Leģendārā dejotāja Vija Vētra lūdz palīdzību atgriezties mājās

Aizvadītajā nedēļā Vija Vētra Rīgas Latviešu biedrības namā ar krāšņu koncertuzvedumu nosvinēja 95 gadu jubileju un atzīmēja 75 gadu būšanu uz skatuves. Skatītāju un sveicēju zāle bija pilna, un goda viesu vidū bija gan valsts pirmā lēdija Iveta Vējone, gan eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Sabraukuši bija Vijas audzēkņi no Latvijas novadiem, arī no Ņujorkas, Oslo un citām pasaules malām. Vētras enerģiskumu apjūsmoja visi – viņa ne tikai godam izdejoja divas stundas garo programmu uz skatuves, nomainot sešus skatuves tērpus, bet arī pēc koncerta rada jaudu otras divas stundas pieņemt apsveikumus.

Biļetei uz Latviju krāj visu gadu

Viņas pamatmājvieta ASV ir jau vairāk nekā 50 gadu. Lai gan Vija Ņujorkā dzīvo prestižajā Manhatanā, mākslinieku namā, dejotāja žurnālam "Kas Jauns" atzīst, ka dzīves apstākļi ir visai pieticīgi.

„Nekāda bagātniece neesmu, man nav pat pensijas. Ne Latvijā, ne Amerikā. Pensiju jau var saņemt tikai tad, ja ir maksāti nodokļi par visiem darba gadu ceturkšņiem. Bet es darbojos kā brīvmāksliniece, un man nebija regulāru ienākumu, līdz ar to nevarēju veikt sociālās iemaksas katru reizi, kad vajadzēja. Tā nu esmu palikusi bez pensijas. Dzīvoju tikpat pieticīgi kā vairums Latvijas pensionāru,” atklāj Vija Vētra, kas iemanījusies Ņujorkā iztikt ar aptuveni 700 ASV dolāru pabalstu, piedevām no šīs summas pat gada laikā sakrāt 1000 eiro, kas nepieciešami aviobiļešu iegādei uz Latviju un atpakaļ.

„Krāju no mazumiņa, lai kādu dolāru dabūtu klāt, mēģinu pārdot kādas savas lietas – drēbes, rotas,” neslēpj Vija, strikti nosakot: „Ne jau mīļākās – dzintara rotas prom nedodu!”

Mākslinieku namā Ņujorkā latviešu dejas leģenda mitinās nelielā studijas tipa dzīvoklī, ar caurejamu virtuvi un labierīcību telpu. „Nekādas iedzīves nav – no sākuma gulēju uz matracīša uz grīdas, un tas bija viss. Kopš 2005. gada gan nācās iegādāties gultu, jo pēc kārtas operēja abas gūžas. Man nav galda. Ir divi saliekamie krēsli, ko man aizdeva, ir divi spoguļi, kas dod ilūziju, ka telpa ir plašāka. Vēl ir baleta stanga, pie kuras gadiem ilgi mācīju skolēnus,” stāsta Vija, priecīgi piebilstot, ka uztura iegādei viņai daudz līdzekļu nevajag, jo ēdot maz un diezgan vienkārši.

Skumjas par vientulību iedzen depresijā

Tuvinieku Vijai nav nedz Latvijā, nedz Amerikā. Latvijā Mārtiņa kapos atdusas Vētras vecmāmiņa, savukārt mammas, māsas un mātes māsas pelnu urnas ir apglabātas latviešu kapos Austrālijā, kur pēc kara emigrācijā Vija Vētra nodzīvoja sešus gadus un kur viņa arī atklāja savu aicinājumu – indiešu dejas.

"Tagad esmu viena šajā pasaulē. Esmu bēdīga par to, bieži pārņem ļoti lielas skumjas par vientulību. Biju cerējusi, ka ar saviem kaimiņiem no mākslinieku nama Ņujorkā satuvināsimies, ka būsim kā viena liela ģimene, bet tā nesanāca. Katrs tomēr pats par sevi. Amerikā esmu ļoti vientuļa. Nav neviena īsti tuva cilvēka. Ir tikai daži latvieši, ar ko draudzējos, bet tie tik tuvu nedzīvo, lai varētu regulāri satikties. Ziemas periodā bieži esmu grūtsirdīga, un fiziski arī tas ļoti iespaido. Krītu depresijā, gribas tikai gulēt, nav spēka nekam. Nav izjūtas, ka esi kādam vajadzīga. Ne vajadzīga, ne interesanta... Tā ir ļoti grūta izjūta. Es tur varu nomirt, un neviens to nezinātu,” nopūšas Vētra.

Vētra neslēpj - mūža nogali vēlētos pavadīt Latvijā – cik vien ilgi spēdama, vadot deju meistarklases, veidojot horeogrāfiju, staigājot pa dzimto zemi, brienot pa zāli, elpojot jūras gaisu un no sirds izbaudot Vecrīgas īpašo noskaņu. Pagaidām gan dejotājas centieni bruģēt ceļu uz Latviju nav vainagojušies panākumiem.

"Ja man iedotu lietošanā mazu, pavisam pieticīgu vienistabas dzīvoklīti... Ar ērtībām, protams, lai būtu labierīcības, lai varu nomazgāties, lai ir siltums. Ja iespējams, Vecrīgā, kas man ir ļoti mīļa. Ja tādu man iedotu un arī mani pabalstītu, es būtu tiešām neizsakāmi pateicīga,” sariešoties acīs asarām, teic Vija Vētra.

Viņa uzreiz arī piebilst, ka uzturlīdzekļi viņai būtu nepieciešami tāpēc, ka Amerika tagadējo 700 ASV dolāru lielo pabalstu, kas nav pensija, viņai, uz Latviju pārceļoties, līdzi nedotu.

„Kā saprotu, tad Latvijas likumos nav tāda panta, kas liktu nodrošināt manu atgriešanos un pabalstīšanu. Tomēr gribētos ticēt, ka Latvijas simtgades gadā vajadzētu būt iespējamam arī neiespējamam,” paceldama acis pret debesīm, teic sakrālās dejas ieviesēja Latvijā Vija Vētra.

Plašāku Vijas Vētras stāstu lasiet šīs nedēļas žurnālā "Kas Jauns"!