Nauris Brikmanis: "Manai sievietei īsti nav jāstrādā"

Tev ir kādas īpašas bērnības atmiņas?

Pārsvarā traumatiskas. (Smejas.) Par to, kā ierāvu plakstiņā milzīgu skabargu. Sekcijai biju nodīrājis līsti, iedūris lielā mīkstajā mantā, cīnījos... Bet vissenākās atmiņas ir par spoku. Maziņš gulēju gultiņā, un liekas, ka redzēju... Varbūt tas bija palags, kas žāvējās.

 Mazs bērns varētu būt saistīts ar to pasauli.

Jā, mana meitiņa arī reiz pārsteidza sievu. Viņa spēlējoties ar draudzenīti. Kur viņa ir? Koridorā! Ļoti interesanta sajūta.

Vai tas, kā tu augi, ir tevi izveidojis?

Protams! Arī disciplīna. Pirmais orķestris – septiņos no rīta, nākamais – astoņos, tad – mācību stundas, instruments, sešos vakarā – nākamais orķestris. Trešdienās teātra pulciņš un basketbols. Mēģināju darīt visu, man patika, muļķībām nebija laika. Varbūt tāpēc arī tagad tieku galā ar vairākiem pasākumiem dienā. Līdz mani piemeklēja veģetatīvā distonija. Tā mani apturēja uz gadu.

Pārlasījies dzeju vai nelaimīga mīlestība?

Es gribētu, lai būtu pārlasījies dzeju! Tad vēl biju laimīgi samīlējies. Bija ļoti skaisti. Mums apkārt nevajadzēja neko, visu laiku bijām divatā.

Klasesbiedrene?

Nē, skolas.

Bet ne Aija?

Nē. Tās attiecības bija līdz universitātei, pat nedaudz ieskaitot.

Tev vienmēr ir patikušas vecākas meitenes?

Nē, man vienmēr ir patikušas prātīgākas meitenes.

Kuras tevi līdzsvaro?

Kuras mani piezemē, jo esmu tāds lidojošs. Man arī ļoti patīk labi sarunas biedri.

Tas tev attiecībās ir svarīgi?

Ļoti! Otra cilvēka iekšējā pasaule, vai tu spēj ar viņu kopā lidot – prātā, nākotnes plānos... Televīzijas raidījumā man prasīja, vai kādreiz esmu nošāvis greizi ar dāvanām. Man šķiet – nekad. Vienmēr zinu, ko viņa gribētu, un bieži dāvanas mums ir kopīgas. Ja esat kopā tik ilgi, arī dāvanām jābūt kopīgām – mašīna, dzīvoklis, māja... Man tas liekas skaisti.

O, cik nopietni!

Latiņa taču jāceļ!

Cits varbūt tosteru uzdāvina...

No saimniecības lietām neko neesmu dāvinājis, tās taču vienkārši nopērk. Sieva ir pelnījusi lutināšanu. Ne tikai finansiāli. Arī komplimentus. Katru dienu saku sievai, cik skaista viņa ir.

Viņas dzirde nav atrofējusies?

Nē, esam runājuši, ka tā nekad nevar būt par daudz.

Un ko viņa saka tev – ka tu arī esi skaists?

Haha – to gan ne! (Smejas.) Un man arī laikam to nevajag. Viņa mani ļoti atbalsta. Ja vīrietim ir pamats zem kājām, ja esi stabils, vari nodrošināt ģimeni – tas ir viņa skaistums.

Improvizācijas teātris un sīki projektiņi lāgā neiet kopā ar vārdu situēts.

Tu kā zirneklis savelc kopā tīklu, lai viss būtu pareizās attiecībās. Improvizācijas teātrī ir sava menedžere, Dziļi Violets – sava. Es atbildu pats par sevi, lai varētu uzstāties.

Tu nes mājās mamutu vai paļaujies, ka arī sieva mazu daļiņu atvilks?

Nē, mamuta nesējs esmu es.

To vecāki tev iemācīja? Esi teicis, ka gan viņi, gan māsa ir saistīti ar biznesu.

Kad biju maziņš, vienmēr domāju, ka gribu būt kā mamma un tētis. Es gan nezināju, ko viņi dara. Ir birojs, darbinieki...

Kad biji mazs, bija trakie deviņdesmitie. Viņiem jau bija savi uzņēmumi?

Nē, deviņdesmitajos gāja traki. Kā saka – kas toreiz notika, lai tur arī paliek. Mani vecāki tolaik vēl nebija uzņēmēji. Mamma strādāja Operetes teātrī, tā bija arī mana pirmā darbavieta.

Tevi iekārtoja pa blatu?

Nezinu, varbūt. Bet varbūt es biju pietiekami…

... atraktīvs?

Jā. Biju Pelīte Paukā un Šmaukā, Singajevska bija mana pirmā režisore.

Tev ir izteiksmīga seja.

Tā varētu būt. Daudzi saka: “Esmu tevi kaut kur redzējis.”

Atceries Singajevsku, sarunas?

Nē! Atceros Teātra dienu – stāvu pie Dailes teātra Pelītes tērpā, lietains laiks. Tie bija ļoti skaisti svētki.

Vēl nebija izčākstējuši Teātra dienas gājieni.

Es tos atceros. Pats arī piedalījos. Mans teksts kā Pelītei bija: “Ai, kā sāp vēderiņš.” Biju pārēdies bumbierus. Man joprojām ir A4 bildes – aktieru portfolio, melnbaltas. Atceros gaiteņus, kā skrēju uz skatuves. Mamma šuva tērpus. Tētis pēc izglītības ir režisors.

Ne jau režisors Uģis Brikmanis?

Nē, bet esam kopā strādājuši.

Noskaidrojuši dzimtas koku?

Jā, bet neatceros, kā tur... Mans vecaistēvs ir nācis no Siguldas puses. Laikam esmu riktīgs vidzemnieks. Bet mammas mamma ir no Lietuvas puses. Tēta mamma – no Polijas. Viņas vecāmamma bijusi poļu kņaziene, pie kuras vienmēr bijis jāēd ar sudraba dakšiņām. Esmu tāds poļu, latviešu, lietuviešu mikslis. Mēs te esam no visas pasaules iemiksēti, mūsos mīt pat Austrālija.

Tu Vārnu ielas republiku ar puikām izbaudīji – Grīziņkalnu, ričukus, pagalmus, bruģi...?

Jā, sevišķi pagalmus. Gan ne Grīziņkalna, bet Stabu – Avotu. Deviņdesmitajos tur bija kaušanās vietas, bīstamās sētas. Tagad to vairs nav – mājas restaurēja, uzlika skaistus vārtus. To visu atceros kā vājprātu – pie mūsu mājas uzspridzināja mašīnu. Bija milzīgs blīkšķis, pat logi izsprāga. Redzu – potīte mētājas. To skatu – cilvēka daļas uz ielas – nekad neaizmirsīšu. Bet tas mani nav traumējis. Mani vairāk traumē, ja man salauž sirdi. To gan atceros ilgi – kadru, kā tevi pamet. To sajūtu. Arī, ja tas bija pirms gadiem desmit.

Kad tev pirmoreiz salauza sirdi?

Pirmajā mīlestībā, pirmajās attiecībās.

Tu teici, ka tā bija laimīga...

Nē, mēs izšķīrāmies. Saka, ka meitene pārdzīvo uzreiz, zēns iet ielās, dauzās. Tad tu sāc pārdzīvot, bet viņa jau tikusi tam pāri.

Meklēji mierinājumu skumjā mūzikā?

Tad vēl nerakstīju. Klausījos Deividu Greju. Nākamajās dzīves sāpēs – Boniveru. Ieraksti youtubeBoniverlive – un tur 24 minūtes asaru. Ļoti skaista, dvēseliska mūzika, kurai lidoju līdzi. Klausoties bira asaras. Katrs jau izsāp, kā var – braucot mašīnā vai stāvot pie jūras, skatoties saulrietā. Es varētu sevi saukt par mākslinieku – man dažreiz patīk, ja sāp.

Jaunībā cilvēkam patīk izbaudīt sāpes līdz mielēm.

Tā arī darīju. Atceros – bija Jāņi, tikko biju izšķīries ar savu tagadējo sievu... Mums ir gājis visādi, bet beidzot atrodamies pilnīgā stabilitātē. Man par to ir liels prieks. Laikam jāizšķiras un jāsaprot, kāpēc. Cilvēkiem ir jāstrīdas, nevar neko turēt sevī. Par to visur runā, bet vienalga visi pieļaujam vienas un tās pašas kļūdas. Neviens nemācās no citu kļūdām. Vecāki stāsta: “Nedari tā”, bet nē, tev pašam tam jāiziet cauri. Cilvēki šķiras, precas, krīt bedrēs, sasitas...

Kādas bijušas tavas lielākās kļūdas attiecībās?

Oi, jēziņ! Nu, tā dauzība, mana dauzība. Nepastāvība.

Tu spridzinies apkārt? Nevari piesaitēties uz vietas?

Esmu Ūdensvīrs, visu laiku eju pa straumi. Kur mani parauj... Un tad neesmu mājās, aizballējos.

Un otrs ņem ļaunā?

Protams! Tu vari neņemt ļaunā, ja tā notiek desmit reizes, bet ja pastāvīgi? Ja nav ballīte, tad ir daudz draugu, paziņu, visu laiku kaut kur jāiet... Tas var ļoti sāpināt. Man bija tāds posms, kad gribējās dauzīties apkārt.

 Norauties no striķa?

Absolūti! Esmu attiecībās jau trīspadsmit gadu, man nav bijis studenta dzīves. Sieva ir teikusi: “Tev vajadzēja izskrieties! Tu par ātru esi ielēcis...” Šķiršanās ļauj paskatīties uz visu caur citu prizmu un saprast, ka tev jātiek atpakaļ. Ka tas nav dzīvesveids, ko tev gribētos.

Esi gatavs nolikt savas iegribas maliņā?

Tās pat nebija iegribas, bet jauna puikas idiotisms. Absurds, kas galīgi neiet kopā ne ar ko.

Bet, ja tev būtu dēls 17, 18 gadus vecs...

Es teiktu: “Skrien!” Bet nevar skriet tad, kad ir jau par vēlu.

Nevajag tik ātri mesties attiecībās?

Vajag! Es neko nenožēloju. Man ir bijušas divas nopietnas attiecības. Pirmās ilga divarpus gadus, šīs –jau vienpadsmito gadu. Esmu laimīgs par visu, kas bijis, un negribētu neko mainīt ne pirmajās, ne otrajās attiecībās.

Aija tev meta izaicinājumu, sakot: “Paaudzies, un tad es tevi precēšu!”

Nē, runa nebija par attiecībām un precēšanos. Vairāk par to, ka viņa labprāt pavadītu laiku kopā arī pēc vidusskolas beigšanas, piemēram, aizejot padejot uz kādu no Vecrīgas klubiem. Tad tas nebija iespējams, jo es gāju 9., viņa – 12. klasē. Tā ir ļoti liela atšķirība.

Ja cilvēks patīk, tad patīk.

Jā! Es biju sirsnīgs puika. Varbūt viņa redzēja kādu potenciālu nākotnē. (Smejas.)

Nav teikusi?

Ir gan teikusi – ka es esot bijis ļoti gaišs un patīkams cilvēks, ar ko parunāties.

Skolas laiks vispār man nav tas mīļākais. Bet ne tāpēc, ka skola bija slikta, es pats sev nepatīku. Jo es tāds neesmu. Vairs ne.

Vai tad tu nebiji klases dvēsele?

Biju. Bet biju arī ļoti nejauks pret citiem.

Kur tad Aija to gaišumu ieraudzīja?

Es tiešām biju gaišs cilvēks, tikai gāju līdzi vilku baram.

Kā tas izpaudās – pusaudžu riebeklības?

Tieši tā. Pats necik drosmīgs nebiju, gāju barā... 8. klasē, kad sāku braukt uz kristīgajām nometnēm, stipri mainījos. Tās atvēra pilnīgi citu pasauli.

Ekonomikas un kultūras augstskola. Dīvains salikums. Kāpēc tu vispār... Jo vajadzēja kaut kur iet?

Jā! Mamma teica: “Dēliņ, jāsaprot, ko tu proti labi darīt. Nav jēgas tērēt naudu.” Atbildēju rupji: “Mammu, es māku gudri runāt.” Viņa: “Tad ej un dari to!” Tā nonācu līdz kultūras vadībai. Jāsaka godīgi – tur arī tas bija vajadzīgs.

Ar to arī izgāji cauri?

Jā, ar daudzām labām atzīmēm, arī filozofijā bija 9. Man bija interesanti, viss saistībā ar runāšanu. Ja spēj atvērt smadzenes sarunai, vari aizstāvēt darbu pat bez prezentācijas. Pasniedzējs redz tavu kapacitāti un liek atzīmi. Daudz ko, protams, izdomāju uz vietas, es jau tad daudz improvizēju.

Tu varētu būt kultūras ministrs?

Pēc dokumentiem es varētu vadīt kultūras namu jebkurā Latvijas nostūrī. Nezinu, varbūt varētu būt ministrs, bet negribētu līst politikā.

Ja tevi uz mēnesi palaistu politikā, tu varētu uztaisīt revolūciju?

Es ļoti gribētu izspiest ārā tos briesmīgos cilvēkus, kas joprojām ir politikā. Cilvēki augstos amatos, ietekmīgi, bet negāžami. Ļoti žēl, ka mūsdienās tas joprojām notiek.

Tu ar savu improvizācijas teātri mazu nagliņu tai zārkā dzen?

Mēs jokojam par politiku, bet... pieļauju, ka viņiem tas ir absolūti vienaldzīgi. Brīnos, ka viņi vēl ir dzīvi. Domāju – karmas ziņā. Tāpēc politikā būtu jāiet visam pāri ar buldozeru un jāceļ no jauna.

Ja tu būtu kultūras ministra krēslā, Dziļi Violets varētu palaist Operā, improvizatorus – Dailes teātrī.

Nē, viņiem tur nav vietas. Latvijā improvizācijas teātris ir fenomens, jo izrādes notiek regulāri un lielas auditorijas priekšā. Berlīnē pasaules līmeņa spēlētāji – no Izraēlas, Kanādas, absolūti improvizācijas grandi – uzstājas mazā bāriņā ar 30 cilvēkiem. Tāda ir improvizācijas subkultūra. Es pats improvizācijas teātrī esmu ļoti jauns, spēlēju tikai piecus gadus.

Pēkšņi saprati, ka to vari?

Mani pamanīja Dace Ozola no pasākumu aģentūras Meduza – liels paldies viņai par to! Dace man noticēja un deva pirmos lielos darbus. Improvizācijai vajadzīgs ļoti liels darbs, un, jo ilgāk spēlēju, jo tas kļūst sarežģītāk. Daudzi smejas – ko improvizācijā var mēģināt? Tu vingrinies veidot stāstu, izmanto dažādas tehnikas, apzināti bloķē, apzināti nebloķē, mēģini noķert iekšējo spēli. Ir tik daudz noteikumu! Prāts nogurst, tā es izpumpējos pat vairāk, nekā uzstājoties ar Dziļi Violets.

Pēc izrādes ar kolēģiem apsēžamies kafejnīcā parunāt, un tad ir tā – Jānis (Skutelis – Red.) kā Karaliskā improvizācijas teātra vadītājs sniedz mums savu redzējumu par izrādi, minot, kas ir jāuzlabo. Pēdējā laikā sapratām, ka galvas putās un pārspriešana jāatliek uz vēlāku laiku.

Improvizācija prasa ļoti lielu koncentrēšanos?

Jā, visu laiku!

Cilvēks zālē to nejūt, vai ne?

Varbūt es tik ļoti nogurstu, jo jūtu lielu atbildību pret skatītāju – gan uzstājoties ar grupu, gan improvizācijas teātri, gan vadot pasākumus. Negribu atstāt sliktu iespaidu. Arī pārcensties nedrīkst. Es ļoti daudz daru tā, kā man dabiski iznāk. Kā jūtu publiku. Uz kādiem jokiem vari iziet – uz nerātnākiem, par dabu vai par konkrētu cilvēku telpā.

Tu vari uzknābt? Ir improvizatoru uzstāšanās, kur apceļ kādu uzaicināto – teiksim, Ralfu Eilandu – un noslauka no zemes virsas.

Man piedāvāja roustot Renāru Zeltiņu, bet es viņu pazīstu. Automātiski teicu: “Man nav laika”, ko nu es sliktu par Renāru... Vēlāk Jānis Skutelis teica: “Tas tieši ir labi, ka tev nav nekā slikta, ko par viņu teikt. Visi joki var būt ļoti īsti.” Pēdējā gada laikā es biežāk saku nē. Agrāk bija tā, ka piekritu visam, ko man piedāvā, līdz vienā brīdī sapratu, ka darba dēļ varu pazaudēt visu, kas svarīgs. Mājās nācu, kad manas dāmas jau gulēja, bet, kad viņas cēlās, es vēl gulēju. Trīsdesmit gadu vecumā kaut kas ļoti mainījās.

Arī radoša pieeja ģimenei ir improvizācija.

Jā, mēs improvizējam. Viens no spontānajiem piemēriem – ir ziema, februāris, man tikko bijusi dzimšanas diena, šūpinām Elizabeti Krasta Lido, kur esam aizbraukuši slidot. Skatos kalendārā – man četras brīvas dienas. Tā gadās reti. Saku sievai: “Lidojam kaut kur! Tagad, tūlīt.” Sakrāmējām koferi, mamma mūs aizveda, ar bērnu un ratiem ieskrējām lidostā, skatos – o, pēc 40 minūtēm Barselona!

Divu stundu laikā no brīža, kad mums vēl nebija nekādu plānu, sēdējām lidmašīnā. Tas bija fantastisks brauciens. Tāpat esam braukuši uz Eiropa Park Vācijā. Iesaku ģimenēm – līdzīgs Disnejlendai, mazliet mierīgāks, skaistāks, zaļāks, ar mazu upīti pa vidu, bet ārkārtīgi liels. Pats jūtu, kā mainos – kādreiz biju ļoti spontāns, varēju ieiet veikalā un nopirkt jebko. Vajag motorolleru, nopērku tajā pašā dienā, piebraucu pie mājas un saku sievai: “Re, ko es nopirku!” Bet tagad kļuvis grūtāk, tas ir ūnikums – es vairs nespēju viens pieņemt lēmumu. Prātoju, vai tas ir labi, cik kvalitatīvi, vai man tiešām to vajag, cik daudz lietošu... Sāku līdzināties tētim, kurš visu ļoti pamatīgi analizē.

Nekļūsi par nūģi? Aijai tu iepatikies tāds spontāns.

Jā, viņa jau teica... Atceros, kādu viņu ieraudzīju – sieviete kleitā, augstpapēžu kurpēs nāca no darba. Es – mākslinieks brūnās ādas kedās, gariem, blondiem matiem, šķidru kazbārdiņu – tāds buņģieris.

Jums pēc ilgāka laika bija sarunāts randiņš?

Pēdējoreiz bijām tikušies manā 9. klases un viņas 12. klases izlaidumā. Tad viņa teica: “Varbūt kādreiz dzīvē satiekamies – kad izaugsi.” Pēc gadiem pieciem...

... atradāt viens otru sociālajos tīklos?

Jā, draugos.

Viņa nenobijās, ka biji tāds garmatains?

Nē. Tas nebija randiņš, gribējām kopā skatīties hokeju. Ieminējos, ka agrāk tam sekoja līdzi visa skola, viņa teica: “Jā, tiekamies!” Man bija tā – ā, Aija Selga! Ko nu darīt – esmu jau samelojis, ka iešu skatīties. Zvanu draugiem – fiksi jānoorganizē vieta! Tolaik vēl darbojās Studentu klubs, pirmo vakaru tur pavadījām kopā līdz pieciem rītā, otro – arī līdz pieciem.

Uz otro tikšanos jau biji saposies?

Iznāca diezgan smieklīgi – saģērbos solīdākās drēbēs. Un nāk viņa – īsos šortos, kedās. Viņa mēģināja pieskaņoties man, es – viņai. Atpūtāmies, un tad bija pirmais klikšķis. Mēs gan runājām, ka attiecības negribam. Abi nesen bijām izšķīrušies.

Tu tici ķīmijai starp cilvēkiem?

Noteikti. Ir bijis tā – iepazīsties ar jauniem cilvēkiem, un tur tā ķīmija ir, un viss! Tā ķīmija nav tikai seksuālas dabas. Lai gan arī ar to ir pilnīgs vājprāts – satiec cilvēku, runā ar viņu, un abi saprotat – notiek kaut kas dīvains. Tādos brīžos pēc iespējas ātrāk beidzu sarunu.

Labāk šķirties? Neraustīt lauvu aiz ūsām?

Jā, lai cik interesantas sarunas būtu, es metos no tām ārā.

Un kā tev ar monogāmiju?

Esmu tās piekritējs. Kā jau mēs visi. Skatījos par to dokumentālo filmu – monogāmija vienkārši nav iespējama. Tā mūsu gēnos nav iekodēta. Šajā filmā bija pieminēta kāda cilts, kurā visi vīrieši, kas gulēja ar sievieti, kura bija stāvoklī, tika uzskatīti par tēviem tam bērnam.

Kolektīvā atbildība.

Jā. Bet manam prātam tā nav aptverama. Mēs neesam tā auguši, mūsos nav ielikts tāds kods.

Esam privātīpašnieciski, arī uz bērniem, otrajām pusēm.

Es esmu ļoti, ļoti...

... greizsirdīgs?

It kā neesmu, bet esmu (smejas). Tā man bija, kad attiecības ļoti šūpojās. Greizsirdīgs vīrietis nav pārliecināts par sevi. Nu, ja viņa izvēlas iet, lai iet. Ja viņa koķetē ar citu, tev jāapzinās, ka esi par to otru labāks. Ja tavai otrai pusei tā nešķiet, tev tāda nav vajadzīga. Un greizsirdībai nav pamata.

Tas ir teorētiski, bet vai praktiski tas darbojas?

Manā galvā praktiski tas arī darbojas.

Iedomājies, kā jūtas Aija. Viņa jau nezina, kas notiek, kad netiek filmēts. Tu apbur no skatuves, šovā Izklausies redzēts kā Elviss Preslijs šarmē un lauz meiteņu sirdis...

Aija ir pieradusi, es jau desmit gadus esmu uz skatuves. Tas ir kaut kas cits. Kad uzstājas tik slavens dziedātājs kā Elviss Preslijs, neviens taču nedomā par viņa ģimeni vai sievu, visi skatās un šarmējas no tā, kāds viņš ir.

Daļa lielo mākslinieku ir ļoti trausli un nebaidās to izrādīt.

Mēs visi esam ievainojami. Vainojamies visu laiku – no visa, kas apkārt notiek.

Arī tu?

Jā, es patiesībā esmu ļoti bēdīgs un depresīvs cilvēks. Man ir daudz visādu melnumu un lietu, ar kurām netieku galā. Lai arī ko es stāstītu...

Varbūt tev kā radošam cilvēkam ir milzīga sajūtu amplitūda – no dzirksteļojoša prieka līdz melnai bedrei?

Jā! Kādreiz bija tā – visu laiku vienā vājprātā, uzmanības centrā. Vai arī bohēma, kas aiziet vairākas dienas pēc kārtas. Koncerti, uzstāšanās, brauc tālāk... Tad pēkšņi esi mājās, varbūt viens pats. Man arī tagad patīk cilvēki, bet es ļoti nogurstu no enerģijām. Visticamāk, arī pats no savas. Nemāku to paņemt, māku jaudīgi dot. Pēc pasākumiem esmu tik izpumpējies. Šajā mācībā vēl esmu pirmajā līmenī.

Lai ņemtu no citiem?

Ne jau brutālā veidā, bet lai apmainītos. Es jau nenogurstu no citu enerģijas, bet no tā, ka cilvēks sēž man pretī un es vizuāli redzu, kā mana enerģija lēnām plūst viņa virzienā.

Tas gan ir traki.

Jā! Jāmācās vai nu noturēt to pie sevis, vai pozitīvā ziņā ņemt no citiem un kosmosa. Tāpēc man ļoti patīk pie dabas, ūdens ir mana stihija.

Jūra, ezers vai upe?

Laikam jūra, bet, ņemot vērā gadalaiku maiņas, biežāk eju uz baseinu. Varu tikt ar sevi galā, sarunājoties ar ūdeni. Ja kaut kas sāp, es, stāvot dušā, buros – piemēram, mēģinu vizualizēt galvassāpes. Ūdens, tekot pār acīm, dažreiz palīdz aizskalot tās prom.

Tu Elizabetes dzīvē nopietni piedalies, sarunājies?

Jā, es cenšos pēc iespējas vairāk. Es ar viņu dauzos. Mēs daudz mīļojamies.

Viņa ir tēta meitiņa?

Vairāk mammas. Ar tēti viņa dauzās pa gultu, bet tad mamma nāk lasīt grāmatu un dziedāt šūpuļdziesmu. Reizēm es neesmu mājās četras dienas. Tad ir melnie brīži, grūti. Cilvēku priekšā visu laiku esi priecīgs, bet tad nāk veģetatīvā distonija.

Tā ir uz mūžu?

Ja ir, tad ir. Kad tā uznāk, vizualizēju mājas, meitu, sievu. Arī tagad, kad stāstu, viņas manā prātā ir kā silta, oranža gaisma. Tas ļoti palīdz. Katram vajadzētu atrast savu silto gaismu, mieru un mājīgumu.

Oranžajā gaismā būs vēl citi bērni?

Iespējams. Esam par to runājuši, nezinu... Pirms pusotra gada biju pret. Precīzāk, gribēju atlikt un atlikt. Kamēr esmu brīvmākslinieks, gribu būt klātesošs. Tagad ir pieejams daudz kas tāds, kas vēl nav darīts. Pirms tam tikai strādāju, strādāju... Nebija iespējas ceļot. Nu ir nedaudz iekrāts, jo darbi apjomīgāki. Man ļoti patīk visu saplānot un salikt pa plauktiem.

Ar ko nodarbojas Aija?

Ar vissvarīgāko – meitas audzināšanu.

Tu ļauj viņai nestrādāt?

Manai sievietei tas īsti nav jādara.

Un nav nekas arī hobija līmenī?

Pirms gada viņa izdeva Atmiņu kladi mammai un meitai. Lai mammas un meitas jebkurā vecumā varētu dalīties sajūtās. Piemēram, jautājums – kas tev liek justies droši? Vienā pusē raksta mamma, otrā meita. Tā ir sadraudzības dienasgrāmata – lai viņas zina, kas vairāk sāp, kas aizvainojis, ko gribētu darīt kopā utt. Tā ir pasakaina – ļoti skaisti teksti un citāti.

Tētis drīkst ieskatīties?

Tas jāprasa Aijai.

Neesi palūrējis?

Manai meitai ir četri gadi, viņa vēl neraksta. Lai gan savas vēlmes jau izsaka. Šokolāde un saldējums varētu būt vienīgā pārtika.

Tev droši justies ļauj oranžā gaisma?

Jā. Tā ir mīlestība. Nekā skaistāka jau nav.

Tā ir pastāvīga vai tomēr var pagaist?

Domāju, ka tā nebeidzas. Arī, ja mēs kādu cilvēku palaižam, viņš nekur nepazūd. Ja cilvēki bijuši tik tuvi, to nevar tā aizmest prom. Vismaz es nevaru.

Pēc dabas vairāk esi suns, ne kaķis?

Suns. Labradors. Vai zelta retrīvers.

Kaut kas ļoti labs, liels un draudzīgs?

Jā! Kaut kur dauzos un kaut kur guļu.