Nauris Brikmanis: par smiekliem, antidepresantiem, laulības pauzēm un sevis žēlošanu

Esi spoži uzplaiksnījis šovā «Izklausies redzēts». Daudzi ir pārsteigti par tavu spēcīgo balsi, prasmi iejusties tēlos. Cik dziedāšanai liela nozīme ir tavā dzīvē?

Laikam lielāka nozīme ir manai balsij. Ja es nevarētu runāt, nevarētu strādāt – ne vadīt pasākumus, ne improvizācijas teātrī, ne grupā darboties.

Ar muzikālo izglītību tev vispār ir kāda saistība?

Jā, es deviņus gadus mācījos mūzikas klasē Rīgas 6. vidusskolā un vienpadsmit gadus klarneti spēlēju. Bet pašas dziedāšanas bija tikai tik daudz, cik skolas ansamblī vai operas solistu balsu atdarināšanā ākstoties. Tāpēc, kad pirms septiņiem gadiem vairāk kā komponists piedalījos šovā «O!Kartes skatuve», dziedāt nemācēju – darīju to diezgan akadēmiski. Tāpēc šis šovs man uzlika tādu kā «zīmogu», un līdz pat šim cilvēkiem šķita, ka dziedāt nemāku. Tāpēc tu saki, ka «Izklausies redzēts» esmu pārsteidzis… Tā kā uzreiz pēc «O!Kartes skatuves» man radio «Spin FM» piedāvāja darbu, gāju pie Artura Burkes nostabilizēt balsi un pie reizes arī dziedāšanu pamācījos.

Tev kādreiz bijušas ilūzijas par vokālista karjeru?

Nepavisam ne. Gribēju būt biznesa haizivs, tāpat kā mana mamma un tētis. Un tagad – arī māsa.

Ekonomikas un kultūras augstskolu pat pabeidzi!

Jā, pēc papīriem es varētu būt kultūras nama vadītājs. Kad mamma pēc vidusskolas prasīja, ko es māku darīt pa īstam, atbildēju rupji, ka māku gudri d... Mamma teica, ka tad man jāiet uz kultūru. Man patika, ka tajā programmā bija filozofija, par dažādām pasaules kultūrām, arhitektūru...

Tava jaunības darba pieredze ir plaša?

Jau no 14 gadu vecuma strādāju celtniecībā, tad medus veikalā par pārdevēju, bārmenis esmu bijis, pavāros mazliet pamācījos – gribēju savu restorānu taisīt. Esmu izplatījis kosmētiku un reklāmas aģentūrā darbojies.

Tad jau tu zini visu par medu!?

Jā, ka mūmijs medū ir ļoti labs, es to tirgoju nost nenormāli. Ja es kaut kamā iedziļinos, to daru baigi labi. Pusgadu pēc darba veikalā vēl saņēmu prēmijas no tā, kā biju tirgojies. Viss, ko es māku, ir runāt.

Šovs «O!Kartes skatuve» bija pagrieziena punkts tavā dzīvē kultūras virzienā. Kā tajā nokļuvi?

Draugu pāris mani pieteica, jo pieteicējs varēja laimēt ceļojumu, ko viņi arī beigās dabūja. Uztvēru to pavisam nenopietni, jo nekad līdz tam nebiju domājis ne par kādiem šoviem. Tā kā biju pašķīries no draudzenes, precību plānus atmetis, dauzījos kaut kur apkārt, aizgāju. Atlasē izpildīju vienu no savām pirmajām dziesmām «Es dzīvošu», kas tapa veģetatīvās distonijas ietekmē.

Tev – mutīgam un jautram cilvēkam – un veģetatīvā distonija?! Lauztas sirds dēļ?

Nē, no pārslodzes. Eksāmenu laiks, paralēli ļoti daudz strādāju, jo agri sāku patstāvīgu dzīvi. Pusgadu biju tikpat kā uz gultas ar smagām zālēm un trakām vēlmēm... Man neko negribējās no tā, ko grib deviņpadsmitgadīgi džeki. Kā nāca vakars, tā zem mēles vajadzēja trankvilizatoru.

Atceros, spēlēju grupā, bet uzstāšanās laikā klubā «Depo» uznāca lēkme – sāku trīcēt, likās, ka tūlīt nomiršu... Redzot, ka man ir slikti, grupas biedrs koncertu pusē pārtrauca. Mana drošā vieta bija tikai mana istaba. Kāpu uz rollera un tumsā traucos ātri uz mājām. Riktīgi smags posms, biju pilnīgi nelietojams.

Pēdējos 11 gadus esmu mācījies ar to sadzīvot psiholoģiski, bez zālēm. Es to vizualizēju kā tādu melnu, riebīgu masu, tad spēju to apspiest pats ar savu prātu.

Šovā Elvisa Preslija tēla dēļ nodzini gadiem audzēto bārdu. Liels upuris, vai ne?

Jā, es 10 gadus audzēju bārdu. Man ir kompleksi par savu kaklu un zodu, tāpēc ar bārdu tos nosedzu. Tagad es pat nespēju uz sevi skatīties spogulī. (Smejas.)

Bārdu nodzinu 30. jubilejas vakarā. Sieva mājās bija uztaisījusi kolosālu pārsteigumu – sirsnīgu dzimšanas dienas vakaru. Bijām ģimenes lokā vien. Pirms gulētiešanas saņēmu visu drosmi un bārdu nodzinu. Jutos ļoti dīvaini. No rīta, kad meita mani ieraudzīja... Nebiju nekad viņu dzirdējis, tik dīvaini, pat histēriski smejamies. Bet Merilinas Monro dēļ noskuvu arī kājas un krūtis. Man tagad ir spalvaini dabīgie šortiņi. (Smejas.)

Bet, neraugoties uz to, līdz šim visgrūtākais bijis priekšnesums ar Džonu Ņūmenu, jo nespēju apgūt viņa jocīgo dejas soli, tik ļoti savādāk viņam tās kājas kustas…

Saplānot ar tevi tikšanos ir grūti, laiku mēri ne pa stundām, bet minūtēm. Tev ir daudz darba?

Nu rēķini – Karaliskais improvizācijas teātris, «Pusnakts šovs septiņos ar Jāni Skuteli», «Labākā vecpuišu ballīte» ar Ralfu Eilandu, pasākumu vadīšana, grupa «Dziļi violets» un tagad jauna grupa, ko ilgi esmu lolojis, «Tētis» (tajā spēlē Didzis Bordo, Valters Osis, es un Edgars Jercuks). Un galvenais – ģimene!

Pirms pieciem gadiem apprecējies, par sievu apņemot skolasbiedreni. Jūs esat pārītis kopš skolas laikiem?

Nē, kad es mācījos 9., viņa – 12. klasē. Skolas laikā nemaz nekontaktējāmies. Sākām satikties pēc tam. Pirms «O!Kartes akadēmijas» biju Aiju pat bildinājis ar viņai speciāli sarakstītu dziesmu. Taču tajā laikā biju ļoti nepārliecināts par sevi, nevarēju izlemt, ko gribu dzīvē darīt, un mūsu ceļi šķīrās. Uz pusgadu. Tad sagājām atkal kopā un pēc gada apprecējāmies.

Ārpus attiecībām neesmu bijis kopš 17 gadu vecuma, ja neskaita tos mēnešus, kad izdomā padzīvot šķirti – paņemt pauzi.

Tu mēdz «paņemt pauzi» arī laulības dzīvē?

Gadās… Bet tas viss attiecības tikai nostiprina. Es veļu vainu uz pagātnes Nauri, kurš visu laiku ir mēģinājis būt attiecībās.

Laikam esmu tas, kuram ik pa laikam vajag, lai sāp, lai pats sevi varētu žēlot... Tā spriežu, jo pēdējā «pauzē» sarakstīju piecas dziesmas. Arī tekstus dziesmām varu sacerēt, ja konkrēti zinu, par ko un kam tos rakstu.

Kad pirmatskaņoju dziesmu, kuru sarakstīju, domājot par savu tikko mirušo opīti, Rihards Lepers smējās – nebūtu labāk teicis, ka tik skaista dziesma ir par nāvi.

Iznāk, ka ne pie vienas tavas dziesmas nevar priecāties, jo tās pārsvarā rakstītas brīdī, kad sevi žēlo?

(Smejas.) Varbūt ne tad, kad žēloju, bet vairāk apzinos, ko man nozīmē blakus otrs cilvēks. Mēs bieži to nenovērtējam, tāpēc tādas pauzes palīdz to apzināties. Man ģimene ir ļoti svarīga.

Pērn izceļojies pa Ukrainu kanāla 360TV šovā «Blonds un vēl blondāks». Par ko ir spilgtākās atmiņas, kas palikušas?

Karpatu skaistums un nenormāli sliktie ceļi. Latvijā nekur nav tik slikts ceļš kā tas, kas iet no Karpatiem uz Odesu. Maksimālais vidējais ātrums 15-20 kilometri stundā. Un tā 100 kilometru, es nespēju noticēt tam, ka uz ceļa var būt tādas aizas!

Piedzīvojums bija ļoti grūts, jo 10 dienās nācās nofilmēt 10 sērijas. Nekas, kas biji izdomāts pirms tam, dažādu apstākļu dēļ nevarēja īstenoties. Uz vietas nācās visu mainīt, domāt. Kā atver acis, jau filmē. Aizgāju dušā mazgāties, emocijas bija tik nenormāli sakāpušas, ka domāju – varētu mēģināt paraudāt, lai vieglāk paliek. Bet uzreiz Rihards (ceļabiedrs, aktieris Rihards Lepers – I.V.) pie durvīm klauvē un saka, ka bišku ienāks paskūties. Pat nebija, kur paraudāt! (Smejas.)

Tikko pabiji Taizemē. Beidzot atpūties?

O, jā, tas bija super! Uzpirkām meitu, atstājot viņai katrai dienai pa dāvaniņai, kopā – 14, un kopā ar sievu sagaidījām Bangkokā ķīniešu jauno gadu. Tas bija krāšņi un traki.

NAURIS BRIKMANIS
•    Dzimis 1988. gada 12. februārī.
•    Ģimene: precējies; meitiņai Elizabetei 1. aprīlī būs četri gadi.
•    Pazīstams kļuva šovā «O!Kartes skatuve» ar grupu «Nu un».
•    Grupas pašlaik: «Dziļi violets» un «Tētis».