Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Artis Gulbis. (Foto: Juris Zolbergs)

Mugurkaula ķirurgs Artis Gulbis: "Latvietes ir gudras, spēj piedot"

Intervijas
2018. gada 10. aprīlī 05:51 2018. gada 10. aprīlī 05:51
Sandra
Landorfa
| Žurnāls "OK!"
Viņam patīk vācu disciplīna, nepieradināts teātris un viss latviskais. Daži bijušie pacienti viņu būtu ar mieru izsmērēt pret sienu, bet lielākā daļa ceļ debesīs. Fotogrāfijā redzama paraugģimene, bet viņš runā par dziļām bedrēm, sāpēm un piedošanu. Mugurkaula ķirurgs Artis Gulbis.

Vai sevi uzskatāt par veiksminieku?

Bērnībā gan tā nešķita. Tēvs konfliktēja ar māti, drīz vien no mums aizgāja, un pasaule sagriezās kājām gaisā, biju apjucis. Tas izpaudās gan skolā, gan mājās – nebija nekādas sistēmas, haoss. Parādījās agresija, prasījās pēc adrenalīna, biju totāls dauzoņa. No ceļa neļāva noiet krustvecāki un vecāmāte.

Padsmit gadu vecumā sāku saprast, ka veiksme – neveiksme ir relatīvi jēdzieni, jo viss spēks ir pašā. Mammai ar patēvu bija mazas inženieru algas. Blatu nebija, ne ar ko nevarēju izcelties. Līdz 8. klasei biju peramais zēns, 9. klasē bija klikšķis, sapratu, ka jāmācās.

Ja gribi sevi apliecināt, jāsāk ar valodām. Aizrāvos, mani iecēla par vācu valodas pulciņa vadītāju. Apzinājos, ka jau esmu mazliet pārāks par citiem. Vidusskolā gāju teātra klasē, arī tas mainīja domāšanu.

Pasniedzējs Radziņš teica: “Ja kādam nav talanta lasīt dzeju, tad tas ir Gulbis.” Es neapvainojos. Man patika atvērtība, tas, ka pieauguši cilvēki stāsta par savu emocionālo stāvokli, sajūtām – pilnīgi cita pasaule! Man viss bija strikti – nāc mājās, mācies, izdari darbu! Un pēkšņi tie rāmji zūd. Kad iestājos Jauno mediķu skolā, teikšu godīgi – sāku bišķiņ peldēt pa straumi.

Vai interesējaties arī par atšķirīgo, piemēram, par Austrumu medicīnu?

Rietumu medicīna ir balstīta uz pētījumiem, un empīriskajai pieredzei ir salīdzinoši zema vērtība. Mani draugi ir aizrāvušies ar Indijas medicīnu, pat astroloģiju, nodarbojas ar pirts lietām. Lai arī neesam liela tauta, gudrības un zināšanu mums ir daudz. Diez kurš latviešiem pirms diviem gadu tūkstošiem bija tas viedais...

Iespējams, kāda gudrā māte, jo bija matriarhāts.

Latvijā noteikti viss ir balstījies uz sievietēm, to zinu no savas pieredzes. Ja nebūtu mātes, vecāsmātes, krustmātes, man būtu grūti. Viņas visu saturēja. Vīrieši ir diezgan... Nestabili elementi.

2008. gadā ar sievu Jolantu Pakistānā, Peshawar pilsētā. (Foto: no privātā arhīva)

Esat daudz lasījis, domājis. Vai jums ir atbilde – kāpēc?

Teikšu skarbi – šādi nestabili vīrieši visu laiku bijuši vajadzīgi sociālpolitiskajai videi. Ne jau stingra mugurkaula cilvēki. Arī tagad tikai sievietes – Vaira Vīķe-Freiberga, Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele – ir ar mugurkaulu.

Varbūt tie, kuri saņēmušies un izveidojuši savu biznesu?

Ar vienu nosacījumu – ja viņi nav saistīti ar politiku. Bet tik neatkarīgu uzņēmēju būtu grūti nosaukt.

Esat teicis, ka strādājat privātklīnikā, jo valsts slimnīcā grūti samierināties ar aploksnēm.

Valsts sistēma sākumā nav slikta. Dabūju Šveices grantu, strādāju Londonā, bet tur pirms 36 gadu vecuma nedrīksti operēt. Šeit pirmo operāciju veicu jau 24 gados. Asistēja pieredzējis ārsts, bet visu darīju pats. Daudz iemācījos, gribēju izrādīt iniciatīvu, bet valsts sistēmā tas nevienu neinteresē. Šogad budžetā veselībai papildus atvēlēts ap 200 miljoniem. Kopā 2018. gada veselības budžets ir ap vienu miljardu eiro.

Es atvainojos, jūs domājat, ka Stradiņos kāds ārsts mugurkaula jostas diska operāciju veiks par velti?... Tur ir tāda korupcija, ka mati ceļas stāvus. Mūsu pacienti saka: “Labi, jums ir dārgāk, bet ir oficiāls rēķins.” Valsts sistēmā ir vecais princips – var operēt, var neoperēt. Tas nozīmē – nebūs aploksnes, tātad var neoperēt? Tas ir degradējoši gan sistēmai, gan ārstam, pacientam. Šī dubultmorāle visu iznīcina. Nomenklatūrai, konjuktūrai vajadzīgi cilvēki, kuri prot šo spēli spēlēt, klausīt un visu izpildīt. Kā tas beidzās Auderam? Ar kapiem. Visu pazaudēja! Esmu tam stāvējis blakus.

Mugurkaula operācija ar mikroskopu Arta Gulbja darbavietā klīnikā Orto. (Foto: no privātā arhīva)

Valsts sistēmā darbības nedrīkst būt revolucionāras, jābūt imitācijai. Tiklīdz realitātē sāc kaut ko mainīt, zaudē visu! Un beigās tevi tiesā...

Un tas var izraisīt smagas veselības problēmas...

Protams! Ierosināta krimināllieta, tik ilgi gaidīt tiesas lēmumu... Pats gāju liecināt KNAB, man bija grūti, bet viņam kā apsūdzētajam vispār...

Jūs sevi saudzējat?

Īpaši ne. Mēģinu enerģiju plānot stratēģiski. Ārsts var aktīvi darboties, operēt līdz 55–65 gadiem. Man ir 45 gadi. Gribu iestāties doktorantūrā, rakstīt disertāciju, lasu lekcijas ģimenes ārstiem, fizioterapeitiem, ir konsultācijas, operācijas. Ja tagad nestrādāšu, ko tad? Atpūtīšos, braukšu ceļojumos? Hobijiem jābūt, bet mazās devās. Ir tavs zelta laiks – tev ir pieredze, zināšanas, rokas vēl nav vecas, smadzenes strādā, demences, sklerozes nav (smejas)...

Un enerģija…

Milzīga! Esmu teicis studentiem – operēt ar mikroskopu nav tehniski grūti. To var iemācīt pat augsti attīstītam dzīvniekam. Bet enerģija, kuru tu atdod pacientam, es teiktu, zemapziņas līmenī, tas ir kaut kas īpašs...

Pacientiem esat arī psihologs? Ir smagi gadījumi, kā tad, kad operējāt Mārtiņu Oliņu, cilvēki paliek ratiņkrēslā…

Divdesmit viena gada laikā esmu veicis ap 4000 operāciju, un post factum, ja operācija nav izdevusies vai arī nav pacienta gaidītā “brīnuma”, savstarpējā komunikācija ir ļoti grūta. Pacients tevi momentāni sāk uztvert kā ienaidnieku.

Bet tas nav Mārtiņa Oliņa gadījums. Gluži pretēji, jo Mārtiņš ir izcils paraugs kā jācīnās! Oliņam operācija izdevās labi, bet diemžēl trauma bija pārāk smaga un tā momentāni un neatgriezeniski sadragāja muguras smadzenes.

Jo rezultāts nav tik labs, ātrs un nesāpīgs, kā viņš bija iedomājies?

Lielākajai daļai smalkie 3 D implanti jau automātiski šķiet sinonīms burvestībai. Sešpadsmit gadus braucu uz pasaules top klīnikām Eiropā un ārpus tās un varu teikt – muguras smadzeņu atjaunošanā tuvāko desmit gadu laikā nekāda revolūcija nenotiks.

Foto: Juris Zolbergs

Runājot par mugurkaulu, parasti iedomājas skriemeļus, bet galvenais ir 35 grami muguras smadzeņu, vai ne?

Pilnīga taisnība. Muguras smadzenes ir ļoti vieglas, garums 45 centimetri. Centimetrs nesver pat gramu! Ļoti sarežģīts orgāns; ja tas ir bojāts, mēs tur ārkārtīgi maz spējam ietekmēt.

Kā varam tās sabojāt? Ar triecienu, lecot uz galvas ūdenī – skaidrs, bet vai arī ar nepareizu dzīvesveidu?

Ir gēns, kas nosaka skeleta attīstību – skriemeļus, saites, diskus, smadzenes... Pavadošais faktors ir dzīvesveids, viens no svarīgākajiem – emocionālais. Galvas smadzenes pāriet muguras smadzenēs, tās ir saistītas. 2016. gada pētījumos redzu, ka cilvēkam vajadzētu sportot tikai divas stundas nedēļā, bet 60% cilvēku nesporto vispār.

Un jūs?

Sportoju. Vienā reizē divas stundas.

Sporta zālē cilājat svarus?

Nē, spēlēju tenisu. Man gan daudz tuvāks būtu basketbols, ar to nodarbojos vairāk nekā 30 gadus, bet tas kļuva traumatiski. Klubā visi top vecāki – mazāk skrien, kļūst rupjāki, man pārsita aci, satraumēju roku, nevarēju operēt. Labi, ka man patīk staigāt.

„Cilvēkam vajadzētu sportot tikai divas stundas nedēļā, bet 60% cilvēku nesporto vispār,” zina teikt Artis Gulbis. Viņš pats aizrāvies ar tenisu. (Foto: no privātā arhīva)

Vai sievu satikāt studiju laikos?

Jā, nebija jau īpašu alternatīvu. Klubos nopietnas meitenes nemeklēsi. Reiz mēģināju tikt poligrāfiķos, bet mani neielaida, izskatījos pārāk jauns. Kad ieraudzīju Jolantu, tas bija kā sitiens – man viņu vajag! Tiešām kaut kāda ķīmija. Pasaulē norit lielas diskusijas – kas īsti mēs esam? Bioloģiski elementi? Skābeklis, slāpeklis, ogļūdeņraži – visu laiku ķīmiskas reakcijas... Arī manī kaut kas notika. Mums gājis dažādi, bet esmu laimīgs, ka joprojām esam kopā.

Apprecējāties studiju laikos?

Nē! 1997. gadā piedzima pirmais puika, apprecējāmies tikai 1998. gadā. Gāja ļoti grūti, nebija, kur dzīvot. Mamma ar patēvu palīdzēja mums nopirkt pirmo divistabu dzīvokli Purvciemā, 9. stāvā. Blakus dzīvoja briesmīgs kaimiņš – dzērājs, kurš visu laiku gulēja pie savām durvīm un vienlaikus nobloķēja arī mūsu. Droši vien sieva nelaida iekšā. Milzīgs, divi metri, netikām garām. Mēģināju ar viņu runāt, nesaprata, šausmīgi skaļi teica pretī. Bet agresīvs nebija, tāds lācīgs. Liftā vienmēr kāds pīpēja. Tāds vājprāts.

Kas deva spēku nepāriet, teiksim, uz farmācijas nozari...?

Tolaik mans brālis (Red. – Jurists, politiķis un bijušais Latvijas iekšlietu ministrs Māris Gulbis) mācījās juristos, un viņiem jau pēc trešā kursa bija prakse. Mums jāmācās sešus gadus, pieci – rezidentūrā. Bet viņi jau pēc četriem gadiem – lieli čaļi, patstāvīgi. Gribējās izrauties no tā slāņa, domāšanas, būt pārākam.

Pabeidzu studijas, strādāju, un ap 2000. gadu sāku pa trim, četrām nedēļām četrus gadus pēc kārtas braukt uz Ameriku. Skatījos, mācījos, domāju, meklēju naudu... Jābūt izcilai valodas prasmei, jo – kā saka amerikāņi – devil is in details. Mazi triki ir tie svarīgākie. Lielās līnijās jau caurmērā saprot visi, bet, ja nesapratīsi detaļas, kopainu neuztversi.

Artis un Jolanta Gulbji ar dēliem Evertu (20), Martu (17), Oskaru (12) un Vestardu (3). Foto uzņemts pirms diviem gadiem. (Foto: no privātā arhīva)

Nebūsi meistars?

Jā. Esmu bijis klāt, kad konfliktē, rīko disputu cīņas japāņu un vācu mugurkaula ģēniji. Tik interesanti! Šeit to nevarēju dabūt. Iedomājieties, kā es sākumā dabūju naudu kursiem. Lūdzu pacientiem vai paziņām... Ticiet man, tas bija baigi pazemojoši. Kauns atcerēties. Tik daudzi atteica... Nav svarīgi, kuri no bijušajiem vai esošajiem politiķiem, uzņēmējiem. Bet viens no desmit iedeva, vācu pa 10, 20... 200 latiem, arī mamma palīdzēja. Pēc tam centos atdarīt.

Jums tiešām bija mugurkauls – sapratāt, ka konference ir svarīgāka. Ģimenei nekā netrūka?

Kā netrūka? Nebija jau naudas. Man pamats bija skaidrs – ja tev ir bērni, jādara viss, lai viņus nodrošinātu. Uzreiz neizdevās, nespēju dabūt darbu, kur labi maksātu. Bija piedāvājumi braukt uz Vāciju, Jaunzēlandi, tāpat kā tagad – uz Angliju. Viņi izveidojuši jaunu mugurkaula divīziju darbam ar Apvienotajiem Arābu Emirātiem, kas tagad aktīvi pērk Rietumu medicīnu. Aicina mani konsultēt, operēt, bet es taču nevaru mainīt šo vidi! Arī toreiz negribēju braukt prom, jo te notika attīstība. Vācijā vienmēr būšu auslanders, tāpat kā Anglijā foreigners.

Labāk būt pirmajam puisim ciemā?

Tas bijis mans moto visu mūžu. Arī, strādājot mazākā slimnīcā, es būtu mēģinājis kaut ko mainīt, attīstīt. Valsts mums ir izcila, lai arī liela daļa politiķu un uzņēmēju ir bezmugurkaulnieki, kas lēti, primitīvi, personīgi kalpo nelielai cilvēku grupai. Viņi nepārredz laukumu vai nesaprot, kas ir nācija, bērni.

Šajā globālajā laikā mazā Latvija ar miljons latviešiem ir milzīga vērtība – sava valsts, himna, valoda, karogs... Tad nostrādā sev atvēlēto dzīves posmu pēc iespējas labāk! Ne tikai lai nopelnītu, bet izdari kaut ko valstij! Ja tev ir iespēja, kāpēc ne? Vai man bija grūti piecus gadus palīdzēt Liepājā attīstīt mugurkaula ķirurģiju? Lai katrs to izdara! Operēju vidēji reizi mēnesī, kopā kādas 50–60 operācijas. No Rīgas uz Liepāju savas trīs stundas brauciens. Mani veda implantu kompānijas, bet tik un tā naudu par darbu nesaņēmu!

Ja sakāt, ka Stradiņos joprojām neviens pirkstu nepakustina uz bezmaksas operācijām...

Nu, piedodiet... Negribētos norādīt uz kādu konkrēti. Stradiņus piesaucu, jo tas ir valsts sistēmas modelis. Diemžēl.

Vai ejat uz Arēnu Rīga, kad uzstājas Dalailama?

Nē, un pateikšu, kāpēc. Lieli pasākumi atņem enerģiju. Man vajag ļoti mazu kopienu, no liela bara es nogurstu.

Jūs runājat par karmu, pārdzimšanu. Vai no garīgajām mācībām atzīstat budismu?

Teikšu godīgi – nē. Esmu daudz lasījis, bet balstos visā latviskajā.

Mājās kopā ar jaunāko dēlu Vestardu. (Foto: no privātā arhīva)

Nevis dievturībā, bet pagānismā?

Tīri pagānismā! Redzu to sevī – kļūstot vecākam, tās stīgas izjūtu aizvien vairāk, vai tās būtu svētvietas, koki vai milzīgi akmeņi. Vairs nevaru no tā aiziet. Man liekas, tur ir... mana būtība.

Dievs ir visā – smilgas skarā, putniņā uz zara?

Protams! Domāju, senajiem latviešiem bija absolūta taisnība. Reliģijās viens otru nogalina. Esmu radikāls, uzskatu, ka 2000 gadu ilga cilvēku pakļaušana caur baznīcu bija izteikti komerciāls aprēķins.

Izklausās briesmīgi, bet iedomājieties, kā tas modelis sevi diskreditēja – baznīca apkāva, iznīcināja milzīgas cilvēku masas. Manuprāt, tas ir nepiedodami. Kur tad ir tā Dieva vēlme, viņa spēks? Labi, es neeju baznīcā, bet man tāpat ir savas lūgšanas. Ticu, ka ir spēki, kas ļoti sarežģītā operācijā man var piepalīdzēt. Šķita, būs baigās ziepes, bet viss tik veiksmīgi iznāk...

Mēs nemaz nezinām, kā enerģijas darbojas. Kādā tikšanās reizē Benita Sadauska atzinās Dalailamam, ka grāmatu ar viņa parakstu esot uzdāvinājusi darbiniekam, kurš bijis slims ar leikēmiju. Un viņš izveseļojies. Vai esat piedzīvojis brīnumu?

Kad vēl biju students. Viens no maniem pirmajiem pasniedzējiem bija profesors Varis Ruks, Mugurkaula ķirurģijas centra dibinātājs Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. Viņā bija tiešām milzīgs spēks – Dieva vai augstāko enerģiju dots.

Redzēju, kā ārsts uzliek roku uz slimnieka pleca vai kājas un viņam pāriet visi simptomi, sāpes. Pacients kļuva domīgs – vai mani vispār jāoperē? Bet Ruku paņēma agri, 50 gadu vecumā, jo viņš ārkārtīgi daudz atdeva no sevis. Nepārtraukti tikai izlāde, izlāde, izlāde...

Saka, ka no sliktuma, ko esi sevī uzņēmis, jāmākot tikt vaļā.

Jā, slimības no kaut kurienes atnāk... Piekrītu, gēni nosaka daudz, bet mēs tik maz zinām par mūsu enerģētiskajiem laukiem. Mums ir cilvēki, kuri kaut ko saprot, bet nemākam to pierādīt, precīzēt.

Grāmatā Koherences atskaite, kurai Pēteris Kļava rakstījis anotāciju, viena no domām ir – ja cilvēks apjaustu savas spējas pašdziedināties, tad dzīvotu daudz laimīgāk.

Vesels cilvēks ir diezgan grūti ievainojams, bet brīdī, kad saslimst, viņam viss sabrūk. Tas ir pilnās glāzes princips – pie pēdējā piliena līst pāri. Tad ir ļoti grūti sev palīdzēt.

Manuprāt, galvenais ir kontrolēta psihe – lai cilvēks spētu savākt emocijas. Lielākajai daļai pacientu šī sfēra ir pilnībā izšķīdusi. Stabilitāte, pārliecība, pozitīvisms, enerģija, nemeklēt slikto, neturēt iekšā negācijas – tā ir vērtība.

Esat atzinis, ka darbā esat smaidīgs, mājās – dusmīgs.

O, jā! Mājās man ir disciplīna, četri puikas. Lielākie mācās Anglijā. Man ļoti patīk vāciskais darba modelis. Tas palīdz, sevišķi puišiem, sevi organizēt. Brīvība ir relatīvs jēdziens. Demokrātija paredzēta attīstītiem, organizētiem cilvēkiem, nevis bērniem. Gadās, ka arī man negribas braukt uz darbu, grūti, sarežģīts pacients...

Kad vēl strādāju valsts darbā, domāju – privātajā būšu pats sev karalis, bet tā nav. Dažreiz komunikācija ar pacientiem ir tik grūta... Ēd nost nervus, enerģiju. Atnāc no operācijas tukšs, nav spēka, gribas nākamajā dienā palikt mājās. Bet vāciskais saka – jādara!

Kā veidojies jūsu sievas profesionālais ceļš?

Pēc augstskolas Jolanta aizgāja farmācijas biznesā. Lai cik traki izklausītos – kad piedzima puika, viņa jau pēc pāris mēnešiem bija darbā. Patiesībā Jolanta pelnīja daudz vairāk par mani un sākumā uzturēja ģimeni. Es braucu uz kursiem pasaulē un tā to naudu tērēju. Tad nāca nākamie bērni, un sieva daudz laika veltīja viņiem. Jolanta sākumā mācījās ginekoloģiju, bet nepabeidza, jo bija bērni. Tagad ir ģimenes ārste un pašlaik iegūst maģistru uzturzinātnē. No vāciskā – kinder, küche, kirche – bērns, virtuve, baznīca – cilvēks jūk prātā. Tas nav iespējams!

Dēla Marta 9. klases izlaidumā 2. ģimnāzijā. (Foto: no privātā arhīva)

Viņa teica, ka vairs nevar...?

Protams! Cilvēks ar tevi runā – nu, paklausies! Cik ilgi?

Ir ģimenes, kur iekšēji kaut kas gruzd, kamēr vienā brīdī pārdeg...

Tad sākas problēmas. Tāpēc pirmais solis ir uzklausīt, otrais – mēģināt rast risinājumu. Mums daudz palīdzēja vecmāmiņas, tagad šad tad pie mazā paliek auklīte, viņam ir trīsarpus gadi. Nu jau ir vieglāk. Ja jūti, ka tas nav tavs, bet to nemaini, tad vai nu sašķobīsies psihe, vai nāks slimības... Reakcija būs.

Jums ir laimīgi izdevies nodzīvot kopā vairāk nekā divdesmit gadus.

Sākumā man tikai patika, pēc tam bija citādāk, jo viņu iemīlēju... Patiesībā man ar tām attiecībām gājis kā pa kalniem, bijuši arī kritieni. Bet teikšu tā – latviešu sievietēm ir matriarhāls viedums, viņas saprot. Pēdējos gados daudz lēmumu esmu pieņēmis, visu rūpīgi izsverot, domājot stratēģiski. Agrāk biju vairāk uz emocijām, tādām momenta darbībām varēja būt katastrofālas sekas. Tagad esmu pārorganizējis smadzenes un sapratis, ka baigi kļūdījos.

Ļāvāties kārdinājumiem?

Bet tagad esmu laimīgākais cilvēks, ka esam visi kopā. Mazākajam trīs gadi, lielākajam divdesmit – visi ar vienu sievu. Esmu tik laimīgs, ka man... nav nekā cita.

Saplīsušu krūzi var salīmēt?

Tas bija atkarīgs no manas sievas. Viņa spēja...

... piedot?

Jā... Un visu restartēt. Man grūti teikt, kas notiek viņas galvā. Atmiņas, pāridarījums, sāpe. Bet, ja kompromiss ir iespējams, tas ir milzīgi daudz! Desmitiem reižu sievai atgādinu, cik priecīgs esmu, ka viņa bija tik gudra, pretimnākoša. Vīrieši apprecas, šķiras, veido jaunas ģimenes, nedod dievs, vēl dzimst jauni bērni. Kādreiz esmu aizvēris acis un iedomājies – ja ar mani tā notiktu, es būtu tik nelaimīgs, nebūtu prieka nekam!

Arī saviem dēliem sakāt, lai desmit reižu apdomājas, jo, kad būs bērni, šķirties nevarēs?

Protams! Un, lai cik smalkas, gudras un attīstītas meitenes viņi atrastu, viņām teikšu to pašu. Piekodināšu...

Nebaidāties nobiedēt?

Tas ir vajadzīgs. Teikšu – piedod, bet padomā... Mani puikas ir sapratuši, ka jāizmācās, jāiegūst profesija. Tas nav ne ātri, ne viegli. Mūsdienās sievietes mierīgi var dzemdēt arī 40–45 gados. Cilvēki pareizi ēd, sporto, sevi kopj – tas atmaksājas.

Bioķīmija mūs iedzen kārdinājumos. Kad hormoni trako, ir viegli norauties no ķēdes.

Mēģinu ieteikt bērniem veco laiku principu – labāk lai trako ar meitenēm tagad. Citādi pēc tam gribas norauties. Tā bija man. Ar gadiem vīrietim testosterona kļūst mazāk. Ja kāds teiks, ka viņam viss ir kā jaunībā... Tas vienkārši nav iespējams.

Tas, ka samazinās testosterons, nesamazina vīrieša pašapziņu?

Nē. Tur jau nekas nemainās. Es teiktu, ka man pašapliecinājumu vairāk dod darbs, garīgā attīstība. Izejot no zāles pēc sarežģītas operācijas, ja viss izdevies, ir totālākais smadzeņu orgasms. Ticiet man! Tā sajūta... Pēdējos gados vairs nav tik izteikta, bet agrāk bija karaliska! To uzvaru grūti aprakstīt. Kādreiz salīdzinos ar sava vecuma vīriešiem – uzņēmējs sēž amatā, visu laiku grozās – kabineti, papīri, tikšanās... Un kur ir tā bauda?

Saistītās ziņas

Pēteris Kļava: "Nekas tā neatņem enerģiju kā dzīvošana pagātnē vai rītdienā" 54
15 profesora Danilāna atziņas, kas mainīs jūsu dzīvi 43
Kašķīgi cilvēki no Viļķenes aizbaida jaunu dakteri - tagad tur vairs nav neviena ārsta

Droši vien tad, kad kontā iebirst nauda.

Jā, bet tas ir ļoti... sekli, aprobežoti.

Vai jūs dēliem ieteicāt profesijas?

Puikas ir bijuši uz Ēnu dienām pie manis, šad tad esmu viņus ņēmis operāciju zālē, bet vismaz lielie nav izrādījuši interesi.

Viens izvēlējās finanses, otrs – jurisprudenci. Jūs devāt kādas norādes?

Nē. Teicu – jums ir brīva izvēle. Vienīgā atšķirība, ka tajās jomās nevaru dot padomus.

Neesat vīlies, ka neaizgāja medicīnā?

Vēl divi ir, varbūt kāds no viņiem. Ko es varu darīt? Trešais šo to par medicīnu ieminas. Viņam ir 12 gadu. Runājam ne tikai par medicīnu, arī par latviskām vērtībām, politiku.

Esat gatavs par savām kļūdām ar puišiem runāt atklāti?

Tādu baigo kļūdu nav bijis... Bet ar tām, kas bijušas personīgajā dzīvē, es sevišķi nedalītos.

Varbūt bērniem tas arī nav jāzina.

Nē. Jāiet uz priekšu, nav jādzīvo ar pagātni, turklāt – svešu, kaut savu vecāku. Par grūtajiem brīžiem, sāpēm, negulētām naktīm, to vājprātu, kas bijis... nē!

Citi šobrīd lasa

Politiķu padomniece Sandra Sondore: "Kopš man ir atklājies Dievs, esmu daudz laimīgāka"
VIDEO: Kazahstānā vilciens milzīgā ātrumā ietriecas uz sliedēm stāvošā pasažieru autobusā 1
Pēc bērnu smagās saslimšanas ar līdzīgiem simptomiem pie mediķiem vērsušies vēl 24 siguldieši

Kas ir jūsu hobijs – tas maziņais, kuram jābūt?

Ulmaņlaikos uz tagadējās Latvijas Radio mājas Doma laukumā bija uzraksts Latvijai ir jābūt latviskai – par tādiem moto iedomājos vairākas reizes dienā. Esmu bišķi apsēsts. Tas nav hobijs, bet aizņem manu galvu. Lasu dažādas autobiogrāfijas, par vēsturi, Otro pasaules karu, Hitleru, Staļinu. Pie gultas stāv astoņas, desmit grāmatas. Esmu tik daudz domājis – kāpēc 400 tūkstoši cilvēku ir aizbraukuši? Ja nav sakņu sajūtas, tad nezini, stāvi uz zemes vai purva.

Sakāt, ka visu naudu ieguldāt dēlu izglītībā, arī patriotisma dēļ, lai atgriežas augsti izglītoti cilvēki. Bet ja nu viņi gribēs palikt Anglijā?

Pašlaik tiek runāts un darīts viss, lai tā nebūtu. Viņi ir pārliecināti, ka atgriezīsies Latvijā. Gribētos, lai atgriežas ar augstu pievienoto vērtību, zināšanām.

Iepazīsies ar kādu angļu meiteni...

O, viņiem ir gan angļu, gan meksikāņu draudzenes, arī spāņu un itāļu! Bet viņi ir patriotiski. Ļoti.

Viņi tās meitenes drīzāk integrēs Latvijā?

Visticamāk, ka mani dēli precēsies ar latviešu meitenēm. Ar citām tētis neļaus.

Kad runāju par hobiju, drīzāk domāju, piemēram, iešanu pirtī vai mazo upju apzināšanu.

Protams, ir arī tas. Sieva saka, ka jābrauc uz Eiropu, es – labāk tepat pa Latviju. Esmu bijis pirtī Lielzemenēs pie Batņas – Vasarsvētkos, Līgo, tur var fantastiski uzlādēties!

Jūsos ir arī kāda romantiska stīga?

Ļoti īslaicīgi, esmu pragmatisks. Man ļoti patīk latviešu teātris, aktieri, dramaturgi. Tas ir mazliet uz romantiku – asociācijas liek domāt... Protams, ir jāredz Guna Zariņa, kas mainījies Daudziņam... Esam bijuši uz izrādēm arī nomaļās vietās, angļi to sauc raw, jēlmateriāls. Meklējam to, kas nav kritikas vai aplausu ietekmēts. Esmu gājis teātra klasē, ātri saprotu, vai tur kaut kas ir. Patīk arī stand-up komēdija, Skutelis – fantastiski!

Jūs tiešām atceraties, kā piedzimāt Liepājas slimnīcā?

Jā, es lidoju, ielidoju... Man bijis daudz sapņu par to brīdi. Es tā kā lidoju apkārt slimnīcai un... caur jumtu ielidoju... Baigi dīvaina sajūta. Vēl tagad atceros detaļās, kā biju ratos, kā, pirmoreiz ieraugot mātes seju, domāju – kas tas tāds?

Nepazināt?

Sākumā nē. Atceros sejas, domāju – kāpēc viņu tik daudz? Tikai pamazām aprodi ar vecākiem, pieņem.

Bet kas tad mēs esam – bioķīmiskas vai garīgas būtnes? Ja stāstāt, ka dvēsele ielidoja ķermenī…

(Nopūšas, domā) Dažādi. Bet labs jautājums – kā es mēģinātu bērniem, studentiem mācīt – kas īsti mēs esam? Interesanti.

Negribas kāpt vienā vai otrā grāvī?

Es neteiktu, ka mana dziļākā būtība ir tikai garīgā. Bet es to meklēju. Rubenis tagad no baznīcas izsvītrots, daudz esmu viņu klausījies, lasījis, arī Pēteri Kļavu. Bet pilnībā tam visam nevaru piekrist. Neko jau arī nevar brutāli pārkopēt. Tas nozīmētu, ka esi bez smadzenēm.

Belševica rakstījusi – es ticu tā, kā vien ķeceris spēj. Viņš ir nevis noliedzējs, bet tas, kurš nevar nodot savu iekšējo pārliecību.

Pirms kāda laika braucu uz Vizmas Belševicas dienām Jaunmoku pilī. Man ļoti patīk viņas idejas, tiešām spēcīgas. Piemēram, ka Latvijā mākoņi ir citādāki nekā citur. Es daudz kam piekrītu, man viņas dzeja ir stāvējusi uz galda.

Ko lasāt šobrīd?

Stīvenu Kingu par Kenediju. Ļoti precīzi atspoguļots laikmets.

Jūs ģimenē esat stingrais tētis. Vai bērni ar to ir mierā?

Trīsgadīgo no dārziņa paņemu lielākoties es, šad tad sieva. Viņš saka – kāpēc nav mammas, kāpēc tu? Jā, man uzreiz ir disciplīna. Jāģērbjas – cimdi, šalle, cepure! Tas ordnung man visu laiku cauri sit. Bērniem tas īpaši nepatīk.

Tā ir īpaša vīrišķība – ļaut sievietei būt maigai, lai viņai nav jāpārvēršas par stingro Bokas jaunkundzi.

Domāju, viņas grib būt tās maigās. Nebūs, kā vajag, – pateikšu tētim! Viņas sevi pozicionē tā, lai būtu labākas par vīrieti.

Nereti ģimenēs arī mamma ir stingra – liek pie vietas ne tikai bērnus, bet arī vīrieti, ja tas stundām dirn ar aliņu pie televizora.

Ilgtermiņā skatoties, tā ir patoloģija, kas droši vien to sabiedrību arī grauj.

Apātija, nolemtība, neuzņēmība?

Jā! Nezāle, ko savos bērnos izcērtu jau saknē.

Jūs viņiem neļaujot gulēt pat brīvdienās – ir jāceļas, jādara...?

Ir agri jāceļas, jā, kārtībai jābūt! Atzīstu, ka mazliet viņus terorizēju, bet, ja cilvēks to neiemācīsies, mazs būdams, ticiet man – pieaudzis viņš nebūs citādāks. Tas redzams valstī – tie, kas pie lemšanas, nav disciplīnas cilvēki, bet anarhisti un kalkulatori.

Ostapi Benderi?

Benderam vismaz bija smadzenes! Tā ir galvenā atšķirība (smejas).

«Пусть к Насте поднесут ребенка»: отец Фриске дал совет родным Заворотнюк

«У мамы будет еще одна девочка»: дочь герцогини Кэтрин рассказала о ее беременности