Latviskie pirts rituāli: kā tie maina apziņu. Ciemos pie pirtnieka un ārsta Jura Batņas

“Esmu pirts cienītāja jau no agras jaunības. Patīk smarža, šī īpašā sajūta gan pirtošanās laikā, gan pēc. Bet nesen pirtī pārdzīvoju kaut ko neparastu. Biju dzirdējusi par lidojuma pieredzējumu brīdī, kad, kārtīgi nopērts, iegremdējies ūdenī, un kaut ko līdzīgu esmu izbaudījusi arī agrāk – šo eiforijas, bezsvara un apbrīnojuma viegluma sajūtu. Tomēr šoreiz bija pavisam citādi. Varbūt pie vainas bija cilvēks, kas mani pēra, varbūt iemesls bija uzticēšanās šim cilvēkam. Viņš ir zinošs pirts lietās.

Pie pirts esošajā dīķī pēc laba pēriena, kad biju izstiepusies uz ūdens plaknes kā uz dīvāna, viņš turēja manu galvu stingri, droši, iedrošinot atbrīvoties. Un tad tas notika. Pilnīga izšķīšana apkārtējā telpā. Kad zini, tu esi, bet nezini, kur sācies un beidzies. Kad esi kaut kur augšā, tomēr īsti to nevari apgalvot, tikai tā mistiskā sajūta, ka kaut kas notiek – kaut kas brīnumains, kas nes uz augšu, kaut kur bezgalībā. Teikšu godīgi, es mazliet sabijos.

Vēl vairāk sabijos, kad, izkāpusi uz laipas, sajutu, ka netur kājas. Ka grīļojos kā iereibusi, par ko centos jokot, tomēr sanāca neveikli, jo prāts bija atslēdzies kopā ar kājām. Apguļoties sajūtas turpinājās. Es lidoju. Tās bija neaprakstāmas sajūtas, kad liekas – es visu zinu un reizē nezinu neko. Bija miers un prieks. Bija simtprocentīga apzināšanās – es esmu. Līdz lēnām palika auksti. Kad piecēlos no atpūtas sola, jutos apjukusi. Tomēr iekšēji – to skaidri jutu ar katru šūnu – kaut kas bija mainījies.”

Šo stāstu izstāstīja Inese.

"Patiesā Dzīve" nolēma izzināt, kas tad tas īsti bija. Vai tiešām tikai fizioloģisku procesu izraisīts stāvoklis, vai arī kaut kas vairāk?    

Apziņas kvadranti

Ārsts Juris Batņa, kurš līdzās psihoterapeita praksei jau vairāk nekā 20 gadu ir ne tikai sertificēts pirtnieks, bet arī latviskā pirts rituāla godā celšanai izveidotas pirtsskolas dibinātājs, lidināšanas un lidināšanās vietā  lieto terminu izmainītie apziņas stāvokļi.

Un uzreiz nosaka, ka tos neizraisa tikai kontrasta efekts, sakarsušam ķermenim satiekoties ar aukstu ūdeni, bet pakāpeniski viss zinīgi veiktais pirts rituāls. Juris Batņa  uzsver – pirms mēģinājuma izprast izmainītos apziņas stāvokļus vispirms vajadzētu vienoties par to, kas ir apziņa. Tad vieglāk saprast, kālab vērts to mainīt.

– Kā  šis daudzslāņainais un sarežģītais jēdziens – apziņa –  var būt piederīgs tik tradicionālai norisei kā latviskais pirts rituāls?

– Pie vienotas atbildes uz jautājumu, kas ir apziņa, zinātne joprojām nav nonākusi. Tomēr top aizvien skaidrāks, ka valdošais viedoklis – apziņa ir augsti attīstītas matērijas – cilvēka smadzeņu – spēja objektīvi apzināties kā sevi, tā ārējo pasauli – īsti visaptverošs nav. Ir aizvien vairāk pierādījumu, ka pasaule nesastāv tikai no tā, ko var uztvert ar pieciem maņu orgāniem, nosvērt, izmērīt un klasificēt, aizvien sīkāk to sadalot, ar ko nodarbojas zinātne.  

Saistība ar smadzenēm apziņai neapšaubāmi ir, taču par 21. gadsimta Einšteinu filozofijas, psiholoģijas un apziņas pētniecības jomā uzskatītais amerikānis Kens Vilbers runā vismaz par deviņiem apziņas līmeņiem. Viņš ir autors jēdzienam par četriem kvadrantiem, kuros dzīve ieliek cilvēku. Ir TAS kvadrants – viss, ko var pataustīt, izvērtēt, nosvērt. Tas ir saistīts ar kreiso – analītisko, loģisko un reducējošo smadzeņu puslodi. Ir ES kvadrants, ko pēta lielākā daļa psihologu.

Tam pieskaitāms viss, kas nav ne ieraugāms, ne sadzirdams, ne nosverams, jo ir subjektīvs, iekšējs, intuitīvs, holistisks, visaptverošs. Vēl ir MĒS kvadrants, ko nosaka katram indivīdam atšķirīgā vēsturiski kulturālā vide, kuras ietekme izpaužas caur pasaules uzskatu un vērtību skalu. Ceturtais ir TIE kvadrants, kas saistīts ar pasaules ekonomiskā stāvokļa, sociālās vides un finansiālo apstākļu radītajiem nospiedumiem.

Tāpēc man tuvāks ir viedoklis, kas apziņu uzlūko kā kompleksu, kurš atspoguļo konkrētā mirklī uztvertās ārējās pasaules un iekšējo stāvokļu norises. Tver to kā subjektīvu fenomenu, sevis pieredzi, ko var tikai reflektēt, apzināt, nevis pētīt ar materiālistiskām, redukcionistiskām, uz piecu maņu orgāniem balstītām metodēm, proti, ja es kaut ko apzinos, tas eksistē, ja neapzinos – ne.  

Pirts ir vieta, kur šo komplekso sevis apzināšanos var apgūt un mācīties.

– Vai nevelk uz – aizej tur, nezin kur, sameklē to, nezin ko?

– Ne gluži. Vairāk vai mazāk mēs tomēr apjaušam, ka gribam sameklēt to, kā nepietiek. Nav noslēpums, ka gandrīz visu apziņas spektru esam noreducējuši uz to stāvokli, kuram atbilst kvadrantiņš TAS, kas saistīts ar racionāli ikdienišķo jeb neizmainīto nomoda apziņu, kur vairāk risinām ārējās materiālās pasaules problēmas. Šajā laikā smadzenes darbojas tā sauktajā beta režīmā, kas elektroencefalogrammā atspoguļotos ar 15 līdz 35 svārstībām sekundē.

Taču daudziem, varbūt pat vairākumam, ārējā materiālā pasaule šķiet ļoti smaga, tāpēc viņi ik pa laikam instinktīvi meklē iespējas no tās izrauties, pārslēgties, atslēgties, pieslēgties kaut kam ārpusē esošam. Nojausmu, ka tas ir iespējams, glabā gan šūnu atmiņa, gan uztur spēkā lielo reliģiju vizionāru stāsti. Bībeles Mozus redz degošo krūmu, pārējo konfesiju pravieši – citus objektus. Šīs informācijas lauku papildina visu tautu pasakas un teikas, kur pietiek dažu vārdu, lai klintis atvērtos un ūdeņi pašķirtos.

Daudzi  racionālie analītiķi šādu pieredzi joprojām pieraksta veselības novirzēm (Muhamedam bijusi epilepsija, Mozum  šizofrēnija), bet pasaku pavērsienus – bērnišķīgām fantāzijām. Mūsdienās dominējošais pasaules uzskats spējīgs aptvert tikai ceturto daļu no realitātes, tāpēc viss, kas šajā ceturtdaļā neietilpst, tiek uzskatīts par pirmsracionālu.

Ļoti daudzi to pieņem, tomēr vienlaikus grib piedzīvot visu dzīves spektru, tāpēc meklē arī citu pieredzi, kas apziņu ietekmētu. Alkoholu, narkotikas, kas to sašaurina, vienlaikus cilvēku kā personību degradējot, vai  vizionāro pieredzi, kas apziņu paplašina.

– Šim mērķim piedāvājot Kena Vilbera deviņu apziņas līmeņu kāpnes?  

– Tieši tā.  Pirmais līmenis skar galvenos instinktus, ko postulējis jau Freids, – izdzīvot un vairoties. Cilvēka enerģētiskajā uzbūvē tiem atbilst 1. un 2. čakra. Kā zināms, latviskajā dzīvesziņā čakras sauc par saulītēm. Otrā apziņas attīstības pakāpe skar emocionālo jomu – lai varētu izdzīvot, vajag, lai kāds par tevi rūpējas un nodrošina emocionālās pamatvajadzības. Tālāk jau parādās trešais – es pats līmenis, kas attiecas uz tēmu par attiecībām ar varu.

Daudziem ir priekšstats –  ja man ir vara, ar dzīvi viss kārtībā, jo tas ir sinonīms naudai, ietekmei, baudai. Mazliet augstāk esošais līmenis saistīts ar lomu apziņu. Tajā viegli apmaldīties, naivi uzskatot, ka esmu nevis dvēsele, kas caur racionālo saprātu, emocionālo prātu un fizisko ķermeni atnākusi piedzīvot šo pasauli, bet gan tas, ko saka priekšā manas lomas apzīmējums – prezidents, tēvs, cietumsargs. Pēc Vilbera atzinuma, 65 % cilvēku dzīvo tikai šajos pirmajos četros  apziņas attīstības līmeņos.

Bet tālāk ir piektais līmenis –  racionālā apziņa, sestais – jūtošā apziņa, kad sāc pa īstam, līdz galam saprast, ka tev ir ne tikai kreisā, proti, loģiskā smadzeņu puslode, bet arī labā – intuitīvā un holistiskā. Arī to, ka pasaules ainā vienlīdz iederīgas ir ne tikai apzinātās, bet arī neapzinātās lietas. Svarīgi zināt, ka smadzeņu analītiskā puslode darbojas salīdzinoši lēni – spēj apstrādāt tikai 40 bitus informācijas sekundē.

Turpretī labā strādā miljons (!) reižu ātrāk, tikai neizmainītajā ikdienas apziņas stāvoklī tai īsti klāt netiekam. Ar racionālo prātu kādreiz risinām problēmas, meklējam izeju, bet pie risinājuma nevaram nokļūt. Taču jau senči zināja, ka rīts gudrāks par vakaru, un miegā racionālais prāts, kas nomodā darbojas beta režīmā,  vairs nav tik aktīvs, jo pārslēdzas uz krietni lēnāko alfa režīmu, tad uz teta režīmu, no 4 līdz 7–8 svārstībām sekundē, iekļaujoties tā sauktajā Šūmaņa jeb Zemes svārstību frekvencē, kas ļauj rezonēties ar Māti Zemi.

Nākamie apziņas līmeņi jau ir pārracionālie, integratīvie, aizvien vairāk tuvojoties visaugstākajam no šiem pakāpieniem – vienotajai apziņai, ko pārstāv Kristus, Krišna, Buda, arī mūsu tautas dievestības.

Pirts kā psihoterapija

– Sarežģīti, bet visnotaļ interesanti, taču kāds tam sakars ar norisēm pirtī?  

– Zinām, ka pirts ir vieta, kur tiek dziedināta miesa un dvēsele, tomēr daudziem joprojām ar dziedināšanu ierastāk saistīt to, kas pakļaujas kreisās – loģiskās – smadzeņu puslodes vadībai. Tieši tā es agrāk strādāju – cilvēks divas līdz trīs reizes nedēļā ierodas uz psihoterapijas seansu, un tas turpinās pat līdz divpadsmit gadiem. Jau Freids apzinājās, ka 95 % mūsu uzvedības tiešā veidā nosaka zemapziņa, neaptverama vērtību krātuve, kurā atrodams viss – radošums, ģenialitāte, iedvesma, intuīcija. Arī ikkatra sāpīgo pārdzīvojuma nospiedums. Diemžēl zemapziņa ir tik cieši noslēgta, ka ar tradicionālajām psihoterapijas metodēm tikt tai klāt izdodas lēni – pilienu pa pilienam.  

Turpretī, izmantojot pirti, pat stundas laikā iespējams pārslēgt cilvēku no viņa racionālās un analītiskās beta stāvoklim pakļautās ikdienas uz alfa stāvokli, tā atverot durvis uz zemapziņas noliktavām. Izdzēst kaut kriksīti no informācijas, kas tur nogulsnējusies, nav iespējams, taču nomainīt tādas informācijas polaritāti, kas ietekmējusi dzīvi, tomēr var. Un tad tā pārstāj valdīt pār cilvēku.

Caur izmanītajiem apziņas stāvokļiem es strādāju ātrāk. Tagad man vēlamā terapeitiskā rezultāta sasniegšanai vairs nevajag daudzus gadus – dažreiz tas parādās jau pēc viena pirts rituāla.

– Paņemot peramo aiz rokas un abiem iegremdējoties aukstā ūdenī, notiek smadzeņu darbības pārslēgšanās uz citu režīmu?

– Virzīšanās uz šo stāvokli sākas, jau pārkāpjot pirtiņas slieksni. Pirmais solis ir izsildīšanās. Pēc tās veicu enerģētisko diagnostiku, lai saprastu, kurā apziņas līmenī galvenās problēmas meklējamas.  Palīdz ēteriskās eļļas. Pilnais tests aizņemtu pārāk daudz laika – pietiek ar septiņiem Karla Hadega čakru diagnostikas eļļu paraudziņiem. Patīk, nepatīk, attieksme neitrāla – ožas nervs jau sekundes daļā ir aizsūtījis informāciju uz smadzenēm un saņēmis atbildi. Piemēram, kādam patīk 2. čakras eļļa, tai ir saistība ar seksuālo enerģiju. Citam tā pat riebjas – smirdot! Uzreiz pievēršu attiecīgajai zonai lielāku vērību, papildus veicot arī diagnostiku pēc rezonanses principa.

Ja attiecīgajā vietā ir bloks, kas norāda uz problēmām, bet, pasmaržojot eļļu, cilvēks saka, ka patīk, tas nozīmē, ka viņš ir gatavs ar šo problēmu strādāt. Ja sablīvējumus atrodu arī citu apziņas līmeņu zonās, man ir izvēle, kam pievērst uzmanību. Tomēr mans princips skan – kāpēc lauzties slēgtā zonā, ja blakus ir atvērtas durvis?

Diagnostiku padziļinu, ar skrubja pīlingu nosakot, kurā vietā ķermenī ir stresu radīti muskuļu bloki jeb bruņas. Ja dažādu apsvērumu dēļ uz kaitinošiem impulsiem nedrīkst reaģēt instinktīvi –  vai nu sist, vai mukt –, aktivizētā enerģija paliek neizmantota un noteiktās ķermeņa vietās piefiksējas. Tālāk procedūras  papildina enerģētiskais pēriens, izmantojot vismaz duci slotiņu ar atšķirīgu fizioloģisku un vienlaikus enerģētisku iedarbību.

Nu man jau ir pietiekami daudz informācijas par cilvēku;  agrāk tās apkopošanai būtu nepieciešams daudz vairāk laika. Iegūtās zināšanas  psihoanalītiskajā psihoterapijā, sistēmiskajā ģimenes terapijā, psihoorganiskajā analīzē, psihodrāmā, geštaltterapijā, NLP un Eriksona hipnozē plus tagadējā interese par mūsu senču garīgo mantojumu ļauj šo informāciju maksimāli mērķtiecīgi izmantot darbam ar atrasto problēmu.

– Šā darba gandarījuma mirklis tiek sasniegts un izbaudīts aukstā ūdens baseinā?

– Pirts karstuma un aukstā ūdens kontrasts pēc lielā enerģētiskā pēriena tiešām izsauc ārkārtīgi spēcīgas fizioloģiskas un enerģētiskas izmaiņas, kas ļauj organismam dabiskā ceļā sasniegt vēlamos izmainītās apziņas stāvokļus.

– Cik pamatoti ir stāsti par neparedzamajām reakcijām, ko šie stāvokļi var izsaukt: smiešanos, raudāšanu, konvulsīvas kustības? Vai tas nav bīstami?

– Ar ļoti atšķirīgām emocionālajām izpausmēm vienmēr jārēķinās. Sevišķi neparedzami cilvēks var uzvesties, ejot cauri  zemapziņas piespēlētajiem dzimšanas procesa posmiem, kas bijuši traumējoši. Ja tas notiek nekontrolēti un bez zināšanām, bīstamība ir gana augsta.

No karstas lāvas aukstā ūdenī noteikti ir ceļš uz principu –  vīrs kā ozols, sieva kā liepa. Tikai tas ved caur šķēršļu zonu, ko veido  kontrasts starp uguni un ūdeni, siltumu un aukstumu, iņ un jan. Kvalificēts speciālists lielāko daļu iespējamo riska reakciju spēj  prognozēt, bet vajadzības reizē ir gatavs tās novērst. Tāpēc baseinā vai ūdenstilpē vienmēr kāpj abi – klienta galvai ir drošs atbalsta punkts uz pirtnieka pleca vai mazliet zemāk, lai būtu dzirdami viņa sirdspuksti, jo tas ieslēdz atmiņu par atrašanos mātes vēderā. Pirtnieks seko līdzi visām ķermeniskajām un enerģētiskajām izmaiņām – asinsspiediena un pulsa svārstībām, elpošanas ritmam.

Kamēr notiek adaptēšanās, elpa ir ātra, bet, ķermenim atslābstot, palēninās un kļūst dziļāka. Brīžiem pat izskatās, ka cilvēks pārstājis elpot. Šim stāvoklim padziļinoties, zem plakstiņiem sāk kustēties acu āboli, it kā krītot miegā, un tas jau norāda uz dziļu alfa vai virspusēju teta līmeni, kas šādā procedūrā ir ļoti vēlams terapeitiskā efekta sasniegšanai.

Visi grib parunāt ar Laimiņu

– Ko cilvēki visvairāk vēlas sasniegt?

– Nereti cilvēku nomāc sajūta, ka viņš ir upuris un pie viņa problēmām vainojami pārējie, visbiežāk vecāki. Vainas izjūtas kultivēšana gan sevī, gan citos nekad pie laba nav vedusi. Jāmācās atpazīt un kultivēt sevī laimes izjūtu, turklāt apzinoties, ka laime nav sinonīms materiālajai labklājībai. Tādos gadījumos, balstoties uz iegūto informāciju, vadu speciāli virzītu meditāciju, lai izmainītās apziņas stāvoklī pārmainītu cilvēka attieksmi pret traucējošo situāciju.

Aicinu iztēlē savus vecākus ieraudzīt un uzdot sakrājušos jautājumus. Viens no svarīgākajiem šādas darbības virzieniem saistīts ar iekšējo bērnu, kas mīt ikkatrā. Mans uzstādījums – kļūstot pieaugušam, saprast, ka atbildība par manu dzīvi ir tikai vienam, man pašam, tāpēc jāiemācās kļūt par vecāku vispirms pašam sev. Tad nebūs jāilgojas, lai bērnības sāpinājumus kompensē kāds cits, jo tas nav iespējams.

Kad ūdenī piedzīvotais ir galā, var pagulēt uz zemes, var atgriezties siltumā uz lāvas. Atrodoties blakus, atgādinu, ka neesam daļa no melnā tukšuma, bet gan gaisma. Lūdzu cilvēku iztēloties ieelpojam gaismu sirdī, bet izelpā ar to piepildīt katru šūnu, īpaši problemātiskās vietas.

Freids teicis, ka mūsu sapņi ir karalisks ceļš uz zemapziņu, taču man šo teicienu gribas pārfrāzēt – viskaraliskākais ceļš uz zemapziņu ir pirts, jo ļauj pārsteidzoši īsā laikā sasniegt iedarbīgus efektus gan no fiziskā, gan enerģētiskā viedokļa.

– Kādi vēl ir biežāk sastopamie samezglojumi, kuru atraisīšana vislabāk sokas pirtī? 

– Prakses sākuma gados man pirtī visvairāk nācās dziedināt  psihosomatiskas saslimšanas, kam pamatā ir problēmas ar pirmās čakras eneģētiku. Tur dzīvo bailes, īpaši par izdzīvošanu – būt vai nebūt –, dzimšanas pieredzes traumas, tas, cik plānots un gaidīts ir bijis bērns. Jo tie bija laiki, kad vienām dzemdībām pretī bija četri aborti, bet divistabu dzīvoklītī nācās saspiesties pat četrām paaudzēm.  Šodien galvenā problēma ir bailes kļūt pieaugušiem un mīlēt. Daudziem ir pieredze, ka tas, kam piedzimstot nebijām gatavi, izrādījies sāpīgi un ievainojoši. Visi tikai topam. Tāpēc viena no svarīgākajām jomām, kuru patlaban apgūstu un padziļinu ar pirts palīdzību, ir tēma par piedošanu. Par mācīšanos atvērt sirdi mīlestībai pat tad, ja ir bail, ka tā varētu sāpēt un sāpināt.

Man vairs pirtī nešķiet tik interesanti ārstēt slimības – daudz interesantāk ir palīdzēt uzturēt veselību visplašākajā izpratnē, akcentu liekot uz sirds čakru. Par šādu nepieciešamību atgādina pat mūsu valoda. Tajā ir gan vārds prātvēders, gan sirdsapziņa. Prātam apziņas nav, tā ir tikai sirdij.

– Pieņemu, ka mūsu senči par  tik sarežģītām un augstām lietām neprātoja – gāja uz pirti nomazgāties, izpērties. Tāpat rīkojas lielāka daļa mūsdienu cilvēku, kuri reizi nedēļā nevis meklē īpašu pirts rituālu, bet dodas uz pirti, kur vienkārši izsildās, ierīvējas ar skrubīti, noperas paši vai paper cits citu. Un, ja vien iespējams, labsajūtas labad ienirst aukstā ūdenī atvēsināties. 

– Senči nefilozofēja un nemeditēja? Bet par ko citu, ja ne par meditāciju liecina tautasdziesma: Nu gulēšu, nu nāk miegs,/Visu nakti negulēju./Visu nakti negulēju,/ar Laimiņu runādamis.

Protams, izsvarots un mērķtiecīgi vadīts pirts rituāls nekad nav attiecies un neattieksies uz visiem, bet arī visparastākā iešana pirtī, ja vien tā uzlabo veselību un sagādā prieku, ir ļoti apsveicama. Taču tas noteikti jādara drošā vidē un vismaz sākumā kāda šajā jomā zinīgāka cilvēka vadībā. Ja nav nekādas pieredzes un zināšanu, kā arī nav arī vēlēšanās tās apgūt, ar šādām lietām nodarboties ir ļoti riskanti.

– Kas ir tas zelta zirnītis, kā dēļ vērts krāt pieredzi un zināšanas, lai pat visparastākā pirts rituāla laikā gūtu ne tikai tīru miesu, bet tīrāku apziņu?

– Iespēja personiskas pieredzes ceļā uzzināt, ka patiesais apziņas spektrs ir daudz plašāks par ikdienas nomoda apziņu. Brīnišķīgā veidā pārliecināties, ka mēs neesam tikai fiziskais ķermenis, bet daudz kas vairāk. Biji sajūtā, ka lido, jo pasaule apkārt griežas un virpuļo, bet, atverot acis, viss stāv uz vietas, tāpēc nesaproti, kas notika?

Nemulsti, jo tu tiešām lidoji! Tas bija tavs smalkais ķermenis, kas virpuļoja un griezās; gan emocionālais jeb astrālais, gan mentālais jeb domu ķermenis. Visšokējošākā šī pieredze ir tiem, kam dzīvē svarīgi visu un visus kontrolēt, īpaši ārstiem. Nereti brīdis, kad acīm tiek noņemtas klapes un pasaule iemirdzas daudz krāsaināka, kļūst par pagrieziena punktu visai turpmākajai dzīvei.