Kur rodas vardarbīgi un nežēlīgi bērni? Meklē cēloni savā ģimenē!

Latvijas presē atspoguļotie speciālistu pētījumi vēsta: aptuveni 70% skolēnu būtu gatavi piedalīties vardarbībā pret vienaudzi, kas viņiem nepatīk.

Psihologi konstatējuši – viens no spēcīgākajiem agresivitātes izraisīšanas faktoriem ir sociāli ekonomiskā spriedze. Tas notiek diezgan vienkārši – šķēršļi, kas neļauj sasniegt vēlamo, piemēram, neadekvāta, pārāk maza darba alga par padarīto, rada spriedzi, kas izraisa agresiju un var izpausties kā vardarbība. Pie šāda slēdziena vairāki ASV psihologi nonāca jau 1939. gadā, tiesa gan, ļoti drīz šo pieņēmumu sāka apšaubīt – pārāk daudz pasaulē ir piemēru, kas rāda pretējo – cilvēki dzīvo nabadzībā, tomēr nav vardarbīgi, gluži otrādi, ir draudzīgi, ticīgi un mīloši cilvēki.

Amerikas speciālisti izpētījuši: bērni vecuma grupā no trim līdz septiņpadsmit gadiem 80% gadījumu ir bijuši vardarbīgi. Vairāk nekā puse vardarbību pastrādājuši pret savām māsām un brāļiem, 10% – pret vecākiem, pat ar letālām sekām – bērni nogalinājuši savus vecākus.

Secinājums: lai gan sociāli ekonomiskās spriedzes un vardarbības eskalācijas cēloņsakarības saite ir nenoliedzama, tas ir tikai viens no zobratiem, kas nodrošina pieaugošās agresijas mašīnas eksistenci.

Bumerangu lietus

Vardarbīgu rīcību nevar izraisīt tikai viens iemesls – visbiežāk vardarbīga bērna vai pieaugušā rīcība ir gara notikumu ķēde, dažkārt pat visas dzīves rezultāts. Kā vardarbības veidošanās pirmavotu parasti min ģimeni. Seko sabiedrības attieksme, morāli ētiskās prioritātes, vispārējs attīstības un kultūras līmenis. Neviens vairs nestrīdas, ka eksistē tieša saistība starp vardarbību ekrānos, presē, datorspēlēs un vardarbības līmeņa paaugstināšanos reālajā dzīvē. Tas ir zinātniski pierādīts, tomēr – vai tāpēc mazāk pērk datorspēles un skatās vardarbības pārsātinātas filmas?

Ir pierādīts, ka tie, kas bērnībā cietuši no vecāku vardarbības, pieaugot bieži vien paši kļūst par varmākām. Tātad – ja bērnībā mazais cilvēks ticis pazemots un sists, tad arī viņš savus bērnus pazemos un sitīs. Bet atkal – ne vienmēr. Dažkārt notiek pilnīgi pretēja situācija: cietis bērnībā no vardarbības, pieaugušais zina, kurš ceļš ved uz elli. Speciālisti precizē: tas parasti notiek tikai tad, ja atrodas kaut viens pieaugušais, kas bērnu pieņem tādu, kāds viņš ir. Pieņem un atbalsta. Tas var būt skolotājs, radinieks, kaimiņiene, psihologs.

Vardarbība dīgst pēc cēloņsakarību likuma. Viss notiek pakāpeniski: ja bērns novēro vardarbības aktus starp tuviem cilvēkiem, viņš secina, ka tā ir ikdienišķa parādība. Ja māte un tēvs savu bērnu sit vai dažreiz tikai iepļaukā, bērns pieņem, ka vardarbība ir normāls soda veids, turklāt efektīvs – skaidro psihologi. Tādā veidā bērns apgūst īpašu dzīves ziņu: lai sasniegtu mērķi, vardarbība ir universāls līdzeklis, tikai prasa piesardzību. Šis modelis iesakņojas bērnā arī gadījumos, ja bērnu “sit tikai ar vārdiem”, respektīvi, pazemo emocionāli. Arī tad viņš iemācās vardarbību – ne mazāk bīstamo, psiholoģisko: iebiedējot, draudot, kliedzot.

Bērns savas emocijas izrāda uzvedībā, un tas var nozīmēt daudz ko, teic žurnāla "Patiesā Dzīve" uzrunātie uzticības tālruņa konsultanti. Visbiežāk ar zvanītāju saruna sākas par aizvainojumu un pazemojumu, kas saistās ar klasesbiedriem skolā, un sarunas gaitā izgaismojas atziņa: bērns jūtas atstumts un vientuļš ne tikai skolā, bet arī ģimenē. Ja skolā bērns jutīsies slikti, toties mājās tiks saprasts, pieņemts un mīlēts, tad, visdrīzāk, vecāki vai arī tie, kas rūpējas par bērnu, spēs laikus noskaidrot problēmas cēloni un rīkoties.

Tomēr pārāk bieži zvana bērni un saka: es zinu, maniem vecākiem viss vienalga! Esmu pie tā pieradis! Lai gan tā nav patiesība – neviens bērns nekad nevar pierast pie atziņas, ka viņš ir vienaldzīgs saviem vecākiem. Un bērnos krājas rūgtums, aizvainojums, dziļas sāpes un milzīgas dusmas, kas vēlāk var izlauzties dažādos veidos, arī vardarbībā. Tā ir uzticības tālruņa ikdiena, kad zvana dusmu un naida pilni bērni un kliedz. Viņi pat nespēj parunāt – tik liela ir viņu spriedze. Viņi kliedz, rupji lamājas, izlādējot savas sāpes pret pasauli, ļoti bieži pat nav iespējams ar viņiem izrunāt, kas ir noticis.

Uz uzticības tālruni zvana arī vecāki. Tie, kas kādā brīdī jūtas bezspēcīgi vai apjukuši saistībā ar bērnu audzināšanu. Tā ir liela drosme – atzīt, ka mēs, vecāki, ar kaut ko netiekam galā. Bet, uzsver psihologi, nav par ko kaunēties – ir jāmeklē palīdzība.

Gandrīz katrā skolā ir psihologs. Bērni var lūgt padomu, runāt par viņiem svarīgo, taču daudzi atsaucas uz likumi: to drīkst darīt tikai ar vecāku atļauju. Daudzi vecāki un bērni nezina, ka pieaugušā atļauja vajadzīga tad, ja psihologam jāveic bērna padziļināta izpēte, ne tad, ja nepieciešams tikai padoms vai vienkārši saruna. Gadās pat situācijas, kad bērns saka: es vēlos psihologa palīdzību, bet vecāki uzskata, ka tas nav nepieciešams.

Pārdzīvojot negatīvas emocijas – bailes, kaunu, apdraudējumu, nepatiesas vainas izjūtu –, bērns sāk par sevi domāt apmēram tā: “esmu sabojāts, sliktāks par citiem”, “esmu bezspēcīgs”, “esmu vainīgs”. Upurim sāk izpausties bezspēcības radītā, iemācītā bezpalīdzība vai agresīva uzvedība, izmaiņas notiek sevī un savu emociju uztverē. Rodas saskarsmes traucējumi. Bērns kļūst bezpalīdzīgs, pārāk agresīvs, pārāk piesardzīgs, pārāk uzbudināts. Rezultāts? Piemēram, bērns atnāk mājās un sāk trakot. Kaut kur taču spriedze ir jāizlādē. Un ja pretī viņam ir pieaugušie, kuru stresa biķeris arī pilns līdz lūpai...

Jauniešu socializācijas tradīcijas sabiedrībā ir nozīmīga sociālās kultūras daļa, un tas, vai mēs spējam būt cilvēki pret citiem cilvēkiem, arī nosaka, cik daudz mūsos, mūsu bērnos un sabiedrībā būs agresijas. Jo katrs bērns grib izcelties, būt novērtēts, ievērots. Ja viņš to nespēs izdarīt pozitīvi, mēģinās citādi. Viņš vienmēr atradīs veidu, kā padarīt tēti un mammu – visu pasauli! – redzīgus.

Piemērota soda neesamība, tāpat kā vardarbība – neadekvāts sods vai visatļautība, rada secinājumus, kas pārvēršas uzvedības paradumā. Vēlāk – raksturā.

Žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Shutterstock