"Šovs ir, biznesa nekāda" - Igo atceras padomjlaiku šovbiznesu

Iespējams, ka par Igo mēs vairāk varam uzzināt no viņa darbiem, nevis no sarunām. Liels, nepiestādīts dārzs ar skatu uz mežu, burvīga terase, kura kā laiska kaķene gozējas rudens rezignētībā, liela, kopta māja, pilna mākslas priekšmetiem, pārsvarā paša Igo radītiem... Viņš nespēj izturēt sarunu tāpat vien – ik pa brīdim pielec kājās, lai aizskrietu pēc kādas krūzes, glāzes vai dvieļa, uz kura ir viņa zīmējums, vai aizrautīgi planšetdatorā rāda sava akmens Varžu prinča Frederika darbus un nedarbus. Ir sajūta, ka Igo stāv pie sarkanās līnijas, kurai ļoti gribas kāpt pāri, bet iekšējās bremzes neļauj. Nākas iedarbināt rentgena redzi.

Ūdens zīmē

– Remix koncerti droši vien ir tikai viena daļa tava rudens. Kā tu vispār dzīvo?

– Nu, tā arī dzīvoju – arvien iesaistoties kādā darbā. Remix koncertos tiekos ar vecajiem cīņu biedriem, ar kuriem aktīvi apceļojām pasauli astoņdesmitajos gados. Pirms gatavošanās šiem koncertiem man šogad bija aktuāla Ūdens tēma.

– Jau kopš 2010. gada Latvijā ir pieejama tāda konceptuāla, manis attīstīta programmu sērija. To sāku ar komponistu Jāni Strazdu, ar kuru radījām Uguns tēmai veltītu koncertprogrammu. Pēc trim gadiem sekoja ar Valtu Pūci Zemes tēmai radītais albums un koncertprogramma. Šis gads man ir iezīmējies ar ārkārtīgi nopietnu un skaistu sadarbību ar Mārtiņu Braunu un izciliem mūziķiem Ūdens tēmā. Un tagad jāsaprot, vai varam nospēlēt vēl pāris koncertu kopā ar šo lielisko sastāvu un Mārtiņu Braunu, iespējams, tas varētu notikt pavasarī, un tad jādomā par nākamo tēmu – Gaiss.

– Tu esi Ūdens cilvēks?

– Nu, mēs jau visi esam... lielākoties no ūdens. Par to stāsta brīnumu lietas, daudziem minējumiem un atklāsmēm varam ticēt, pret kaut ko izturēties skeptiski, bet nevaram noliegt, ka Ūdens mūsu dzīvē ir ārkārtīgi svarīga un neatņemama sastāvdaļa. Bija interesanti skatīties, kā Ūdens sadarbojas ar Uguni, citiem pirmelementiem, kā es pats to izjūtu, un nokļūt savā fantāziju pasaulē – mirklī, kad Ūdens vēl uz Zemes nav, nav dzīvības, ir tikai Laika tecējums... Ir arī tāda kompozīcija Laika upe. Tajā jau ieskanas...

– Jā, jau ir ierakstīts kods, kas notiks laika gaitā. Bija interesanti pašam šādi paceļot un tad ar Mārtiņu radīt mūziku viņa skaņu pasaulē un kārtējo reizi saprast, cik viņš ir lielisks un, bez patosa jāatzīst, ģeniāls.

– Jums abiem bija garas sarunas par Ūdeni?

– Sākām 10. janvārī un ļoti daudz runājām – pa telefonu, arī pie Mārtiņa mājās un viņa studijā, tad pie manis mājās, apspriedām un, jāsaka, arī nedaudz strīdējāmies, varbūt ne gluži kašķējāmies, bet par to, kā Ūdens izpaužas. Mārtiņam dažkārt likās, ka es Ūdenim piešķiru par daudz cilvēciskas rakstura īpašības. Viņam dažkārt varbūt likās, ka es nedziedu par Ūdeni, bet kādām kaislīgām attiecībām starp cilvēkiem. Man tas savukārt nešķita slikti, jo tas viss ir reāli, līdzdarbojas. Tieši tāpat, kā Ūdens mēdz sasalt, tas nākamajā brīdī var arī izgarot. Un tā notiek arī cilvēku dzīvē – kad sirds sasalst. Skanot kompozīcijai Ledus sirds, varēja redzēt, ka cilvēkiem zālē dziesma patīk. Pēc tās uzreiz bija ovāciju vētra. Jā, es laikam tomēr meklēju, kā dziesmā runāt par cilvēciskām attiecībām. Un kāpēc ne?

– Jā. Bet daļa kompozīciju, protams, ir arī tādas – ļoti gleznieciskas. Domāju, nav grūti klausīties vārdos, Mārtiņa melodiskajos risinājumos, elegantajos aranžējumos un iztēloties, piemēram, kā cilvēks atrodas pie upes, vēro straumi un visu, kas notiek dabā. Tā ir neliela glezna, cilvēki pieklust, iegrimst domās, uz laiku nonāk hipnotiskā sajūtā un vēl pēc pēdējā akorda mēģina to izdzīvot. Jo ritms ir paņemošs, maģisks, tas kaut kādā veidā turpina darboties, un, iespējams, cilvēks vēl turpina zīmēt savu vīziju. Tas ir smalkākais sasniegums, ko var panākt, radot mākslas darbu, – ka cilvēks, paskatoties uz kādu gleznu, fotogrāfiju, noklausoties dziesmu vai dzejoli, spēj kādu laiku vēl dzīvot ar šīm sajūtām, atcerēties un kaut kādā veidā transformēt. Jā, tas, šķiet, ir sasniegts.

– Tik spēcīgu sajūtu var iegūt, piemēram, pie Daugavas vai iebraucot tās vidū. Lasot tautasdziesmas, šķiet, ka Daugaviņa māmuliņa un likteņupe ir apnikušas metaforas, bet, nonākot tās milzīgā plūduma vidū, tiešām jūti likteņa tecējumu.

– Protams, bet esmu centies iet arī no lielā uz mazo un mazajā saskatīt to diženumu un varenību. Un otrādi. Tās parasti ir spēles, kas palīdz vēl dziļāk atklāt lietu būtību, kārtību.

– Jā, un tas tik un tā ir veselumā.

Notiks brīnumi

– Vai Gaiss ir garīguma zīme – ar savu ēteriskumu, caurspīdību, netveramību?

– Dzīve un pasaule kopā ar mums ir tā iekārtota, ka daudzas lietas notiek šķietami automātiski, un mēs ar gaisu dzīvojam, mēs to nepārtraukti ieelpojam, ar tā palīdzību sazināmies... Tā ir ārkārtīgi skaista tēma. Ūdens ciklā man ir viens teikums – gaiss ir piepildīts. Un pēc šiem vārdiem ir skaidrs, ka darbība, notikumi uz Zemes var sākties.

– Tas katram pašam jāizdomā. Kad gaiss ir piepildīts, skaidrs, ka notiks brīnumi, viss sāks attīstīties. Iespējams, ar šiem vārdiem kādreiz sākšu Gaisa tēmu, bet šobrīd tam nav veltīts vēl neviens dzejolis, un vēl negribu atklāt, ar kuriem komponistiem strādāšu.

– Tas nebūs Mārtiņš Brauns?

– Lai paliek intriga, norimst Ūdens tēma un visas lietas notiek pēc kārtas. Paies gads vai divi, un tad... tad būs Gaiss.

– Bez šaubām. Domāju, daudziem ir vīzijas, kā viņi sevi iztēlojas laika gaitā. Man tās ir konkrētas maģistrāles, virzieni, kā redzu gadsimtus no dziļumiem nākam un kurā vietā šobrīd atrodos es. Un tieši tāpat es redzu sakārtojamies gadu, nedēļu. Es to redzu vizuāli, kurā vietā Laika upē esmu. Cits jautājums, vai esmu tik nozīmīgs un vai savas dzīves laikā spēšu atstāt tajā kādas pēdas, lai par mani pēc laika vēl kāds runātu un atcerētos. To jau katrs radošs cilvēks mēdz sev uzdot.

Jauda, kas sagatavota

– Jaudu var parādīt, ja ir attiecīgas gradācijas, vienalga – runājam par stāstu, dzejoli, dziesmu vai gleznu. Arī ļoti mierīgā, rimtā skaņdarbā tā var būt liela, apslēpta. Un pēc tam tā jauda turpina darboties uzmanīgā cilvēkā, kas to būs dzirdējis. Ne vienmēr jaudīgais ir skaļais, ātrais un lielais. Dažkārt pavisam otrādi – tu saproti, cik tas patiesībā ir niecīgs. Ar to gribu teikt, ka īstā jauda parādās tad, ja tā ir sagatavota, ja tai ir, kur ieskrieties un attīstīt savu spēku.

– Par Remix laiku – visi atceras jūsu dauzīšanos Komunālajā blūzā. Tagad no arhīviem tiek celti ārā veci videoklipi, kur jūs pamatīgi ārdāties, pārģērbušies par policistiem, vieglas uzvedības meitenēm...

– Nu, tajā laikā ālējās daudzi. Šādi klipi tapa daudzām grupām, visi mēģināja ļoti radoši pieiet, pārspļaut cits citu un darīja to, nežēlojot ne savu laiku, ne veselību. Šī degsme tajos darbos ir ļoti jūtama. Protams, bija vēlēšanās nokļūt tur, kur šovbiznesa lietas notiek secīgi un ir skaidrs, kas kam seko, bet te uz vietas darījām, kā mācējām, un, protams, saņēmām to, ko varējām saņemt. Lielākais – publikas interese un atzinība. Šovbizness tolaik... redz, šovs bija, biznesa nebija (smejas). Arī tagad lielā mērā to var teikt par situāciju Latvijā – tirgus diemžēl ir tik liels, cik ir, un, tā kā joprojām cilvēki aizbrauc, tas sarūk un kropļojas vēl vairāk. Tie ļaudis, kas radīsies viņu vietā, būs ar savas kultūras pienesumu un arī ar savām vēlmēm dzirdēt kaut ko. Bet daudz kas no tā, kas ir gadu desmitiem un simtiem Latvijā radīts un mums vēl ir svēts, iespējams, pazudīs. Jo, mainoties kultūras videi, nāks vietā citas vērtības. Iespējams, tās mijiedarbosies, bet nebūs kā stiprā latviešu sabiedrībā, kura varēja būt vienotāka jau deviņdesmitajos gados, divtūkstošo sākumā, ja būtu pievērsta uzmanība tam draudošajam – gan aizbraukšanas vilnim, gan demogrāfiskajam stāvoklim. Iespējams, mēs būtu pieredzējuši citus laikus.

Kārtīgi huligāni

– Tā ir tikai viena epizode. Mēs, jāsaka, bijām ļoti kārtīgi huligāni. Ko tik tie nabaga viesnīcu dežuranti un visādi priekšnieki dabūja piedzīvot! Ne tikai no Remix. Zināms, ka tieši tāpat ārdījās arī Eolika, un vēl trakāk mēs ārdījāmies Līvu laikos. Tā bija absolūta sistēma, tāds dzīves stils – astoņdesmito gadu rokenrols ar visām no tā izrietošām sekām. Es to negrasos noliegt, un visi šie huligāniskie notikumi ir bijuši. Un tajā laikā tiešām bija jautri.

– Kas tas bija – noraušanās no ķēdes, izaicinājuma sajūta?

– Vienkārši kaut kāds dīdītājs iekšā. Droši vien tā ir viela pētniekiem, analītiķiem, kādēļ mākslinieki, mūziķi šādi rīkojas un ko no tā visa var secināt, kādēļ tas notiek visā pasaulē (smejas).

– Laiki ir mainījušies, un daudz kas ir kārtots un sakārtots. Tagad jābrīnās, kādi idioti pilsētā var atļauties ko pārkāpt, darboties kā huligāni, zagļi, postītāji, jo visur taču ir kameras. Deviņdesmitajos gados man Liepājā bija mūzikas klubs, pirmais Latvijā, ar nosaukumu u.t.t. Tur drēbes nepārtraukti smirdēja pēc cigarešu dūmiem – tajos laikos visi smēķēja visur. Tādu situāciju tagad nevaram iedomāties. Tā vairs nav. Tāpat grūti iedomāties, ka ieejam Statoilā divos naktī un nopērkam vīnu vai alu. Ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē cilvēku uzvedība mainās.

– Mēģinām būt atbildīgāki gan par savu, gan citu veselību un drošību?

– Nu... cilvēks vienmēr atradīs iespēju, kā sevi postīt. Vai tas ir darbaholisms vai alkoholisms, vai kāda narkotika, cita aizraušanās. Nezinu, kā tas ir iestrādāts, ka viņam nepārtraukti ir sevi jāizaicina un jānogurdina tādā vai citā veidā, lai riskētu – katru dienu vai reizi mēnesī – un ik pa brīdim nokļūtu uz robežas, no kuras atkal jātiek atpakaļ.

Smilgas raksta haiku

– Tu esi iemācījies sevi vairs nededzināt?

– Nē, es ļaujos aizrautībai un mēģinu sevi nebremzēt. Ja, teiksim, esmu sācis domāt, rakstīt vārdus dziesmai, dzejoli, tad ļaujos šim plūdumam un neskaitu stundas, dienas, nedēļas, kamēr šķiet, ka darbs ir pabeigts un rādāms arī kādam citam. Tāpat ir ar maniem vizuālajiem darbiem – zīmējumiem, novilkumiem. Kad esmu mājās radījis darba klišeju, varu doties uz darbnīcu klāt virsū krāsu, likt zem preses un ieraudzīt, kas sanācis pēc nedēļu vai pat mēnešu darba. Un pamazām tas vainagojas. Kļūdams veiklāks, es arvien precīzāk saprotu, ka īstenībā vēl nezinu, kā darīt šo vai citu lietu, un visu laiku esmu nezināmā priekšā. Priekš sevis neizpētītā. Un tas mani interesē.

– Protams. Jo man nav profesionālas mākslinieka izglītības, vienīgi tik, cik varbūt vērīgums un spīts uz papīra līniju atkārtot tik ilgi, kamēr zīmētais mani apmierina un varu tajā saskatīt to, ko esmu gribējis parādīt, ne vienkārši ķēpājumu. Apmeklēju grafiķes Neles Zirnītes meistarklasi.

– Šie tavi zīmējumi uz krūzēm, glāzēm, tekstila arī ir dzeja.

– To var tā saukt. Diemžēl, kad zīmēju, dzeja nerakstās. Bet tas noteikti ir poētiski. Šis darbs Šķietams klusums, piemēram, ceļo no krūzītes uz svecīti, galdautu vai lina dvieli.

– Uz galda stāv priekšā uzstādījums, un es mēģinu to uzlikt uz papīra.

– Kas stāv priekšā – smilgas?

– Jā, aizeju uz savu dārzu vai atvedu no laukiem, sakrauju kaudzi ar skaistām lietām un skatos, kā tās darbojas. Aizeju pie vīnogu ķekara, kas man aug dārzā, nofotografēju, nolieku priekšā un zīmēju tik ilgi, kamēr pats to spēju atpazīt.

– Kādā brīdī jau visi tādi ir. Tikai sabiedrība un kaut kādas normas, spēles dažkārt liek pieņemt vienu vai otru tēlu.

– Tev tā ir radoša nepieciešamība – izpausties tik daudzos veidos...

– Nu, acīmredzot.

– Varētu teikt – man neslikti pērk, ņemot vērā, ka šai nodarbei nupat aprit tikai gads. Sākumā bija viena krūzīte – kā eksperiments, pat nedomājot, ka šī lieta tiks attīstīta nopietni. Nu, sveiks, Mārtiņ (Igo sasveicinās ar kaķi)!

Dižciltīgi, ar humoru

– Viņš taču nav tas slavenais kaķis...

– Vilhelms bija izcils kaķis un nomira. Mārtiņš ir nācis viņa vietā, viņš ir Himalaju kaķis. Un vēl mums ir Otto, tagad kaut kur nolīdis čučēt, Svētās Birmas kaķis, arī skaistulis.

– Nu, viņš ir... ar ārkārtīgi stipru, spēcīgu, neatlaidīgu skatienu. Kad Mārtiņš kaut ko grib, viņš tevi atradīs jebkurā punktā, pienāks klāt, un būtībā no viņa skatiena, kustībām un tā, kādu skaņu viņš izdod, saproti – viņš grib, lai pievērš uzmanību un pabužina, vai iet laukā. Viņa darbības ir absolūti skaidras. Komunicēt viņš ir iemācījies perfekti. Un arī ar Otto viņi brīnišķīgi saprotas. Katram ir savas takas, kad ir laukā, bet mājās viņi ir čomaki. Brīžiem iet tā, ka ārprāts, var dzirdēt, kā viss grab un klab. Te viņi ir pirmajā, te otrajā stāvā, skrien un nesas, paslēpjas un uzbrūk viens otram. Viens zem krēsla, otrs uz, viss notiek zibenīgi. Tur var redzēt, ka viņiem ir savs humors, piegājiens, veids, kā viens otru uzaicina uz kādu jestrāku darbību. Un tad ir atkal kādas mīļas un ļoti rūpīgas lietas, teiksim, Mārtiņš ir bijis mājās, atnāk Otto, un Mārtiņš pēc brīža pienāk un nomazgā viņam ausis. Nu, tāda sagaidīšana – ļoti mīļa...

– O, diezgan augsta tuvības pakāpe, uzticēšanās.

– Jā, ir interesanti vērot dzīvniekus, salīdzināt. Protams, ka Vilhelms ar savu vienreizīgo dabu parādīja tik neiespējamu piemēru, kāds var būt dzīvnieks, un kas notiek, ja tu viņam uzticies, ja ņem viņu par pilnu, ja tu ar viņu kontaktē. Viņš tev sāk atdot atpakaļ, pilnvērtīgi kļūstot par mājas iemītnieku, dzīves sastāvdaļu.

– Jā, kurš respektē un arī prasa respektu. Katrā ziņā Vilhelms parādīja to, kāds vispār var būt kaķis. Manā izpratnē – ideāls.

– Tu pēc tam ilgi domāji, līdz paņēmi Mārtiņu?

– Pagāja daži mēneši. Sāpes bija milzīgas, un pārdzīvojums liels. Vilhelms līdz pēdējam brīdim saglabāja cienīgumu un inteliģenci. Viņam bija vēzis, operēja, centās glābt, diemžēl neizturēja.

– Mmm... Manuprāt, jā, un arī to var redzēt, ja mājās ir vairāki kaķi un vairāki cilvēki – kaķi sadala cilvēkus. Kad atnāk kāds ciemos, viņi parāda, kas viņiem patīk. Dzīvniekiem ir īpašas maņas, ar kurām viņi sajūt, no kurienes esam atnākuši, kādas briesmas varbūt atnesuši (smejas).

Grils un zelta pogas

– Man top... Lai gan – kaķi jau ir manās grāmatās, vismaz vienā. Un vēl man ir svece ar vairākiem kaķiem. Starp citu, interneta veikals beidzot ir sakārtots un tūlīt sāks darboties.

– Igo.lv?

– Akcentspersonībai.lv. Esam četri cilvēki, kas ar to nodarbojas.

– Kaut ko jau cilvēks ik pa brīdim dara. Kādam sanāk veiklāk, kādam ne tik veikli. Man ir bijis gan restorāns Liepājā, gan mūzikas klubs, Igo mūzikas menedžments organizē koncertus. Reizēm sanāk būt zaudētājos, tad jādomā, kā tikt laukā no visām ziepēm, lai turpinātu darbību.

– Par tavu Jūrkalnes plenēru arī var teikt – šovs ir, biznesa nekāda?

– Kāds tur bizness! Piemēram, savācu vecus, pelēkus slēģus, kurus cits met ārā, un apgleznoju... Līdz oktobra vidum Liepājas muzejā bija skatāma izstāde no plenēra, ko organizēju jau sešus gadus un kurā pats arī piedalos kā mākslinieks. Trīs gadus esam gājuši suitu zīmē, tēlnieki veidojuši lielus objektus gan Gudenieku pagastā, gan Alsungā, Jūrkalnē. Tas ir plaša spektra plenērs – grafikā, glezniecībā, keramikā, instalācijā...

– Miks būtībā iet pats savu ceļu. Mēs bieži runājam par to, kā darīt un ko. Tāpat mani interesē viņa viedoklis par to, ko daru es. Mums ir laba domu apmaiņa.

– Vai tu, tāpat kā kaķis, vari nolasīt cilvēkus?

– Ir jau lieli speciālisti, kuri pēc acīm, pēc kustībām spēj saprast visu. Ne velti cilvēki, arī nopietnās tikšanās reizēs, mēdz uzlikt tumšas brilles. Šo trako mēteli (rāda bildi) nopirka kāds ar māksliniecisku dabu apveltīts cilvēks. Kabatas ir krūzes, uz muguras – grils, zelta pogas, tieši tādā skatā vadīju savas pirmās apģērbu līnijas prezentāciju galerijā Putti. Un jau nākamajā dienā tas tika nopirkts. Nu, spokaini. Kas kādreiz varēja iedomāties, bet tādas lietas notiks. Galerijas priekšā Raimonds Macats manis dizainētā priekšautā uz ielas grilēja zivi – smuki, piesaistīja uzmanību.

– Vienmēr var redzēt, kurš vispār saprot, kurā vietā atrodas, uz kurieni gājis. Kādus tik ūķus es tagad zinu – neticēsi! Visādas jocīgas noliktavas, kur var dabūt podziņas, striķīšus, lentītes... Mācītājs Mārtiņš Burke-Burkevics kļuva par pirmā krekla īpašnieku. Gribējām parādīt, ka varam uzšūt arī lielam, nopietnam cilvēkam. Jo viņš taču ir milzis. Visvairāk šobrīd sadarbojos ar Gitu Straustiņu, kuras īstais darbs ir Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļā. Viņa ir tā, kura tad, kad esmu radījis darbu, veic nākamo posmu – zīmējuma dizainēšanu, piemērošanu attiecīgajam priekšmetam, un tad kopā spriežam. Jo kāpēc man būtu jādara tas, ko es pagalam neprotu? Tas būtu ērmīgi.

Ar jūru un vērienu

– Tu no Rīgas platības esi paņēmis diezgan lielu vietu – māja, dārzs. Vai esi cilvēks, kuram vajag daudz?

– Runa varbūt nav par daudzumu, bet plašuma izjūtu un iespēju sevī un apkārtējā saskatīt izmaiņas. Jau četrpadsmito gadu Jūrkalnē top un pilnveidojas dabas un atpūtas parks trīs hektāru platībā. Tas ir radies no aizaugušas pļavas un meža, kas pārvērsti līdz nepazīšanai. Katru gadu mēs šo vietu papildinām ar jauniem objektiem, atjaunojam to, kas gadu gaitā nedaudz nolietojies. Tur ir lapenes, skatuve, ugunskuru vietas, ābeļdārzs, skulptūras, meža takas, tuvumā atrodas arī Suitu satikšanās vieta. Katru pavasari es tur veicu sagatavošanās darbus vasaras sezonai, un mēs svinam šo notikumu. Saulgriežos, kad Uguns pļava top pilna ar cilvēkiem, kas braukuši no malu malām, šogad bija ap diviem tūkstošiem, un gandrīz visi tautastērpos. Ir danči, dedzinām pūdeli, no stāvkrasta laižam ugunsratu, kā darīja mūsu senči, ievērojot uguns rituālus.

Starptautiski plenēri notiek jūlija sākumā, vasaras sezonas noslēgumā ir Ābolu balle. Trīs gadu laikā iestādījām 75 ābeles. Ir iespēja atbraukt ar savu ražu, jo gādājam par pārvietojamo sulu spiedi. Var klausīties muzikantu spēlē un iegādāties ko īpašajā tirgū, kur viss ir ciešā saistībā ar āboliem: ievārījums, vīns, pankūkas, stādi, keramika, koka izstrādājumi. Tradicionāli notiek arī konkursi, kuros ābols ir galvenais, – ātrēšana, mešana un pat ābolu dambrete. Un tas vēl nav viss, noteikti būs vēl kāds interesants notikums. Gaisā ir ideja, kas šobrīd rod finansiālu pamatojumu.

– Tie trīs hektāri taču nepieder tev?

– Nē, bet viss ir saskaņots ar pašvaldību, baznīcu, privātīpašnieku. Atpūtnieki no Latvijas un tūristi no ārzemēm tur var pastaigāties, lietot visu gadu.

– Es ar šķērēm griežu krūmiem formas, arī kokiem, tas man patīk. Dažkārt ņemu palīgā cilvēku, kurš pļauj zāli, pagājušogad to vajadzēja fiziski, jo man Igaunijā veica sarežģītu operāciju kājai, tā bija jāsaudzē. Šis gads savukārt bija ļoti spraigs un aizņemts, un es atkal lūdzu palīgā.

Ko pačukstējis Dievs

– Esmu dzīvojis dažādi, piemēram, lielā dzīvoklī ar milzīgi augstiem griestiem senā mājā savas bērnības Liepājā. Esmu pamanījies dzīvot pat īrētā dzīvoklī daudzstāvu mājā. Rīgas periodā sākotnēji, neraugoties uz grandiozo uzvaru festivālā Jūrmala-86, es katru nakti pavadīju citā vietā, jo man nebija, kur te palikt. Komunālais blūzs ir reāla vieta, kur pie sava drauga, režisora Māra Martinsona, mitinājos mazajā istabiņā, kas redzama šajā klipā, tur es apmēram pusotru gadu nodzīvoju.

Tajā laikā notika daudz radošu mēģinājumu, un daudz no iesāktā ir izturējis laika pārbaudījumu. Piemēram, 1985. gadā bija pirmās Bildes. Šogad festivāls svin 30 gadu jubileju, un, grozies, kā gribi, esmu tās izveidojis. Pirmo ekspozīciju, 45 darbus, 85. gada pavasarī savācu pa visu Latviju no mūziķiem, kas brīvajā laikā niekojās ar zīmuļiem, akvareļiem, eļļu. Man bija nojausma, ka tā varētu būt, ka ne tikai es kaut ko daru uz papīra. Tā lēnām sāku meklēt, apjautāties, iedrošināt, cilvēkiem bija daudzos gados tapuši darbi, ko nevienam īpaši, izņemot draugus, viņi nerādīja. Es tos savācu, noorganizēju trīs izstādes Kurzemē un sapratu, ka ar to šī puse ir izsmelta, atvedu uz Rīgu. Tad savācāmies pie Tijas Auziņas RTU Studentu klubā, un ar to brīdi, 85. gada rudeni, sākās Bilžu tradīcija, kas turpinās vēl tagad.

– Mani aicina, un ik pa brīdim tur esmu. Smieklīgākais, ka pie manis pienāk kāds jaunais žurnālists un prasa – vai jūs arī kādreiz esat piedalījies Bildēs? Tad esmu spiests pavest to cilvēku malā un ātri izstāstīt to, ko viņam pašam jau būtu vajadzējis zināt.

– Redz, tu 85. gadā saskatīji tik daudzus, kas kaut ko dara, bet tāda dizaina līnija ir tikai tev vienam.

– Katrs jau ir individuāls. Jāatrod un jāizkopj. Dievs runā ar katru, bet ne visi Viņu dzird.

– Iespējams, Viņš runā daudz vairāk ar mani, bet esmu sadzirdējis tikai simto daļu (smejas).

– Varbūt Viņš tev čukst – uzņem filmu?

– Varbūt Viņš jau sen man čukst – nedari to! Nedari to!

Vieta cilvēkam, kaķiem un dizainam. Igo māja ir liela, klusa, mazliet krēslaina, un to apdzīvo ļoti daudz mākslas – gan jau gatavos darbos, gan vēl tikai skicēs esošas.