Meitiņa piedzima grūtniecības 25. nedēļā. Māras, Kristapa un Luīzes stiprais stāsts

Vizītkarte

Tētis Kristaps Šteinbergs (26), strādā „NP Foods”

Mamma Māra Šteinberga (26), strādā aviokompānijā „SmartLynx Airlines”

Meita Luīze (4 gadi). Plānotais dzemdību laiks – 28. oktobris. Piedzima 18. jūlijā (grūtniecības 25. nedēļā) 700 gramu smaga, 32 centimetrus gara.

Topošie vecāki tik tikko bija nosvinējuši savas 22 gadu jubilejas, un gads solījās būt fantastisks – rudenī gaidāms ģimenes pieaugums. Taču jūlija vidū grūtniecības norisē radās sarežģījumi, kādi mēdz izjaukt ne tikai ģimeņu mieru, bet dažkārt arī pašas ģimenes. Jā, gaidāmais mazulis piedzima daudz, daudz par agru...

: Ir dzirdēts par ģimenēm, kuras izjūk grūtību priekšā. Ne vienmēr tai jābūt kādai ekstrēmai situācijai – dažreiz pietiek vienkārši ar mazuļa piedzimšanu, lai vīrietis izvēlētos vieglāku ceļu. Man nekad mūžā nav ienācis prātā novērsties no ģimenes tikai tāpēc, ka ir bijušas kādas problēmas un sarežģījumi. Es drīzāk kaut ko simt reižu vairāk izdarīšu nekā pazudīšu. Kāpēc citi vīrieši tā dara? Nezinu. Iespējams, nobīstas, jo nav gatavi. Es varbūt biju vairāk nobriedis un materiāli nostabilizējies. No Māras nebēgšu tikai tāpēc, ka bērniņš piedzimis agrāk. (Smaida.)

Ģimenes sākums

Māra: Ar Kristapu kopā esam jau septiņus gadus, lai gan pazīstami bijām krietni senāk – abi esam basketbolisti, un šajā vidē cits citu vairāk vai mazāk zina. Sākām sarakstīties, vēstule pa vēstulei, un tā sākām draudzēties, bet apprecējāmies tikai šā gada augustā. Pēc aptuveni diviem draudzēšanās gadiem, kad katram bija stabils darbs, mūsu sarunās iezagās tēma – ja piedzimtu mazulis, mēs būtu tam gatavi. 

Bet teikt, ka bijām izlēmuši līdz galam par labu ģimenes pieaugumam, īsti nevar. Drīzāk – 50 uz 50. Mūsu tuvinieki gan to jau bija izlēmuši. (Smejas.) Omes, vecāki un draugi jau sen vaicāja, kad tad būs. Un tā arī piesauca mums meitu. 

Sarežģījumi

Māra: Grūtniecība noritēja normāli, līdz pēkšņi darbā sajutu, ka kaut kas nav īsti tā, kā vajadzētu būt. Aizbraucu pie ārstes, viņa lika žigli doties uz slimnīcu, jo dzemdes kakls bija sācis vērties vaļā. Ārste cerēja, ka paspēs dzemdi aizšūt, lai gultas režīmā varu pavadīt atlikušo laiku, taču augļūdeņu pūslis bija pārāk tuvu dzemdes kaklam. Grūtniecības 24. nedēļā mani ielika slimnīcā uz saglabāšanu. Sanāca pagulēt tikai nedēļu, un tad ļoti sāka vilkt vēderu, trīs dienas bija kontrakcijas, ārsti neļāva dzemdēt – teica, ka jācenšas novilcināt laiku, cik vien iespējams. Tad iešļircināja steroīdus, lai Luīzei izveidotos plaušas. 

Māra man zvanīja un teica, ka būs jāpaliek slimnīcā līdz dzemdību sākumam. Es nodomāju – slimnīcā Māra būs vairākus mēnešus. Protams, nemiers un satraukums bija, bet tajā pašā laikā mierināja doma, ka slimnīcā taču ārsti par visu parūpēsies. Kad sākās dzemdības, biju mājās. Uzreiz paziņoju darbā, ka nebūšu, un traucos kopā ar dūlu Ingu (Inga Akmentiņa-Smildziņa – aut.) uz slimnīcu. Tur sākumā bija “interesanti”: jau tā satraukums liels, bet māsiņa vēl ņem un dzen prom – jūs te neko nevarat palīdzēt, ko jūs te vispār sēžat. Sanāca pat padusmoties. Vārds pa vārdam, teicu, ka nekur neiešu, palikšu tepat. Kopā ar mani palika arī mana mamma un Māras māsa. Māsiņa dusmīgi pagriezās, aizgāja, piecirtusi durvis. Saprata, ka šajā strīdā neuzvarēs.

Dzemdības

Māra: Pašās dzemdībās klāt bija tikai dūla. Un man šķiet, ka Ingai bija diezgan jāpacīnās, lai varētu būt kopā ar mani. Beigās sanāca, ka dzemdību brīdī man klāt bija kādi desmit cilvēki – ārste, divas vecmātes, divi anesteziologi, sanitāre, speciālisti no neonatoloģijas nodaļas, praktikants un dūla. Es vēl tagad atceros zili bālo praktikantu. Viņam laikam bija uzdevums turēt manas kājas, bet man šķita, ka viņš vienkārši pie manis pieturas, lai nenoģībtu.

Luīze ir klāt!

Dakteri brīdināja, lai tad, kad bērniņš piedzims, negaidu ierastās raudas, jo Luīze ir pārāk maza, lai spētu izdvest kādu skaņu. Kad meitiņa piedzima, viņa par spīti visam pīkstēja. Tas man bija pirmais apliecinājums, ka mazulis ir cīnītājs un ka mums izdosies. Tas deva pirmo „spērienu”, ka mēs tiksim šim visam cauri. 

Kad Luīze piedzima, viņu uzreiz aizveda uz intensīvās terapijas nodaļu. Mūs ar Kristapu vēlāk aizveda pie inkubatora parādīt mazulīti, kuru arī es nebiju uzreiz pēc dzemdībām redzējusi. 

Pirms pacēla „priekškaru”, ārsts nostādīja fakta priekšā, ka mazuļa izdzīvošanas iespējas ir aptuveni 50% un izdzīvošanas gadījumā bērns, visticamāk, būs invalīds.

Māra: Atceros – noliek fakta priekšā un paceļ aizkariņu, kas pārklāts inkubatoram, un tad tu ieraugi mazo, jēlo kurkulīti, kas sadurts pilns ar adatām. Tas bija drausmīgi. Tajā brīdī vēl māsiņa pasaka – tikai neraudiet, jo bērns visu jūt. Un neļāva arī pieskarties – mazuļa āda esot bezgala jutīga, un viņai pieskārieni sāpot. Mēs stāvējām bezpalīdzīgi pie inkubatora... Es nevienam nenovēlu kaut ko tādu piedzīvot.

Grūtais sākums

Sākums bija visgrūtākais. Kad Luīze piedzima, mums uzreiz pateica, ka viņai ir inficēta zarna un tā ir uz plīšanas robežas. Teica, ja zarna plīsīs, to ir bezgala sarežģīti operēt, jo šis orgāns ir tik sīciņš kā diedziņš. Viņai tajā laikā vēderā bija drena, lai skalotu ārā infekciju. Piedevām pirmajās dienās Luīze saķēra arī rota vīrusu. Vēl paralēli mazā cīnījās ar anēmiju, jaundzimušo dzelti, elpošanas problēmām. Arī smadzenes tajā vecumā bija pilnīgi gludas, bez rieviņām – par mentālo attīstību ārsti nedeva pārāk priecīgas prognozes. Briesmīga sajūta, ka viss, ko varēja iedomāties, bija uzkrauts šim mazajam 700 gramu smagajam bērniņam. Pirmās desmit dienas viņu baroja caur katetru, no manis viņa tajās dienās nekā nedabūja. No 700 gramiem nokritās vēl par kādiem 30 gramiem. Un tas bija ļoti traki, jo šādā situācijā katram gramam ir nozīme. 

Pirmais mēnesis bija grūtākais, kamēr mazā tika galā ar visām kaitēm un pierādīja, ka pati var elpot. Tad jau kļuva vieglāk. Vēl tik atlika iemācīt pašai ēst.

Ārsti visu laiku nedeva nekādas cerības un bija ļoti skeptiski, bet domājam, ka tas ir viņu darbs – nedot cerības. Ja dos cerības, bet nesanāks, vainosim viņus. Ka mums patiešām ir izdevies, sapratām, kad beidzot tika sasniegts pirmais kilograms. Tad Luīzei bija jau gandrīz divi mēneši. Nākamais mērķis – kilograms un 600 gramu, lai tiktu ārā no inkubatora. Un pēc tam mērķis bija divi kilogrami, lai beidzot tiktu mājās. 

Māra: Kamēr Luīze bija inkubatorā, es pie viņas varēju būt no sešiem rītā līdz deviņiem vakarā, jo intensīvās terapijas nodaļā nav guļvietas māmiņām. Es gan vajadzības gadījumā varēju palikt slimnīcā arī pa nakti, jo man bija piešķirta gulta citā nodaļā. Pārsvarā es braucu mājās, kas ir turpat Ziepniekkalnā. Un tur tad es varēju ļaut „atvērties slūžām”. Mājās izraudājos, sasmēlos jaunus spēkus, lai nākamajā rītā pulksten sešos atkal būtu slimnīcā, stipra un mierīga. Katru rītu slimnīcā ar bažām gaidīju, ko atkal ārsti pavēstīs. Tas laiks pagāja autopilotā – sēdēju pie inkubatora, vaktēju monitorus, lai tik nesāk pīkstēt. Visu laiku biju tādā puspanikā. Mājās aizgāju tikai tik, cik ieiet dušā, pārģērbties, nedaudz pagulēt.

Ķengurbēbis

Kad Luīze sasniedza tūkstoš sešsimt gramu, mūs ielika atsevišķā istabiņā, kur sabijām vēl mēnesi. Visu šo laiku es pavadīju slimnīcā, jo Kristapam bija jāstrādā. Viņš brauca katrā brīvā brīdī ar Luīzi pasēdēt „ķengurā” (ķengura metode ir ādas-ādas kontakts starp mazuli un viņa vecāku – aut.), lai bērns var sajust arī tēti. Meitu man pirmo reizi uz krūtīm uzlika kādas divas vai trīs nedēļas pēc dzemdībām. Tā bija pirmā reize, kad varēju savu bērnu noskūpstīt, vieglītēm papaijāt galviņu. Līdz tam drīkstēju caur inkubatoru uzlikt rokas un turēt, jo nedrīkstēja glaudīt.

Pirmais lielais kontakts bija neticams – kaut kas tik maziņš, kā plauksta. Luīze visa bija nosaitēta, pieslēgta pie aparātiem, vadiņiem, elpošanas cauruli mutē – tā, ka pašu knapi varēja ieraudzīt. Maziņa, sarkana un tieviņa. Un tad uzliek virsū kā mazu kaķēnu. Nebija ne jausmas, kā kustēties, kā pašam elpot. Ka tik kaut kas nenoiet greizi – visu laiku skatījāmies uz elpošanas aparātiem, vērojām, vai mazajai ir ērti un labi. Sajūtas... pat nezinu, kā tās raksturot... Kad ar Luīzi sēdēju „ķengurā”, visu laiku ar viņu runājos – viss būs kārtībā, viss būs labi. Šī runāšana ļoti palīdzēja man, un man liekas, ka caur sevi es arī viņai iedvesu labās domas. Nevienā brīdī nebija izjūtas, ka ir slikti, par 95 procentiem bija pārliecība, ka viss būs kārtībā. Ticību caur sevi nodevām mazajai un skaitījām gramus un dienas, lai ātrāk tiktu mājās. 

Māra: Kad Luīzi pirmo reizi lika virsū man, redzēju mazo rumpīti, tievas rokas un kājas uz visām pusēm – kā sērkociņus. Uzliek uz krūtīm, un pat īsti nejūti – kaut kas tik viegls, gaidīju vismaz kādu spiedienu, bet nē. Pēc kājiņām redzēju, kā viņa aug. Sākumā kājas augstāk pie manām krūtīm, un tā pa drusciņai stiepās uz nabas pusi. Tagad, kad paņemu klēpī, kājas teju pa zemi. (Smaida.)

Katru dienu pa divām trim stundām sēdējām notirpušiem dibeniem. Pieceļoties kājās, šķita, ka visa mugura jau ir krampī. Bet tajā mirklī par to vispār nedomājām. 

Māra: Lasījām priekšā pasakas. Kristaps bija atvedis savu bērnības pasaku grāmatu – „Čučamstāstus”. 

Spēka avoti un palīgi grūtībās

Liela nozīme mūsu veiksmē, protams, ir ārstiem, māsiņām un visam medicīnas personālam kopā. Ārsti bija klāt 24 stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā katrreiz, kad Luīzei bija kādi sarežģījumi. Mums paveicās, ja tā maz var teikt, jo manai tantei Norvēģijā arī ir priekšlaikus dzimis bērns, kurš nu jau ir 15 gadu vecs. Viņš piedzima 800 gramu smags un veiksmīgi tika pāri visām krīzēm. Puisim nav nekādu veselības problēmu, ir labi attīstīts intelekts, runā trīs valodās. Kā tantei ārsti savulaik teica – īsts brīnumbērns. Pat karaliene viņus apciemoja. Tante bija viena no manām lielajām atbalsta personām, kam jebkurā laikā varēju zvanīt un vaicāt padomu. 

Vēl man ļoti palīdzēja dūla. Laikā, kad sāku gaidīt mazuli, Kristapa mamma ieteica man kādu dūlu, kas labprāt būtu kopā ar mani dzemdībās. Atceros, viņa atbrauca uz slimnīcu jau ar sagatavotiem materiāliem par līdzīgiem gadījumiem, kad bērniņš piedzimis agrāk un viss beidzies laimīgi. Viņa man teica: ja kaut naktī sākas dzemdības, zvani – būšu tev klāt. Dūla man ļoti palīdzēja dzemdību laikā. Tajā brīdī domāju par visu iespējamo, bet viņas balss mierīgi sacīja, ka viss būs kārtībā, tā noslāpējot manī paniku. Ilgi pēc tam bija tā, kad ieraudzīju Ingu, apraudājos, jo visas tās dienas emocijas lielā mērā saistījās ar viņu. Arī pēc tam slimnīcā viņa mani regulāri apciemoja. Tas bija ļoti nozīmīgi, ka ir kāds neitrāls cilvēks no malas, ar ko aprunāties par emocijām. 

Mēs neesam ļoti ticīgi cilvēki, bet lielu spēku deva mācītājs, kurš regulāri nāca uz slimnīcu, bija arī amerikāņu mācītāji, kurus sastapām slimnīcā. Fakts, ka viņi aizlūdza par mūsu meitu, patiešām deva spēku. Spēku deva arī tas, ka varējām lasīt citus veiksmes stāstus, kas sarakstīti uz intensīvās terapijas sienām. Es redzēju mammas, kuras zaudēja cerības. Un cerības zaudēja arī viņu mazulīši. Mēs sev neļāvām padoties. Kaišu bija daudz un pamatīgas, bet ticējām, ka mazais ķipars tiks ar visu galā. 

Beidzot mājās

Kristaps: Pārbraukšana mājās bija savāda, kad zini – nav blakus ne ārstu, ne aparātu. Pirmās naktis negulējām, sēdējām pie gultiņas un klausījāmies, vai viss kārtībā. 

Slimnīcā visu laiku bija pieslēgts elpošanas aparāts. Un Luīze, kā jau bērni pa laikam mēdz darīt, neieelpoja gaisu. Kā aparāts pīkstēja, es, protams, uzreiz lēcu kājās. Bet mājās klusums. Tad visu laiku skatījāmies, vai sedziņa cilājas. Pirmajā brīdī tiešām grūti bija bez slimnīcas aparātiem. Ir mammas, kuras pērk dažādus monitorus, lai pieskatītu savus pirms laika dzimušos mazuļus. Mēs arī apsvērām, bet ārste atrunāja, ka nevajag. Tie mūs pašus tikai apgrūtinās – ja arī mazulis pa retam neievelk gaisu, nekas traks tāpēc nenotiek. 

Mazās drēbītes un žiglā iepirkšanās

Māra: Pirmo reizi mēs Luīzi kādam atstājām, kad tikām mājās no slimnīcas, – braucām uz veikalu sapirkt visu nepieciešamo meitai, jo pirms tam mums tādas iespējas nebija. 

Tik daudz pirkuši mēs laikam nekad mūžā nebijām. (Smejas.) 

Māra: Pašas pirmās drēbītes Kristaps nopirka, kamēr bijām slimnīcā. Tās uzvilka tikai tad, kad Luīzi no inkubatora pārvietoja uz gultiņu. Inkubatorā viņa gulēja plikiņa.

Pareizi, mēs vēl ar mammu kopā braukājām un vaicājām pēc apģērbu mazākajiem izmēriem. Rāda mazākos. Nē, mums vajag vēl mazākus. Pārdevējs brīnās – nav taču tik mazu bērniņu. Jā, drēbītes atrast bija grūti. Vienā veikalā izdevās, bet arī tad bija nedaudz par lielu – piedurknes vēl trīs reizes bija jāatloka. 

Māra: Tante atsūtīja sava dēla pirmās drēbītes, ko bija saglabājusi. Es arī esmu nolikusi Luīzes mazāko rāpulīti par atmiņu. 

Un pirmo autiņbiksīti. 

Māra: Jā, mazākās autiņbiksītes ir paredzētas mazuļiem no 1,5 kilogramiem. Kad Luīzei uzvilka, maliņu vajadzēja nolocīt.  

Izsprukt no slimību nagiem

Māra: Kad bijām tikuši galā ar pirmā mēneša slimībām, meitai kļuva arvien labāk un labāk. Kad ārste rakstīja mūs ārā no slimnīcas, viņa par Luīzi teica – brīnums, jo nespēja noticēt, ka šis bērns ir izķepurojies, turklāt ar tik labiem rādītājiem. Šobrīd Luīzei ir bronhiālā astma, kas parādījās laikā, kad sāka iet dārziņā. Klepus, klepus, bet izrādās – bronhiālā astma. Un nav nekāds brīnums – priekšlaikus dzimušajiem ir jutīgāka elpošanas sistēma. Jau mazajai piedzimstot, ārsti sacīja, ka meitai ir kaut kādi saaugumi plaušās, kā dēļ varētu būt astmas riski. Tagad katru reizi, kad ir klepus, tas aiziet dziļāk un ir nedaudz ilgāks atveseļošanās periods. Luīzei ir arī dažas alerģijas. Visstiprāk – pret kaķi, tad vēl pret putekļiem un pelējuma sēnīti. Taču tās nevar viennozīmīgi norakstīt uz agrākas piedzimšanas rēķina, jo arī tētim ir alerģija. Zinot to, kā varēja būt, mums ir visvieglākā versija, ar ko cīnīties. 

Attīstība

Luīze sāka runāt agrāk nekā staigāt. Ar staigāšanu process diezgan ievilkās, jo viņa vairāk gribēja rāpot nekā staigāt, sākumā vispār pārvietojās kā karavīrs. Un daudz staigāja uz ceļiem, vienkārši negribēja celties kājās. Mana vecmamma bija satraukusies – meitenei būs neglīti ceļi.

Luīzei bija tonuss pēdiņās – gājām uz valsts apmaksāto rehabilitāciju, masāžām. Rindā gaidījām kādus trīs mēnešus. Kad beidzot sagaidījām, rehabilitācijas centrā man vaicāja – ko nākat tik vēlu, ir teju jau par vēlu. Šajā centrā pavadījām pāris dienu, jo tur bija konveijera sajūta un pamaz iejūtības, līdz ar to Luīze procedūru laikā visu laiku raudāja. Personāls norādīja, ka Luīze biedējot pārējos bērnus un ieteica rast iespēju vairs nenākt. Interesantākais, ka kādas divas trīs dienas pēc rehabilitācijas pārtraukšanas Luīze sāka staigāt – it kā par spīti. Tas bija īsts laimes brīdis, kad bērns patiešām ir sācis staigāt nepilnu divu gadu vecumā. 

Ar pilnu krūti dzīvē!

Citi vecāki, kuriem ir priekšlaikus dzimis bērniņš, iespējams, baidās iziet sabiedrībā – nedod Dievs kaut kas notiks. Bet mēs ātri Luīzi uzticējām citiem. 

Kristaps: Mēs vispār esam aktīvi vecāki – mums ir daudz draugu, kam arī ir bērni, dodamies uz dažādiem pasākumiem un meitu, protams, visur ņemam līdzi. Luīze ir ļoti pieradusi visur piedalīties, runāties. Iespējams, tāpēc viņai ir tik labi attīstīta valoda. 

Kādas divas nedēļas pēc tam, kad Luīze tika ārā no slimnīcas, mēs jau devāmies uz Kristapa basketbola spēli, ko meita visu nogulēja. Mēs vēlējāmies, lai Luīze sastopas ar dzīves realitāti, negribējām turēt tādā mākslīgā burbulī, un pēc tam visi baciļi liptu klāt. Iespējams, tāpēc mums arī nebija problēmu, kad Luīze sāka iet dārziņā. Ja citi bērni raud un nevēlas palikt, Luīze nevienu dienu nav izrādījusi neapmierinātību. Viņai ļoti patīk būt kopā ar citiem bērniem. Nav bijušas problēmas atstāt pie vecmammām. Un mēs, protams, to izmantojam. 

Kristaps: Tā dažkārt ir, ka bērnus pārāk sargā un tur tikai sev. Un bērns taču sajūt, ka vecāki uzvedas kaut kā trauksmaini. Mēs bijām brīvi un mierīgi, līdz ar to arī Luīze tāda ir. Šādās mierīgās attiecībās mums ir izveidojusies tik liela pieķeršanās, ka ir ārkārtīgi grūti izturēt komandējumus – tik ļoti ilgojos būt atkal mājās. Ja mazo pa nakti kaut kur atstājam, tik ļoti gribas steigties atpakaļ. Un ne tāpēc, ka baiļotos, bet tāpēc, ka ilgojamies būt kopā. 

Grūti bija vasarā medusmēnesī, kad abi uz nedēļu aizbraucām ārpus Latvijas. Pirmajā vakarā sazvanījāmies. Sapratu, ka nevaram zvanīt – mums pārāk grūti. Savukārt Luīze šo nedēļu pavadīja pavisam mierīgi kopā ar manu jaunāko māsu, kurai tagad desmit gadu. Viņas abas ir ļoti labas draudzenes. Mana mamma stāstīja, ka Luīze ir gājusi dārzā un lasījusi mammai puķes. Man, dzirdot šo stāstu, asaras tek. Man vispār šķiet, ka mums izdodas audzināt brīnišķīgu, labsirdīgu un bezgala jauku cilvēku. 

Pamazām sarunai pieliekam punktu. Visu intervijas laiku Luīze klusi un mierīgi sevi nodarbina – spēlējas ar klučiem, krāso zīmējumus, pa brīdim kaut ko pasaka vai parāda vecākiem. Viņa lieliski apzinās, ka ir vecāku īpašā, drosmīgā meita. Par katru no 99 dienām slimnīcā Māra rakstījusi dienasgrāmatu. Un arī bildējusi. Pēc iznākšanas no slimnīcas uztaisījusi video. Māra saka, ka katru reizi, kad to noskatās, piedzīvo izjūtu, ka viņas bērns ir liels, liels brīnums...

Audra Šauere, Mammamuntetiem.lv / Foto: no privātā arhīva, Renārs Koris, īpaši Mammamuntetiem.lv