"Kad pašam bija grūti, gāju pie Ivetas sūdzēt bēdas" - Mārtiņš Brauns par mūziku, ģimeni un bērniņa nāvi

Mārtiņš ir spurains un tiešs – nekad nerunā to, ko no viņa gaida. Tāds pats kā savā mūzikā. Lecīgajos Sīpolu gabalos, hinduisma elpas apdvestajā Mauglī, liriskajā Daugaviņā un kā vaļēja brūce sūrstošajā Mīla ir kā uguns. Par filmu mūziku vien saņemti septiņi Lielie Kristapi.

Mārtiņš smej, ka uz kino un teātri aizgājis, jo tur esot vairāk smuku meiteņu nekā uz ielas. Viņš ir mīlēts un bēdzis no mīlestības, bet nevienu dziesmu sievietei uzrakstījis neesot. Strādājis melno darbu Anglijā un Austrālijā, bridis purvā un celts virsotnēs. Pāris dienu iepriekš, pirms Mežaparka Lielajā estrādē ļaudis uzgavilēja un nekaunējās asaru, skanot Saule. Pērkons. Daugava, mēs apciemojām Mārtiņu Braunu Baltezerā.

Par naudas dabu

– Kāda ir tava sajūta par grāmatu – vai paņēmi rokās, pārlasīji, ko esi sarunājis?

– Nu, ko tur daudz. Grāmatā jau viss ir pateikts. Pietiek tās sevī rakņāšanās. Ozols ir malacis, ka tik daudz sarunu organizēja. Izturēja un piefiksēja. Redaktore arī. Lasīju. Ir jau mazliet leijerkastes efekts – vietām sanāk, ka atkārtojos. Bet, kad jau iet kāda septītā sarunas reize, vairs neatceros, ko esmu sastāstījis. Vietām pats sevi muļķībā pieķeru. Sarunas kārtībā bieži saku “johaidī!”, bet, kad ieraugu grāmatā, tas ir idiotisms. Tāds demonstrējums.

– Lai gan tev aiztures pret kādu rupjāku vārdu nav, jo tas raksturo to, ko gribi teikt.

– Pilnīgi nav.

– Tu nošokēji arī Gundaru Rēderu intervijā 1:1.

– Tur citi vārdi nebija tā kā īsti piemēroti…

– Viņš pat sarāvās, ka neesot desmit vakarā, bērniem būšot ausis jābāž ciet.

– Tas nebija viņam personīgi – cienījams žurnālists, tik atbilde par tēmu skanēja tīrā latviešu valodā. Jo valstī joprojām notiek melošana un zagšana, un, lai novērstu no tā uzmanību, tagad Krievijas inscenētos čekas maisus sāk apdziedāt… Tā ir viņu specdienestu ļoti veikla un veiksmīga darbība – kā vispār šo jautājumu cilā.

– Labi, bet par savu dzīvi – kāds kopsavilkums izkristalizējās? Atziņas, sajūtas?

– Man jau daudzus gadus nepatīk iedziļināties sevī, ko es un kā... Ja es būtu auru laikā, kā briedis vai zaķis pavasarī, droši vien gribētu būt milzīgi populārs. Bet, protams, esmu pateicīgs, ka man ir bijusi iespēja radīt kaut ko tādu, kas cilvēkiem iet pie dūšas un uzlabo garastāvokli. Bet rakņāties… Vēl jo vairāk, ka pēdējā laikā es maz rakstu. Ir maz sadarbību. Kad ir, tad trīs uzreiz – nu, protams! Bet, ja neesmu neko jaunu uzrakstījis un man prasa, kā man iet… nu, nepatīk. Kad ir kaut kas svaigs, varu pareklamēt – nāciet, skatieties, klausieties!

– Kā tagad skaties uz to jauno džeku, kas plosījās Sīpolos?

– Ak, uz to… Liktenis ir ārkārtīgi labvēlīgs. Esmu pateicīgs Dievam, ka piedzimu laikā, kad bija beidzis plosīties komunistiskais terors, vismaz nebija vairs tik smagā formā. Esmu visās sabiedriskajās fāzēs bijis, tikai neesmu piedzīvojis karu, kad tu netaisnīgu iemeslu dēļ esi vainīgs un kad uz tevi lūr kāds ar šauteni rokās. Tas laiks man ir gājis garām. Un šis ir brīnišķīgs.

Jaunie nav piedzīvojuši, kas ir komunistiskais idiotisms, tāpēc dažreiz staigā ar Fidela Kastro bildi uz krekliņiem. Viņi nezina, kas tas par kretīnismu. Bet es to zinu! Un varu pasmaidīt. Protams, arī toreiz dažas lietas bija labas. Cilvēkam vecumdienās nebija jābaidās, vai neatņems paša senču uzcelto māju, dzīvokli, jo viņš nevarēs tik lielas summas samaksāt, neproporcionālas viņa pensijai. Bet tā melība, zagšana ir mantota arī tagad. Interesanti, ka toreiz lielos spekulantus lika cietumā un nesauca par biznesmeņiem, bet lielie zagļi bija komunisti.

– Arī tevī šeftētāja gars bija iekšā.

– Bija. Bet ne tik daudz kā citiem. Es biju ne tikai Sīpolu komponists, bet arī vadītājs, slēdzu līgumus. Ilgus gadus biju Drāmas teātra muzikālās daļas vadītājs. Ja ir uzaicināts Imants Kalniņš vai Uldis Stabulnieks, jānodrošina, lai mūziķi būtu uz ierakstu, jāskatās, kur naudu dabūt, kur pa tumšo samaksāt. Lai tiktu skaņu ierakstu zālē, pa kluso bija jādod kukulis priekšniekiem Melodijā vai Radio, jāzina, kur ko un kam maksāt. Sīpolos menedžments beidzās, kad kāds no grupas man sāka braukt virsū, ka naudu par maz prasu. Tad teicu – organizē pats!

– Tāpat esot izjucis Sindi putnu dārzs – koristiem sāka maksāt, un vienmēr kādam šķita, ka par maz.

– Jā, Sindi putnu dārzā gan bijām trīs radošie, vēlāk piejūdza menedžmentu, sākās naudas lietas. Paradoksāli, bet radošumam tas ne vienmēr ir pluss. Kad tu bez atlīdzības pa naktīm mēģini, lai gan tevi gaida sieva vai mīļotā, tu nenāc mājās, tu ar sirdi un dvēseli ņemies. Kad maksā – kāpēc viņam tik, bet man tik maz, kad būs...

Tas ieietas un var novest pie tā, ka tu nevienā koncertā vairs nepiedalies par brīvu. Šodien es saku tāpat kā kādreiz – es komunistu šefības kārtā neiešu spēlēt. Bet, lai nomierinātu sirdsapziņu, ir gadījumi, kad vajag, neko neprasot, atnākt un nospēlēt. Tādi ir reti, bet labi, ka ir. Jo nevar būt tikai maizes pelnīšana vien. Reizēm, kad man prasa nospēlēt tāpat vien, saku – es tev žogu nokrāsošu par brīvu, bet mūzika ir mana maize.

– Kad teici, ka nezini, vai būsi klāt šajos Dziesmu svētkos, kad kopkoris dziedās Saule. Pērkons. Daugava un Mīla ir kā uguns, tā arī bija naudas lieta? Kas tevi bremzēja teikt - jā?

– Tur bija visādas lietas. Man bija nedrošība. Tagad viss ir sarunāts – mēģinājumu grafiks… Viens uznāciens būs, kā saku, sirdsapziņas variants – 1. jūlijā pēc gājiena dalībniekiem Skonto stadionā sniegsim koncertu. Par to nekāda nauda netiek prasīta.

Ir jaukais moments, ka cilvēki braukuši nez no kurienes, mocījušies ceļā, sanākuši kopā – forši! Brīnišķīga padarīšana. Un nav jau daudz – daļēji Nika piemiņai spēlēšu Dvēselīti. Es to nekad nedziedu, jo vislabāk to darīja Niks. Pēdējo pantu vienmēr aicinu dziedāt kopā ar publiku. Un tā arī notiek, mēs visi kopā – kamēr tu šo spēli spēlē...

Tik un tā pateicīgs

– Tu sev kādu saudzējošo režīmu esi uzlicis?

– Nē, nu dzīve vienkārši piespieda… Reizēm es kaut ko nepareizi izdaru. Gribēju ziemā norūdīties, aizgāju uz baseinu un pēc tam nolikos slīpi. Nu, nevajadzēja man caurvējos stāvēt. Bet kāda sevis saudzēšana – cik var, tik var. Kad jūtas noguris, tad guļ.

– Vairāk ieklausies sevī?

– Nuu… nezinu. Ir tikai tas, ka apkārt mīļi cilvēki. Man formulējums “ieklausies sevī” liekas pārspīlēts. Ja ir kāda mūzika vajadzīga, diriģents prasa vai režisors filmai, tad jābūt gatavam. Vai tas notiek caur “ieklausies sevī”, kā rotaļa vai izmisums, kad nekas nenāk galvā. Tu ej pie instrumenta un tev riebjas viss, ko dari, tad ej gulēt, lai kādas muļķības nesastrādātu, bet nevari, un jāceļas… Kamēr pēkšņi notiek kāda brīnišķīga rotaļa, netīšām vai kā tev kaut kas uzrodas tajā darbā, pie kā strādā…

Kad rakstu, es izvairos savu stilu turēt. Ļoti gudrs, manuprāt, bija Ulda Stabulnieka teiciens, ka vajag mainīties, cik vien iespējams. Kad rakstu un jūtu, ka tas atkal ir Brauns, man nepatīk. Es cenšos uzrakstīt gabalu, kur mani nevar pazīt. Agrāk tas bija teātra mūzikā – jāiedziļinās citā laikmetā, raksturos, un tu vari nebūt pats. Tā bija Kavalieru viltībā, kur par pamatu bija jāņem īru tautasdziesmas. Tāpat esmu komponējis Latvijas laika retro gabalus, kuros mani nepazīst.

– Kad Daugavai rakstīji mūziku Valmieras teātrim, tu jau nepieķēries kādam konkrētam laikam. Tā ir pārlaicīga brīvības mūzika, ideja, kam tapušas tās dziesmas?

– Jā, tas laikam ir ārpus jebkādiem nosacījumiem, ārpus kāda tīša latviskuma. Es to nekad neesmu taisījis. Ja vajadzējis izsmiet, tad gan esmu taisījis tīšu. Daugavā, man liekas, stilistiskus rāmjus sev neliku. No jaunības man iekšā ir roka elements, pats esmu dziedājis Dārziņskolas zēnu korī, tā ka arī tas manī ir.

Mana estētiskā domāšana ir mainījusies, cik vien var. Poēmai Daugava, šķiet, ir 18 numuri, visi dažādi. Ja cilvēks paņems disku vai notis, nebūs garlaicīgi. Vienmēr jācenšas, lai ir interesanti. Lai nav viens un tas pats. Tas atkarīgs no personības – autors, kurš īstenībā ir frizieris, vienu dziesmiņu uzrakstījis, vēl desmit rakstīs tādas pašas kā to pirmo. Vienmēr būs kāds, kam gribas patikt – nu, vēl vienu dziesmiņu…

– Esi teicis, ka Saule. Pērkons. Daugava nav tavs nopelns, bet “ārkārtējs pagodinājums no Dieva”. Tā ir skaista pazemība.

– Ēēē… tas ir vārdos nepasakāmais. Nu, tas ir tas brīnums, kuru es nevaru iztulkot.

– Kā latviešu tauta ir pateicīga tev, tā tu esi pateicīgs Dievam?

– Es vairāk esmu pateicīgs augstākajam spēkam. Bet vienalga pateicīgs.

– Ir skaista vasara aiz loga. Kad no rīta piecelies, tu gaidi iedvesmu?

– Galīgi ne. Kad no rīta pieceļos, es strādāju ar savu garastāvokli... Nu, man tas ir jāpaceļ.

– Tas no rīta ir švaks?

– Vienkārši ir lietas, kuras ir jāizdara. Kaut elementāras – kafiju iedzert un uzpīpēt.

– Un tad tu ar suni ej staigāt?

– Suns man tagad ir aprakts. Es viens pats eju staigāt.

– Neņemsi jaunu?

– Nē. Tas suns jau bija māsai un tētim. Kaķis arī tagad ir. Redz, ja gribam kaut kur aizbraukt, paliek suns – ir smagi. Viņš ir gudrāks. Ja kaķis paliek, var palūgt kaimiņiem pabarot, ielaist iekšā, bet suni tā nevar pamest. Viņš mokās. Vienu, divas dienas var, bet uz nedēļu ne.

– Kā sadzīvo ar Baltezeru – tev ūdens tuvs, ej peldēt?

– Protams. Kad vien iespējams. Tagad maz, jo aizvakar ūdens bija zaļš. Dzirdēju, ka zilaļģes ir kaitīgas, pēc tam saņemties un dušā iet – kaifa nav. Jāpaskatās, kad mums ar sievu laiki sakritīs, lai var uz jūru aizbraukt. Vienam man nepatīk.

– Makšķerēt ej?

– Kad biju sīkais. Tad es pat tīklus liku Baltezerā.

Pa purvu pabradāt

– Man bija pārsteigums, ka tu desmit gadus viens esi meitu audzinājis.

– Nu, citādi nevarēja. Man vajadzēja viņu paņemt. Jautāju, vai grib ar mani dzīvot... Pirmais, ko abi izdarījām kopā, – ar Sindi putnu dārzu aizbraucām uz Holandi, es Austru paņēmu līdzi.

– Viņai bija tikai astoņi gadi.

– Ja grāmatā teikts, tā laikam ir. Domāju, ka varēja būt vairāk. Iekārtoju mūzikas skolā un Draudziņas skolā. Tur bija jauks direktors, kas viņu paņēma. Ar Austru brīnišķīgi kopā dzīvojām.

– Tev nācās pārkārtot savu dzīvi, nevarēji meitenes vest mājās…

– Kāpēc nevarēju? Ja būtu gribējis, tad jau vestu. Tāds spilgti izteikts auru laiks, ka es būtu skraidījis pa klubiņiem un tādām vietām, nebija. Bet es arī neatceros, ka būtu briesmīgi gavējis, ka es meitas laikā būtu briesmīgi atturējies.

Kad braucām uz Floridu, līdzi bija paņemtas grāmatas, tolaik mācījos itāļu valodu, bet aviokompānija bagāžu pazaudēja. Līdz ar to mums bija brīvais laiks vakaros. Varēja skatīties Discovery, kas toreiz Latvijā bija neiespējami. Atceros, reiz gastronomā paņēmu vīnu, trīs vakarus pēc kārtas mēģināju iedzert, bet fui, draņķis. Trešajā vakarā tas aizgāja izlietnē.

– Saki, ka mūziķis nemaz nevar būt tāds “baigi tīriņais”.

– Ir pierādīts. Es pazīstu tādus – dikti pareizus, paklausīgus skolotājiem. Viņi pazaudē iniciatīvu. Normāls cilvēks analizē – ā, ko viņš man te māca? Labi, šeit piekrītu, bet šajā jautājumā – nē, neies cauri. Es gribu būt brīvs. Ja pašam savas iniciatīvas nav, tad esi pareizs. Un jaunībā, kad velk uz visām pusēm, vai nu tu kaut kā briesmīgi sevi apcērt, vai tev par ko citu ir ārprātīga interese un tu tajā transformē visu savu enerģiju. Zinātnē, man liekas, tā ir. Zinātnieks tā aizraujas, ka viņam neeksistē ne meitenes, ne izpriecas, viņam numur viens ir galaktikas vai citas problēmas.

– Viņa aizrautība, iespējams, maina arī hormonālo līmeni. Viņš kaifu dabū no tā.

– Sublimējot – kā indieši saka. Prāna pārvēršas par radošo enerģiju. Nu, tā jau filosofē. Nezinu, vai par sevi varu ko teikt šajā sakarā. Bet tas būtu jocīgi, ja radošs cilvēks nebūtu purvā iebridis. Tad jau viņš dzīvi nepazīst! Tas būtu jocīgi, ja viņš nebūtu norāvies… Ja viņš nav dabūjis pa zobiem. Tad jau viņš pārāk viegli visu ņem.

– Tad viņš arī klavierēm nevar iedot pa zobiem?

– Nu, es nezinu… Ir jābūt visam kam. Tagad reizēm domāju – kas būtu, ja visu laiku būtu labs laiks? Mēs pie tā pierastu un vairs nepriecātos. Kad pēc draņķīga uznāk labs, ir liels prieks. Tāpat dzīvē – nu gadās, ka ir ne tā. Paskaties uz ļaudīm apkārt, redzi ārprātīgu nelaimi – tā ir pilnīgi nesaprotama lieta. Vai tas ir tāpēc, lai tu apzinātos, cik tomēr esi laimīgs? Kaut līdz galam to nevari, jo jūti līdzi tam, kuram ir grūti.

– Tu arī esi divas lielas traģēdijas piedzīvojis – tas ir atstājis kādu nospiedumu tavā mūzikā?

– Man ir bail, ka esmu trulāks kļuvis. Nezinu… Bet ne divas, man vairāk ir bijis. Māsa aizgāja, tētis, mamma.

– Vecāki aiziet visiem, bet mazu bērniņu pazaudēt ir baigi traki.

– Man vairāk žēl bija Ivetas, nevis tā sīkā. Viņš bija no citas pasaules atnācis un tā arī pa īstam šeit neienācis. Otrs – man kā vīrietim ar pusotru gadu vecu bērnu nebija tāda kontakta. Jā, forši, jauki, jāmēģina pirkstu parādīt, varbūt pasmaidīs. Pēc tam kaut kā mistiski atnāca tā dziesma Ziedu kompozīcija.

– Tā nebija bēgšana, slēpšanās aiz ceriņiem un ābeļziediem?

– Nezinu, kā. To dzejolīti biju atradis jau pirms tam. Pirmās četras taktis nāca viegli – likās, forši būtu. Bet, ja nebūtu diriģenta Račevska, kas nosaka stingru termiņu, kad gabalu pabeigt, iespējams, tas arī nebūtu tapis. Apmēram gadu to dziesmu rakstīju, lai gan izklausās, ka tapusi 15 minūtēs.

– Bet tu nebiji tik stiprs, lai paliktu Ivetai blakus, kaut arī tev viņas bija žēl?

– Nē. Tas ir citādi. Es tajā brīdī strādāju krogā, jo uz tik sliktiem instrumentiem, kādi padomju laikā bija, labu skaņu dabūt nevarēja. Kaut ko jau varēja, bet tas neatbilda maniem sapņiem, kādai jābūt skaņai ansamblī. Tā bija nepieciešamība. Visi Sīpolos nolēmām – lai tiktu pie labākas aparatūras, jāpelna nauda. Naktī no Jūras pērles man bija jātiek mājās pie Ivetas Katlakalnā. Tas nozīmētu, ka taksī notērētu visu savu dzeramnaudu un nebūtu jēgas manam kroga darbam. Es no stacijas ar kājām gāju uz mājām pie mammas Brīvības ielā. Pie Ivetas varēju braukt tikai pirmdienās, kad bija brīvdiena. Un tā tas viss attālinājās.

– Jūs palikāt draugi līdz pēdējam?

– Jā. Absolūti. Kad tuvam cilvēkam ir grūti, ir jānāk, jāpalīdz. Ja tik tuvam cilvēkam kā tava bērna māte, kaut aizgājuša… Nē, tā pat nav teorija – vienkārši jāiet. Arī, kad man pašam bija grūti, kāds love storijs ne ar tik veiksmīgām beigām, gāju pie Ivetas sūdzēt savas bēdas. Viņa saka – nāc pie manis ne tikai tad, kad tev ir slikti, nāc, kad tev ir labi. Bet nē, ja ir kādas problēmas vai grūtības, nāku. Tāpat viņa… Lai gan nāca ciemos ne tikai tad, kad bija slikti. Reizēm tāpat pie mammas atnāca.

Par lietām, kuras nezinām

– Juta arī pie tevis atnāca, kad viņai bija slikti.

– Nē, nē, mums abiem bija tā ne pārāk. Satikāmies manā studijā, viņai bija darbiņš ar skaņu režisoru pie filmas, viņi to pabeidza, režisors aizgāja, bet mēs palikām runāties.

– Pēc tam tu viņai esot izstāstījis visu par sevi – lai zina.

– Nē. Tā jau var kļūt neinteresanti. Tas viss jau ar laiku nāk. Tā ir pārāk riskanta lieta – visu izstāstīt. To jau nemaz nevar. Tad var sanākt tāda kā melošana, un tā vispār nedrīkst būt. Bet arī visa stāstīšana nav iespējama, sevišķi jau īsā laikā… Tas ir kaut kā lēti. Ļoti ceru, ka joprojām ir lietas, kuras mēs savā starpā vēl neesam izrunājuši. Citādi var kļūt garlaicīgi – ja pilnīgi viss zināms. Es pats par sevi nezinu, kas man var iekost, kāds kukainis. Ir lietas, kuras tu pat nedrīksti nestāstīt. Ar laiku, protams, bet ne pirmajā reizē.

– Par kādām savām vājībām?

– Nē, vēsturiski. Vājības viens otrā pamana tāpat. Atšķirība tā, ka manos jau spēka gados tu otrās pusītes vājumus sāc iemīlēt. Kad esi jauns, tu kritizē – vai tu beigsi šitā! Tas ir stulbi, ko tu man piekasījies un ko tu man pateici. Bet tagad – ja redzu, ka viņai kāds vājums, man tas vājais punkts ir mīļš. It kā diezgan muļķīgs liekas, bet forši. Domāju, tāpat no viņas puses – ir lietas, ar kurām vienkārši mums ir jātiek galā. Bet viņai nekā tāda nav, man šķiet, viss kārtībā. Es četrus gadus nepīpēju, bet atkal esmu iekritis.

– Kāpēc?

– Ai, stulbi tā atzīties… Man astmas lēkme uznāca, klepus, grūti elpot. Un tad domāju – kāda velna pēc es nepīpēju? Man teica – nepīpē, un viss būs kārtībā. Aiz dusmām sāku atkal.

– Traki. Un pārgāja tā astma?

– Nē, nu, protams, pārgāja. Bet pīpēšana nepārgāja.

– Un ko Juta – nelasa morāli?

– Kāda tur morāle! Zinu, ka viņai nepatīk. Skaidrs, ka mājās es nepīpēju – ne virtuvē, ne dzīvojamajā istabā. Ziemā es studijā, bet tur citi nenāk. Un arī mežā es nesmēķēju. Tur viss ir tik foršs. Tāda zaimošana iznāk. Nē, es sētā, tur ir miskaste, pelnutrauks.

– Grāmatā ir bildīte, kur esi ar meitu un mazmeitiņām. Tu nevienu vārdu nepasaki par mazajām – viņas ir tavā dzīvē, domās?

– Viņas ir un ļoti dod līdzsvara izjūtu – ka pasaulē ir skaistas lietas. Vecākā mazmeitiņa labi mācās, man ir ļoti mīļa. Ar viņu ir interesanti. Juta palīdz atcerēties datumus, kad ir dzimšanas vai vārda dienas. Nezinu, tā ir mana nevīžība vai kas, ka pats neatminos, bet Juta ir mana sirdsapziņa – tev jāpiezvana tam un tam vai ko tu dāvināsi...

– Viņas brauc pie tevis, reizēm piečalo māju?

– Reti. Jo ir tālu, tas ir mežā.

– Kur?

– Kā nu bija… Raiskuma pagasts, Pārgaujas novads. Tur ir saimniecība ar govīm un mežu.

– Meitiņa tādu dzīvi izvēlējās…

– Jā, un viņa tagad mācās par veterināru, jau vairākus teļus paglābusi. Tie, kas govis apsēklo, nebija pareizās sugas izvēlējušies. Austra ir izmācījusies pirmo pakāpi, turpinās augstāku izglītību.

– Mūziku tomēr ne?

– Es neuzspiedu. Arī manā ģimenē bija neprofesionāli mūziķi, kas Ziemassvētkos var Klusu nakti uz klavierēm vai vijoles nospēlēt.

– Tev kontakts ar meitu ir palicis? Ja tu gadus desmit viņu audzināji, bijāt tādā sakabē…

– Nu, kā tad nebūs. Kontakts ir, bet tas nav bieži. Vislabākais ir ar muļķībām apmainīties. Nu, tādas galīgas aizsūtīt e-pastā, un ir pilnīga garantija, ka viņa sapratīs un atsūtīs vēl lielāku muļķību pretī.

– Kad Austra bija maza, viņa teikusi, ka esot kompotiņa meitiņa.

– Reizēm arī kompostiņa. Man bija sintezators, kur pats varēja programmēt tembrus, es atļāvu darboties. Viņa uztaisa vienu tembru ar nosaukumu Milzig’ ād’ – saproti, kā gribi (smejas). Fāters sapratīs. Citi ne.

Ģēniju kaujas

– Cilvēkiem, kas lasīs grāmatu, būs pārsteigums – kāda slavena režisore tev pārmetusi, ka tu Imantam Kalniņam esot nozadzis Saule. Pērkons. Daugava.

– Jā, ap to laiku melodiskās un vienkāršās dziesmas jau bija Imantam Kalniņam. Citiem varbūt nebija tik atmiņā paliekošas.

– Tu savā mūzikā biji mazliet huligāniskāks.

– Es teiktu, ka Imants Kalniņš bija individuāls un latviskāks. Paralēli bija otrs virziens, kur ļoti talantīgi strādāja Raimonds Pauls. Manai domāšanai tuvāks bija Imants, bet režisore... Nu, ja dzird ko melodisku, tas ir Imants Kalniņš. Ja kādu citu – tas ir Raimonds Pauls. Ko tur pārmest… Drusku ir tā nekompetenti. Bet vēl paradoksālāk – Imants Ziedonis man apgalvoja, ka filmā Puika ir par daudz elektronikas. Tur nav neviena elektroinstrumenta. Bet tas cilvēks ir tik pašpārliecināts par savu taisnību, lai gan viņam tās nav (smejas).

– Kāpēc tik spuraini?

– Es biju par daudz zaļš, kad to Puiku rakstīju, studentiņš turklāt – ne pēdējā kursa. Tāds puišelis.

– Nebija Ziedonim kaut kas pa prātam – saproti, kāpēc?

– Nu, viņam likās, ka elektronika. Tādu skaņu viņš dzird, un viss. Bet kontaktu ziņā viss bija brīnišķīgi. Un ar to režisori arī. Daudz netrūka, ka es viņai būtu rakstījis mūziku kādai izrādei… Kad ar Daņiļeviču taisījām baletu Mazā nāra, mēs arī viņu piejūdzām, tā ka sadarbība ir bijusi.

– Raidījumu ciklā Filmas arheoloģija viss kas atklājas – par scenārijiem, mūzikām kaut kāda grūstīšanās ir bijusi. Bet laikam tā notiek arī mūsdienās.

– Manā pieredzē jebkura darba tapšanā ir divas patiesības. Vismaz. Un tās savā starpā rīvējas, līdz iegūst trešo, kas ir tā vērtīgākā. Ja esi viens, tad ir šaubas, un tās ir nemitīgas. Ja ir kāds cits, tu tās vai nu apstiprini, vai nograuj un ieraugi ceļu, kopīgo. Strādājot kopā, mērķis noskaidrojas. Pats vari šaubīties, noliegt – tas ir slikti un tas, bet atnāk otrs un pasaka – nē, tas nav slikti.

– Tāds, kuram uzticies.

– Protams! Es nevaru uzticēties kādai reklāmas aģentūras meitenītei, kad viņa man dod padomu – nu, muļķības! Viņa savu amatiņu dabūjusi, un sava darbošanās tagad jāpierāda priekšniekiem, nāk un saka, ka mūziku vajag ātrāk vai lēnāk. Es absolūti neuzticos.

– Bet esi iemācījies arī ar viņiem sastrādāties?

– Ja uzdevums ir, manuprāt, aplams, es palielinu honorāru. Man ar vienu filmu tā bija – iedodu labu mūziku, paredzējis konkrētās vietās, bet viņš ieliek tur, kur tā vairs tik forši nestrādā. Saku – nākamreiz prasīšu honorāru, kurā būs iekļauta sāpju nauda. Par to, ka esi izcūkojis manu mūziku. Un viss.

– Ir tapusi rinda simtgades filmu – netiki aicināts?

– Nē, es simtgadi šādā jomā neizjūtu. Noteikti, ka labi darbi gadās. Bet, kā es no malas redzu to simtgades pasākumu, lielākā daļa ir tīrais bizness un piķa kāšana, vairāk nekas. “Nosaukšu par veltījumu simtgadei, varbūt Kultūrkapitāls iedos, cits vēl kaut ko.” Tā viens otrs, kas varbūt nemaz nav pelnījis, dabū. Ar to simtgadi man dvēselē nekas nav iesēdies. Varbūt par maz esmu interesējies.

– Esi atklājis, ka nākamajiem Dziesmu svētkiem raksti jaunu kora dziesmu – Kā putni dzied.

– Tā ir gatava – paredzēta gan ar orķestri, gan bez. Pagaidām tā ir jauktajam korim. Ja sāks iet uz Dziesmu svētku pusi, varbūt būs jāpārtaisa gan vīru, gan sievu, lai var dziedāt apvienotie. Šis Mārtuževas teksts ir cilvēkiem vajadzīgs, to es absolūti jūtu – tās ir zāles pret sliktām domām.