Veiksmīgs bizness, liela privātmāja Alderos... Taču dziedniece Iveta Lāce sapratusi: "Viss sakārtojas, kad pildi savu uzdevumu"

Ārste un dziedniece Iveta Lāce savā specializācijā – bērnu otorinolaringoloģija – nostrādāja tikai dažus gadus. Sākoties juku laikiem, kad radās iespējas veidot savu biznesu, viņa izveidoja Latvijā lielāko zāļu lieltirgotavu Recipe Plus, kas nodrošināja laicīgu zāļu piegādi visiem galvenajiem aptieku tīkliem Latvijā, un nostrādāja tajā daudzus gadus. Pie atziņas, ka būtībā piedāvā cilvēkiem ne to labāko atveseļošanās veidu, Iveta nonāca palēnām.

Pateicoties otrā vīra interesei par ezoteriku, dziedniecību, tradicionāli netradicionālo medicīnu, arī Iveta arvien vairāk ieinteresējās par šīm lietām, līdz saprata, ka ļoti grib pievērsties tam, kas būtībā viņu uzrunāja daudz vairāk – sevis izziņai, kas ietver arī organisma pašatveseļošanās spējas.

Varētu teikt, ka Iveta beidzot bija līdz tam izaugusi, un vienīgais, kā tobrīd bija žēl – ka tas notika tik vēlu. Bet viņa drīz vien uz tā brīža nožēlu raudzījās ar iecietīgu smaidu, jo nu jau zināja tik vienkāršo patiesību – dzīvē neko nevajag steidzināt, jo viss tāpat saliksies tā, kā tam jābūt.

Glābiņš – piramīda

– Kāds bija tava padziļinātā sevis izziņas ceļa turpinājums?

– Aizgāju no lielā biznesa, sāku mācīties Kosmozofijas institūtā, apguvu profesionālās izglītības programmu dziedniecībā. Kā atsevišķs posms tajā iekļaujas arī pirms dažiem gadiem pārdzīvotais – vīrs aizgāja pie jaunākas sievietes. Savākties palīdzēja piramīda, kuru uzlikt līdzās mājai bija mūsu abu kopēja ideja. Gāju tajā pagulēt, lai atgūtu emocionālo līdzsvaru, un plosošās jūtas tiešām rimās.

Nepagāja ilgs laiks, kad atkal satiku vīrieti, ar kuru īsu brīdi bija kopā pirms septiņpadsmit gadiem, un tagad viņš ir mans trešais vīrs. Bet tas tā – atkāpei, kā atgādinājums tam, cik svarīgi ir šķietami visdrūmākajos dzīves brīžos, kad viss it kā šķīst un brūk, izmisumā nepazaudēties.

Piramīdā šad un tad paguļu joprojām un iesaku šo iespēju izmantot arī saviem klientiem – viņi Alderos ir laipni gaidīti. Sākotnēji piramīdu bijām iecerējuši lielāku, bet, saprotot, ka tad tā pārspēs māju un tas varētu izskatīties par traku, palikām pie pieticīgāka varianta. Apkārtējo māju iedzīvotāji prātoja, kas slēpjas kaimiņu piramīdā, pirts vai viesu māja, bet neviens laikam pat iedomāties nevarēja, ka tā radīta kā vieta, kur atgūt fizisko un garīgo veselību, emocionālo līdzsvaru.

Piramīda ir enerģētiski ļoti spēcīga, jo uzlikta ne tikai āderu krustpunktā, bet arī zemes lūzuma līniju krustpunktā. Mums paveicās, jo kādā seminārā satikām arhitektūras doktori Ludmilu Kartunovu, kura padomju laikā rajonam, kurā ietilpst Alderi, pēc bruņoto spēku pasūtījuma zīmējusi zemes karti. Izmantojot izdevību, mēs doktorei pasūtījām sava zemes gabala karti, un tā deva iespēju piramīdu uzlikt visjaudīgākajā vietā. Rīkstnieki, kas šeit pabijuši, pārsteigumā galvas vien grozīja un visi kā viens atzina, ka enerģētiski tik spēcīgā vietā vēl nav bijuši – rāmīši viņu rokās griezās kā propelleri.

– Vai tev palīdzēja arī grāmatas?

– Runājot par savu ceļu līdz sapratnei, ar kādu dzīvoju tagad, nevaru nepieminēt Ošo seminārus, uz kuriem braucu, vēl strādājot Recipe Plus. Tad arī pievērsos meditācijai, iedziļinājos dažādās mācībās un no tām izvilku sev vajadzīgo zināšanu kvadrātsakni.

Kad, cītīgi strādājot ar sevi, biju atbrīvojusies no milzum daudz sevī nēsātā liekā, izteikti sāku just enerģijas, redzēt auras. Sākumā par to baidījos kādam pat ieminēties, jo bija pilnīgi skaidrs, ka liela daļa man pazīstamo cilvēku, sevišķi ārsti, padomās, ka esmu ku-kū. Tieši šajā laikā manās rokās nonāca psihiatra Maikla Ņūtona grāmata Dvēseļu ceļojums, un, kad to izlasīju, mana dzīve vispār sagriezās par 180 grādiem.

Grāmata sastāv no ārsta sarunām ar klientiem vizīšu laikā. Es to lasīju kā mācību grāmatu un atradu atbildes uz visiem jautājumiem, kuri man tobrīd bija aktuāli, guvu pilnīgu pārliecību par to, ka šeit, uz Zemes, esam tikai kādu noteiktu laika posmu, tad aizejam prom un atkal kaut kad atgriežamies. Tas izskaidroja to, ka laikā, kad sāku just un redzēt, mani bieži piemeklēja sajūta, ka es te jau esmu bijusi, ka ar mani tā reiz jau noticis.

Daudzreiz citās dzīvēs nonācu, guļot piramīdā, un tas palīdzēja saprast, kāds ir manas šīs dzīves uzdevums, kāpēc vispār esmu šurp atnākusi. Līdz ar to pamazām nāca apskaidrība, kāpēc ar mani notiek tā, kā notiek. Kad aizgāja vīrs un sabruka privātā dzīve, vēl mēģināju cīnīties, jo nespēju situāciju pieņemt. Šim eksāmenam sekoja nākamais – apzaga manu māju, pirmo stāvu iztīrīja pilnībā. Un tad beidzot sapratu, ka iemesls notiekošajam ir dziļāks un tas man nav jāmeklē ārpusē, bet sevī pašā – ja neko nemainīšu un beidzot nesākšu iet virzienā, kurā man jāiet, nākamās mācības jau skars manu veselību.

– Tu tobrīd jau zināji, pa kādu ceļu turpmāk iesi?

– Jā. Tā kā man bija gan mediķa, gan nu jau arī dziednieka diploms, pamazām sāku praktizēt kā dziedniece. Kas attiecas uz piramīdu, gribu uzsvērt – manās mājās Alderos gaidīti ir visi, kas grib izjust tās dziedniecisko enerģiju. Rindā nav jāstāv, un tas nemaksā pilnīgi necik.

– Gluži vai neticas – būtībā ekskluzīva iespēja, bet par to nav jāmaksā!

– Ar šo piedāvājumu nevienam neuzbāžos, mana pārliecība ir, ka uz šejieni atbrauc tikai tie, kuriem ir jāatbrauc. Vienīgais, ko lūdzu, pirms tam man piezvanīt un pieteikt dienu un laiku. Jo svarīgāk tas ir tagad, kad pārsvarā dzīvoju Lietuvā. Tomēr klientus vismaz divas trīs reizes mēnesī pieņemu arī Rīgā, savā nanokabinetā, kur strādāju ar jaunu biorezonanses diagnostikas metodi, kas palīdz diagnosticēt slimības smalkajā ķermenī, tātad pašā sākuma stadijā, kad vēl nav vērojamas klīniskās izpausmes un izmaiņas asins analīzēs.

– Varbūt tad uzreiz iesaki izmantot iespēju pagulēt piramīdā?

– To daru bieži. Tā kā pirmām kārtām esmu ārste, sākumā cilvēka veselības stāvokli arī izvērtēju kā ārste. Un tikai tad, kad saprotu cēloni, piemeklēju konkrētajam gadījumam vispiemērotāko atveseļošanas, nevis ārstēšanas metodi. Varbūt tie ir kādi peptīdu preparāti, varbūt tautas medicīnas līdzekļi, varbūt man jāstrādā ar rokām.

Ārpus organisma nekas nav jāmeklē

– Iesakot tautas medicīnas līdzekļus, balsties tikai uz mācību laikā iegūtajām zināšanām?

– Tās ir bāze. Ikdienas darbā ļoti bieži paļaujos uz intuīciju – aizeju pie zāļu sievām un burtiski sajūtu, kura zāle man jāpaņem rokā. Tieši tāpat ir ar akmeņiem. Gribu uzsvērt, ka tāda spēja dota ikvienam cilvēkam, tikai tā jāatver. Vēl visiem, kuri pie manis atnāk, no sirds lieku saprast, ka katrs cilvēks pats sev ir dziednieks.

Kad viņš to apzināsies, tad arī sajutīs, kā sev palīdzēt, un būs pārsteigts un gandarīts, ka vairs nevajag ne zālēm naudu tērēt, ne stāvēt rindā pie kāda dziednieka. Visu cieņu tiem kolēģiem, kuriem piemīt īpašas spējas un kuri tās izmanto citu dziedināšanai, bet tādas tiešām dotas katram, tikai tās jāattīsta.

Vienkāršākais veids, kā sev avārijas situācijā palīdzēt, – sarīvējiet plaukstas vienu pret otru, līdz tās kļūst siltas, un pielieciet pie sāpošās vietas. Pēc brīža sāpes mitēsies. Varēšana palīdzēt pašam sev jāiepazīst soli pa solim. Cilvēka organisms uztaisīts tik pareizi, ka nekas ārpus tā nav jāmeklē.

Ja iemācīsimies tajā ieklausīties, nevajadzēs taisīt arī tagad populārās analīzes, lai noskaidrotu, kādus produktus tas panes, kādus nepanes, jo organisms pats visu pateiks priekšā. Arī to, kāda produkta kurā mirklī tam trūkst, lai uzpildītu tobrīd izsīkstošo vitamīnu un minerālvielu rezerves.

Vēl viena mana svēta pārliecība ir tāda, ka labam dziedniekam jābūt zināšanām medicīnā. Ja tādu nav, dziedināšana daudzos gadījumos ir muļķošana ar mērķi nopelnīt naudu. Lai man tiek piedots, ja kļūdos, bet tāds ir mans viedoklis. Un tam ir pamats. Nu, nemēdz būt tā, ka trīs reizes apskriesi riņķī raibai govij, un audzējs uzreiz pazudīs! Tāpēc šādos gadījumos, saprotot, cik ļoti cilvēki nepaļaujas uz mūsdienu medicīnu, man kļūst skumji.

Uzskatu, ka ārstiem un dziedniekiem jāsadarbojas. Klasiskās medicīnas pārstāvjiem jāatzīst, ka ir slimības, kuru priekšā viņi ir bezspēcīgi, piemēram, autoimūnie procesi, tā pati roze. Bet dziednieki spēj palīdzēt. Savukārt dziedniekiem jāatzīst, ka ir veselības problēmas, kuras novērst var tikai ārsti. Teiksim, akūta apendicīta gadījumā dziednieks taču nepalīdzēs.

– Kā tu domā, kas izraisa autoimūnās slimības?

– Vienmēr saku, ka viss ir galvā. Tieši tas izskaidro, kāpēc, piemēram, no diviem vienādā stāvoklī esošiem onkoloģiskajiem slimniekiem viens turpina dzīvot, bet otrs aiziet. Personīgi labi pazīstu Latvijas Onkoloģijas centra ķīmijterapijas nodaļas vadītāju Signi Plāti, un arī viņa atzīst, ka to nosaka kaut kas cits, jo pēc labākās sirdsapziņas tiek ārstēti abi.

Tāpēc arī ir gadījumi, kad neko līdzēt nevar ne ārsts, ne dziednieks. Daudzas slimības nav ne iedzimtas, ne iegūtas – cilvēki vienkārši ieciklējušies uz kādu problēmu, arvien to piesauc un attiecina uz sevi, līdz tiešām ar to saslimst, un tas vairs nav nekāds noslēpums. Domām ir milzu spēks.

Liela – ja ne pati lielākā – nelaime, kas veicina dažādas slimības, ir tas, ka cilvēki neizsaka, neizkliedz, neizsmej, neizdejo, neizraud milzīgu daudzumu emociju, viņi tās vienkārši apēd, norij. Pie manis nāk daudzi pēc izskata spēcīgi vīrieši, kurus atsūtījušas sievas vai draudzenes. Un pirmais, ko viņi, apsēdušies krēslā, saka, protams, ir – man nekas nesāp, ar mani viss ir kārtībā!

Pamazītēm sākam runāt, un viņi lēnām, kā fēnikss no pelniem, ceļas augšā un... sāk raudāt, jo beidzot ir izrunājuši un līdz ar to atlaiduši savu sāpi. Secinājums – sakot, ka puikām raudāt neklājas, ka tas ir kauns, vecāki būtībā saviem dēliem nodara pāri. Tāpat daudz nācies redzēt nelaimīgas sievietes, kurām nekādi neveidojas attiecības ar vīriešiem.

Viņas izmisušas jautā – ko darīt, ar ko sākt? Varbūt vispirms kritiski jāpaskatās uz sevi – vai tikai neesi no tām, kas ar karodziņu skrien visiem pa priekšu, vai tevī nedominē vīrišķā enerģija. Ja tā, tad kur te vieta vīrietim? Kā, bet man taču kleita mugurā! Nu un tad? Sievišķībai nav nekāda sakara ar to, vai sieviete staigā biksēs, svārkos vai kleitās, arī ar pareizu uzvedību, kā tas tiek uzsvērts.

Arī stiprās sievietes – lielu uzņēmumu vadītājas, direktores, kuru uzvedība bieži vien neatbilst sievišķības rāmītim, – var būt ļoti sievišķīgas. Viņām vienkārši ir dota sievišķā enerģija, viņas to izstaro, un to nevar nesajust. Šādu zināšanu pamati būtu jāapgūst jau skolā. Arī par sevi varu teikt – ja tādi būtu bijuši, manā personīgajā dzīvē daudz kas būtu veidojies citādi.

– Saka jau, ka katram jāmeklē savs skolotājs. Tad varbūt tas jādara pēc iespējas agrāk?

– Varbūt tomēr nevajag viņu meklēt, jo mēs katrs pats sev esam skolotājs. Vai arī viņu satiec tādā vietā un reizē, kad par to pat iedomāties nevarēji. Bet, lai vai kā, nekas nenotiek tāpat vien. Arī mēs jau kaut kad tikām vienojušās, ka satiksimies tieši šodien, tikai to neatceramies. Tāpēc labi, ka ir piramīda, kurā šad tad var ieiet, apgulties un vismaz kaut ko no tiem laikiem atcerēties.

Biorezonanse vēl ne reizi nav samuldējusi

– Uzturoties piramīdā, tev gadījies izjust, piedzīvot arī kaut ko ļoti īpašu?

– Viena reize man bija ļoti, ļoti smaga, tāpēc vienmēr brīdinu, ka ar piramīdu nevar jokot, tajā neatkarīgi no problēmas nedrīkst atrasties ilgāk par stundu. Man toreiz sākās ļoti stiprs attīrīšanās process, raudāju tā, ka sāka trūkt elpas.

Labi, ka sagadīšanās pēc netālu no piramīdas bija vīrs. Viņš mani vārda tiešā nozīmē izvilka no tās laukā. Pēc tam jutos kā no jauna piedzimusi, jo biju izraudājusi visas sakrātās emocijas un sāpes. Citkārt piramīdā ieeju, lai uzlādētos ar enerģiju, atjaunotu spēkus. Kaut arī strādājot uzlieku sev aizsardzību, kādu daļiņu katrs no manis tomēr paņem.

Piramīda palīdz arī brīžos, kad ir emocionāli ļoti grūti, nesaproti, kāpēc ap tevi sagriezušies tādu notikumu virpuļi, kuru uzrašanos nevari izskaidrot. Paguļot piramīdā, atbildes uz šiem jautājumiem atnāk. Bijuši gadījumi, kad cilvēks iznāk no piramīdas un stāsta, ka beidzot izpratis, cik ļoti tagad notiekošo ietekmē pagātnē notikušais – viņš to ir redzējis. Cits atkal redz to, kas būs nākotnē.

Tātad piramīdā saņem atbildes uz aktuāliem jautājumiem. Savukārt onkoloģiskie slimnieki atzīst, ka piramīda uzlabo viņu pašsajūtu, pēc pabūšanas tajā naktīs beidzot varot gulēt. Bija gadījums, kad atbrauca šķietami bezcerīga sieviete, jau dzeltena. Kā ārstei man diagnoze apmēram bija skaidra... Nejautāju, ko viņa piramīdā sajuta, bet iespēju tajā pagulēt viņa izmantoja vairākas reizes un tad pazuda. Nezināju, ko domāt...

Pēc pusgada sieviete piezvanīja – viņa esot vesela, bet gribot atbraukt vēlreiz. Tikpat veiksmīgi kāds vīrietis pievarēja ļoti smagu astmu. Pēc šādiem gadījumiem man pašai radies jautājums, kā tas varēja notikt, jo nevaru apgalvot, ka atveseļošanās ir tikai piramīdas nopelns. Domāju, izskaidrojums slēpjas tajā, ka slimības cēlonis bijis psihoemocionāls un piramīdā ar cilvēku noticis kaut kas tāds, kas slimībai licis atkāpties. Tikpat iespējams, ka piramīda viņā radīja milzīgu ticību – es atveseļošos! – un šo programmu nodeva katrai šūniņai.

– Lai iedarbinātu šādu programmu, noteikti jāapguļas piramīdas enerģētiski spēcīgākajā vietā?

– Nē. Es vienkārši sajūtu, kura viņam būs tā vēlamākā, varbūt jāsēž kaut kur lejā, kur enerģija nav tik spēcīga. Šeit tad arī parādās mana intuīcija, redzēšana vai paredzēšana – pat nezinu, kā to saukt. Neredzu ne vīzijas, ne kaut kādas bildītes, ne cauri cilvēkam kā rentgens, bet vienkārši jūtu, ko kuram konkrētajā brīdī vajag. Ir jūtīgāki un mazāk jūtīgi cilvēki, un gadījumos, kad mazāk jūtīgajiem efektu vajag pastiprināt, pastrādāju, izmantoju sveces vai faraona cilindrus.

– Man šķiet, ka tieši jušana un intuīcija ir tās dāvanas, ko Dievs pasniedz cilvēkam, kuram uztic spēju dziedināt citus.

– Ir dziednieki, kuri informāciju saņem pa tiešo no augšas, bet es neesmu starp viņiem. Kad cilvēks atnācis pie manis uz pieņemšanu un jūtu, redzu, ka problēma atrisināma tikai ar parunāšanos – gan dziedniekam, gan ārstam jābūt arī labam psihoterapeitam –, tad labi, bet, ja rodas aizdomas, ka tā ir arī fiziskā līmenī, tad gan bez biorezonanses diagnostikas neiztikt. Uz šo aparatūru tiešām ļoti paļaujos, un pa visiem darba gadiem tā man vēl ne reizi nav samuldējusi. Un tikai tad, kad man ir skaidrs, kas lācītim vēderā, sāku domāt, kas varētu būt kaites pamatā.

Līdzīgi nereti notiek gadījumos, kad piezvana, lai pieteiktos pagulēšanai piramīdā. Jau no balss nolasu informāciju, kas man viņu vispirms liek aicināt uz diagnostiku. Vieni uzreiz piekrīt, un man ir skaidrs, ka mēs strādāsim un viss būs normāli. Cits atsakās – viņam vajagot tikai piramīdu. Es tajā pašā brīdī zinu, ka viņam manu palīdzību nevajadzēs, jo vai nu viņu šurp dzen plika ziņkāre, vai arī onkoloģija. Kas par to signalizē? Vienkārši zinu, un viss. Kad cilvēks atbrauc, par to atliek pārliecināties, tikai uzmetot profesionālu aci.

– Kas, tavuprāt, izraisa vēzi?

– Minējumu ir daudz, jo, kā zināms, labās un sliktās šūnas ir katrā organismā, tikai vienam sliktās paliek nemainīgā stāvoklī, bet citam pēkšņi aktivizējas un sāk vairoties. Piekrītu tiem, kuri uzskata, ka lielākoties vēzis attīstās uz mūsu apslāpēto negatīvo, neatrisināto emociju bāzes – aizvainojumu, nepiedošanas un tamlīdzīgi. Gluži tāpat kā daļa pārtikas, šādas emocijas organismu padara skābu.

Piekrītu sava tagadējā vīra – viņš ir farmaceits, ķīmijas profesors, eksperts Eiropas Zāļu aģentūrā – teiktajam, ka vēzis jāgriež tikai tad, kad kļuvis ļoti bīstams dzīvībai. Piemēram, ja vairs nevar norīt barību. Kāpēc citos gadījumos to labāk negriezt? Tas saistīts ar skābekļa piekļuvi vēzim un sekojošajam procesam. Turklāt vēzi tagad ārstē jau daudzviet pasaulē, mazās laboratorijās katram pacientam izgatavo tieši viņam vajadzīgo preparātu. Pie mums diemžēl informācija par to tiek noklusēta un nekas līdzīgs nenotiek. Kāpēc? Uz šo jautājumu lai atbild citi speciālisti.

Neesmu tik traka, lai atceltu ķīmiskos preparātus

– Vienu lietu diemžēl nevar ietekmēt neviens no mums, arī ārsts un dziednieks – to, kas cilvēkam šajā dzīvē paredzēts.

– Ja kādam pienācis laiks aiziet, mans uzdevums ir palīdzēt to izdarīt bez sāpēm, cilvēkam esot pie skaidras saprašanas – lai viņš savu likteni spētu pieņemt mierīgi. Uzskatu, ka šis process tieši tā arī jāuztver. Indijā tiku mācījusies ājurvēdu. Tur neviens ārsts smagu pacientu neņemas ārstēt, kamēr astrologs nav pateicis, ka viņš vēl būs dzīvotājs. Pretējā gadījumā ārsts parūpējas tikai par to, lai aiziešana notiktu viegli. Kad uz piramīdu atbrauc smagi slimie, vienmēr uzturos tai līdzās – vai nu skaitu vārdus, vai buros.

– Kas tie ir par vārdiem, kurus skaiti? Spēka vārdi, pret dažādām slimībām runājamie?

– Tie ir mani vārdi – dažādās dzīves situācijās paši atnākuši. Uzskatu tos par spēka vārdiem, bet tie nav latviešu spēka vārdi. Un neko nelasu no lapiņas, visi ir man galvā.

– Esi mēģinājusi piramīdā uzglabāt produktus?

– Zinu stāstus par to, ka tie piramīdā ilgi uzglabājas svaigi, bet pati neesmu mēģinājusi. Ūdens gan man tur stāv, jo tas bieži vajadzīgs strādājot. Šim ūdenim tiešām ir īpaša garša, jo piramīdas enerģijas ietekmē droši vien mainās tā struktūra. Ticu, ka ūdens kristāli ir ārkārtīgi skaisti. Pati ikdienā dzeru tikai strukturētu ūdeni un strukturēju to pati – ar domām, vārdiem. Un kurš līdzīgi darīt liedz citiem – visi to var!

– Sākot dziedināties piramīdā, drīkst lietot zāles, uzlējumus, tējas, tinktūras?

– Protams. Nevienam ne reizi neesmu teikusi, ka iepriekš lietoto vietā tagad jālieto tikai manis ieteiktās. Neesmu arī tik traka, lai atceltu ķīmisko preparātu lietošanu. Piemēram, cukura diabēta slimniekam neņemšu nost insulīnu, sakot, ka tas jāaizvieto ar kādu uzlējumu vai graudiņiem. Tas taču būtu neprāts! Tāpēc arī saku, ka dziedniekam obligāti jābūt medicīniskajām zināšanām, jo ir lietas, kurās vispār nedrīkst iejaukties, kā arī tādas, kurās nedrīkst iejaukties strauji. Ir jāskatās dinamikā – kā viss notiek, kāda ir reakcija. Tikai tad var pakāpeniski atteikties no ķīmiskajiem preparātiem.

– Piramīda ir visstabilākā konstrukcija uz zemes, tā uzņem visvairāk kosmiskās enerģijas. Daudzi ievērojami zinātnieki uzskata, ka piramīdas pa visu pasauli izvietotas noteiktā sistēmā un tām ir kāds īpašs uzdevums. Tikai kāds, tas vēl nav atminēts. Varbūt tev ir savs viedoklis?

– Par to neesmu domājusi un pat necenšos to darīt, jo mana piramīda pie manis atnāca, varētu teikt, likumsakarīgi. Kā Elejas Veronika zināja, ka viņai jāceļ baznīca, tā es zināju, ka pie manas mājas jābūt piramīdai. Protams, pirms tam noskaidrojām, kā tā pareizi jānovieto pret debespusēm, kur jābūt ieejai, ka skaldņu savienošanā un nekur citur nedrīkst izmantot metālu utt. Mums to gribējās uzcelt pareizi, un mēs to izdarījām, kā arī nolikām pareizajā vietā – āderu un zemes lūzuma vietu krustpunktā. Esmu pārliecināta, ka arī slavenās piramīdas nav uzceltas, kur pagadās. Bet par suvenīrpiramīdu ietekmi uz cilvēku man nav viedokļa. Iespējams, kaut kādu enerģiju spēj koncentrēt arī tās, tomēr es vairāk ticētu cilvēkam, kurš būtu apsēdies āderu krustpunktā, uzlicis sev virsū piramīdu un tad stāstītu par tās ietekmi. Tikai vispirms viņam jāatrod īstā vieta, kur apsēsties! Skudru pūznis arī ir piramīda, tikai skudru veidota, un arī tās pūzni neveido, kur pagadās.

– Šķiet, tu tagad esi harmonijā ar sevi.

– Jā, esmu laimīga, man viss ir labi. Ja visu darām pareizi, klausot nevis prātam, bet tā brīža iekšējai sajūtai, viss sakārtojas. Un, kad pats esi harmonijā, savā ceļā satiec tādus pašus cilvēkus.

– Kas bija primārais, lai šādi justos?

– Tas ir kompleksi un notiek tikai tad, kad esi sapratis, kāpēc uz šejieni esi atnācis un kāds ir tavs galvenais uzdevums. Kad beidzot attapu, ka mans uzdevums nav pelnīt lielu naudu, tad arī viss notika. Paldies Dievam, ka laikus apjēdzu – mana sūtība šajā dzīvē ir strādāt ar cilvēkiem, viņiem palīdzēt, viņus samīļot un pateikt labus vārdus. Arī to, lai dzīvo šeit un tagad, neaizraujoties ar naudas krāšanu, jo mēs nezinām pat to, kas būs pēc stundas. Ar mani tagad notiek pavisam vienkārši – ar vienu roku naudu saņemu un ar otru to atdodu, jo tik, cik vajag, vienmēr tiek iedots. Tikai jādzīvo ar gaišām domām un labestību.