"Daži domā, ka esam pieraduši pie mirstošajiem..." Saruna ar Gaiļezera dakteri Rožkalni

Kā izdomājāt, ka gribat kļūt par mediķi?

Grāmatas lasīju, iedvesmoja pozitīvie varoņi. Gribējās arī pašai sevi pierādīt, gūt vairāk atzinības un gandarījuma dzīvē. Medicīna toreiz bija cienījama profesija gan māsām, gan ārstiem. Prestiža. Par naudu vispār nerunāja. Padomju laikā visi bija vienādi nabagi, vienam bija drusku vairāk, otram – drusku mazāk.

Mēs, lielākā daļa, te esam salasījušies tādi, kuri jaunībā bijuši ideālisti, ko velk uz varoņdarbiem, cēliem mērķiem, atdzīvināt cilvēkus. Mūsu dzīves mērķis – ļoti efektīva medicīna, pretstatā hroniskajai. Dzīvē, protams, tas izrādījās mazliet citādi, nekā bijām sasapņojušies, bet uz to visi bijām orientēti.

Jums arī acis deg joprojām.

Tā vienmēr nav. Ir jau arī bēdīgi brīži.

Bet kā radās pati pirmā doma?

Pēc 8. klases aizgāju mācīties uz Rīgas 2. medicīnas skolu. Pabeidzu feldšerus – četrarpus gadu bija jāmācās.

Paralēli mācībām strādāju. Esmu izgājusi visus posmus medicīnā no sanitāres līdz klīnikas vadītājai. Man bija interesanti dažādās vietās strādāt – gan Stradiņos, gan Bērnu slimnīcā, gan Traumatoloģijas slimnīcā, gan vecākos kursos – 2. slimnīcā par medmāsu.

Medicīnas skolu 1972. gadā beidzu ar izcilību, tāpēc varēju stāties Rīgas Medicīnas institūtā kārtojot tikai vienu eksāmenu – bioloģiju, kurā jāsaņem ne mazāk kā pieci (teicami). Tā tūlīt pēc Medicīnas skolas iestājos institūtā.

Kā bija studēt?

Pirmais un otrais gads bija vienkārši pretīgi.

Kāpēc?

Atmosfēra bija neveselīga un drūma. Tad, kad iestājos institūtā, mūs, visu kursu, 1973. gadā 1. septembrī sapulcināja anatomikumā, 1. auditorijā. Iedomājos, ka tā būs svinīga diena. Dzirdējām vienus vienīgus draudus, kā mūs izmetīs no institūta. Ka jābrauc uz kolhozu. Ja kāds nebrauks, tad viņu izmetīs no institūta. Neviens apsveikuma vārds.

Savukārt trešā kursā, kad mums sākās klīniskie priekšmeti, sākās cita dzīve. Mūs mācīja praktizējoši ārsti – tas bija tik interesanti un aizraujoši. Arī mana grupa bija vienkārši lieliska un draudzīga. Mēs beidzām 1979. gadā, un kopš tā laika vienreiz gadā visi satiekamies. Pirmo reizi satikāmies septembrī, kad pēc beigšanas tikko sākuši strādāt. Toreiz katrs stāstīja, kādi bijuši pirmie piedzīvojumi medicīnā.

Kādi jums bija šie pirmie piedzīvojumi?

Bija diezgan liela nedrošība. Rezidentūru, kas mūsdienās ir 5 gadi, toreiz sauca par internatūru, un bija viens gads. Tas bija par maz.

Jūsu specialitāte tolaik bija diezgan jauna. Kas jūs mācīja?

Vecākie kolēģi un profesors Georgs Andrejevs, kas mums bija ļoti liela autoritāte.

Viņš bija labi apguvis angļu valodu un bija ļoti inteliģents un reprezentabls. Vēl padomju laikos viņu sūtīja komandējumos uz rietumvalstīm spiegot, kas notiek aiz dzelzs priekškara medicīnā. Kad viņš atbrauca, tad anesteziologu reanimatologu biedrības sēdēs stāstīja, kā tur ir un uz ko mums jātiecas.

Viņš bija uzņēmis fotogrāfijas un filmas. Mēs sapratām, ka esam ļoti, ļoti atpalikuši. Bet, kad atguvām neatkarību un pēc 1991. gada atvērās viss dzelzs priekškars, mēs bijām vēl vairāk satriekti par savu atpalicību. Padomju laikos medicīna jau bija rūpīga. Profesija prestiža un sabiedrībā novērtēta. Bet atpalikuši mēs bijām drausmīgi.

Es esmu medicīnu pārmācījusies vairākas reizes, izņemot anatomiju un pašus pamatus.

Kad jūs tikko sākāt strādāt rezidentūrā, kā tad bija – nebija mūsdienās pierastā aprīkojuma?

Nebija monitoru. Māsiņa sēdēja operācijas laikā, turēja roku slimniekam uz pulsa visu laiku, ik pa laikam mērīja asinsspiedienu, ziņoja un atzīmēja. Bija jāmāk novērtēt, cik pacientam pietiek skābekļa bez mūsdienu oksimetra, kad uz monitora redzam asiņu procentuālo piesātinājumu ar skābekli.

Toreiz savu nagu pielika slimnieka nagam, salīdzināja, vai nav zilāks kļuvis, vai ir tādā pašā krāsā. Vērojām acu zīlītes, to kustības – tie bija tādi parametri, kas bija ļoti jānovērtē, spriežot par narkozes dziļumu. Bet visi pamodās, neviens narkozes dēļ nenomira.

Toreiz tā bija māksla, tagad tā ir tehnika, kas daudz ko nosaka un patiesībā ir daudz vieglāk strādāt. Toreiz vajadzēja pieredzi, izjūtu un zināšanas. Elpināmās mašīnas pie mums sāka parādīties jau padomju gados, tās gan bija diezgan primitīvas, tāpēc nevarēja visos gadījumos pielietot. Reizēm gadījās, ka operācija ilgst četras stundas, un visas četras stundas sēdi un ar roku elpini. Mašīna jau cilvēku tā neizjūt. Elpinot ar roku, tu jūti. Un tā četras stundas. (Smejas.)

Kur sākās jūsu ārstes karjera?

Pēc internatūras strādāju Rīgas 4. Sarkanā Krusta slimnīcā Jāņa Asara ielā par anestezioloģi-reanimatoloģi. Slimnīcu slēdza, un es pārgāju strādāt uz Gaiļezera intensīvās terapijas klīniku. Uz pusslodzi te strādāju kopš 1992. gada. 2000. gadā kļuvu par šīs nodaļas vadītāju.

Pirmo pacientu atceraties?

Pirmais pacients, kam devu narkozi, bija Stradiņos, vēdera ķirurģijas nodaļā, viņam operēja kuņģi. Pamodās, un viss bija normāli. Es atceros, atnācu mājās un stāstīju, ka esmu pirmo narkozi pastāvīgi iedevusi. Lepna. Pirms tam stāvēju blakus un asistēju, man stāstīja, un es jautāju.

Toreiz jau bija citas vielas, ar ko deva narkozi, tagad ir daudz labāki un maztoksiskāki medikamenti. Zinātne virzās uz priekšu, un narkozes kļūst aizvien drošākas.

Tagad narkozes laikā slimnieku arī ārstē. Ķirurgs operē savu vietu, bet anesteziologs ir atbildīgs par visu pārējo. Slimnieks ne tikai guļ miegā, lai neko nejustu, bet visa viņa dzīvības funkciju uzturēšana, stabilizēšana ir anesteziologa rokās.

Pēdējos gados mums diezgan bieži ir slimnieki, kam ir pāri 90. Agrāk tādu bija ne vairāk kā viens gadā, un tas bija kaut kas neparasts. Tas nozīmē, ka mums medicīna nemaz nav tik slikta.

Kas ir jūsu darbā lielākie izaicinājumi?

Tas saistīts ar emocijām. Ne jau fiziski mums tas darbs ir tik grūts. Šajā nodaļā ir ļoti grūti psiholoģiski. Agrāk bija vieglāk nevis tāpēc, ka tagad ir smagāki pacienti, bet gan saistībā ar piederīgajiem. Lielākoties ir ļoti normāli piederīgie, bet pietiek, ka pa visu nodaļu vienam pacientam ir citādi.

Mums ir jāstāsta patiesība. Mēs nevaram sniegt nepamatotas cerības. Mēdz būt tā. Kad pasakām: „Jūsu tuvinieks ir ļoti slims, un viņš var nomirt,” uz mums sāk kliegt: „Ko jūs te sakāt! Es negribu nemaz dzirdēt! Nerunājiet tādas lietas!” Iespējams, viņi gaida, ka to ļoti slimo cilvēku, kam bieži vien jau ilgstoši ir daudzu orgānu smagas saslimšanas un vēl visam šim fonam papildus vēl kāda katastrofa notikusi, šajā nodaļā pataisīsim par pilnīgi veselu un jaunu. Tas esot mūsu pienākums, un to liekot darīt Hipokrata zvērests. Tas tiek bieži piesaukts, kaut vairums cilvēku to nav lasījuši, bet ieliek tajā savas nereālās fantāzijas par ārstu sūtību un pienākumiem.

Ir ļoti patīkami kaut ko dāvināt. Arī pavēstīt labas ziņas ir kā dāvana. Mēs labprāt teiktu labas ziņas. Bet, kamēr slimnieks ir mūsu nodaļā, labās ziņas ir retas vai ļoti maziņas. Kad mēs beidzot varam teikt labās ziņas, tad pacientu pārved uz nākamo klīnisko nodaļu.

Daži domā, ka esam pieraduši pie mirstošajiem. Tiešām, mūsu nodaļā pacienti nonāk ļoti smagā veselības stāvoklī, un viņi mēdz mirt. Ārstam ir ļoti jāsaņemas, lai to paziņotu mirušā tuviniekiem. Darbs ir darbs. Slikto ziņu paziņošana prasa daudz piepūles.

Kā jūs to spējat? Jums joprojām ir dzīvas, priecīgas acis.

Vienmēr tā nav. Mums šodien izdevās veiksmīgi atdzīvināt četrus pacientus.

Bet ir gadījumi, kad ārsti aizcietina sirdi. Kad, sevi sargājot, mediķi aizcietinās, viņi vairs tik labi nejūt pacientu, nejūt savu ģimenes dzīvi, un tad viss sāk brukt.

Tā arī ir. Kolēģi ik pa brīdim dekompensējās. Nevar izturēt. Tad viņi dažādi izpaužas. Parādās cinisms kā aizsardzības reakcija. Mēs pārdzīvojam par pacientiem, bet mums savas emocijas ir jāierobežo, nevaram pārlieku pārdzīvot, jo tad vairs nevaram objektīvi pastrādāt un sniegt pacientiem labāko. Tas ir tāpat, kā ārsti nedrīkst savējos operēt un ārstēt, jo kļūst neobjektīvi.

Tas ne vienmēr ir iespējams. Dažkārt sakrīt dažādas negatīvās situācijas un pārdzīvojumi. Viens kolēģis, nu jau nelaiķis, sāka lietot alkoholu, lai nomierinātos, lai saņemtos, lai notrulinātu savas emocijas.

Jauniešiem vēl ir tā viņu jaunības enerģija, vitalitāte. Bet vecākie kolēģi bieži vien ārpus sava darba laika iet mājās un vispār nevienu negrib satikt, kontaktēties ar cilvēkiem. Tā ir emocionālā izdegšana.

Jūs esat vadītāja, jūs to labi saprotat. Kā jūs parūpējaties, lai jūsu darbinieki emocionāli neizdegtu?

Mēs viens otru mierinām. Jo savējais vislabāk saprot. Citi šo milzīgo garīgo slodzi nesaprot.

Arī tad, ja pacients ir aizgājis un tuvinieki ir saprotoši, jūs pārdzīvojat?

Protams.

Piederīgie pārsvarā ir neapmierināti, ka cilvēks ir miris. Un tad tiek vainots ārsts. Ir pacienti, kuros gigantisks darbs un daudz emociju ir ielikts, bet neizdodas glābt. Ar piederīgiem ir runāts, esam viņus mierinājuši un visādi pretim nākuši. Bet, kad viņš nomirst, tad mēs tiekam vainoti viņa nāvē, nolādēti, cits sola visus mūs nošaut, cits – uzspridzināt nodaļu, un tamlīdzīgi.

Protams, tas nenotiek. Tā ir cilvēku pirmā reakcija. Lai arī mēs to saprotam, tas vienalga ir psihotraumējoši. Kad no visas sirds esi atdevis savas zināšanas, spēku, savas emocijas, un tu tiec nolādēts. Mums ir pārmests, it kā pēc slepena līguma ar apbedīšanas kantori mums maksā par līķu ražošanu. Tas bija tik drausmīgi aizvainojoši... nu ļoti.

Uzslavu mums ir maz. Lielākā daļa, protams, savas pašas smagākās slimības epizodes mūsu nodaļā neatceras. Kad kļūst labāk, slimnieku pārved uz citu nodaļu.

Ja kolēģis pasaka – tev ir izdevies uzlabot pacienta stāvokli, tad, pēc dežūras ejot mājās, dakteris ir tik piekusis, bet ar gandarījumu – pats saprotu, ka izdevās, un kolēģi novērtēja. Tas dod spēku. Bet tas ir par maz, pret negatīvo. Tāpēc mediķi izdeg.

Jūs daudzus pacientus atņemat nāvei...

Kad pacientam iestājas klīniskā nāve, viņš tiek atdzīvināts – masēts, elpināts. Veiksmīgas ir apmēram 20 %, no tiem, kas izdzīvo, apmēram puse nomirst pirmā mēneša laikā. Tad paliek 10 %, kuri palikuši dzīvi, un tad viņi – lielākā daļa – ir ar invaliditāti – no ļoti vieglas līdz smagai. Bet to dažu procentu dēļ mēs to darām. Tas ir labi.

Bet vēl mēs ārstējam tos, ko nevar izārstēt. Labi to zinot. Pacientus, kurus var uzturēt tikai ar mūsu aparātiem. Savai sirdsapziņai mēs darām labu, jo darām visu, kas mūsu spēkos. Bet organisma funkcijas vienalga pamazām izsīkst. Dažreiz noguļ mēnesi, un beigās viņu vairs nevar uzturēt ne ar kādiem aparātiem.

Varbūt pēc mēneša radinieki beidzot ir pieņēmuši cilvēka nāvi un ir nomierinājušies?

Nē. Ir ļoti dažādi. Daudzi nepieņem un nepieņem. „Man tomēr ir cerība! Tomēr cerēsim.” Mēs rādām bildes, ka no smadzenēm ir palicis tur pavisam maz, stāstām, ja izdzīvos, tad būs invalīds.

„Nē, man vajag par katru cenu, lai viņš būtu dzīvs.” Varbūt tiešām bijis ļoti jauks cilvēks, un piederīgais jūtas viņam kā parādnieks. Tajā mirklī, kad notiek nelaime, tad vajag par katru cenu, lai piederīgais dzīvotu. Tāds mums ir tas uzdevums, un mēs to darām.

Ir taču iespēja, ka pat no šķietami bezcerīga stāvokļa slimnieks atlabst?

Lielākā daļa jau no mūsu nodaļas izrakstās, nemaz jau tā nemirst. Pagājušajā nedēļā iestājās 39 pacienti, tikai pieci ir miruši. Pārējie ar uzlabošanos ir pārrakstīti uz nākamo nodaļu. Prieks par to. Ir jau arī pozitīvi rezultāti.

Kas mainījies cilvēku attieksmē pret nāvi kopš laika, kad jūs sākāt strādāt?

Pieņēma. Pieņēma to, ka cilvēks nedzīvo mūžīgi. Toreiz nevarēja tā uzturēt, un cilvēki mira dabiskā nāvē.

Ir pasakas, kur cilvēkam rūķi iedod spēju redzēt, vai pacients dzīvos vai mirs, un tā viņi kļūst par leģendāriem ārstiem. Vai jums ir šāda spēja?

Nē! Gribētos jau gan. Nav mums superspēju. Ir zināšanas un pieredze. Bet jāmācās gan ir visu laiku. Tas, ka pieredze krājas no praktiskā darba, ir viens, bet katru dienu daudz lasu par medicīnu, katru dienu ielūkojos arī internetā profesionālajās medicīnas datu bāzēs.

Man sūta nozares jaunākās ziņas. Gatavojamies lekcijām. Mums regulāri pie profesora Viestura Liguta slimnīcas anesteziologi-reanimatalogi sanāk kopā, un katrai nodaļai – mūsējai – Intensīvās terapijas klīnikai, Toksikoloģijas un sepses klīnikai un slimnīcas anesteziologiem jāsagatavo priekšlasījums par kādu tēmu, tiek atreferēti un izdiskutēti nozares jaunumi, interesanti zinātniskie raksti.

Zinātne iet uz priekšu, un medicīna nav aptverama. Mūsu specialitāte ir tik plaša, ka mums vajag zināšanas visās medicīnas jomās. Anesteziologam reanimatologam nav jāpārzina tikai narkozes došana, kā kādreiz bija domāts. Mums ir visdažādākie slimnieki ar visdažādākajām slimībām, kādas vien var iedomāties.

Visi bioķīmijas jaunumi labi jāpārzina?

Jā! Jāzina bioķīmija, jāzina tai skaitā visas jaunās zāles, jaunie pētījumi. Ārstējot jāņem vērā gan pamatslimības, gan blakusslimības un ir jāsakombinē ārstēšana. Dažkārt ārstēšana ir pilnīgi pretēja. Un tad mums jāatrod tāda ārstēšana, lai tiktu ārstētas abas slimības.

Daudzi ārsti un medmāsas strādā pamatdarbā un tad vēl uz dežūrām. Vairums topošo mediķu naktīs strādā. Varbūt mediķiem vajag mazāk gulēt?

Mēs esam tādi paši cilvēki kā pārējie, tādas pašas fiziskās un garīgās vajadzības, kā citiem.

Miegs ir ļoti svarīgs, lai sevi savestu kārtībā gan fiziski, gan garīgi. Neizgulēšanās ļoti bendē veselību. Viens no šausmīgākajiem spīdzināšanas veidiem ir neļaut izgulēties.

Kā jūs to sakārtojat sev?

Es vairs nedežurēju. Visu mūžu no padsmit gadu vecuma es naktīs esmu strādājusi, nu jau kādus gadus es nedežurēju. Pietiek jau arī. Bet mums visiem ir diennakts darbs, gan māsām, gan sanitārēm, izņemot visrsmāsu un saimniecības māsām. Nu neko. Jāstrādā, lai gan veselīgi tas nav.

Vai papildus savam pamatdarbam – nodaļas vadīšanai – vēl kaut ko darāt?

Man ir arī sabiedriskie pienākumi, esmu mūsu Anesteziologu un  reanimatalogu asociācijas sertifikācijas komisijas sekretāre, arī kopš 1999. gada. Tad man ir vēl viens ļoti interesants darbs – es Tiesu medicīnas centrā strādāju komisijā par ekspertu. Šķetinām medicīnas lietas, kas iesniegtas tiesā. Pārsvarā – par mirušajiem. Tur sanāk speciālisti, vesela komisija, tur viss tiek izanalizēts. Es tur neeju naudas dēļ, tur ļoti maz maksā, bet tas ir ļoti interesanti.

Piemēram?

Es nedrīkstu izpaust.

Nu labi, par pilnīgi izdomātu anonīmu pilsoni X, kas ir dzīvs vai miris.

Pieņemsim, viņš ir miris. Viņam bijusi kāda medicīniska iejaukšanās, ārstēšana, pēc kuras viņš ir miris. Piederīgie ārstu iesūdz tiesā. Lielākoties tas ir nepamatoti. Ļoti retos gadījumos tur ir kaut kas pamatots. Bet nevis kā noziedzīga rīcība, kur ārsts būtu darījis kaut ko sliktu pacientam, bet ārsts tajā brīdī nav kaut kam nav pievērsis vajadzīgo uzmanību.

Kādreiz pie vainas bijis nogurums vai pārslodze, vai šausmīgi daudz pacientu un pietrūcis pietiekami daudz laika veltīt tieši tam vienam, kas aizgājis bojā, un viņam bijis kaut kas steidzīgāk jādara nekā citam pacientam.

Es jau diezgan daudz gadu tur eju. Neviens no tiem gadījumiem nav bijis tāds, ka ārsts speciāli būtu gribējis kaitēt pacientam. Nu nav. Visi, kas mācījušies par ārstiem, tomēr grib palīdzēt pacientam.

Interesanta ir gadījumu izmeklēšana un analīze. Jāstrādā kā detektīvam. Un visi savi secinājumi zinātniski jāpamato. Mēs nevaram dot slēdzienus, ka ārsts bija noguris. Mēs balstāmies tikai uz dokumentos fiksētiem faktiem.

Tad vēl ar rezidentiem strādāju un mācu. Rezidenti ir forši! Viņiem zināšanas ir labākas nekā mums savā laikā. Gan zinātne ir gājusi uz priekšu – mums bija tikai grāmatas, bet viņiem arī internets. Spēj tik lasīt.

Mēs jau arī regulāri braucam uz starptautiskajiem kongresiem. Piemēram, anesteziologiem un reanimatologiem Briselē notiek ļoti prestižs, ļoti informatīvs un apmeklēts simpozijs, kur no visas pasaules sabrauc spicākie speciālisti. Tu aizbrauc tur un jūti, kādā līmenī mēs te strādājam. Nu mums nav, teiksim, Rolsroisa, mums ir Folksvāgens. Bet mums nav slikts līmenis.

Mēs, protams, nodaļā, glābjot pacientus, pārtērējam to naudu, kas mums pēc tarifa ir atvēlēta, bet no mūsu slimnīcas administrācijas nesaņemam nekādus pārmetumus. Saka – taupiet, taupiet, bet slimnieku glābšanai nekas nav atteikts.

Ko darāt, lai pati saglabātu labu formu un veselību?

Izguļos. Esmu iemācījusies labi aizmigt, lai gan visādas domas reizēm grib galvā rosīties. Patīk atslodzei pa dārzu rosīties.

Paldies dakterei Rožkalnei

Vienā no manas meitas mīļākajām bērnības fotogrāfijām viņa pie Ziemassvētku eglītes redzama ar vectēvu. Šīs bildes un daudzu skaistu ģimenisku mirkļu mums varēja arī nebūt, ja vīratēva dzīvības glābšanā nebūtu iesaistījusies Gaiļezera intensīvās terapijas nodaļas vadītāja Daina Rožkalne.

Kad vīratēvs nokļuva slimnīcā, viņa veselība ira pa visām vīlēm. Lai varētu operēt žultspūsli, viņam vajadzēja stabilizēt gan sirdi, gan nieres, gan tikt galā ar infekciju. Tomēr, sajutis pirmos uzlabojumus, vīratēvs „aizmirsa” ārstējošā ārsta ieteikumus par diētu. Ļoti stipras sāpes, vēderplēves plīsums, sirds infarkts, pamatīga nieru mazspēja pievienojās pārējai slimību buķetei.

„Ja viņu tūlīt neoperēs, tad viņš mirs stundas laikā, ja operēs – var būt visādi,” drūmo situāciju skaidroja ārsts. Piekritām operācijai, un vīratēvu steigšus transportēja uz operāciju bloku. Tomēr šo operāciju neizdevās sākt, kā plānots, – tikko infarktu pārcietusī sirds streikoja un katastrofāli kritās asinsspiediens.

Tā vīratēvs nonāca Intensīvās terapijas nodaļā, kur ārsti cīnījās par viņa dzīvību. Tieši daktere Rožkalne izdomāja veidu, kā tomēr iespējams veikt neatliekamo operāciju. Tad, kad pēc stundas ienācu uzzināt, kā tuvinieks pārcietis operāciju, dzirdēju, kā ārsti apspriež iespējamos glābšanas risinājumus. Tik asa domāšana, dziļas zināšanas fizioloģijā, bioķīmijā – tas man likās „kosmoss”, pat ar manām zināšanām.

Operācija uz neiespējamā robežas izdevās labi, un vēl pēc slimnīcā pavadīta mēneša vīratēvs ar sakārtotu veselību varēja doties mājās. Viņa dzīvei un mūsu ģimenei bija iedoti vairāki skaisti gadi.