Viss sākās ar skarbu šķiršanos... Imanta un Agras Kalniņu mīlestības stāsts

77. jubilejas priekšvakarā dodamies uz Liepāju apciemot komponistu Imantu Kalniņu, kam 26. maijā būs dzimšanas diena. Imants ar sievu Agru ciemiņus uzņem savā jaunajā mājoklī Uliha ielā, kurā pēc Peldu ielas dzīvoklī 15 laimes pilniem gadiem ievākušies tikai aizvadītā gada rudenī un kurā aizvien iejūtas un iedzīvojas.

Rutīnu atstāj lejā

Sēžot pie galda savā otrā stāva dzīvoklī, Imants un Agra viens otrā raugās ar apbrīnojami mirdzošu skatienu, it kā būtu tik tikko iemīlējušies. Šķiet, ka mīlestības siltais, maigais starojums virmo gaisā viņiem visapkārt, pa visu telpu. „Tā sajūta tieši tāda arī ir. Ja ir pa īstam, tad tā arī ir. Tā būtu jābūt visiem, vai ne?” teic komponista sieva Agra Kalniņa, smaidot piepildīdama Imanta kafijas krūzi un sakot: „Lūdzu, zaķīt!”

„Apzinos, ka tas, kas man ar Agriņu ir, tas nav ikdienišķi. Bet šī neikdienišķība mums turpinās jau deviņpadsmito gadu. Un nekļūst mazāka, gluži pretēji – kļūst pilnīgāka, uzzied un izplešas,” par savu lielo mūža mīlestību teic komponists Imants Kalniņš.

 „Arī klasiskā sadzīves rutīna ir visu laiku tepat, bet, kad apsēdies un skaties uz otru, kļūst tik labi. Mēs varam ikvienā mirklī sev sarīkot svētkus. Izdomājam un pēkšņi uzklājam skaisti galdu, salejam kafiju, mums nevajag speciālas dienas kalendārā,” atzīst Agra, bet Imants piebilst: „Rutīna ir tur lejā, tā netiek te augšā, kur mēs esam. Mūsu uzdevums ir nelaist to augšā.”

Kopā 24 stundas diennaktī

Imants un Agra ir kopā diendienā, un abi neslēpj, ka jūtas pat tramīgi un neomulīgi, ja uz kādu brīdi otra nav blakus. „Agriņa man ir līdzās visu laiku. Vai aiz sienas, vai tajā pašā istabā. Mums galdi darbistabā ir blakus. Nemitīgi esam kopā. Kad strādāju Saeimā, uz trim dienām braucu prom uz Rīgu. Tad nebija tik labi. Tā bija tukšuma izjūta. Likās, ka kaut kas nav tā, kā vajag. 24 stundas diennaktī esam kopā, un es nevaru iedomāties, kā būtu, ja tā nebūtu. Nevaru saprast, kas tie ir par cilvēkiem, kas saka, ka nevarētu ar otru būt kopā pilnīgi visu laiku. Īstenībā jau ir otrādi – ja nepanesams ir tas stāvoklis bez tā otra, tad ir tā īstā sajūta,” domā komponists.

„Jau ļoti sen bijām pie Žaklīnas (TV režisore, kādreiz TV šova Horoskopi vadītāja Žaklīna Cinovska – Kas Jauns) uz filmēšanu. Imkiņš apsēžas viņam norādītajā vietā un saka: „Nē, es tā nevaru. Man vajag tā, lai es Agriņu redzu.” Žaklīna pēc tam brīnījās: „Kad jūs gājāt, redzēju, ka jūs esat pilnīgi divus metrus virs zemes. To taču pilnīgi varēja just!” Kad Agriņa apsēdās tā, lai Imkiņš var viņu redzēt, tad varēja sākt raidījuma filmēšanu. Arī uz citiem raidījumiem, kur esam bijuši, vienmēr esmu turējusies kaut kur tuvumā – tā, lai viņš jūt mani,” pastāsta Imanta sieva.

Sportiskas kaislības pie TV ekrāna

Abi aizvien aktīvi bauda kultūras dzīvi, iet skatīties teātra izrādes, apmeklē pasākumus koncertzālē Lielais dzintars Liepājā. Arī uz tirgu Kalniņi dodas kopā, jo Imants nevēlas, lai Agrai vienai būtu jātiek galā ar iepirkumu nešanu. „Bet man arī patīk Liepājā iet uz tirgu. Te tas ir tāds miniatūrs, atrodas ļoti skaistā vietā, ir ļoti smuks paviljons, katrā pusē pa baznīcai.

Šim tirgum vēl piemīt kaut kas no tā romantiskā priekšstata, kas ir tirgus. Protams, ir jau parādījušās arī būvju rindas ar drausmīgi daudz mēteļiem, apaviem, un tas visu noskaņu maitā. Bet, paldies Dievam, mūsu Pētera tirgū manufaktūriskā daļa ir vienā vietā koncentrēta un neiespaido kopējo atmosfēru,” saka Imants Kalniņš.

Abi smej, ka itin daudz nodarbojas arī ar sportu, turklāt intensīvi. „Televīzijā regulāri skatāmies F1, snūkeru, pasaules čempionātu futbolā, Latvijas izlases spēles pasaules čempionātā hokejā, tenisu, kur mūsu meitenes Aļona un Anastasija spēlē. „Mūsu gadījumā tā ir aktīva sportošana. Dzīvojam riktīgi līdzi! Katra šūniņa kustas. Un kā mēs komentējam! Imkiņš saka, ka mēs varētu būt fantastiskākie komentētāji. Visi būtu pārsmējušies.

Vasarā, kad esam Vecpiebalgā, parasti notiek futbola čempionāti. Ak dieniņ, tad esam pilnīgi izbļaustījušies,” atklāj Agra. „Pasaules čempionāts futbolā, manā skatījumā, ir augsta līmeņa performance. To var skatīties gandrīz vai kā mākslas darbu,” piebilst Kalniņš.

Braucot uz laukiem, kopā dzied tautasdziesmas

Vasaras ģimene pavada savās lauku mājās Vecpiebalgā. Apsvēruši iespēju uz turieni pārcelties pavisam, lai diendienā būtu ārpus pilsētas un bez citiem cilvēkiem – pie dabas, taču apkures un ūdens apgādes dēļ nāktos daudz ieguldīt gan laika ziņā, gan finansiāli, lai padarītu par iespējamu lauku mājā dzīvot visu gadu.

„Tur ir skarbā pirmatnība. Tualetei ūdens ir jānes no akas, jāsalej toverī... Ēdienam ūdens jāstiepj no citas akas, trauki ar rokām jāmazgā, malka ir jāienes no šķūņa, ēst tiek taisīts uz īstas plīts,” aizrautīgi stāsta Agra. Un Imants sapņaini nosaka: „Tur viss ir pa īstam.”

Abi secina, ka, pilsētas komfortā dzīvojot, cilvēks izlaižas. „Tik sakrāmē traukus trauku mašīnā, veļu – veļas mašīnā, ūdens tek no krāna, ir vanna, duša... Un pats atlaižas dīvānā un skatās TV reklāmas,” smej komponists. „Bet tur lielajā grāpī ūdens jāsanes, jāsasilda un ārā jāiet mazgāties. Un neviens ar sūnu nav apaudzis,” piebilst sieva.

Vaicāti, kā īsina piecarpus stundu garo ceļu, braucot 350 kilometrus no Liepājas uz Vecpiebalgu, abi saskatās un atklāj, ka Imantam, kurš parasti sēž pie stūres, Agra mēdz lasīt priekšā grāmatas. „Vai arī dziedam, ja esam divi vien. Agriņa dzied pirmo balsi, es – otro,” atklāj Kalniņš. „Lielākoties mašīnu pieskandinām ar latviešu tautasdziesmām, bet mēdzam dziedāt arī Imkiņa dziesmas,” Agra stāsta, un Imants smiedams pajoko: „Mūsu ģimenē neizturas diskriminējoši pret Imantu Kalniņu.”

Ja dvēsele jūtas jauna, cilvēks nenoveco

Agra jau laikus sarūpējusi dāvanu mīļotajam 77. dzimšanas dienā. Par gadiem, kas skrien, viņi nesatraucas. „Par vecumu ar baiļu izjūtu neesam runājuši. Reiz Imkiņš ierunājās par saviem gadiem, un es viņam atbildēju: „Mīlulīt, kādi cipari?! Tā dvēselīte ir tik jauneklīga. Veci cilvēki tā vecišķāk runā, bet Imkiņam galīgi tā nav. Viņam visa būtība ir jauneklīga. Un ko gan gravitācija var izdarīt, ja gars lido un nes uz augšu? Ja dvēselīte jūtas labi, tad cilvēks nenoveco,” pārliecināta ir Imanta Kalniņa laulātā draudzene, kura izskatās un izklausās tik dzirkstoša un laimīga, it kā vīrs viņu uz rokām nēsātu.

„Ikdienā Imkiņš mani daudz lutina ar labiem vārdiem. Man jau reizēm nāk smiekli, mēdzu jautāt: „Interesanti, kam tu to saki – sev vai man? Tu sevi tā nostiprini vai manu pašapziņu?” Protams, par to jau tikai pasmaidām. Katrā ziņā joprojām katrā vārdadienā un dzimšanas dienā, kolīdz atveru acis, viņš man pasniedz tik milzīgu klēpi puķu, ka, šķiet, tirgū ir izpircis visas. Tā ir tradīcija, ko Imants ievēro jau visus gandrīz 20 gadus, kopš esam kopā,” atklāj Agra Kalniņa.

Neatļaujas emocijas izgāzt uz otru

Imants un Agra piekrīt Dalailamam, kas ir teicis, ka cilvēka dzīves jēga ir būt laimīgam. Un Kalniņi tādi ir. „Pat nemāku pateikt, vai mēs kā īpaši cenšamies viens otru darīt laimīgu vai iepriecināt ikdienā. Mēs vienkārši tādi esam, un tā mēs dzīvojam. Abiem ir jāgrib sargāt savas jūtas, savas īpašās attiecības. Bet – kā parasti notiek vairumam dižo mākslinieku? Viņi visu negāciju izliek uz savu tuvāko un uz skatuves kāpj smaidīgi un apgaroti. Bet Imkiņam tā nav,” atklāj Agra, kura uzskata, ka pārī laimīgi cilvēki var būt tikai tad, ja abi ir uz viena viļņa.

„Viens jau neesi spēlētājs, vajag uz abiem vārtiem skriet. Esam ļoti uzmanīgi un saudzīgi savā saskarsmē. Domāju, ka cilvēkiem strīdi sākas, jo viņi ir ļoti nevērīgi viens pret otru. Kad ir slikts garastāvoklis, tu nekādā gadījumā nedrīksti izgāzt emocijas uz otru. Tas gan ir jāievēro, un no tā ir jāsargājas.

Cilvēki jau vien esam, arī mēs varam pamosties, slikti izgulējušies, taču nekad neatļaujamies to robežu pārkāpt. Bet man jau ir dikti paveicies, jo, pat pamostoties visnelāgākajā omā, atliek ieraudzīt Imkiņa smaidīgo seju, sadzirdēt, kā viņš saka: „Labrīt, saulīt mana mirdzošā! Kafiju dzersi?” Viss, uzreiz sajūtos lieliski. Katru reizi, kad paver durvis, viņa sejā ir smaids,” teic Agra.

„Kas ar jums abiem irrrrrr?!”

Imants Kalniņš daudz smaida un smejas, un Agra tāpat. „Kad savu dēlu Džonatanu gaidījām, regulāri minējām krustvārdu mīklas un tik drausmīgi smējāmies. Kas mums bija, ko smieties, pat nesaprotu. Bet smējāmies līdz asarām. Nāk prātā arī reize, kad Dāvidam (Agras un mūziķa Igo dēls – Kas Jauns) bija apmēram pieci gadi, visi braucām mašīnā. Imants pie stūres, es blakus, puika aizmugurē. Mēs runājamies, smejamies, un mazais pēkšņi mums uzsauc: „Kas ar jums abiem irrrrrr?!”

Atceries, tu vēl šo kaut kur pierakstīji?” sirsnīgi smiedamās, atminas komponista sieva, un Imants Kalniņš viņai piebilst: „Kas var būt foršāks par smiešanos?! Ja var un gribas smieties, tas nozīmē, ka ir labi. Mēs daudz smejamies. Esam smejošas radībiņas, kas uzskata, ka dzīvot un būt pasaulē ir lielākais piedzīvojums, kas ar cilvēka dvēseli var notikt. Varbūt izklausīsies mazliet pārspīlēti, bet es nudien jūtos tā, ka katra diena ir piedzīvojumiem bagāta. Sākot ar to, ka no rīta pamosties.”

Skarbā pieredzē nopelnīta balva

Imants un Agra atzīst, ka ikviens viņu savstarpējais uzmanības apliecinājums nav vis plānoti vārdi vai darbi, bet nāk no sirds. „Tā ir tik liela un pateicības piepildīta sajūta, ka tas otrs arvien tev tik ļoti patīk, un tu esi priecīgs un laimīgs, viņu ieraugot. Mums tik ļoti ir veicies, un – kā sauc, tā atskan,” teic Agra.
Vaicāti, kā domā, vai savu lielo mīlestību ir saņēmuši kā Dieva dāvanu vai kādreiz iepriekš nopelnījuši, abi vienbalsīgi atbild: „Domājam, ka jā! Noteikti esam nopelnījuši!” „Jo citādi nevar tikt pie tādām lietām,” pārliecināts ir Imants Kalniņš, kam Agra ir piektā sieva.

„Tam, protams, bija nepieciešama mūsu iepriekšējā pieredze. Tā dzīves skola, viss, kam bija jāiziet cauri. Tikai pamatīgās grūtībās cilvēks iemācās novērtēt. Kaut vai to katru rītu, kurā pamostas. Mēs jau nebūtu gatavi ātrāk viens otram,” pārliecināta ir Agra, kurai pēc šķiršanās no iepriekšējā vīra, dziedātāja Igo, bija nepieciešami vairāki gadi, lai ļautos būt kopābūšanai ar Imantu Kalniņu.

„Ai, kā es pārdzīvoju to šķiršanos. Tas, ka Igo aizgāja ar manu labāko draudzeni, bija skarba un skaudra mācība. Uzreiz zaudēju divus cilvēkus – vīru un draudzeni, tas bija dubults zaudējums. Pagāja trīs drausmīgi gadi ar visādiem personības veidošanas kursiem un kādiem vēl tik ne kursiem... Tai laikā kreņķu dēļ biju galīgi izdēdējusi, svēru 39 kilogramus! Kad ar Imkiņu jau sākām draudzēties, braucu uz dziednieku kursiem Rīgā un šad tad arī aizgāju pie viņa uz Saeimu. Viņš sacīja: „Kad redzēju, ka tu tur tāda nāci... ka likās – vējš tevi tūlīt aiznesīs. Tādu tārpainīti.” Kamēr neesi to izdzīvojis un visu izsāpējis, tu jau neesi nekam jaunam gatavs,” secina Agra.

Sekoja savai sirdij

Par savu attiecību nozīmīgāko datumu Kalniņi uzskata 1999. gada 5. septembri. „Liepājā jau mums nebija, kur patverties. Viņš pie manis no Rīgas brauca, es dzīvoju komunālā dzīvoklī,” atminas Agra. „Un tad mums bija jāmeklē vieta, kur satikties. Liepājā tolaik bija viesnīca Feja, mazs namiņš, uz tās pašas Peldu ielas, kur vēlāk dzīvojām. Imants bija atbraucis un aicināja mani ciemos pie sevis. Trīcošām kājām no satraukuma vakarā aizgāju, un tur priekšā bumbāgs ar skaļruņiem. Es taču nezināju, ka to viņš ir atvedis un speciāli nolicis. Tikko bija ierakstīta grupas Autobuss debesīs pirmā kasete, un viņš man to deva noklausīties, jo mūzika esot rakstīta, par mani domājot.
Protams, bija arī ziedi, viņš par visu bija parūpējies. Tas bija fantastiski skaisti. 

Runājām, runājām, visu cauru nakti, un tad sapratām – viss, vairs mēs viens bez otra turpmāk nevarēsim dzīvot. Visādus līkločus izgājām, un te nu mēs abi esam,” stāsta Agra Kalniņa, priecājoties, ka viņu mīlestība iedvesmo arī apkārtējos: „Bija tāds gadījums. Imkiņš tepat Liepājā pa gājēju ielu gāja, un pēkšņi viņam pienāk viena sieviete klāt, sacīdama: „Paldies, ka jūs nenobijāties, ka sekojāt savai sirdij. Es to neizdarīju un visu mūžu nožēloju. Cik labi, ka jūs to izdarījāt.”

Lielajā ģimenē jūtas kā vienotā bandā

„Ģimene – tas ir vienskaitļa vārds. Bet pēc satura tas ir daudzskaitlis. Liels daudzskaitlis mūsu gadījumā,” teic Imants, atzīdamies, ka tieši Agra bieži organizē pieaugušo bērnu kopā sanākšanu, piemēram, svētku reizēs. „Agriņa man palīdz visu nokontrolēt, lai nepalaižu garām kādus svarīgus notikumus vai datumus.

Man feisbukā ir konts, kurā ir tikai ģimenes locekļi. Tajā sakaru sistēmā mēs visu laiku kontaktējamies. Skaidrs, ka fiziskā klātbūtne ir ierobežota attāluma dēļ,” neslēpj Imants, kam ir ne tikai ciešas un sirsnīgas attiecības ar paša bērniem, bet arī ar Agras dēliem no iepriekšējās laulības. Mēs visi jūtamies kā viens vesels, kā klans, varētu teikt, kaut gan tas nav īsts latviešu vārds. „Mēs esam viena banda” – tā Rēzija saka, un patiesībā mēs tā arī jūtamies,” priecājas Imants.

„Mēs esam cits citam,” piekrīt Agra. „Man arī visi bērni ir svarīgi un mīļi, visi pie mums brauc, dalās priekos un bēdās. Tas ir tik forši. Ar Martu ir brīnišķīga draudzība. Viņš man gandrīz vai tā kā atvainojās, ka sākotnēji bija pret mani, pat žurnālos bija neglaimojoši izteicies. Es viņam teicu: „Nu, protams, mīlulīt, tu taču biji puika.  Tev likās, ka nu tev ir atņemts. Bet tagad tu redzi, kāds tētis ir, kāds viņš tagad ir laimīgs un ka es viņam esmu tā īstā.” Tā jau ir – četrām bija iespēja, es esmu piektā, un Imkiņš jau saka, ka pieci ir viņa laimes skaitlis. Tās, kuras nav novērtējušas, tagad ir bez viņa,” domā Agra.

Sazvanās un sēž pie viena galda ar bijušajiem

„Bet, ja jūs dzirdētu, kā Agriņa ar Helgu Dancbergu runā pa telefonu, jūs nespētu noticēt, ka kas tāds ir iespējams. Tik fantastisks kontakts viņām abām ir,” par bijušās un tagadējās sievas labajām attiecībām priecājas Imants Kalniņš. „Helga dažkārt piezvana un atzīstas: „Es jau ļoti egoistiski zvanu. Agra, man pietrūkst tavu smieklu un pozitīvās enerģijas. Man to vajag!” Es tik smejos un saku: „Zvani, Helgiņ, kad vien vēlies”,” stāsta Agra.

Arī ar Igo, savu divu dēlu tēvu, Agra ir labās attiecībās. Viņa priecājas, ka Igo ir brīnišķīga draudzene. „Tagad Igo ir Gita, ļoti foršs, sirsnīgs cilvēks. Kad te ir kāds pasākums, piemēram, Igo mammai dzimšanas diena, visi tiekamies Antikvariātā (Igo un Agras dēlam Mikum piederošajā kafejnīcā Liepājā – Kas Jauns). Tad sēžam pie viena galda, Igo, Gita, es… Viņa ir lielisks cilvēks, un esmu laimīga, ka tieši Gita pēc manis ir Igo līdzās kā sargeņģelis,” sirsnīgā balsī teic Agra Kalniņa.