Imants Strads saprot tos, kuri aizmieg teātrī: "Es pats Maskavā, skatoties Hermani, iesnaudos"

Aktieris apsmaida faktu, ka režisori viņam uztic labi situētus puišus no Latvijas zelta laikiem (starp citu, arī seriālā Saplēstā krūze). Druknais augums, miers un pamatīgums ir īpašības, kuras ārēji liecina par labklājību, kaut iekšēji Imants, šķiet, ir citāds – azartisks, pāri robežām kāpjošs, kaislīgs.

To var pamanīt lomās un garākās sarunās, to zina draugi, tuvākie kolēģi, režisori. No sīkas bankas un ērta sētsvidus laukos (filmā Mazie laupītāji) Imants ir nonācis pasaulē, lai ar dižu domu par Latvijas simbolu izstaigātu ielas Vīnē un Parīzē. Cilvēks nobriest, bet gars nepārstāj augt nekad.  

Bez aizspriedumiem

– Spēlmaņu naktī labākā aktiera nominācijā bijāt izvirzīti grandi, bet to dabūja viens puika – Rihards Jakovels. Šķiet, par viņu nezināja pat daudzi teātrmīļi.
– Nu, tagad zina! Man bija liels prieks, Rihards ir ļoti jauks cilvēks.

– Tiešām pelnījis? Tu jau nevari teikt, ka nē.
– Nu… ja dabūja balvu, tātad pelnījis. Es ar viņu kopā spēlēju izrādē Pazudušais dēls – par to lomu viņš bija nominēts. Specifika tāda, ka visi izrādes aktieri ir uz skatuves un tas, ko dara galvenie varoņi, norisinās mūsu acu priekšā. Rihards strādā ļoti godprātīgi, labi. Viņā ir liels pozitīvisms, un tas mūsdienās ir ļoti, ļoti svarīgi.

– Viņā ir jauda, enerģija, gaišums?
– Jā, jā. Laikam nav vēl tik ļoti saburzījies.

– Vai tu, domājot par šādiem jauniem cilvēkiem, kas nāk ar savu ziņu, enerģētiku, domā, kas ir noticis ar tevi? Tu to apbružāšanos sevī mani?
– Nu, kaut kādā ziņā, jo teātra vidē esmu jau no 1996. gada, bet es ar to cīnos.

– Kā?
– Dažādi. Mēģinu izrauties, pasauli paskatīties, daru savas lietas, lai nav jādzīvo tikai tajā pasaulē. Citādi kļūsti no tās atkarīgs un sāc zaudēt sevi. Strādājot teātrī, nevari būt pilnīgi neatkarīgs, bet pakārtoti atkarīgs gan. Tu dari, bet atlicini laiku arī sev. Tad uz to visu vari paskatīties… ne gluži no blakus istabas, bet kā no metra attāluma.

Ja visu laiku esi iekšā, tad nejūti, kas notiek ar tevi un vispār. Tu it kā dzīvo paša vai apkārtējo izdomātā realitātē, kas šķiet vienīgā patiesība, bet, ja uz to var paraudzīties no malas, tad tā patiesība ir mazliet citāda. Man tas jau vairākus gadus izdodas un palīdz arī darbā, sākot jaunu iestudējumu.

– Loma izrādē Muiža kaņepēs, par kuru biji nominēts Spēlmaņu naktij, tev ir sarežģīta, izaicinoša, interesanta? Tu tēlo sievieti…
– Vēl nekad nebiju spēlējis sievieti, un tā nav pārpratumu komēdija, kur kāds pārģērbjas par pretējo dzimumu. Man tiešām jāspēlē piecdesmitgadīga sieviete. Režisore Indra Roga uzskatīja, ka aktrise nespēj uz to paskatīties… kā, teiksim, vīrietis – bez aizspriedumiem.

– Skatoties uz brīnišķīgajām kolēģēm, kas vadīja Spēlmaņu nakti, Inesi Ramuti un Indru Burkovsku, domā, ka viņās nav tik daudz pašironijas, lai spētu tādu tanti nospēlēt?
– Es tā nedomāju. Saku tikai to, ko teica Indra Roga.

– Tu viņai piekrīti?
– Man tas bija liels izaicinājums. Pirmkārt, man nav 50, otrkārt – neesmu sieviete. Jau pirmajā mēģinājumā man Roga uzdeva sešus uzdevumus vienlaikus, un tas nebija viegli. Tad soli pa solim gājām uz to. Patīkami, ka pamanīja, novērtēja, bet dzīve turpinās. Es cenšos neaizkavēties vakardienā. Kā teica režisors Pēteris Lūcis, viss sasniegtais ir tikai jaunā sākums. Šis moto man ļoti patīk, tas ir ļoti precīzs. Es jau pats sev to biju noformulējis, tikai citiem vārdiem.

– Indra Briķe kā sargeņģeli no skatuves piesauca Kroderu. Tev ir sargeņģelis, pie kura vērsties?
– Es kaut kā gribētu cerēt, ka mani sargeņģeļi vēl ir dzīvi (smejas). Man ir cilvēki, kuru viedoklis man ir svarīgs, bet, visticamāk, nav tāda viena režisora, kuru es akli apbrīnotu. Es no visiem mēģinu paņemt to labo, jauno, man nezināmo. Katram ir sava interesantā šķautne. Neviens droši vien nav arī man pieķēries tik ļoti, un arī es nevienam neesmu tā pieķēries. Tādas normālas attiecības.

Perifērā teātrī

– Kad stājies aktieros, vai zināji, ka nonāksi Liepājā?
– Nē…

– Biji tam gatavs? Jo biji Rīgas puika…
– Jā, un stājos Kultūras akadēmijā, bet pēdējā kārtā mani nepaņēma. Kolokvijā zināju visu, galu galā pārstāvu teatrālu ģimeni, bet dejoju kā zilonis trauku veikalā. Man likās, ja es būtu bijis uzstājīgāks… Taču nevienu brīdi nenožēloju, ka nonācu Liepājā, jo tā iepazinu perifērā teātra dzīvi, un man tā kļuva ļoti mīļa. Pēc tam nebija problēmu pāriet uz Valmieru.

Daudziem šķiet, ka teātris sākas un beidzas Rīgā, bet tā nav. Kad Ilze Ķuzule-Skrastiņa teica par Dailes teātra skatītāju, kas nāk jau paaudzēm, es sēdēju un domāju – it kā Valmierā un Liepājā tā nebūtu! Tagad Lūča sakarā cilvēki nāk un stāsta, kā viņi, mazi bērni, uz teātri gājuši ar vecākiem un vecvecākiem. Un tā ir tradīcija.

Valmieras un Liepājas teātrim iet arvien labāk, ceru, tā būs arī turpmāk, un arī Daugavpils kļūs par nozīmīgu spēlētāju. Es to novēlu, man tiešām prieks. Šajos teātros strādāt ir pat – kā lai pasaka precīzāk… Brīžiem ir sajūta, ka tas ir vēl vajadzīgāk nekā Rīgā.

– Protams. Noteikti. Tur tā misijas apziņa varētu būt lielāka.
– Tie vārdi varbūt ir par skaļu, bet tā ir, ka tas cilvēks no ciemata X ar ģimeni aizbraukt uz Rīgu nevar un arī nopirkt biļetes uz teātri ne. Labi, ka viņš atbrauc uz Valmieru, Liepāju, Daugavpili un noskatās kaut ko. Tas viņu tikai bagātina. No krievu seriāliem vai jociņiem televizorā dvēseliski bagātāks nekļūsi. Tāpēc jau mēs to darām.

– Katrā no perifērajiem teātriem iezīmējas kāda ļoti spilgta izrāde: Liepājā – Precības, Daugavpilī – Jubileja’ 98, Valmierā – Pazudušais dēls. Tās bija nominētas vairākām kategorijām. Tātad piedāvājums ir līdzvērtīgs Rīgai.
– Piedāvājums un kvalitāte. Redz, Rīgai ir priekšrocības ārzemju mākslinieku piesaistē. Režisoram ar pasaules vārdu arī Rīga ir province, kur nu vēl Valmiera. Aleksandrs Morfovs iestudēja divas izrādes Dailē, kuras jau bija iestudējis citur pasaulē. Un viņa honorārs ir tāds… Nezinu, varbūt Liepājas teātrī Herberts Laukšteins kaut kur tādu naudu atrastu, bet mums tādu līdzekļu nav.

Mums tas ir pussezonas budžets, kas Morfovam – viens iestudējums. Turklāt – viņš atbrauc, tāds Eiropas bonvivāns, un ko viņš Valmierā darīs? Vienkārši sajuks prātā. Varbūt viņam patīk pa mežu staigāt, varbūt nepatīk. Atbrauc pie mums režisors no Sanktpēterburgas, braukā ar riteni, visu laiku staigā, viņam patīk, ka ir maz cilvēku – var domāt. Cilvēki ir dažādi.

– Un kā ir tev?
– Man ir ļoti labi. Man patīk. Valmierā jūtos reāli labi. Dzīvoju centrā, ar riteni divas minūtes līdz teātrim. Man ir pilnīgi brīva galva, ejot uz izrādi, un arī, nākot mājās, varu padomāt, nav stunda jābrauc. Tur man ir viss, kas vajadzīgs darbam. Ja vajag atpūtai, varu aizbraukt uz jebkuru vietu pasaulē.

– Nesen biji Budapeštā...
– Jā, un arī Odesā, Amerikā... Bet Valmierā es strādāju. Ja teātris būtu, teiksim, Pļavniekos vai Ulbrokā, es dzīvotu kādā daudzstāvu mājā, un skaitītos, ka tas ir Rīgā. Bet kur ir svaigāks gaiss, labāki apstākļi, viss zaļš, kur vasarā ir tik kolosāli atrasties? Nezinu, šie simts kilometri pie mūsdienu pasaules dinamikas man vispār neliekas attālums.

– Arī Kroders reiz teica, ka nejūtas piederīgs pilsētai, bet teātrim, un pārvietojas no punkta A uz punktu B.
– Daudzus gadus tā Valmierā dzīvoju – pārvietojoties no kopmītnēm uz teātri, pa vienu maršrutu, un nezināju, kur vispār kas atrodas. Bet tad sapratu, ka man patīk iepazīties ar cilvēkiem arī ārpus teātra vides, un sāku iekļauties pilsētas dzīves ritmā.

Bet pirmos desmit gadus – jā, tas pats variants, kas Kroderam. Taču tā ir katra paša attieksme. Ja gribi to pilsētu uztvert par mazu, 27 tūkstošu iedzīvotāju vietiņu, tad tā arī uzskati. Ja to uztver par vietu, kuru ar savu eksistenci vari padarīt labāku, – okei. Padomā, no Liepājas vai Daugavpils atbraukt divsimts kilometru līdz Rīgai ir daudz grūtāk, tajā ziņā mums ar Valmieru ir paveicies. Kad kritiķis nonāk Liepājā vai Daugavpilī, viņš ir noguris jau braucot. Viņam tur jādzīvo nedēļa, lai var normāli aiziet uz teātri.

– Un izbaudīt.
– Tā ir. Citādi viņš četras stundas brauc autobusā, paēd, īpaši ziemā pēc tam uznāk miegs, un viss.

– Domā, kā tiks mājās…
– Un nav viņa vaina, tā cilvēka organisms reaģē, kad apsēžas siltumā. Es pats Maskavā, skatoties Hermani, iesnaudos, jo no ļoti aukstas ziemas iegāju siltā teātrī. Man ļoti patika izrāde, bet kādu strēķīti sanāca nogulēt.

Milda un upuri

– Tu pēdējā laikā esi ļoti pieprasīts. Kā tev šķiet – tu savā radošajā dzīvē esi nonācis līdz kādam augstākam punktam, vai arī laimīgi zvaigznes sastājušās?
– Protams, vienā ziņā daudz veiksmīgu sakritību, kad no viena darba tas kā zirnekļa tīkls aiziet pie nākamiem. Bet, iespējams, tas ir arī likumsakarīgs brīdis, un šobrīd esmu vislabākajā formā.

– Tu esi četrdesmitgadnieks…
– Kā pats saku – droši vien esmu no vēlajiem. Ir tie, kas ātri izšauj, un ir tādi, kas vēlāk. Es gadiem to visu esmu sevī turējis, vācis… Bet kāpēc tieši tagad tā notiek, par to jau atkal ne man spriest. Ne jau es izvēlos sev lomas, ne es kaut ko filmēju. Mani aicina, un es vai nu piekrītu, vai atsakos.

– Tāda liela, tautai svarīga personība, kuru spēlēji Ievainotajā jātniekā – tēlnieks Kārlis Zāle. Tu viņu neglorificēji?
– Nē, nē. Režisorei Ilonai Brūverei bija ļoti konkrēts darba plāns, līdz ar to baigo improvizāciju nebija. Lielākais, kas bija jāizdara – jāatbilst viņam kā figūrai. Taču Zāle ir tik interesants kā personība, ka man pieņemamāka būtu bijusi nevis dokumentālā, bet īsta spēlfilma.

Dokumentālo kadru ar viņu ir ļoti maz, bet katram Latvijas iedzīvotājam vajadzētu zināt, kā Brīvības pieminekli uzcēla. Ka tas nebija tik vienkārši. Ka Zāle sanīdās ar savu labāko draugu Teodoru Zaļkalnu, jo uzskatīja, ka tieši viņa metam jāuzvar.

– Tas tev nav nemaz tik nesaprotami, ka divi draugi var atsvešināties?
– Tā dzīvē notiek ļoti bieži. Pasarg dievs, var aiziet diezgan traki!

– Bet vai tu saproti Zāles uzņēmību, stingro dūri, vēlmi novest savu ieceri līdz galam? Arī – ejot uz upuriem…
– Es saprotu. Viņš bija tik ļoti pārliecināts, ka veda žūriju uz Parīzi pusdienās.

– Pēc tam par to rakstīja prese, tāpēc Zāle nonāca nežēlastībā.
– Jā, un tad viņš par arhitektu savam piemineklim paņēma žūrijas locekli Štālbergu.

– Tas arī bija ļoti veikls gājiens.
– Visus gājienus viņš veic, lai dabūtu cauri savu ideju. Nežēlastībā viņš nonāca, toties tagad visi zina viņa monumentu. Tas izturējis cauri laikiem, visiem padomju gadiem, kad pa Kaļķu ielu gāja trolejbuss, es to labi atceros. Bet piemineklis stāvēja, un uz tā vārdi Tēvzemei un brīvībai.

– Tie stiprināja cilvēkus.
– Daudzi pie tiem raudāja. Tie, tāpat kā Lūcis, bija tiltiņš uz pazaudēto Latviju.

Domāt bez vārdiem

– Tavs tētis bija Operas direktors?
– Jā, vietas izpildītājs, šķiet, remonta laikā. Sākotnēji viņš Nacionālajā teātrī strādāja par gaismotāju, tad Maskavā izmācījās teātra ekonomiku, bija Operetes teātra direktora vietnieks, tad – direktors. Ja nemaldos, jaunākais Padomju Savienībā.

– Nacionālajā teātrī tava mamma spēlēja. Tu dzīvojies pa aizkulisēm?
– Nē, tur biju reti, vairāk Operetē. Nāc pie puikām kādas divdesmit reizes redzēju no gaismotāja lodziņa.

– Pielipa tā teātra smarža, aura?
– Nē, man tas vispār nelikās saistoši 90. gadu vidū.

– Mācījies Franču licejā. Tev bija citas idejas, ko darīt?
– Grūti teikt, retu cilvēku pazīstu, kurš jau otrajā klasē sapratis, ko grib. Nu, meklējos kaut ko. Arī iešana uz aktieriem nebija baigi apzinātā. Tajā brīdī likās – jāpamēģina, kā būs.

– Kā vienu no iespējām?
– Studenti bieži vien nomaina piecas fakultātes, kamēr beidzot atrod to īsto.

– Kādas bija tavas alternatīvas?
– Toreiz pat nezinu… Tagad domāju – ja es būtu tajā vecumā, mani interesētu vēl padziļinātāk apgūt vēsturi un valodas. Valodas ir mans hobijs, ļoti patīk meklēt sakarības.

– Salīdzinošā valodniecība?
– Jā. Es pa slāvu, romāņu, ģermāņu zariem plosos. Esmu sapircies visas grāmatas, kas pieejamas. Man pat ir žēl, ka tās ir tikai par populārākajām valodām. Daudzi ar mani strīdas, īpaši tie, kas padzīvojuši Skandināvijā, bet uzskatu, ka tās visas valodas (izņemot somu) ir vācu dialekti.

– Parīzē esi runājis franciski?
– Es arī Latvijā runāju franciski. Manai māsai draugs ir francūzis, jā, īstais (smejas). Bet Parīzē arī esmu bijis un runājis ar cilvēkiem.

– Viņi tevi saprot, viņiem patīk, ka tu runā franciski?
– Domāju, ka nē. Vismaz man, ja es būtu francūzis, nepatiktu, ka ar mani runātu… Ja godīgi, tik pasīvi, cik es tajā sazinos, man ir grūti… Aktīvi nelietojot valodu, tā piemirstas. Ja klausos dziesmu, lasu franciski avīzi vai kaut ko internetā, es tos vārdus zinu un saprotu, bet, ja tie sarunas laikā jāatrod atmiņas apcirkņos, tad ir ļoti grūti.

Ja godīgi, es daudz laika pavadu krievu valodas kultūras vidē – tā man ir pieejamāka, labāk nolasāma nekā angļu vai franču. Tāpēc daudzas dokumentālās filmas skatos krieviski – par tēmām, kas mani interesē. Un visiem jauniešiem gribu teikt, ka ir muļķīgi tai valodā nerunāt, esot blakus Krievijai.

– Šķiet, tik daudz krievu valodas kā aizvadītajā Spēlmaņu naktī no Dailes teātra skatuves nav skanējis, kopš notiek ceremonija. Laurus plūca Precības – esi redzējis? Ir tik laba?
– Esmu redzējis fragmentus un iepriekšējo režisora Sergeja Zemļanska darbu Indulis un Ārija. Varu tikai izteikt apbrīnu – Liepājas teātra vadītājs Herberts Laukšteins ir ļoti riskējis, bet izvilcis pilno lozi. Dramatiskajā teātrī iestudēt izrādi bez neviena vārda tā, lai publika būtu sajūsmā…

Tas tik reti izdodas, ka viņiem būtu pasaule ar to izrādi jāapbrauc. Tā Liepājas teātrim ir fantastiska veiksme. Režisors ir paveicis milzīgu darbu, viņš ir tāds pedants, visas skrūvītes saskrūvējis brīnišķīgi.

– Bet ko tas nozīmē, ka atbrauc viens krievu režisors un šādi izgriež pogas? Vai tas kaut  ko liecina par mums?
– Nebija tā, ka viņš atbrauca un uzreiz izgrieza, viņš to panāca tikai ar otro darbu. Indulis un Ārija bija novērtēts, bet ne tik viennozīmīgi. Taču jau pagājušās sezonas vidū no kritiķu runām varēja saprast – tikai Precības, Precības, Precības… Turklāt – citos teātros sezona nebija tik pārsteigumu pilna. Redz, arī Induli un Āriju viņš iestudēja bez neviena vārda. Šis režisors tikai tā strādā, tas ir viņa rokraksts.

Dziedē labestība

– Tas, ka esi iekāpis režijas lauciņā, ir avantūra vai mērķtiecīga rīcība?
– Negribētu teikt, ka esmu iekāpis režijas lauciņā. Uzskatu, ka tā ir profesija, kas jāmācās nopietni. Ne velti Krievijā to apgūst sešus gadus. Latvijā vari būt pabeidzis eksakto zinātni, teiksim, inženierus, un, kad apnīk rasēt, ar savu bakalaura diplomu ej uz Kultūras akadēmiju un divos gados kļūsti par režisoru. Izlasi noteiktu skaitu grāmatu, noskaties izrādes, uzraksti maģistra darbu, un viss. Tā ir Latvija – iespēju zeme!

– Bet tu pat maģistrs neesi…
– Es šādi pat negribētu. Un šai gadījumā to par režiju ir grūti saukt. Es vienkārši salieku kopā, kā es to saprotu un gribētu redzēt.

– Tā bija tava izvēle – pievērsties Grinčam?
– Jā. Kad sāku uzvest bērnu gabalus, jutu, ka mani nogalina doma, ka visu laiku dominē vien daži nosaukumi: Karlsons, Buratino, Sarkangalvīte, Sniegbaltīte. Kāpēc uz teātru skatuvēm nav dažādības? Nu jau ir mazliet citādi, bet tolaik vien daži nosaukumi pa apli gāja. Taisnība, Trīs sivēntiņi jāredz visām paaudzēm, bet man likās forši runāt par to, kas man svarīgs, par draudzību, labestību.

Bērniem ir tas jāpotē, jāiekodē. Grinčs ir diezgan forša pasaka, ar to esam saskārušies caur Holivudas filmu. Padomju laikā neviens to nebija pārrakstījis kā Smaragda pilsētas burvi, bet stāsts savā ziņā ir pat aizkustinošs. Un man gribējās to bērniem izstāstīt. Atradās brīnišķīgs Grinča atveidotājs Māris Bezmens. Kad nesmejas bērni, tad smejas vecāki, un otrādi. Tas ir ļoti labi.

– Pamatdoma – ja cilvēks pēc pārestībām nocietinājis sirdi, to var atkausēt ar labestību, sirsnību, mīļumu?
– Protams. To redzam arī ikdienā – daudzi aizveras, ja viņus nenovērtē. Un, ja neviens nepalīdz, viņi kļūst tikai cietāki. Tāpēc internets ir tik pilns žultainiem komentāriem par Latvijas valsti. Es to nevaru lasīt! Man ir riebīgi. Pamatā tiem cilvēkiem ir sajūta – esmu lepns, bet aizvainots! Neko tavā vietā nedarīšu, labāk braukšu uz ārzemēm. Visiem jau ir tā Grinča sāpe (smejas).

– Tu to atpazīsti arī sevī? Vai kādā periodā esi ticis pāri?
– Es tā nekad neesmu aizvēries. Tad jau es nevarētu strādāt šai profesijā. Tad jāsēž stūrī un jāurkšķ uz visiem. Nē, nē, tas būtu par traku!

– Bet sāpināts tu taču esi?
– Nu, kurš tad nav?! Tikai – kā tu uz to skaties un kādus secinājumus no tā izdari.

– Tu par sevi teiktu, ka esi īsts vecis?
– Nu, tas ir jautājums – kas ir īsts vecis… Man, piemēram, rokas neaug no pareizās vietas ārā. Es nevaru trijās minūtēs uzsist tabureti. Vai salabot krānu. Nu, nav man tas! Bet es arī negribu visu prast – taisot tabureti, nocirst trīs pirkstus, ar kuriem man varbūt kādreiz vajadzēs darīt ko citu (smejas).

– Tu nelien zem mašīnas, labāk aizved uz servisu?
– Tieši tā! Un es pat negribu zināt, kas tur ir iekšā. Man vajag, lai mašīna ir silta, ērta un ripo uz priekšu. Vai atpakaļ. Bet nav jāzina, kas tur iekšā notiek. To saprot citi cilvēki, kuri savukārt nenojauš, kā tas ir – kāpt uz skatuves vai kaut ko uzrakstīt. Katram jādara savs. Ir lietas, kas mani interesē, es tām pieķeros, ar tām dzīvoju, bet nevaru pieķerties domai, kāpēc man mašīnā jālej pussintētiska, sintētiska vai kāda cita eļļa.

Komforta zoniņa

– Tu dzīvo Valmieras centrā. Vai negribas kādu īpašumiņu dabā, pirtiņu, lai vari sēdēt ar kafijas krūzi saulītē?
– Mēs sēžam ar kafiju saulītē. Mums pašā centrā ir mājiņa ar palielu dārzu. Bet Valmierā jau vispār ir tā, ka vari nopirkt kafiju Narvesenā un sēdēt pie Gaujas. Tā mājiņa gan nav mūsu, mēs to īrējam, bet, cerams, ka izdosies iegādāties.

Man ļoti patīk, ka Valmierā viss ir tik tuvu, un savs dārzs ir komforta zoniņa, kur būt starp mēģinājumu un izrādi, no rītiem un vakaros. Ābolu pagājušoruden bija tik daudz! Ilgi nebira nost, karājās, lapas vairs nevienas, bet ābolu – pilns.

– Vai tev vajag takas gar Gauju, sēņot, makšķerēt?
– Makšķerēt man nepatīk. Bet sēņot man patīk – jo vecāks kļūstu, jo vairāk. Bērnībā man patika ogot, varēju aiziet ar savu puslitriņu, apsēsties mellenēs, lasīt, pusīti apēst, tad atkal lasīt... Tagad man patīk sēnes lasīt, marinēt, sacept, lai ziemā var pie zupas pielikt vai gaileņu mērci uztaisīt. Forši.

– Šiverē pa virtuvi…
– Virtuve man patīk, jā, tur šiverēju gan. Man patīk gatavot visus ēdienus un ļoti garšo zupas.

– Vai tevī ir tāds dzinulis kā Kārlim Zālem, kurš svinības varēja uzrīkot no nekā?
– Varu uzrīkot visu ko. Par klusu mājas cilvēku es sevi gan nesauktu. Kaut gan – gadi, filmas, lomas… Un arvien biežāk gribas pabūt mājās, nevis skriet uz kārtējo pirmizrādi vai pasākumu Rīgā. Tu tomēr saproti sevi, savu veselību. Ceļš… Un arvien biežāk gribas izlaist.

– Ne vienmēr ir garantija, ka būs tā vērts.
– Arī. Filmēšanas beigu ballīte, pirmizrādes ballīte – uzaicinājumi tikai nāk, un visus atteikt nevar, jo tad jau tevi vairs nekad neaicinās. Kaut kā tomēr jācenšas tā, lai visiem labi. Bet nevar aizrauties, jo tad neatliek laika darbam.

– Kā tev ir strādāt pie filmas Homo Novus? Jūti, ka tas būs mazliet cits stāsts par tiem laikiem? Anšlava Eglīša darbs ir humoristisks…
– Jā, viņam tie darbi ir forši. Anna Viduleja ir uzņēmusies tādu atbildību, ļoti nopietni strādā, lai būtu viens foršs latviešu gabals.

– Varbūt atgādinājums Latvijas simtgadē, ka mūsu vēsturē nav tikai drūmās lappuses?
– Tieši tā! Trakākais ir tas, ka valsts svētki iekrīt veļu laikā, viss liecina par to, ka jāskumst. Jā, domāju, ka Homo Novus noteikti būs viena jestra filma.

– Tajā ziņā jums ar Annu sakrīt iekšējais kodols – tu arī vairāk mēģini uz vieglo pusi vilkt?
– Es mēģinu negruzīties. Absolūti! Tā jau saka – nekad nedrīkst lietot alkoholu, ja jūties slikti, tikai tad, kad ir labi. Var teikt Skalbes vārdiem no Kaķīša dzirnavām – kāpēc vairot pasaulē bēdas, lai vairojas prieks!