Rīdziniece Ārija satraukta: vai likteņupē Daugavā ložņā citplanētieši? Aculiecinieces FOTO

„Ja es šai parādībai spētu atrast kaut vienu izskaidrojumu, tovakar redzētais paliktu kā izklaidējošs stāsts maniem draugiem. Bet ne mani, ne manu draudzeni mākslinieci Sandru, ar kuru 27. jūlija vakarā satikāmies pie manas mājas – vietā, kur sākas Daugavas promenāde, nebeidz urdīt jautājums, kas tas bija. Es labprāt ticētu versijai par ļoti modernu zemūdens tehniku vai arī jaunu, šokējošu „Tele 2” reklāmu kā jau reiz ar nokritušo meteorītu, taču Sandrai ticamāka liekas saistība ar kaut ko pārdabisku...

Tātad – mēs satikāmies, Sandra bija atbraukusi ar riteni, nokāpām pie upes un pāris stundu tērzējām. Bija burvīgs, silts bezvēja vakars. Kad ap pulksten vienpadsmitiem vakarā satumsa, stūmām riteni atpakaļ kalnā – uz promenādes, un pirms atvadām vēl pārlaidām skatu ainavai ar upi. Viss bija gandrīz kā parasti – tumsa, kā spogulis gluds ūdens, melnas debesis, gandrīz apaļš mēness... Tikai tā atspulgs upes vidū izskatījās neparasti – ļoti apaļš, statisks, jo pierasts, ka pat minimāla ūdens vibrācija atspulgu izpludina, un pārāk spilgts. Es Sandrai rādīju un iesmējos, ka šāda atspulga vēl nav bijis, kā piepeši pamanīju, ka īstais mēness atspulgs ir pie paša krasta un vibrē vilnīšos kā allaž!

Mēs apstulbām. Galvā šaudījās domas, kas tas var būt? Ir redzēti cilvēki, kas naktī ar lukturīšiem Daugavā meklē vēžus, bet taču ne upes vidū un ne zem ūdens! Tajā brīdī atcerējos, ka pirms daudziem gadiem mans bērns, kurš visu bērnību rotaļājās pie upes, centās man ieskaidrot, ka zem Daugavas peld zemūdene jeb milzīgs objekts, kas spēj pilnīgā bezvējā sacelt tādus viļņus kā no braucoša kuģa. Es neticēju, bet nu man sāka šķist, ka apaļā gaisma patiešām varētu būt kādas zemūdens tehnikas starmetis vai arī akvalangistu prožektors pie ķiveres. Tā kā esmu radošs cilvēks, man tīri pieņemama likās versija, ka kāds akvalangā izklaidējas, pētot Daugavas dibenu. Vienīgi dīvaini, kāpēc viņam, pētot nogrimušos dārgumus, prožektors būtu jātur pavērsts uz augšu? Turpretī Sandra uzreiz savilka paralēles ar marsiešiem, izvilka telefonu un nofotografēja. Gaismas aplis uz mirkli pazuda, tad atkal parādījās un sāka strauji kustēties turp šurp pa Daugavu. Patiešām - strauji! Iekliedzos, lai Sandra filmē, nevis fotografē - to viņa arī darīja, protams, ar telefonu.

Tad man prātā iešāvās muļķīgs gājiens – dīvainais objekts jāpasauc krastā – lai mēs skaidri redzētu, kas tas ir! Sākām idiotiski vicināties ar rokām un, lai arī sapratām, ka zem ūdens mūs nedzird, joka pēc saucām: „Nāciet šurp! Nāciet pie mums!” Protams, mūs ne vien dzirdēt, bet tumsā arī redzēt nevarēja, taču spožais aplis dīvainā kārtā noreaģēja un sāka virzīties tieši mums virsū. Mazliet apmulsām un skatījāmies, kas izkāps no ūdens. Aplis piepeldēja pie krasta niedru joslas un... nodzisa.

Biju gandrīz pārliecināta – tas patiešām ir cilvēks akvalangā, taču divas lietas mani mulsināja... Pērn nomira mans suns, labradora un dobermaņa jauktenis, kurš 14 gadus divreiz dienā gāja Daugavā peldēties, un es zinu no galvas, cik dziļš vai sekls ūdens ir ikvienā mūsu rajona Daugavas piekrastes metrā. Zinu visu – kur ir zemūdens bedre vai akmens... Un tur, kur piepeldēja gaismas aplis, bija aptuveni piecdesmit centimetrus dziļš – manam sunim līdz vēderam. Kā šādā seklumā cilvēks – lai arī guļot horizontālā stāvoklī - var palikt nepamanīts, neizraisot nekādu ūdens viļņošanos un arī neelpojot - neizlaižot nevienu gaisa burbuli?

Man sametās šķērmi. Stāvējām un gaidījām, kas notiks. Jautāju, vai Sandra joprojām filmē? Viņa teica – jā. Nogaidījām piecpadsmit minūtes, nekas nemainījās – pilnīgs klusums, ūdens un niedres nekustējās, neviens krastā nekāpa, gaismas apli nekur nemanīja. Sandra apturēja filmēšanu un piepeši atskārta, ka nekas nav nofilmēts – tehnika nav nostrādājusi. Iespējams, tā patiešām bija telefona vaina, tikai man tajā brīdī caur atmiņu izskrēja filmu kadri, kuros marsieši atslēdz tehniku...