriedze sabiedrībā brīžam eksplodē, tā kāpj līdz zināmam līmenim, bet tad var notikt sprādziens.

Esmu iesaistījusies vairākās darba grupās, Lancet-Covid-19 (Lancet ir ļoti prestižs, 150 gadu vecs medicīnas žurnāls Lielbritānijā) esmu līdzvadītāja apakšgrupā par sabiedrības slāņiem, kuri pandēmijā tiek skarti vissmagāk. Tipiski tie ir tādi, kuriem jebkurā laikā ir bijušas dažādu veidu grūtības, piemēram, sieviešu vienlīdzības jautājumos. Daudzi ir iesprostoti dzīvokļos, tas rada milzīgu psiholoģisku spriedzi. Ja ģimenē ir tendence uz nesaskaņām, nesavaldību, tā var saasināties. Statistika rāda, ka vardarbība pret sievietēm un bērniem pieaug. Zemēs, kur ir grūtības dabūt pamatizglītību, tās kļūst vēl lielākas. Ja nav sajūsmas par meiteņu sūtīšanu skolā, tomēr viņas bija sākušas mācīties, tagad no skolām tiek izņemtas, un ir liela iespēja, ka viņas tur neatgriezīsies, bet tiks izprecinātas.

– Bet kā ir pie mums? Naida runas, ticēšana sazvērestības teorijām, cilvēktiesību jautājumi saasinās, konkrēti – par puisi Tukumā...

– Notikums Tukumā bija prātam neaptverams. Mani satrieca drausmīgā traģēdija un tikpat – vietējās policijas vienaldzība, kas nebija reaģējusi uz draudiem, kuri jau iepriekš bija izteikti šī cilvēka dzīvībai. Demokrātiskā valstī tas nav pieņemami. Jebkura dzīvība ir dārga, vienalga, tā ir tev simpātiska vai nav. Ja kāds saņem draudus, policijas pienākums ir ņemt to nopietni un rīkoties. Ja pēc tam notiek mēģinājums aizbildināties, ka tā bijusi pašnāvība, tas ir apvainojums aizgājējam vēl pēc nāves. Varu apgalvot, ka cilvēki tādā veidā pašnāvības nemēdz veikt. Jā, daži mūki ir sadedzinājušies Tālajos Austrumos, bija slavens gadījums pēc Čehijas invāzijas, kad puisis Prāgas centrā sadedzinājās, bet tās bija skaļas politiskas deklarācijas.

Domāju, ir nepieciešams ļoti nopietni apmācīt amatpersonas, kas ir kontaktā ar publiku drošības, veselības, izglītības jautājumos, lai nopietni tiktu skatītas sūdzības, strādātu ar aizspriedumiem un nekas tāds turpmāk netiktu pieļauts, citādi drīz vien nonāksim mežonīgā sabiedrībā. Bet mēs taču gribam dzīvot sabiedrībā, kurā cenšamies kontrolēt jebkādas naida un agresijas izpausmes. Cilvēkam jau dabā ir kaut kas no zvēra, plēsoņas – civilizācijai un izglītībai pret to ir jācīnās.

foto: Rojs Maizītis

– Un katram cilvēkam – arī ar savu raksturu, tieksmēm, uzskatiem…

– Dusmas un aizkaitinājums ir bioloģiski ieprogrammēts. Tāpat kā suns kož un kaķis skrāpē, tā cilvēks saka ļaunu par citu. Katram jau kopš bērnības vajadzētu izjust cieņu pret sevi – vai tas būtu ģimenē, skolā, kontaktā ar radiem, draugiem, paziņām, svešiniekiem uz ielas. Tad ir liela varbūtība, ka pieaugušais būs spējīgs cieņu izrādīt arī citiem. Pastāv burvju loks ar laipnību un iecietību, bet arī burvju loks ar vardarbību un naidu. Ir ļoti svarīgi nenokļūt tai nepareizajā.

Attieksme pret citādo

– Homofobiski noskaņotu cilvēku bērni mājās dzird šīs runas, uzsūc sevī, un aug jauna paaudze ar tādiem pašiem uzskatiem.

– Uzskati par to, kas ir vai nav pieņemams seksuālo attiecību ziņā, ir sabiedrībā pieņemti un bērniem ieaudzināti. Sengrieķi, kā filosofi Sokrats un Platons, seksualitāti vīriešu starpā uzskatīja par cēlāku un garīgāku nekā seksuālas attiecības ar sievietēm. Kristīgajos viduslaikos valdīja Vecās Derības nosodījums par sodomiju kā nāves grēku, saistītu ar kalpošanu nelabajam.

Manos studiju gados psiholoģijas rokasgrāmatā homoseksualitāte joprojām tika ierindota pie perversijām un tai bija medicīniska diagnoze. Nu jau kādu laiku Rietumu sabiedrībās likums to vairs nesoda un tiek uzskatīts, ka valstij nav nekādas darīšanas par to, ko cilvēki dara savās guļamistabās (izņemot, ja tas ir vardarbīgi vai notiek ar mazgadīgajiem). Latvijā šai jautājumā joprojām valda ļoti atšķirīgi viedokļi, kur vieni sludina toleranci, bet otri uzskata, ka jācīnās par viņu pieņemto tikumības izpratni.

 Ja runājam par iecietību vārda plašākajā nozīmē, tad jāatceras, ka uz citādo rādīt ar pirkstu un šausmināties ir sava veida instinktīva reakcija. Man ir agras atmiņas – ejam pa ielu, es ieraugu vīrieti, kuram viena kāja īsāka par otru, kurpei ļoti bieza zole, salīdzinot ar normālu cilvēku, tas ir kas neparasts. Man varēja būt trīs vai četri gadi, un es iesaucos – mammu, redz, kur kroplis! Mamma teica  – nevajag rādīt ar pirkstu, nevajag skaļi saukt par kropli, jo tā nav viņa vaina, tā tu cilvēku sāpināsi. Kā tu justos, ja uz tevi rādītu?

Kā bēgļu bērns es to dabūju izjust – nolādētie iebraucēji, sasodītie ārzemnieki, netīrie bēgļi... Varu liecināt – man pašai kā bērnam veci cilvēki patika mazāk nekā jauni un vislabāk patika tie, kuri bija tieši manā vecumā. Tas ir dabīgais egocentrisms. Atraušanās reakcija no svešā un citādā mums ir instinktīva, bet to nevajadzētu kurināt, piekopt, ļaut tai brīvu vaļu. Skatīties uz perfektu, brīnišķīgu cilvēku, kurš uzvedas precīzi tāpat kā mēs, domā kā mēs, nav liela māksla. Pieklājība un iecietība ir jākopj kā trauslas puķītes. Tās kultivējot mēs veidojam kulturālu sabiedrību.

– Empātiju var iemācīt bez agresijas, aicinot sajust, ka otram sāp.

– No savas visagrākās bērnības atceros – man neienāca prātā, ka citiem arī var sāpēt. Tas ir jāiemāca. Un bērni ir gatavi ļoti ātri to apgūt, jo empātijas spējas arī pieder pie mūsu bioloģiskā mantojuma.

Rāpuļa smadzenes

– Esat pieminējusi iedzimto ļaunumu, stulbumu – domājat, tas ir katrā no mums, pilnīgi visos?

– Saprotiet, tai vietā, kur beidzas mugurkauls un sākas mūsu cilvēcīgās smadzenes, mums ir tādas pašas smadzenes kā rāpuļiem. Krokodili jau simtiem miljonu gadu ir tādi, kādi ir. Un arī mūsos tās krokodilu smadzenes vēl sēž. Starpība ir tā, ka cilvēkam ir uzaugusi smadzeņu garoza, kļuvusi aizvien lielāka un sakrokojusies, tomēr tas rāpulis mūsos vēl snauž, tīri bioloģiski, tas mums ir jāatceras. Ja kādi gudrinieki saka, ka Darvins ir vecmodīgs un nekāda evolūcija nav notikusi, lai paņem zooloģijas kursu salīdzinošajā morfoloģijā un redz, kā ontoģenēze mugurkaulniekiem tiešām atkārto filoģenēzi pašās agrākajās attīstības stadijās.

Teiksim, cilvēciņš necik ilgi pēc apaugļošanās izskatās kā zivtiņa, kurkulītis. Jāsaprot, ka mūsos ir bioloģiskais mantojums, mēs neesam kā statujas izkalti no marmora, izlieti no bronzas, zelta vai sudraba, bet dabas evolūcijas ceļā lēnām veidojušies un kļuvuši, cerams, arvien cilvēcīgāki. Mūsu vērtīgākais mantojums ir spēja mācīties un mainīties, turklāt ne tikai bērnībā, bet visa mūža garumā. Dažreiz mums varbūt šķiet, ka prasības visu laiku aug un mainīties ir nogurdinoši, bet iedomāsimies, kā būtu, ja tā nebūtu! Vai var būt kas šausmīgāks par to, ka nekas nemainās? Ja esi bezsamaņā vai miris, tad jau nekas, taču, ja esi pie apziņas, tās ir šausmas. Tā būtu elle. Varbūt būt Homo faber (cilvēkam darītājam) ir pat svarīgāk nekā oficiāli tikt dēvētam par Homo sapiens.

– Stulbums ir primitīvais, nevēlēšanās attīstīties. Taču nevar teikt, ka krokodils ir stulbs, savā ziņā – gudrs.

– Un neticami viltīgs. Es negribētu ar krokodilu upmalā sastapties, ticiet man.

– Diezgan ātrs, tikai izskatās iesnaudies.

– Viņš aizpilda savu nišu. Daba, starp citu, nav sentimentāla, mēs, cilvēki, tādi esam. Tā ir mūsu izvēle. Būt ļaunam, iespējams, ir dabiskāk nekā būt labam, varbūt tas ir tas iedzimtais grēks, par ko baznīca runā. Manuprāt, mums tomēr ir izvēle – tas, ko teologi dēvē par brīvo gribu. Šī izvēle mūs atbrīvo, bet reizē uzliek arī atbildību. Katrā ziņā mums jārēķinās ar iedzimto bioloģiju – gan eņģeliskās tieksmes uz garīgumu, gan plēsoņas momentu mūsos.

Kompliments pēc divkaujas

– Katrā karjerā ir plēsoņas moments.

– Visa daba sastāv no tā, ka cits citu ēd. Maigās aitiņas arī ēd zālīti...

– Vai jums ir nācies mazliet ar to plēsoņu sevī sastapties? Esat kāpusi pa karjeras kāpnēm, izgājusi cauri politikas dzirnavām…

– Jā, tā gan būtu parocīga filosofija – ja kāds ko sasniedzis, tad noteikti tikai uz citu rēķina, kāpjot pār viņu mugurām, citus saplosot gabalos. Es varētu tad just morālu pārākumu pār visiem veiksminiekiem, un man tad nebūtu jājūtas neērti pašam par savu slinkumu un pasivitāti…

Dzīvē visu laiku ar kaut ko jācīnās. Ar objektīviem šķēršļiem, ar ļaunumu un netaisnību, pašam ar savu vājumu. Bērnībā iznāk skrāpēšana, košana, kaušanās ar citiem bērniem. Pieaugušajiem tas var būt nopietni, bet arī aizraujoši, sacensības gars, kas uzsit adrenalīnu, vienalga, vai tas būtu ričuraču vai politika. Man laimējās, ka ne ar vienu pieaugušo nav bijis fiziski jācīnās, kas diemžēl daudziem gadās. Verbāli gan, vai dieniņās, viss, ko var iedomāties, ir piedzīvots, sākot ar augstprātīgiem komentāriem.

Kad kā jauna profesore biju uzaicināta teikt runu trimdas latviešiem, pēc tās kāda no bijušajām smalkajām Rīgas dāmām pienāk un prasa tādā vīzdegunīgā tonī – un ko jūsu tētiņš Rīgā darīja? Atbildēju, ka viņš strādāja, un saldi pasmaidīju. Manot snobisku attieksmi, mēģinājumu izošņāt, vai viņš piederēja pie smalkās sabiedrības, pietiek skatīties tiem cilvēkiem acīs un ar savu smaidu likt manīt, ka tā nav viņu darīšana.

– Tā ir laba atbilde.

– Ne jau tā, ka es viņiem to saku, bet vienkārši pasmaidu.

– Jums ir psiholoģes izglītība un noteikti arī diplomātes spējas.

– Tās es praksē iemācījos, jau sākot ar bērnības gadiem. Gadās izaicinājumu situācijas, kas stimulē domāšanu, tad brīžiem rodas radoši risinājumi. Man tiešām ir patikušas dažādas vārdu cīņas. Atceros, pie manis kā jaunas profesores sabiedriskā pasākumā, kur kokteiļus dzer pirms vakariņām, pienāk jauns vīrietis, profesors, un sāk stāstīt, ka sievietes nevar būt zinātnieces, ka viņām nav pietiekami attīstītas smadzenes, ka slavenu sieviešu vēsturē nav bijis un tā joprojām. Viņš meklēja kašķi – ir tādi cilvēki, sevišķi ja iedzēruši. Savā ziņā kašķi ir divkaujas, tie var būt amizanti, interesanti.

Viņš aiz gara laika mēģināja izprovocēt, lai es aizstāvu sieviešu godu, izmisīgi dodot piemērus par sieviešu sasniegumiem. Bet es to nedarīju. Es ieplešu acis un saku – vai tiešām? Ak tā, pastāstiet vēl… Un kāpēc tad tā? Cik interesanti, un ko vēl jūs teiksiet? Beigās viņš redz, ka visapkārt sapulcējušies klausītāji, kas par viņu smejas, paskatās uz mani, un viņam bija godaprāts atzīt sakāvi ar vārdiem: “Zināt, jūs gan mākat iedot cilvēkam tik daudz striķa, lai viņš pats pakārtos; angļu valodā ir tāds izteiciens.” Tas ir viens no man sirdij tuvākajiem komplimentiem, ko esmu saņēmusi pēc vārdiskas divkaujas.

foto: Rojs Maizītis

Mūs nopurinās, kukaiņi paliks

– Vai esat iedomājusies, ka, iespējams, pasaulē kādā smalkā veidā ir kaut kas mainījies un vīruss ir tikai tā izpausme? Mainījies ir kopējā matricā, astrālā līmenī – varbūt arī jūs to jūtat?

– Tie nu ir tādi dziļi ezoteriski jautājumi, uz kuriem zinātne atbildes nesniedz. Mēs ar Imantu ik pa laikam esam sev jautājuši – ja nu mūsu planēta būtu kaut kas līdzīgs organiskai būtnei, ja tā būtu pati Gaja, kā sengrieķu dieviete, redzot un manot, ka cilvēks tik ļoti viņai dara pāri, vai tā nevarētu kļūt dusmīga un vienkārši nopurināt plecus, nobirdināt mūs kā kukaiņus nost, kā laputis no rozes? Mums ir bijusi tāda doma, ka cilvēce ar savām pārliekajām tehnoloģijām, dabas postīšanu un indēšanu dara pāri planētai. Ka planēta kopumā būtu kā viens sarežģīts organisms, to vēl var iedomāties, bet vai apzināta, domājoša… Mums nav ne mazāko ideju – ir viņa tāda vai nav.

– Dzīvs organisms būtībā.

– Jā, viss ir sarežģītā līdzsvarā un saskaņā. Pasaule sastāv no bezgalīgiem cikliem: skābeklis, slāpeklis, ūdens un viss... Tas riņķo, reciklējas un atjaunojas. Sarežģītās ķēdes cita citu iespaido, piemēram, ja okeānos koraļļi mirst, pēc tam izmirst simtiem dažādu citu sugu, kas no tiem atkarīgas. Mēs nenoliedzami darām pāri planētai, un ja nu viņa kaut ko izgudro, lai mūs no saviem pleciem nobirdinātu? Gajai, iespējams, būtu pilnīgi vienalga – tie ir prusaki, skudras vai cilvēki, kas pa viņu staigā.

– Viņa izvēlēsies to, kas ir tai draudzīgāk.

– Jā, ja prusaki būs draudzīgāki, varbūt tad nopurinās mūs.

– Kā domājat, vai rodas jaunas idejas par sabiedriskās iekārtas uzbūvi? Mēdz teikt, ka demokrātija nav labākā, bet nekas labāks nav izdomāts...

– Laipni lūdzu, lai piesakās katrs, kurš var uzbūvēt ko jaunu un labāku! Kādi tad ir tie līdz šim piedāvātie varianti? Ne vienā vien kaimiņzemē mums ir tādi vadoņi, kuri uzskata, ka viss atrisināts, tikai dariet, kā saku, viss būs brīnišķīgi. Redziet, kāda problēma ar demokrātiju – tur visiem ir vienādas tiesības. Tajā pašā laikā demokrātija negarantē, ka visi ir vienādi gudri, vienādi čakli, vienādi godīgi un vienādi sirsnīgi.

Tieši otrādi, tur ir vieta absolūti visām īpašībām, kādas vien cilvēkam var būt, pilns diapazons visos toņos, pilna varavīksne visās krāsās. To sabalansēt taisnīgā sabiedrībā ir izaicinājums, tas nebūt nav vienkārši. Varam lasīt stenogrammas no pirmajām Saeimām pēc Latvijas nodibināšanas, kādas debates bija, un paklausīties šodienas debates, padomāt, cik liels ir bijis vai nav bijis progress.

Ja dod cilvēkiem brīvību, dažādi viedokļi ir neizbēgami un principā pieļaujami. Tomēr, kā jau iepriekš runājām, ir jābūt robežām atļautībai, un tās vēstures gaitā visu laiku mainās. Šodien nedzīvojam pēc tādiem pašiem principiem kā pirms 50 vai 100 gadiem, sabiedrība mainās radikāli un arvien straujāk. To nevar apturēt, nevar teikt – pasaulīt, laipni lūdzu, vai varētu uz kādu brītiņu beigt griezties, es gribētu izkāpt šajā piestātnē un mazliet atvilkt elpu. Pasaule noteikti turpinās mainīties. Cilvēkam nav izvēles – ja tā vajadzēs, būs jāskrien ātrāk nekā līdz šim.

– Vai kapitālisms ies cilvēcīguma virzienā?

– Nav absolūti nekāda iemesla, kāpēc kapitālisms nevarētu būt sabiedriski atbildīgs, videi draudzīgs, veicināt ilgtspējīgu attīstību, uzņemties filantropiskus uzdevumus. Ja valstī ir tāda politika, ka nav jāmaksā nodokļi, ja kapitāls tiek ziedots labdarībai, jebkurš mežonīgs kapitālists var kļūt par mežonīgu filantropu, un viss ir ļoti skaisti.

– Pat tad, ja viņš grib tikai pazīmēties ar šo savu žestu, nomazgāties?

– Galvenais, lai viņš izdara ko labu, tas ir pats svarīgākais. Vai mums žēl, ja viņš ar to palielās?

foto: Rojs Maizītis

Mantota māņticība

– Vai ir kādas zinātnes idejas, kuras jūs pēdējā gada laikā ir uzrunājušas, ieinteresējušas?

– Pēdējā gada laikā astrofizika ir atkal nākusi klajā ar skaļiem paziņojumiem, bet man jāatzīstas, ka šis lauks tāpat kā kvantu fizika manam prātam ir daudz par abstraktu un svešu. Toties humanitāro zinātņu laukā man īpaši aizrautīgas ir bijušas pārdomas par grāmatu Kā sākās renesanse, kā arī par to, kā un kāpēc tādas civilizācijas kā Senā Grieķija un Roma sasniedza virsotnes literatūrā, filosofijā, matemātikā, valsts pārvaldē, bet pēc tam sabruka, un atgriezās tumsonība un mežonība, kas ilga gadsimtiem.

Te atkal – skaties un brīnies, nāk renesanse un viss sākas no gala, tikai, cerams, jau augstākā pakāpē. Kā tas nākas, ka sabiedrības attīstās, progresē, sasniedz virsotnes, bet tad iebrūk barbari no Ziemeļiem un visu nolīdzina? Tas vēsturē visās pasaules malās ir noticis. Bet tiem barbariem nav obligāti jānāk no citurienes. Varbūt viņi ir tepat mums blakus, mēs paši arī tie vandaļi un huņņi vien esam.

– Esat domājusi, kāds mantojums folklorā ir saglabājies par pandēmijām, ko mūsu tautai nācās piedzīvot viduslaikos?

– Ticējumos diemžēl ir atspoguļotas cilvēku bailes, neziņa un nespēks. Nezinot, kā tiek pārnēsāts mēris, pret to nekādi nevarēja cīnīties, bija pilnīga bezspēcība. Līdzīgi ar citām sērgām un slimībām. Savā grāmatā Kosmoloģiskā saule (1997), nodaļā par maģisko pasauli, es citēju zīmīgus piemērus no Kārļa Strauberga publicētajiem ticējumu un buramvārdu krājumiem. Īpaši satriecošs ir šāds aprakstīts gadījums: Vilcēnu Ansis 1668. gadā apsūdz Jaunzemnieku Mārtiņu par dēla noburšanu. Apsūdzētais esot no tīkla atmetis trīs zivis, tās esot novārījuši, dēls pirmais no tām ēdis, tūlīt saslimis un arī nomiris.

Tajos laikos šāda veida apsūdzība bija tikpat kā nāves spriedums. Ansis tiek ilgi mocīts, kamēr, protams, atzīstas, ka sadarbojies ar velnu, tad tiek sadedzināts uz sārta. Viņam vienkārši trāpījās iet garām un aiz labas sirds dalīties ar lomu. Tāda veida traģēdijas notiek bezspēcības, sēru, izmisuma situācijās, kas izraisa vainīgo meklēšanu, nepamatotas aizdomas un pat vajāšanas māniju. Pandēmija, protams, izraisa bailes par savu dzīvību, par tuviniekiem, rodas stress, kas no cilvēka rakstura izceļ ne to labāko, bet, galvenais, noved pie pagalam neloģiskiem un nepamatotiem secinājumiem.

– Vai jums ir nācies risināt sevī sarežģītu jautājumu, ka atbirst daļa paziņu – tie kuri domā citādi? Bet ko darīt ar tuvākiem cilvēkiem, radiem un draugiem?

– Šorīt dzirdēju par konkrētu gadījumu – gadiem ilgi draudzenes domājušas, ka ir uz viena viļņa, un tad konstatē, ka šajā jautājumā nav. Tas notiek arī ģimenēs, cik noprotu.

– Jā, ir naids. Zinu, ka brāļi, kuri strādāja kopīgos projektos, vairs nesadarbojas, jo viens ir par vakcīnām, otrs pret.

– Redziet, te būtu vajadzīgi dziļāki pētījumi, kas tieši šādus konfliktus izraisa, mana gudrība tik tālu nesniedzas. Viens ir skaidrs – šāda veida kategorisku pārliecību sadursmes sabiedrībā nav retums. Ar nožēlu jākonstatē, ka laikam jau cilvēku dabā tā tomēr ir, ka patīk kašķēties un sīksti pie kādas iedomas vai pārliecības turēties.

Tagad esmu pa laukiem, fiziski atšķirta no sabiedrības, ļoti intensīvi dzīvoju internetā, regulārās konferencēs, sēdēs, uzrunās, paneļos, vebināros. Mēs par kovidu vai jebkuru citu problēmu vēlamies ko vairāk uzzināt, kas tas ir, kā labāk to izprast, sadalāmies grupās, lai raudzītos uz to no dažādiem aspektiem. Esam cilvēki, kuri ir gatavi vākt informāciju, izvērtēt, pētīt, bet ar atvērtu prātu, ne zirga klapēm uz acīm.

– Nevis kādu iepriekš pieņemtu lēmumu attaisnot, bet otrādi.

– Drīzāk iedziļināties, kas īstenībā notiek. Tā ir sava veida privilēģija – būt kopā ar savējiem no visas pasaules, kaut jūtu, ka vasara slīd garām, un es vēlētos vairāk baudīt svaigu gaisu. Par daudz laika pavadu ekrāna priekšā, bet esmu kontaktā ar ļaudīm, kuriem ir atvērta domāšana, atvērts prāts. Tā ka man ir laimējies, nav bijis jāsaskaras ne ar vienu draugu, tuvinieku, paziņu, ar kuru būtu jāstrīdas, jo, protams, tas nav patīkami.

Visa zeme ir svēta

– Atļaušos jūs saukt arī par domātāju un garīgu līderi, un tādiem cilvēkiem parasti ir vismaz daži sekotāji, skolnieki. Vai jums tādi ir?

– Es dzirdu no daudziem visur pasaulē, it sevišķi jauniem cilvēkiem, ka esot viņus iedvesmojusi ar savu dzīves gājumu, ar savu stāju, personību un ar savām runām. Esmu par to viņiem pateicīga. Savulaik, astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados, ASV un arī Latvijā piedalījāmies 3x3 kustībā, kopā ar Imantu vadījām seminārus par to, kā strādāt pie iekšējā garīgā spēka attīstības. Mācījām sintēzi no pašu apgūtā, gan teoriju, gan praktiskus vingrinājumus.

1998. gada vasarā Salacgrīvas 3x3 nometnē mums bija tik daudz interesentu, ka atvēlētā telpa bija pārpildīta un bijām spiesti programmu atkārtot divas reizes dienā (kas bija tik nogurdinoši, ka pēc tam saslimu). No tiem laikiem ir palikuši vēl daži draugi un simpatizētāji, bet diez vai par skolniekiem viņus varētu saukt.

– Kā domājat – vai taisnība, ka cilvēce virzās uz to, ka katrs meklē savu garīgo ceļu, vairs tik strikti neturoties pie konkrētām konfesijām?

– Kā kurā vietā pasaulē. Rietumi ir vairāk šo ceļu gājuši, un es to uzskatu par atbrīvošanos no ierūsējušām dogmām. Arī Rietumu pasaulē ir daudz kļūdu, vājību, noviržu, bet, salīdzinot ar paradumiem reliģiskā fanātisma un ekstrēmisma pārvaldītās zemēs, pie mums ļaudis vispār attālinās no savām reliģiskajām konfesijām un vai nu kļūst izteikti materiālisti, vai meklē individuālu garīgās attīstības ceļu. Starp citu, der atgādināt, ka islāma pasaule viduslaikos bija humānāka nekā kristietība Eiropā. Apgaismotais islāms viduslaikos bija tālu priekšā tam, kāds tas ir šobrīd.

– Juris Rubenis ir uzrakstījis grāmatu par garīgajām praksēm. Vai uzskatāt, ka tādas konkrētas apzinātas darbības ir jākopj ikdienā, lai saglabātu garīgo imunitāti?

– Tas nekad par sliktu nav nācis (nosmaida). Domāju, katram dzīves ceļā ir savi posmi, kad viņš ir gatavs par kaut ko pūlēties īpaši un sistemātiski, un nav šaubu, ka tieši šādi treniņi var novest pie manāmiem rezultātiem. Tad atkal seko posmi, tādas kā pauzes, kad garīgā dzīve nav vairs prioritāra. Un beidzot var atgadīties, ka cilvēkam spontāni, bez īpašas piepūles vai gatavošanās, nākas piedzīvot garīgās atklāsmes vai kosmiskās apziņas uzplaiksnījumus. Ir dažādi ceļi, kā nonākt pie apziņas izmaiņas.

– Esat pie tā strādājusi? Ikdienas garīgās prakses esat piekopusi?

– Jā, daudzus gadus.

– Kā par roni nevar kļūt ziemas vidū, tas pakāpeniski jāsāk vasarā, tāpat vajadzētu gatavoties pārbaudījumiem, ko atkal nesīs rudens un ziema?

– Redziet, ir tādas lietas, kas cilvēkam pašam ir jājūt, to sauc par iekšējo nepieciešamību. Bet ar karoti tādas lietas ieliet nevar. Ir jābūt saņēmēja gatavībai jaunas atziņas vai izjūtas uzņemt.

– Katram jādomā par saviem resursiem, jo skaidrs, ka viegla ziema mums nebūs, pandēmija atgriezīsies.

– Nē, ne par to jādomā, bet par to, ka būs jauka ziema, brīnišķīga (smejas). Domāju, nav labi sagaidīt to sliktāko. Daudzi cilvēki tā uzskata – iedomāšos sliktāko, kas var notikt, un tad būšu tam gatavs. Nebūsiet vis, tikai lieki iztērēsiet enerģiju kreņķējoties. Domāsim katrs par visu labo, par ko savā dzīvē varam pateikties rītā un vakarā, vasarā un ziemā. Tad gan mēs būsim uzkrājuši spēkus!

foto: Rojs Maizītis

– Šajās dienās daudzi kristieši dodas uz Aglonu svētceļojumā. Esat domājusi, kāds būtu jūsu personīgais ideālais svētceļojums uz kādu vietu pasaulē? (Saruna notika augusta vidū. - Red.) 

– Aglonā esmu bijusi prezidentūras laikā, lai izrādītu cieņu visiem tiem cilvēkiem, kuriem tas ir ļoti nozīmīgi. Taču man pašai vienmēr ir bijis grūti saprast un izjust, kāpēc viena vieta ir svētāka par citu. Es neesmu līdz tam nonākusi. Man liekas, visa pasaule ir svēta.