"Pērc, citādi tevi nemīlēs!" Kā svētku laikā sevi nepazaudēt, stāsta psihoterapeite Aina Poiša

Taksometrā apzināti pieslēdzos reklāmai. Esmu iemācījusies to laist gar ausīm, bet te ļauju sev dzirdēt. Oho, kas būtu domājis – tas nu gan ir traki! Mundra, varētu teikt, atlētiska, balss mani uzrunā: “Hei, vai jau zini, ko šogad gribi Ziemassvētkos? Bet dziedātāja X (nudien nespēju fiksēt viņas vārdu – lai piedod melomāni) gan to zina! Viņa gaida tevi savā koncertā Londonā!”

Bāc! Tiešām? Taksometrs paripo zem dzelzceļa sliedēm un met loku līdz trolejbusu depo. Apkārt pelēka postaža, sniegs, kas vienas nakts laikā pārvērties dubļos. Tāpēc arī braucu ar taksi, paredzot, ka Vienības gatve pie Bērnu slimnīcas varētu būt neizbrienamās peļķēs. Tur dzelzsbetona sētai ir piekļāvusies mazā Olīvu iela, kur Veselības mājas Olīva otrajā stāvā pieņem psihoterapeite Aina Poiša. Pie viņas ir mājīgi un iedegtas sveces. Samainos ar sievieti, kam saraudātas acis; viņas seanss ievilcies par minūtēm divdesmit. Nekas, gaidot man ir laiks salikt punktus uz i. Laikam iedvesmo psihoterapeites tuvums, un dažas atziņas izkristalizējas jau pirms sarunas. Redz, ko var dot brīdis klusu pārdomu.

Iepērcies, citādi tevi nemīlēs!

Pirmkārt, svētku gaidīšana, gatavošanās tiem ir ļoti emocionāla, ar plašu amplitūdu – no prieka ekstāzes līdz melnākajai depresijai. Aina Poiša domā, ka daļēji tas varētu būt saistīts ar iekšējo rezervju izsmēlumu – viss rudens laiks, lapu krišana, saulīte, kas aiziet aiz pelēkā mākoņu vāla, spiež mūs pie zemes. Mēs mudinām iedegt sveces un rast gaišumu pašiem sevī, bet ne vienmēr tas izdodas. Savukārt apkārtējā dzīve sit augstu vilni, aicinot kārtīgi sagatavoties svētkiem.

Reti kurš ir tik viens kā pirksts vai tik eksaltēti garīgs, ka spēj stāvēt pāri trakumam, kas ņudz visapkārt. Vēl vakar lielveikalos īstas barikāžu grēdas veidoja sarkanbaltsarkanā simbolika – sveces, šalles, lentītes. Tad neviens pat nenojauta, ka uz zemā starta jau gaida visi Ziemassvētku spožumi.

Goda vārds, pārvērtība notika vienas nakts laikā! It kā labā feja būtu pamājusi ar zizli (manās iedomās gan tā vairāk atgādina patuklo kundzīti no Šreka – tāda visai manipulatīva un sekla, spīdīgiem tauku vaidziņiem). Neiedeva pat pāris dienu, kad smadzenēm un acīm atpūsties.

Nesnauž arī kredītu piedāvātāji. Nez kur dabūjuši (nopirkuši?) manu e-pasta adresi un tik sūta superpiedāvājumus. Protams, arī interneta baneri lēkā un televizors brēc: “Ņem tagad, bet atmaksā tikai februārī!” Ak, cik vilinoši! Padomājam – ja nu sākas pasaules karš? Kā tad varētu uzdzīvot. Un bez saistību pildīšanas. Krievi ārdās Azovas jūrā, franči – Parīzē, arī beļģi un vēl visādi… Hm, būs jāpadomā. Varētu melnos ikrus ar sarkanajiem sajaukt, nez kā garšotu…

Labi, zinu cilvēkus, kurus mana ironija aizskartu, jo savulaik ir iegrābušies. To gan nesauca par Ziemassvētku kredītu (varbūt tāds bija bankas iekšējais nosaukums), bet gan par Saules karti. Mana draudzene bija nesen šķīrusies no vīra un viena vilka abus bērnus. Nē, viņa pelnīja labi, visi paēduši, par dzīvokli samaksāts, bet… tādas dāvanas, kā gribētos, bērniem tomēr nevarēja atļauties.

Un te, kārtojot sīkas formalitātes bankā, viņai tiek paziņots: “Mēs aprēķinājām, ka varam jums piešķirt 2700 latu vērtu Saules karti. Atmaksāsiet pamazām.” Nu, tie nav kaut kādi ātro kredītu grūdēji, bandītu firmeles, bet banka. Pati solīdākā! Draudzene pāris dienu padomāja un piekrita. Lielajai meitai nopirka MP3 atskaņotāju, sīkajai – Baby Born. Un uz brīdi sajutās kruta.

Nu jau lati ir nomainījušies pret eiro, bet saistības viņa nav nokārtojusi vēl tagad. Atskaņotājs kalpoja godam, tiešām labs, bet dārgais beibiborns lika vilties – pēc barošanas ar oriģinālo putriņu to vajadzēja mazgāt ar trauku mazgājamo līdzekli, un ziepju burbuļi tad nāca ārā pa visiem caurumiem, arī pa acīm. Fui.

Ieraudzījusi šoku meitiņas acīs, mana draudzene izlēma plastmasas lelli vairs nebarot. Līdzīgi gāja ar raudāšanu. Pamācībā teikts: lai bēbis sāktu raudāt, jāpaspiež viņa rociņa. Protams, kad spiež mazā mamma, nekas nenotiek. Laikam jāspiež stiprāk – tāpat nekas nenotiek. Pamēģina pati, nu jau tā pamatīgi. Jā, beidzot asaras norit pār plastmasas vaidziņu! Meitēnam lellei jākniebj rokā no visa spēka. Nu šausmas. Kur te klusa nakts, svēta nakts?

Jūs domājat, ka nākamajos gados draudzene likās mierā ar dārgajām dāvanām? Nē, kamēr bērni izauga, mēģināja lutināt par visiem simt. Jau decembra sākumā gatavojās tai stulbajai tukšuma sajūtai, kas pārņem dažas dienas pēc Ziemassvētkiem, kad jāsāk skaitīt, kā izvilkt līdz nākamajai algai. Ja godīgi, viņa pat apzinājās, ka tā katru reizi ir kāpšana uz tā paša grābekļa, bet ar tādu vēzienu dzīvoja. Hm, varbūt viņai vienkārši nebija laika padomāt.

Aina Poiša stāsta par kādu paziņu, kas ļāvusies mazmeitas vēlmei un nopirkusi dārgo ergo somu lellei. Bijis gan iekšējs protests, bet viņu uzrunājuši vedeklas vārdi, ka tā soma bērnam jumtu noraušot. Nolēmusi – ko nu cīnīsies pret dēla ģimenes tradīcijām, savilkusi jostu un somu nopirkusi. Lieki teikt, ka jau pēc mēneša tā vairs nebija vajadzīga.

Atliek vien izglītoties, saka Aina, nepazemot sevi un tuviniekus ar pērkamu mīlestību. Izdomāt kaut ko atjautīgu, ne tik dārgu, bet kas sagādātu tikpat daudz prieka. Bērnu istabas ir pārkrautas ar mantām, viņu nabaga galviņas ir pārsātinātas ar aizvien jaunām vēlmēm, kuras uzkurina TV reklāmas. Līdzīgā frustrācijā krīt gan pusaudži, kuriem vajag arvien jaunus gadžetus, gan pieaugušie, kuriem, par spīti veselajam saprātam, tieši pirms Ziemassvētkiem vajag smalkāku putekļu sūcēju vai ledusskapi.

Lai svētku laiks nekļūtu mokošs

Padomāt? Lai saprastu, kā neieslīgt galējībās, apzināt savus iekšējos un ārējos resursus, galu galā – lai arī uz sevi paraudzītos no malas. Atceros kādas attālas radinieces atklāsmi tieši par to. Tas bija laiks, kad pēc svētkiem vēl taisīja papīra bildes (kāda aizvēsture!). Un ko viņa ieraudzīja? Sevi ar šķīvi rokā. Uz tā lielā kaudzē uzkrāmēts rasols, otrā rokā iekosts speķa pīrāgs, vaigs uzblīdis, aiz tā – otra pīrāga puse.

Apģērbusies pa roku galam, frizūra nekāda, bet apmierināta, ka beidzot var apsēsties. Raudāt gribas! Pāris nedēļu pirms svētkiem skrējusi pa veikaliem, berzusi māju, rūpējusi, lai uz galda nekā netrūktu, cepusi, vārījusi, pat eglītei pakaļ diebusi un stundu pirms svētku vakara ar putekļu sūcēju ārdījusies.

Viss kārtībā – bērniem krekli izgludināti, dāvanas skaisti sasaiņotas, galds lūst. Tikai pati bez spēka  – vien sēdēt un ēst. Labi, arī pantiņu bērniem par prieku var noskaitīt, tos viņa zina daudz. Radinieces kroņa numurs ir Plūdoņa Rūķīši un Mežavecis – visu garo dzejoli zina no galvas, no viena gala līdz otram!

Droši vien jāsaprot, kas svētkos ir galvenais. Aina Poiša atgādina, ka tie ir uzmanības, ne paviršības svētki. Uzmanība ir sajust otru cilvēku. Diemžēl maku atvērt bieži vien ir vieglāk nekā sirdi. Nopirkt nesamērīgi dārgu dāvanu, bet nepateikt siltu vārdu.

Būt jūtīgi, priecīgi un gaiši mēs spējam tad, kad neesam sevi izsmēluši skrējienā un aplipuši ar melnām rūpju duļķēm par rītdienu. Iespējams, mūsu miers un smiekli tuvajiem ir daudz būtiskāki par deviņiem ēdieniem uz svētku galda.

Neviens neņem atvaļinājumu pirms Ziemassvētkiem, un tas nozīmē, ka ir arī kaudze darba pienākumu, turklāt bieži vien dubultā, jo termiņi ir saspiesti – tie jāizpilda līdz svētkiem. Tāpēc apsolāmies nebūt perfekcionisti un pieļaujam iespēju no kaut kā atteikties. Tāpat pa svētku burzmu neviens neievēros, ka logus neesi notīrījusi vai skapis nav perfekti sakārtots. Bet tavas blāvās acis un nomākto garastāvokli pamanīs noteikti.

Tātad – prioritātes. Lai neizsmeltu visas savas rezerves, Aina Poiša iesaka svētkos iesaistīt pašus svinētājus. Tas nozīmē deleģēt pienākumus. Lai nebūtu tā, ka ir tādi, kuri svētku sajūtu noķer, tikai ienākot izpušķotā mājā pie pilna galda. Viens gādā par zirņiem, otrs – par cepeti, trešais – par piparkūkām, mazākie – par puzuriem… Ar to būsi dāvājis iespēju svētku smaržu ienest arī viņu mājās. Un tad visi satiekas pie viena galda. Vai nav jauki? Tāpat ar mājas kopšanu – katram pa darbiņam. Jāieslēdz sevī menedžeris, kas plāno un vienojas. Arī labi.

Par svētku vakaru

“Visbēdīgāk ir atnākt, nosēsties pie visa gatava, uzēst, saņemt dāvanu, pateikt paldies un doties prom,” uzskata psihoterapeite. Nu labi, nodziedāt vienu dziesmiņu… Bet tāpat bēdīgi. Nezinot, kur likties, kā aizpildīt neveiklo klusumu, kas iestājas, kad visi izsaiņojuši dāvanas, bieži vien tiek ieslēgts glābējzvans – televizors. Tās nu gan ir šausmas – visi lūr ekrānā, parafīns pil uz grīdas, visi transā, miegs nāk. Tad visus pamodina eglīte – svece izdegusi līdz zariņam, tas sāk sprakšķēt un smaržot: hei, vai tāpēc jūs mani cirtāt, lai šādi apēstu svētkus?!

Zinu, ka daudzus – izrādās, arī Ainu Poišu – ir iedvesmojusi Jaunā Rīgas teātra izrāde Dzeja. Tie, kas piedzīvojuši padomju un vēlāko gadu bohēmu, atceras, ka dzeju varēja skandēt caurām naktīm – no galvas. Viens beidz, otrs uzķer sajūtu un turpina… Burvīgs emociju mutulis. Māksla uz līdzenas vietas.

Aina atklāj, ka viņas mājā Ziemassvētkos uz galda juku jukām ir dzejas grāmatas: Ojārs Vācietis, Vizma Belševica, Imants Ziedonis, Velga Krile, Amanda Aizpuriete… Katrs var ņemt, atšķirt, palasīt, kas patīk. Vai arī uz dullo – tā ir kā spēle. Mūsu mājā tāda Ziemassvētku grāmata ir Ineses Zanderes Iekšiņa un āriņa. Katru reizi svaigas emocijas – gan bērnam, gan pieaugušajam.

Milzīga labestība, prieks, dauzonība, jūtība, tādas gleznas, kas zīmējas acu priekšā: pār pagalmu Sarkandaugavā lido kāpostzupas gari, par mūrīti, pie kura visi vakarā silda salstošas muguriņas, par tēti, kas atnes egli un zvaigzni liek tās galā, un par to, ka “skaties jūrai tieši acīs, ieraudzīsi nāriņu”. Ar Ainu vienojamies, ka šāda nodarbe Ziemassvētku vakaru piesātina ar poēziju.

Var arī citādi – ņemt vienu prozas grāmatu un lasīt katram pa rindkopai vai puslappusei, dot pa riņķi. To esam mēģinājuši ar Kārļa Skalbes pasakām (tās vai plīst no poēzijas), bet tikpat labi var ņemt Pumpura Lāčplēsi. Vasarā to dzirdēju Egona Dombrovska lasījumā radio – nu burvīgi! Pasaka, mistērija, tik daudz jaunatklājumu… Tikpat labi no plaukta var paņemt Jaunsudrabiņu, Birznieku-Upīti, Viku vai Rubeņa–Subača domu grāmatiņas. 

Ainai ir ideja, ka varētu sagatavot lielu loksni, uz kuras katrs varētu izveidot savu musturu ar krāsām vai dabas materiāliem, tā visiem kopā tapinot vienu gleznu. Būtu ko atcerēties. Vasarā kādā nometnē viņa noskatījusi spēli un cer to iegādāties līdz svētkiem. Tajā ir lapiņas ar jautājumiem, piemēram, “Ko man nozīmē nauda” vai “Ko no šī gada es gribētu aizmirst”. “Tā varam iegūt nepieciešamo intimitātes pakāpi, kādu šiem svētkiem arī vajadzētu dot,” uzskata Aina Poiša. “Tā mēs varētu vairāk uzzināt gan paši par sevi, gan par sev tuviem cilvēkiem. Jo ikdienā taču tādus jautājumus neuzdodam.”

Bet vispriecīgākie, nenoliegsiet, ir tie, kuri ir pārvarējuši kūtrumu un devušies laukā no mājām. Pēc pastaigas pa mežu vai uguņos mirguļojošu pilsētu, pēc sniegavīra velšanas sētā vai izdauzīšanās ar suni, pikošanās un svešinieku sveikšanas svētkos, slapjiem dūraiņiem un sārtiem vaigiem ieveļoties atpakaļ mājās, liesmiņas eglītē šķiet vēl siltākas un pīrāgi jo gardāki.

Arī mūsu senči mājās nesēdēja – gāja budēļos no mājas uz māju, citreiz patālu, jo latvietis ir viensētnieks, kurināja uguni, vēla bluķi, apcēlās, baidīja bērnus un vēlēja laimes. Aina uzskata, ka svētkos svarīga ir bezbēdīga bērna sajūta, ko katrs sevī reizēm varam atļauties, lai cik resni un nopietni esam izauguši. Pieēsties, dāvanu maisiņus un konfekšu papīriņus svaidīt pa grīdu, priecāties par brīnumsvecītēm…

Iezvanīt jaunu gadu

Man mīļākais ir Ziemassvētku rīts. Māja saposta, ēdamā pietiks nedēļai, visi laimīgi par dāvanām, bet, pats galvenais, priekšā brīva nedēļa, kuru vari piepildīt, kā viens sirds vēlas. Mans plāns ir tāds – atpūta, romantiskas filmas, vesela diena divvientulībā (es un grāmata – iespējams, kāds skandināvu detektīvs), mierīgas tikšanās ar draugiem, garas stundas nesteidzīgām sarunām, putnu vērošana aiz loga barotavā, pastaiga brīvā dabā, kino apmeklējums, pirts – gatavošanās Jaungadam, Vecgada vakara jandāliņš.

Rudens periods pēc vasaras vaļības ir bijis darbu pārpilns, un šis laiks starp Ziemassvētkiem un Jaungadu ir tas, kad var atgūt nokavēto, nedomājot par to, ka pirmdien uz darbu, un vari to veltīt tuviem cilvēkiem. Turklāt man ir paveicies, ka dodos svinēt citur, un tad visa gatavošanās ir vien manikīra atjaunošana, svētku tērps, meikaps un iegriešanās lielveikalā pēc ciemkukuļa. Tie cilvēki nav visu pulveri izšāvuši Ziemassvētkos – tā nu ir sanācis, ka viņi ar blīkšķi svin Jauno gadu. Un es piebiedrojos.

Apkārt ir milzum daudz šablonu, bet, lai patiesi varētu baudīt svētkus, svarīgi ir spēt saklausīt, ko tu pats gribi. Iespējams, kādu neuzrunā daba, un viņš šai starpsvētku laikā labprātāk izstaigātu klusās Mākslas muzeja zāles, bet varbūt aizbrauktu uz spa Sāremā... Aina Poiša stāsta, ka viņai ir tādi paziņas, kas vispār mūk no svētkiem, jau laikus ir nopirkuši biļetes uz siltajām zemēm, guļ zem palmām pie okeāna un bauda baltās smiltis, viļņus, eksotiskus kokteiļus. Ziemassvētkus viņi pat nepiemin.

Tas joprojām man ir noslēpums – kāpēc visi Jaunajā gadā jūtas pacilāti? Loģiski domājot – nevar taču zināt, ko tas nesīs… Acīmredzot cilvēks cer uz labāko. Tāpat kā ar prieku sagaida piedzimstam jaunu cilvēciņu, pat skaidri zinot, ka viņa dzīve nebūs rozēm kaisīta. Bet cer uz labāko. Tāpēc šampanietis, bučas un salūts. Jaunais gads ir laiks ēverģēlībām.

Reizēm dodamies uz vietējo balli izdancoties, bet īpašs bija pagājušais gads. Uz ielām nebija neviena cilvēka, visi gatavojās pildīt šampanieša glāzes un klausījās kādu stulbu runu televīzijā. Mēs, neliels bariņš, steidzāmies uz vietējo baznīcu, lai sastaptu Ingu, un jutāmies mazliet kā grāmatā Da Vinči kods.

Nepārmijot gandrīz ne vārda, Inga atvēra durvis un ielaida mūs baznīcā. Gaisma piepildīja lielo telpu, līdzās altārim slējās izpušķota egle… Šo sajūtu ar tukšajām solu rindām un svinīgo noskaņu es paguvu iefotografēt savā atmiņā. Un tad pa šauru eju un laipām (jo baznīcas tornis tiek remontēts) mēs kāpām augšup – līdz zvaniem.

Inga skatījās pulkstenī un deva zīmi, jo tieši divpadsmitos pirmajam zvanam jāpārskan pāri ciematam. Zvanījām visi pēc kārtas – mazliet haotiski, bet sajūsmināti. Pēc tam, laimīgi satraukti, kā sazvērnieki pie baznīcas atkorķējām šampanieti (kāda apgrēcība!) un saskandinājām par gadu, kurš sācies tik īpaši. Kādu stundu vēl klīdām pa ciemata ielām, raugoties izgaismotajos logos, aiz kuriem cilvēki svinēja svētkus.

Uzdrošinies pieskarties

Daži logi bija tumši, jo ne katram šajā svētku un gatavošanās laikā izdodas noķert gaismu. Par normu jau kļuvis apgalvojums, ka svētku laikā padziļinās depresija, pieaug pašnāvību skaits, vientuļi cilvēki slīgst grūtsirdībā. Aina Poiša stāsta par sievieti, kura nāk pie viņas pēc palīdzības. Zaudējusi vīru maijā, bet normālā dvēseles stāvoklī nespēj atgriezties, “dzīvo pa kapiem”.

Ir sajūta, ka pieaugušajiem bērniem viņu nevajag, pašiem tik intensīva dzīve, un viņa nezina, kā pārdzīvos pirmos Ziemassvētkus bez mīļotā cilvēka. Esot kāds ģimenes draugs, kurš zaudējis sievu pirms vairākiem gadiem, un tad sieviete ar vīru bijuši viņa atbalsts, sarunās pavadītas ilgas stundas, bet tagad viņa baidās šo draugu uzrunāt. “Toreiz, kad sarunājāmies, man likās, ka mums štimm, bet tagad man kauns viņam zvanīt, lai nepadomā, ka uzmācos,” viņa stāsta.

Aina Poiša ir pārliecināta, ka galvenais, kas vajadzīgs, lai tiktu ārā no bedres, ir līdzcilvēka siltums. Tas neuzradīsies no zila gaisa. Ir jāpārskata paziņu tālruņu liste, jāpadomā – varbūt kāds jūtas līdzīgi. “Ir runa par cilvēcisku siltumu, ne seksuālu spriedzi,” Aina mēģina iedrošināt savu klienti. Ar viņu vēl ir salīdzinoši labi, tāpat kā ar tiem, kas, kaut ar pārcilvēciskām pūlēm, mēģina kustēties, meklē profesionālu palīdzību vai citādi min cerību taciņu.

Aina aicina svētkos nepalikt vieniem. Piespiest sevi uzvilkt mēteli un doties pastaigā, ieiet kādā baznīcā, noklausīties koncertu, un noteikti būs kaut kas, kas spēs uz mirkli izcelt no grūtsirdības, – apgaismots skatlogs, bērns jocīgā maskā, grauzdētu mandeļu smarža, glāze kūpoša karstvīna vai pūkainie truši Esplanādē. “Ziemassvētkos mums ļoti vajag siltumu. Tad uzliec savu roku otra cilvēka plaukstai – bez kādām šaubām vai aizmugurējām domām, vai pareizi sapratīs. Un būsi pārsteigts – sapratīs pareizi, un pasaule mainīsies,” ir pārliecināta Aina.

Klausos, bet manī joprojām ir jautājums – ko mums, priecīgi saviļņotajiem, darīt ar apziņu, ka ne visiem ir tik labi? Ir cilvēki, kas pirmssvētku laikā uzzinājuši skaudru diagnozi, tie, kuriem šis laiks jāpavada slimnīcā, kas nesen zaudējuši tuviniekus, ir bāreņi un veci ļaudis kroņa mājās, kurus bieži vien aizsniedz tikai labdarības formālā puse…

Olīvu ielas galā ir dzelzceļš, un, ja ietu tikai taisni, mēs nonāktu Ojāra Vācieša mājā. Viņš, ieraudzījis māju pirmoreiz (un tas bija ziemā, kad abi ar Ludmilu to devušies aplūkot), to iemīlējis uzreiz. Viņus sagaidīja divi sarkankrūtīši, salā piepūtušies kā bumbiņas. Tādi dabas veidoti brīnumi sārtām guziņām. Vēlāk dzejnieks no dēla vecā rotaļu autobusa pagatavoja barotavu, kuru piestiprināja aiz sava kabineta loga, tieši pretī smagajam rakstāmgaldam ar pelnutrauku un numurētajām zilajām dzejoļu burtnīciņām. Varbūt, raugoties uz putniem, viņš rakstīja – uzmanies no prieka bļaustīties, jo var gadīties iet gar logu bārenītei, un, pa sudrabainām peļķēm prieku izlēkādams, nešļaksties ar spīdumiem, jo tas klusu malā sēdošais, viņš neubago… Vai dzejnieks, kurš dzīvoja ar tik jūtīgu sirdi, mums sūta ziņu, ka jābūt diskrētākiem savos prieka izpaudumos? Jūtīgākiem pret līdzcilvēku?

Aina Poiša uzskata, ka svarīgi ir neaizmirst galveno svētku vēstījumu – tas ir punkts, kad sākas gaisma un cerība. “Lielveikalu iluzorajā pasaulē no savas dvēseles varam aizbēgt prom ļoti ātri,” saka psihoterapeite. “Džeroma grāmatā lasīju par puiku, kurš pa varavīksnes tiltu kāpa debesīs. Tur viņš ieraudzīja visskaistākos cilvēkus, visgreznākos tempļus un bagātākos dārzus, un, kad devās uz māju pusi, viņš atskatījās un redzēja, ka pilsētu sauc Mūsu vēlmes un cerības. Abi varavīksnes gali ir pie zemes, un mēs tikai retumis spējam pietuvoties ilgotajam. Kaut ko no tā dabūjam, bet tad atkal turpinām ierasto ceļu – uz mērķi.”   

Amatieru balets un aukstā ziemas saule

Mana svētvieta ir mežs. Pagājušogad 6. janvārī pie Inčupes stacijas lasīju gailenes un pa Saulrieta taku devos pastaigā pa kāpām. Vējš mani izpūta līdz vīlītēm, tā šķietami iztīrot no svētku piesārņojuma.

Tikpat jauka kā Ziemassvētku rīts ir arī jaunā gada pirmā diena. Iekšēji manī ir sajūta kā japāņu haiku – sagaidām jaunā gada pirmo dienu, Buda un es… To ilgi nav iespējams noturēt, jo mostas cilvēki, kuriem ir tradīcija televizorā baudīt Vīnes filharmoniķus. Ko tur liegties, reizēm esmu pavilkusies līdzi, īpaši tajā gadā, kad diriģēja Mariss Jansons.

Priecājos par Maestro emocionālo sniegumu, par to, ka Vīnes orķestris ir pārkāpis šovinistisko tradīciju un starp mūziķiem parādās arī kāda sieviete, par svaigo ziedu vītnēm no Sanmarīno mazvalstiņas… Man ir paziņas, kuri pirmajā jaunā gada rītā vāra laša zupu un Štrausa valšu pavadījumā dejo amatieru baletu. Tas nudien ir jautri un pacilājoši.

Bet man prātā ir kāds brauciens uz mežu 1. janvārī. Salecam busiņā un diezgan svelošā salā dodamies uz kādu dīvainu dabas veidojumu – mežā esot sena kāpa. Zemgalē? Jā, Zvirgzdē pirms Vecumniekiem. Tur esot gājusi senā jūras līnija, no tā aizvēsturiskā laika skrajā priežu silā slejas augsta grēda. Mēs kratāmies pa meža ceļu, mani draugi ir sēņotāji, tāpēc te zina ik taciņu. Esam pie grēdas – patiešām iespaidīgi. Ķeroties pie sīkākiem kociņiem, raušamies augšā. Jauna ģimenīte te ieradusies pirms mums, bērni šļūc pa nolaideno otrās puses nogāzi, bet pieaugušie iekūruši ugunskuru. Pašā kāpas galā.

Dodamies pa taciņu izpētīt grēdas virspusi un uz celmiem un egļu zariņiem atstājam iekostas maizes šķēlītes, kas palikušas pāri no vakardienas svētku galda. Tā ir mūsu dāvana meža zvēriem. To skaistumu, kāds valda piesnigušā mežā, nevar aprakstīt. Ik kupena, ik zars ir sala sastindzināts un pieskaroties kraukšķ. Nonākam vietā, kur var redzēt pāri koku galotnēm.

Kāds rāda Tomes mežu virzienā – tur, ja labi ieskatās, varot redzēt Ogres Zilos kalnus. Mēģinām saskatīt. Ziemas diena ir īsa, vienā līmenī ar mums ir milzīga, sārta saule, tā spiežas cauri sniega kristāliem, kas apņem koku zarus, viss ir tik svaigs un daudzsološs… Tāpēc vien ir vērts pamest siltās telpas, lai ieraudzītu, ka pasaule ir jauna.

Kad dodamies atpakaļ, cilvēki no ugunskura ir aizgājuši, atstājot to mums. Mēs laužam kadiķu zarus, metam ugunī un šķīstāmies dūmos – visiem vajag veselību, tīru sirdi, labklājību. Un siltumu kaulos. Dažs plānākos apavos nosalis tā, ka žēl nabadziņa. Tuntuļiem veļamies no kalna kā Plūdoņa rūķi un ieripojam busiņā. Šo Jaunāgada dienu atcerēsimies ilgi. Citu gadu braucām uz Mangaļsalas molu. Šogad varbūt uz Ķemeru purva laipām.