Latgales meitene bez laivas: kāpēc seriāla "Bitīt`matos" zvaigznei jātaisnojas par airēšanu

Tas neizklausās pēc komplimenta. (Smejas.)

Bet man atkal šķiet, ka tieši otrādi. Tu esi kā dabas bērns, kas atklāj emocijas tikai uz skatuves, un tas ir tik dabiski. Bet kāpēc tieši aktrise? Gribas izdzīvot arī citas dzīves lomas?

Laikam vēlos izdzīvot to, ko pati dzīvē pagaidām nespēju noformulēt. Vienmēr, kad man vaicā šo jautājumu, racionāli nemaz nespēju atbildēt. Izskaidrot gan ir grūti. Skolas gados biju darbojusies amatierteātra studijā Balvos, un tad sāku apjaust, kas ir teātris. Tas bija vēl viens veids, kā sevi nodarbināt, kā pamainīt dzīvi. Man patīk pārmaiņas. Ja nespēju ko fundamentāli mainīt, man patīk kaut vai pārkārtot istabu, grāmatu skapi pārbīdīt, pārmainīt grāmatu novietojumu plauktā. Teātra studijā ieraudzīju, ka var paraudzīties uz notiekošo no citas puses. Tā pamazām sākās šis ceļš. Vaira Resne, Balvu teātra studijas vadītāja, ar mums, jauniešiem, mācēja atrast kopēju valodu – rosināja domāt, daudz jautāja, kad nodarbojāmies ar lugas analīzi; runājām par dzīvi, mūžīgām vērtībām, analizējām cilvēku rīcību, domāšanu.

Attiecīgā dzīves periodā šķita, ka veids, kā redzu pasauli, kā to uztveru, man lika padomāt par aktrises karjeras sākumu. Toreiz domāju, ka teātris varētu būt īstā vieta, kur varu runāt par būtisko, ka tā ir svarīga profesija. Man paveicies, ka  5. sezonu teātrī, no kurām pirmās 3 bija kā ārštata aktrisei, man visu laiku ir bijis darbs. Ir bijis pat jāatsaka pāris piedāvājumi, jo savienot divus projektus vienlaikus tomēr ir grūti. Man ir grūti paralēli gatavot divas lomas. Savā būtībā esmu introverta, mierīga un klusa būtne. Kādreiz man patīk nedaudz patrakot, bet tā nav mana pamatstihija. Nav tā, ka patīk plosīties un būt uzmanības centrā. Tāpēc man šķita, ka neesmu piemērota aktrises profesijai. Laiks ritēja uz priekšu, kādu laiku «Turībā » mācījos tūrismu un viesmīlību. Tomēr tur nejutos labi. Tad bija laiks, kad gribējās pasauli izzināt, pētīt un saprast… Ļoti labi, ka kaut ko nezinu, un man gribas mesties nezināmajā. Stāšanās aktieros bija lēciens nezināmajā. Tā bija patiesi milzīga pārmaiņa.

Jā, vienīgā meita. (Smaida.)

Lelde seriālā «Bitīt' matos» spēlē pareizo māsu Faniju, bet tu, introverts cilvēks būdams, esi nepareizā Vēsma?! Tev beidzot ir māsa! Labi, ka latgalisko akcentu esi paspējusi izskaust.

Tas nebija viegli. Man bija liels akcents. Paldies pedagogiem, ka pieprasīja, lai strādāju un iegūstu pareizu latvisku intonāciju. Sākumā bija psiholoģiski grūti sevi pieņemt. Šķita, ja jau neesmu tik interesanta, kāda esmu, kāpēc vajag ko turpināt?! Kāpēc mani grib mainīt?!

Cik lielu daļu tevis pārņēmusi seriāla varone Vēsma?

Es viņu joprojām meklēju. Nepazīstu. Tas ir seriāla mīnuss, ka tēls veidojas un mainās procesā, un es viņu vēl tikai mēģinu saprast. Rodas apjauta, ka realitāte nav īsti tāda, kāda ir. Es vairs neesmu jaunā un interesantā, bet pieredze ir, taču ar savu prasmi vēl neesmu iemācījusies strādāt. Reizēm pietrūkst pašapziņas, zināšanu. Bet šajā profesijā visu laiku būs jācīnās par savu vietu zem saules. Jā, man ir kolēģi, kas uzklausa un dod savus padomus. Kad ienācu teātrī, Marija Bērziņa un Inga Misāne-Grasberga mani paņēma savā paspārnē. Tagad arī Maija Doveika ir pievienojusies. Kad mācījos, man viss bija skaidrs, kuros projektos gribu un kuros negribu piedalīties. Šķita, ne mūžam seriālos nefilmēšos. Bet naudiņa ir jāpelna. Tas ir labs treniņš, kā kļūt elastīgākam.

Bez tā jau nevar, kaut kādā ziņā iemīlos, jo mīlestība taču ir jānospēlē.

Jā, pazīstama airētāja... (Smejas.) Es vispār domāju, ka man vajadzētu ar viņu kādreiz satikties. Tas būtu interesanti. Kad pirmo gadu sāku strādāt teātrī, kāds no maniem kolēģiem izdzirdēja radio sporta ziņu par Sanitu Pušpuri, nākamajā dienā atnāca uz teātri un teica man: «Tagad izskaidro, lūdzu, kā ir – tā taču neesi tu?!» Es nomierināju, ka, protams, neesmu airētāja, tikai iesācēja aktrise. Kolēģis vēlreiz nobrīnījās – nuja, tas jau nav pat fiziski iespējams, cik viņa ir daudzpusīga, kā var visu paspēt.

Tomēr gribu pavaicāt – vai tu sporto, lai atgūtu garīgo enerģiju?

Es vingroju sporta zālē. Iespēja izrauties ārpus pilsētas ir reti, tāpēc nekas cits neatliek, kā iet uz piesvīdušu sporta zāli. Jā, man ir svarīga fiziskā kustība. Esmu pamanījusi, kad fiziskās aktivitātes sanāk retāk, man ir grūtāk koncentrēties, savākt sevi, nomierināt. Ir lielāks uztraukums. Man ļoti patīk dejot, bet arī tam atliek maz laika. Tiklīdz nav regularitātes, vienīgajā brīvajā vakarā nedēļā gribas vienkārši pasēdēt mājās, neko nedarīt un atpūsties. Arī tas ir svarīgi. Labprāt dodos pastaigās pa pilsētu. Viena pati. Man patīk pastaigāties bez konkrēta mērķa. Arī tā sakārtoju domas. Starp citu, pat uz darbu eju kājām. Man patīk no rīta izstaigāties un pa īstam pamosties, izdomāt daudzās domas, atkārtot tekstu, gatavoties mēģinājumam.

Nē, Teikā... Pastaiga līdz Nacionālajam teātrim ilgst precīzi vienu stundu piecpadsmit minūtes.

Oho! Tu ej kājām tādu gabalu? Kāpēc? Vienmēr izdodas sevi piespiest?

Ir reizes, kad nemaz nav sevi jāpiespež. Kad mostos un zinu, ka šo dienu nemaz nevaru sākt bez pastaigas. Ir reizes, kad jāpiespiež sevi piecelties agrāk, un uzvar vēlme no rīta pagulēt ilgāk. Bet tās dienas, kuras sāku ar pastaigu, pavadu daudz labākā noskaņojumā un produktīvāk.

Mazliet jau skumst, bet vismaz reizi trijos četros mēnešos cenšos viņu apciemot. Ko viņa domā par to, ka meita ir aktrise?

Man īpaši neko neteica. Tikai vēlāk no mammas draudzenēm uzzināju, ka sākumā viņa šausmās saķērusi galvu – kas gan tagad notiks, meita būs aktrise, kā pelnīs maizīti? Tieši tā mana rakstura dēļ... Patiesībā esmu ļoti emocionāla būtne, un viņa baidījās, vai nesadegšu. Tas var būt traucējoši un pat bīstami. Mamma cenšas atbraukt uz visām manām izrādēm.

Aktrisei ir jābūt brīvai. Nezinu, vai tas ir reāli, bet jābūt brīvai no aizspriedumiem.

Un tu tā viena pati pilsētā... Varbūt KĀDS ir iekritis tavā sirsniņā?

( Aizdomīgi paskatās.) Jā, esmu aizņemta... Es jau saprotu, kāpēc tā jautā. Vidusskolnieces gados pati centos «noķert» kādu karsto jaunumu par sev tīkamu aktieri. Mans draugs strādā radošā sfērā, tāpēc viņam nav problēmu saprast, kāpēc vakarā jau pulksten sešos neesmu mājās un nedēļas nogalē neesmu mājās. Mācos saprasties ar viņa kaķi. Visu bērnību esmu sapņojusi par kaķi, ko paņemt rokās, spēlēties ar viņu un samīļot, kaut nedrīkstēju ( Sanitai ir alerģija – aut.piez.), un tagad man ir draugs ar kaķi.