Kā Cēsu pusē dzīvo un bērnus audzina latviete Līga, kura pieņēma islāmu

Durvīs stāvošās sievietes seju un augumu pilnībā aizklāj tumšs tērps, rokās cimdi. Redzamas tikai debesu zilas acis. Tūlīt pat tumši brūnajā audumā ieķeras mazas, baltas rociņas. Gaišmatainie bērni, kas atgādina kristiešu Ziemassvētku eņģelīšus, ir piecus gadus vecā Tasnīma Rasa un nepilnus trīs gadus vecais Irdrīss Austris. Pirmdzimtajai vecāki devuši divus skaistus, ar ūdeni saistītus vārdus – Tasnīma ir Korānā minētā Paradīzes avota nosaukums.

Savukārt latviskajam Austrim būs jāsadzīvo ar musulmaņu pravieti Idrīsu. Pēc leģendas Idrīss bija tas, kurš sāka piesaukt Dievu laikā starp Ādamu un Noasu, kad cilvēki to bija aizmirsuši. Mazie tūlīt pat aizgūtnēm sāk man stāstīt kaut ko svarīgu. No bērnišķīgajām čalām izlobu, ka viņi bijuši banketzālē, svinējuši Ramadāna nobeigumu un mošejā sapulcējies tik daudz cilvēku, ka visiem nav pieticis vietas. Man rokās tiek iespiesta pūkaina zivs un klēpī iebērti koka klucīši cerībā, ka nu gan ies vaļā rotaļas.

Dzīvā reliģija

Līga nāk no īsteni latviskas ģimenes. Viņas vecaistēvs ir slavenais Hugo Legzdiņš, kurš 1939. gadā absolvēja Francijas Jūras kara akadēmiju un drīz vien kļuva par Latvijas kara flotes zemūdenes "Ronis" komandieri. Izcilais Latvijas virsnieks nodzīvoja garu mūžu un nomira simt gadu vecumā. Neatkarības gados viņš tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, Zviedrijas Šķēpa krustu un Francijas Goda Leģiona ordeni.

28 gadus vecā Fātima ir jaunākais bērns ģimenē. Viņai ir sešpadsmit gadu vecāka māsa un desmit gadu vecāks brālis. Skanīgais pravieša Muhameda meitas vārds Fātima viņai iepatikās jau bērnībā, lasot populāro Paulu Koelju grāmatu "Alķīmiķis". Vēlāk viņa to pieņēma kopā ar apliecinājumu islāma ticībai. Tumšais ietērps netraucē Fātimu uztvert kā gaišu un mūsdienīgu sievieti. Viņa daudz smejas, joko, un plašais vārdu krājums ātri vien izgaisina stereotipu par musulmaņu sievietēm kā pakļāvīgām, mazizglītotām akmens laikmeta būtnēm.

“Mani vecāki nav īpaši reliģiozi – Ziemassvētkos aiziet uz baznīcu, tas arī viss. Vecmāmiņa no mammas puses bija Septītās dienas adventistu draudzē. Mēs kopā daudz lasījām Bībeli, mani interesēja ticības jautājumi, tomēr es nesāku apmeklēt šo baznīcu. Man bija kādi trīspadsmit gadi, kad sāku daudz domāt par to, ka cilvēki strādā, nāk mājās un tā visu laiku. Ikdienas rutīnu pārtrauc, piemēram, Dziesmu svētki, kad visi uzvelk skaistus tērpus un piedzīvo lielu pacēlumu. Pēc tam ļaudis atgriežas ikdienā un turpina vadīt materiālu, virspusēju dzīvi. Es prātoju par šo pārrāvumu un ikdienā trūkstošo garīgumu.”

Nopietni par reliģijām Līga sāka interesēties, mācoties Rīgas 2. ģimnāzijā. “Lasīju par budismu, hinduismu, kristietību, islāmu. Tas, ko uzzināju par islāmu, mani īpaši uzrunāja. Sekoja traģiskie 11. septembra notikumi Amerikā un karš Irākā. Daudz tika runāts par islāma terorismu, bet tas, ko vēstīja medijos, kardināli atšķīrās no tā, ko lasīju par islāmu.”

Kad pēc 11. klases meitene devās uz Ēģipti, viņa jau nedaudz bija apguvusi arābu valodu. Ģimene un draugi viņu centās atrunāt: tur pret sievietēm izturoties briesmīgi, un vispār viss esot šausmīgi. “Kairā es dzīvoju vienkāršo ļaužu rajonā un sapratu, ka Rietumos valdošajiem stereotipiem nav nekāda sakara ar īstenību. Mani apbūra cilvēku sirsnība, atsaucība un mīlestība uz reliģiju, kurā viņi dzīvoja. Kristietība mūsdienās pārsvarā ir sastingusi, nodalīta no reālās dzīves, bet tur reliģija tiek izdzīvota katrā ikdienas darbībā. Sajutu, ka šīs četrdesmit dienas ir skaistākais laiks manā mūžā. Kairā sāku skaitīt lūgšanas, gāju uz mošeju un lasīju Korānu angļu tulkojumā. Es apsēju lakatu, bet pilnībā iegremdēties islāmā vēl nebiju gatava,” stāsta Līga Fātima.

Sākot mācības 12. klasē, Līga uz skolu atnāca ar lakatiņu galvā. Kad viņa to nenoņēma nākamajā un arī aiznākamajā dienā, skolas direktors iebilda: galvassega neatbilstot iekšējās kārtības noteikumiem. Klasesbiedri noskaidroja, ka kārtības noteikumos tāda punkta nemaz nav, un nostājās Līgas pusē – ja direktors neatļaus meitenei valkāt lakatu, galvassegās ieradīsies visa klase. “Ja šodien galvā ir lakats, tas nenozīmē, ka parīt ap vidukli būs dinamīta josta,” teica Līgas draugi.

Pēc vidusskolas beigšanas Rīgas dome Līgai pasniedza zelta stipendiju par izcilām sekmēm un panākumiem mācību olimpiādēs, lai atbalstītu studijas vienlaikus divās augstskolās – Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātē un Latvijas Universitātes Moderno valodu fakultātē, kur viņa grasījās studēt arābu valodu. Šobrīd Līga jau ir ieguvusi filoloģijas bakalaura un maģistra grādu Āzijas studijās un orientālistikā ar specializāciju arābu valodā un kultūrā.

“Arābu valoda ir tūkstošgadīga, daudz senāka, piemēram, par angļu un franču valodu, tāpēc tajā ir daudz atšķirīga, jaunākās valodās jau izzuduša, daudz sinonīmu un vārdu ar vairākām nozīmēm. Vienam vārdam nereti var būt pat pretējas nozīmes. Piemēram, vienam no vārdiem, ar ko apzīmē tuksnesi, burtiskā nozīme ir veiksme un izdošanās,” viņa stāsta. Nē, perfekti viņa arābu valodu nepārvalda, Fātima papurina galvu. Līdz pilnībai vēl tāls ceļš. “Islāms nav tas pats, kas arābu kultūra,” viņa nosaka. “Pasaules islāma kopiena ir ārkārtīgi daudzveidīga, to nav iespējams ielikt vienas tradīcijas vai vienas kultūras rāmjos.” Jā, kā gan to varētu izdarīt ar pusotru miljardu musulmaņu jeb gandrīz katru ceturto pasaules iedzīvotāju.

Re, mūķene!

Pirms 6 gadiem Līga Fātima apprecējās ar vēsturnieku Viesturu Kanderu. Vīra uzvārdā viņa nepārgāja, toties jau dienu pirms kāzām apvilka nikābu, lai gan seju un ķermeni pilnībā aizsedzošais apģērbs islāma tradīcijā ir vēlams, bet nav obligāts. “Kāpēc ne lakats un gara kleita, bet tik radikāls, skatienus piesaistošs tērps, kas pēdējo gadu notikumu kontekstā daudzos var izraisīt negatīvas asociācijas vai pat agresiju? Turklāt tērps ir tikai ārējā atribūtika,” saku. “Jā, islāmā ir daudz šķietami ārēju lietu, bet tiek uzskatīts, ka tās iedarbojas arī iekšēji. Izejot no mājām, nikābs ļauj atcerēties, kāds ir tavs mērķis, un tas ļauj atbilstoši izturēties,” stāsta Līga Fātima. Mājās sieviete nēsā parastu apģērbu – garus svārkus vai kleitu. Nikābs viņai ir papildu veids, kā tuvoties Dievam, ko viņa pievieno obligātajam minimumam.

Iebilstu, ka atklāta seja, smaids un atvērtas plaukstas kopš senseniem laikiem tiek uztvertas kā draudzības zīme. Turpretī apslēpta seja biedē un satrauc. “Nikābs palīdz ieturēt distanci, un, piemēram, runājot ar pretējo dzimumu, nav jābaidās, ka tevī iemīlēsies,” pacietīgi skaidro Fātima. “Še tev! Nav jābaidās,” iesaucos. Sievietes izdod milzu naudu un stundām ilgi kavējas pie spoguļa, lai tiktu pamanītas, kamēr musulmaņu sievietes dara visu, lai apslēptu sevi. Un tomēr... Fātima ļāva iemīlēties sevī un iemīlējās pati, lai gan viņas dzīvesbiedrs Viesturs nebija ne musulmanis, ne tendēts uz reliģijas praktizēšanu. Sievas ietekmē arī viņš ir pieņēmis islāma ticību. Nekāds speciāls apģērbs Viesturam nav jānēsā – pietiek ar bārdu, kurai savā ziņā ir līdzīga nozīme kā nikābam.

“Islāmā sieviete ir Dieva iekšējās būtības, neizzināmības un bezgalības simbols. Tas, ko mēs zinām un redzam, ir Viņa kā Radītāja vīrišķā izpausme. Sievietes ķermenis un seja tiek aizsegti, apliecinot, ka mēs, cilvēki, zinām pavisam nedaudz, visu zina tikai Dievs. Plīvurs islāma kultūrā simbolizē radīto pasauli, lietas, kas ir Dieva zīmes, bet aiz kurām slēpjas metafiziskā būtība, neizzinātais. Turklāt šīs zīmes vienlaikus gan vēsta par pašu Radītāju, gan aizsedz Viņa bezgalīgo daiļumu.” Kāpēc Fātima izvēlējusies gandrīz melnu nikābu, ja ir pieejami arī citu – gaišāku un košāku – krāsu tērpi? “Klasika,” viņa pasmejas. Izrādās, ka viņai ir arī balts nikābs, bet gribētos vēl nopirkt tumši zaļu. “Melnos tērpos ģērbušās, Pravieša sievas devās uz rīta lūgšanu,” paskaidro jaunā sieviete.

Ļauties islāma kultūras vilinājumam vecajās Eiropas pilsētās, kur sievietes tradicionālajā musulmaņu apģērbā redzamas jau gadu desmitiem, ir pilnīgi citādi nekā konservatīvajā Latvijā, kur katra atšķirības izpausme tiek uztverta naidīgi. Fātima atzīst, ka pirms dažiem gadiem vēl nebija traki, bet, kopš saasinājās bēgļu krīze un Latvijā ieradās daži bēgļi, ir kļuvis pavisam slikti. “Agresijas koncentrāts, citādi to nevar nosaukt,” saka Fātima.

Pirms desmit gadiem, kad meitene nēsāja lakatu, gadījās, ka kāds pazobojās vai rādīja ar pirkstu. Kad viņa apvilka nikābu, situācija normalizējās – šķita, ka sabiedrība kļuvusi iecietīgāka. Tikai dažreiz bija dzirdama sačukstēšanās: “Re, mūķene!” Tagad naidpilnie skatieni un nievājošie izteikumi ir atgriezušies. “Cilvēki saka – mums pašiem nav ko ēst, tāpēc mums nav ko dot citiem! No islāma viedokļa šāda attieksme ir aplama, jo Dievs ir tas, kas mūs visus apgādā. Ja paskatāmies, kāds dzīves līmenis ir, piemēram, Bangladešā, tad redzam, ka esam bagāta valsts. Vai tad mums tiešām nav ar ko dalīties? Ja cilvēka iekšienē nav apmierinātības, ja viņš nav pašpietiekams, tad viņam nekad nebūs gana.”

Cik dievu ir?

Spriežam par to, kas liek cilvēkiem pievērsties dažādām reliģijām, garīgām praksēm un ezoteriskām kustībām. “Ir cilvēki, kam pietiek ar ikdienas dzīvi, viņi pēc kaut kā augstāka netiecas, bet daudziem garīgs piepildījums ir ārkārtīgi vajadzīgs, tāpēc viņi meklē un atrod jaunu mūsdienu garīgumu, piemēram, New age kustībā vai ezoterikā. Ja cilvēki neatrod taciņu, kas ved uz pilnvērtīgu garīgumu, sākas problēmas. Lai aizpildītu tukšumu, viņi lieto alkoholu, narkotikas. Tādai dzīvei nav jēgas, un šis bezcerīgums redzams, piemēram, mūsdienu rakstnieku darbos. Senatnē tradicionālajās sabiedrībās visa dzīve bija reliģijas caurausta. Sekulārās dzīves un reliģijas nodalījums izveidojās pēc apgaismības. Līdz ar to sašķeltība veidojās arī cilvēka iekšienē, bet šāds stāvoklis ir neveselīgs. Rietumu cilvēku nemitīgā tiekšanās pēc jauniem materiāliem stimuliem ir iekšējā tukšuma aizpildīšana. Pravietis Muhameds teica, ka materiālajā ziņā ir jālūkojas uz tiem, kam klājas sliktāk, bet garīgajā – uz tiem, kas ir augstāki par mums.”

Fātima uzskata, ka reliģija nav margināls un nebūtisks dzīves blakus aspekts. Neraugoties uz labklājības pieaugumu un tehnoloģisko progresu, tā joprojām ir ikvienas kultūras pamats. Tomēr Eiropas kristīgā identitāte ir zudusi un neizskatās, ka tā varētu atgriezties. Tā domā Austrumu pētnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors Leons Taivāns. Mūsdienu Rietumu reliģijas drīzāk ir sports, jaunības, skaistuma, izklaižu un slavenību kults.

Un tomēr: kas islāmā ir tāds īpašs, kas nav rodams kristietībā? “Ja kāds pārlieku aizraujas ar kristietību, uz viņu skatās kā uz trako. Musulmaņu pasaulē reliģiozs cilvēks joprojām tiek cienīts. Šī reliģija ir dzīva, un tajā ir spēks. Atšķirības ir arī teoloģiskas – islāms paredz striktu viendievību. Dievs ir tikai Allāhs, bet pravietis Muhameds bija cilvēks. Kristietībā ir trīsvienība. Pajautājiet vienkāršam ticīgajam, cik tad īsti ir to dievu. Tiek teikts, ka viens, bet vienlaikus viņi ir trīs! Kas ir Jēzus Kristus – Dievs vai cilvēks? Kristietība būtībā ir ezoteriska doktrīna, kas kādu iemeslu dēļ nonākusi līdz plašam ticīgo lokam. Islāmā ir viens Dievs, kas visu ir radījis un kam pienākas mūsu pielūgsme.”

Līgai patīk, ka viens no islāma pīlāriem ir Radītāja pielūgšana piecas reizes dienā. “Ja cilvēkam gar māju tek upe, kurā viņš piecas reizes dienā mazgājas, vai viņš būs netīrs? Ir labi ik pa laikam apstāties, atcerēties un atjaunot saikni ar Dievu. Lūgšana attīra gan ārēji, gan iekšēji. Tu nostājies Dieva priekšā, pasaki paldies par visu, ko Viņš devis, lūdz, lai palīdz tev nenomaldīties.” Līga uzskata, ka bez šādiem pieturas punktiem cilvēks viegli kļūst dvēseliski nevīžīgs, domā tikai par to, kā labāk iekārtot dzīvi un nopelnīt naudu.

Tomēr biedējošajiem apzīmējumiem "Islāma valsts", islāma kaujinieki, nāves eņģeļi ar šahīda jostu, Allāha līgavas ir islāma pieskaņa. Fātima prāto: “Varbūt terorists nemaz nav praktizējis reliģiju, bet islāmticīgi bijuši viņa vecāki vai arī viņam vienkārši ir musulmaņu vidē izplatīts vārds. Ar to pietiek, lai Rietumu mediji teroristu saistītu ar islāmu. Ja noziegumu pastrādā katoļu inženieris, neviens neapgalvo, ka vainīgi ir visi katoļi vai visi inženieri. Es nedomāju, ka terorisms ir kristietības un islāma sadursmes izpausme. Saduras Rietumu modernais dzīvesveids, globalizētā pieeja ar tūkstošgadīgajām tradīcijām. Ja Rietumos kāds cīnās, viņš to dara, politisku motīvu vadīts, bet, ja cilvēks nāk no islāmticīgas valsts, viņš visu – labu vai ļaunu – tiecas sasaistīt ar reliģiju, kas ir dzīves pamatā.”

Islāms un latviešu dievestība

Nav jau tā, ka viņa, par valsts naudu ieguvusi labu izglītību, to vien dara, kā skaita lūgšanas un audzina bērnus lauku klusumā. Fātima ir iestājusies Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes doktorantūrā un gatavojas gala eksāmeniem Rīgas Stradiņa universitātē. Lai kļūtu par bērnu ārsti, viņai vēl būs jāiziet rezidentūra. Mājās viņa tulko no angļu un arābu valodas. Fātima arī piepalīdz Imantam Kalniņam gatavot otro Korāna tulkojuma izdevumu.

Sevišķi daudz pārmaiņu Fātimas sadzīves ieradumos islāma ietekmē nav ienācis. “Ir, piemēram, speciāli noteikumi, kādu gaļu drīkst ēst. Pareizi nokautu aitas un liellopa gaļu var atrast tikai Centrāltirgū, tāpēc gaļu ēdam reti. Ēdam pārsvarā latviski. Ļoti ieteicams, lai visa ģimene maltītes ieturētu kopā. Var jau sacīt, ka tā ir māņticība vai pieņēmums, bet svētajiem tekstiem ir vairāki slāņi. Virsējais sākotnēji var izskatīties naivs kā pasaka, bet kodols slēpjas dziļāk. Bībeles vēstījums ir lineārs. Turpretī Korāns ir cirkulārs – tas visu laiku atgriežas pie noteiktām tēmām. Par vienu un to pašu notikumu katru reizi tiek stāstīts cits stāsts, jo, uzsverot citas detaļas, mainās mācība, ko gūstam no attiecīgā stāsta. Katrā lasījuma reizē domājam par dažādām lietām, par to, cik daudz cilvēku dzīvojuši pirms mums un izdarījuši tās pašas kļūdas.”

Fātima piebilst, ka daudz ko pārvērtēt licis no Rietumu izpratnes atšķirīgais grēka jēdziens islāmā. “Kad lasīju Korānu, mainījās mana attieksme pret aprunāšanu. Islāms māca, ka grēki, ko varam izdarīt ar mēli, ir ļoti lieli. Aprunāt ir tas pats, kas ēst sava mirušā brāļa miesu. Teikts, ka aprunāšana savā ziņā ir pat vēl sliktāka par stāšanos ārpuslaulības attiecībās. Ir taču tā, ka cilvēks atnāk ciemos un aprunā savus draugus, bet tad dodas projām un aprunā tevi, un it kā tiek uzskatīts, ka tas taču nav nekas sevišķs. Tas ir milzīgs ļaunums, kas grauj cilvēka cieņu pret citiem un pašam pret sevi un saindē attiecības.”

“Zinātāji teic, ka Korānā ir daudz asiņainu ainu,” saku. “Tik daudz kā Bībelē nav,” iesmejas Fātima. “Korāna teksts ir ļoti sens. Ja tiek runāts par konkrētu kauju, kurā kāds ir lauzis līgumu un mēģinājis nogalināt Pravieti, tad nevar izraut vārdus no konteksta un attiecināt uz mūsdienām. Šāda tipa interpretācijas parasti ir absurdas. Korāna teksta fragmentu sagrozījumus izmanto arī teroristiskie grupējumi.”

Fātimas ģimenē tiek svinēti arī latviskie svētki, tomēr galvenie ir musulmaņu svētki – Ramadāna nobeigums un Upurēšanas svētki. Ramadāns ir devītais un svētais mēnesis, bet, ņemot vērā, ka islāmā izmanto mēness kalendāru, tas ir, katrs mēnesis sākas ar jauna mēness novērošanu, svētki katru gadu ir citā laikā. Upurēšanas svētkos, kas turpinās trīs dienas, tiek pieminēts Ābrahāms, kas savā paļāvībā uz Dievu bija gatavs upurēt pats savu dēlu. Daudzās valstīs šajos svētkos uz tā sauktajiem upurēšanas tirgiem tiek vesti liellopi, aitas, kazas un mājputni. Citur šajā laikā apciemo radiniekus un uzlūdz ciemiņus.

Vientulīgā lauku ainava ir skaista, bet vienmuļa. Vai jaunajai sievietei nav gluži vienkārši garlaicīgi? “Nē, sīkās lietas, rosība, kāda ir pilsētā, novērš uzmanību no galvenā. Turklāt mums ir daudz darāmā. Lasām grāmatas. Pavasarī sākas dārza darbi. Mums ir septiņpadsmit savvaļas zirgu. Vīrs ar bērniem tagad katru dienu dodas labot aploku. Dzīvojot laukos, vieglāk uzturēt ciešu saikni ar dabu – saullēktu, saulrietu, mēnesi, lietu, mākoņiem. Lasot Korānu, manu uzmanību piesaistīja tas, cik liela nozīme tajā atvēlēta dabai. Korānā par dabas norisēm teikts, ka tās visas ir Dieva zīmes. Lietus, pērkons, saules svelme – viss atgādina par Dievu, kurš dod mums visu vajadzīgo. Arī senās baltu reliģijas caurauž dabas norises, tāpēc islāma ticība noteikti nav nekāds pretstats latviskajai dzīvesziņai. Seno tautu kodoli ir līdzīgi.”

Fātima saka – viņas mērķis ir latviskais islāms, nevis piesliešanās kādai citai kultūrai. Kad dodamies prom, laukā plosās latviskais rudens – vējš norauj lietussargu, iešaujot sejā vēsu lietus šalti. Pie loga pieplakuši divi mazi deguni – Tasnīma un Irdrīss māj mums ar roku tik ilgi, kamēr izzūd skatienam.

Evija Hauka, "Patiesā Dzīve"; Foto: Georgs Viljams Hibneris