40 gadu vecumā viņš nolēma: turpmāk sekošu savai sirdij. Kas patiesībā ir bestselleru "alķīmiķis" Koelju

Šajā augustā Paulu Koelju atzīmēja savus 70 gadus (dzimis 1947. gadā), un pēdējie trīsdesmit no tiem bija veltīti vairāk nekā 20 grāmatu uzrakstīšanai, kas pasaulē kopumā pārdotas 200–350 miljonu lielā tirāžā, kā lēš dažādi avoti. Koelju slavenākais darbs Alķīmiķis izdots ap 150 miljonu eksemplāros un tulkots vismaz 80 valodās – tas ir rekords dzīvo autoru vidū, sevišķi ņemot vērā, ka autors ir brazīlietis, kurš raksta portugāļu valodā. Rakstnieks ir saņēmis dučiem apbalvojumu, ticies ar valstu prezidentiem un slavenībām visā pasaulē un regulāri komunicē ar saviem 28 miljoniem Facebook sekotāju. Viņa personība fascinē tāpat kā viņa darbi.

Svētceļojums tad un tagad

“Pirmās trīs dienas es sev teicu: “Mans Dievs, man vēl jānoiet 455 jūdzes. .. Tas nav paveicams. Tas ir pilnīgi stulbi. Ko es te daru? Mēs dzīvojam modernā pasaulē.” Līdz ceturtajai dienai. Ceturtajā dienā es sāku aprast ar domu par iešanu, sarunām ar cilvēkiem, apkārtnes vērošanu un sava ķermeņa iepazīšanu – bet arī savu dvēseli sāku iepazīt,” tā intervijām Amerikas radio On Being 2016. gada 4. augustā Paulu Koelju atcerējās savu svētceļojumu 1986. gadā uz Santjago de Kompostelu, kuras katedrālē pēc leģendas apglabāts Svētais Jēkabs.

Koelju iepriekš pilnīgi neko nebija dzirdējis par šo vietu Galīcijā, Spānijas ziemeļrietumos, kurp viduslaikos pa dažādiem ceļiem plūda tūkstošiem svētceļnieku. Astoņdesmitajos gados to skaits bija sarucis līdz apmēram 600 cilvēkiem gadā. Koelju tolaik bija iesaistījies mistiskā katoļu grupā RAM (Regnus Agnus Mundi), un viņa Skolotājs J viņam uzdeva veikt šo ap 800 kilometru garo ceļu kā daļu no iesvētīšanas procedūras.

Nonākot Santjago de Kompostelā, Koelju pārņēma skumjas – viņš skaidri saprata, ka beidzies viens dzīves posms un pienācis laiks beidzot veikt izvēli. “Un izvēle bija: man jāpiepilda savs sapnis vai arī jāaizmirst tas uz visiem laikiem,” intervijā radio stāstīja Koelju. “Mans sapnis bija kļūt par rakstnieku. Biju 40 gadus vecs, iespējams, pārāk vecs, lai mainītu savas dzīves ceļu. Bet es teicu: “Nē. Es mainīšu. Es atstāšu visu pagātnē. Nodedzināšu savus tiltus. Kopš šā brīža sekošu savai sirdij, pat ja man nāksies par to samaksāt.””

Koelju aprakstīja savu pieredzi grāmatā Svētceļojums (latviski Burvja piezīmes), kas iznāca tieši pirms 30 gadiem. Viņš to sauc par savu pirmo grāmatu – iepriekšējās divas neguva nekādu atzinību, vienu viņš pat mēģināja izņemt no apgrozības, nožēlojot tās nepilnības. Viņam likās, ka arī Svētceļojumu neviens nelasīs – kuru gan interesē “šis dīvainais Santjago ceļš”? Tomēr viņš maldījās, grāmata kļuva populāra. Un to nevar saukt gluži par nejaušību, ka Santjago ceļš pēc Koelju darba un nākamās grāmatas – Alķīmiķa – iznākšanas ar katru gadu sapulcēja aizvien vairāk svētceļnieku; pagājušā gadā to skaits sasniedza gandrīz 278 tūkstošus. “Tādā veidā es kalpoju kā rīks šim ceļam, un šis ceļš bija rīks man, lai mainītu savu dzīvi uz labāku.”

Ne velti Koelju darbus caurvij tēma, ka dzīve pati ir svētceļojums, un var just, ka rakstīšana ir sava veida svētceļojums viņam pašam. Vēl vairāk – arī daudziem lasītājiem Koelju grāmatu lasīšana ir kā došanās svētceļojumā. Autors intervijā uzsver, ka mums ik dienu, no mājām ejot uz darbu vai skolu, ir iespēja doties svētceļojumā un atklāt ko jaunu: “Tāpēc ka svētceļojums nozīmē tikšanos ar dažādiem cilvēkiem, sarunas ar svešiniekiem, zīmju pamanīšanu un būtībā būt atvērtam dzīvei.”

Likteņa sitieni ar elektrošoku

Dzīve, ko rakstnieks atstāja aiz Santjago de Kompostelā novilktās līnijas, bija raiba un trakulīga. “Pašā dzīves sākumā, kad esi pusaudzis, tu zini, ko gribi. Tad uz laiku to aizmirsti. Tā tas notika ar mani. Un tad tev tiek dota otrā iespēja. Dzīve ir ļoti dāsna. Tā vienmēr dod otro iespēju,” uzskata Koelju.

Viņš jau skolas gados zināja, ka vēlas kļūt par rakstnieku, ko arī pavēstīja vecākiem. Viņa tēvs bija turīgs inženieris Riodežaneiro, un ģimenē valdīja stingra katoļu ticība. Zēns mācījās jezuītu skolā, kur, viņaprāt, viņš tika piespiests ticēt Dievam un lūgties. Par tik nenopietnu dēla karjeras izvēli – rakstnieks – nevarēja būt ne runas. Septiņpadsmit gados Koelju opozīcija pret tradicionālo dzīves ceļu vecākus noveda tiktāl, ka viņi ievietoja dēlu psihiskajā slimnīcā, kur viņš tika “ārstēts” ar elektrošoku.

Trīs reizes viņam izdevās izbēgt, un trīs reizes vecāki viņu atgrieza tur atpakaļ... Tomēr Koelju to nesauc par traumu un neuzskata sevi par upuri, jo saprot savus vecākus. “Mani vecāki domāja, ka biju psihiski slims. Tāda bija diagnoze. Es ļoti daudz lasīju, biju ārkārtīgi kautrīgs, un man bija grūti atrast draugus. Viņi bija izmisumā. Viņi negribēja mani sāpināt, bet nezināja, ko darīt. .. Viņi to darīja, lai mani glābtu,” viņš skaidroja intervijā The Telegraph 2005. gadā.

Pēc vecāku vēlmes Koelju iestājās juristos, bet pēc gada pameta
studijas un kļuva par hipiju. Sešdesmitajos gados viņš apceļoja Dienvidameriku, Ziemeļāfriku, Meksiku un Eiropu, kā arī sāka lietot narkotikas. Atgriezies Brazīlijā, sacerēja dziesmu tekstus populāriem mūziķiem. 1974. gadā valdošajā diktatora režīmā Koelju tika arestēts par “musinošām” aktivitātēm (apsūdzot viņa dziesmu tekstus par kreisiem un bīstamiem). Ieslodzījumā viņu spīdzināja – ar elektrošoku pa ģenitālijām. “Tik nobijies kā cietumā, es nekad nebiju bijis, un pēc tam mani vajāja bailes vēl septiņus gadus. Šajā gadījumā tā ir traumatiska pieredze, bet pēc septiņiem gadiem laiks dziedē visu,” rakstnieks atzina The Telegraph.

Visa pasaule sadodas rokās?

Pirms kļūt par rakstnieku, Koelju strādāja arī par aktieri, žurnālistu, teātra direktoru. Taču viņš nekad nespēja aizmirst savu sapni. “Vienmēr tevī ir iekšējais bērns, kurš saka: “Hei, esmu šeit.” Man bija sapnis kļūt par kaut ko citu, un tagad tu pelni naudu, tev ir māja šeit, dzīvoklis tur, tev ir viss. Bet tu nedari to, kas tev bija lemts. Tu neradi savu personīgo leģendu,” viņš teica intervijā On Being.

Koelju atzina, ka nekad nav sapņojis ar rakstīšanu sapelnīt naudu. Svarīgs ir prieks. “Es nāku no zemes, kas nav ļoti bagāta. Tā nav arī ļoti nabadzīga. Bet es redzu mūsu cilvēku acīs to, ko ļoti reti saskatu tā sauktajās attīstītajās zemēs. Es redzu prieku. Prieku par dzīvi,” viņš piebilda.

Paradoksāli, bet viņa slavenākās grāmatas publicēšana sākotnēji nesagādāja tās autoram nedz prieku, nedz naudu. Viņš atceras, ka Brazīlijā pirmajā gadā tika pārdoti mazāk par 1000 eksemplāriem un izdevējs atdevis atpakaļ grāmatu, atsakoties to vēl iespiest. Taču, būdams pilnīgi pārliecināts par sevi, Koelju nolēmis neatkāpties. “Tas teikums, kas ir Alķīmiķī – tad, kad tu kaut ko ļoti gribi, visa pasaule sadarbojas, lai tev palīdzētu. Teicu sev: “Man jāciena savi vārdi. Man jābūt paraugam. Vai es to uzrakstīju? Es. Tātad es klauvēšu pie durvīm un meklēšu otro izdevēju.” Koelju tiešām atrada nākamo izdevēju, par spīti tam, ka Alķīmiķis bija ne vien neveiksmīgs manuskripts, bet jau izdota neveiksmīga grāmata. Rakstniekam vajadzēja pašam noticēt tam, ko viņš raksta, un dzīve dāvāja otro iespēju.

Agape...

Burvestības un maģija ir jēdzieni, kas bieži parādās Koelju darbos. Viņš arī ir stāstījis, ka ordenī RAM nodarbojies ar balto maģiju. Taču ko viņam īsti nozīmē šis senais vārds? “Ja es definētu maģiju, es teiktu, tā ir kā tilts, kas ļauj mums pāriet no redzamās pasaules uz neredzamo,” rakstnieks skaidroja radio intervijā. “Es tagad runāju ar jums, un jūs varat dzirdēt manu balsi. Bet aiz balss slēpjas emocijas... Un emocijas ir kaut kas tāds, ko mēs nevaram redzēt, aptaustīt, materializēt. Tajā pašā laikā emocijas maina pasauli, un vissvarīgākā no tām ir mīlestība. Kā Bītli dziedāja: “All you need is love.” Domāju, tas ļoti labi izsaka to, kas šai pasaulei tagad vajadzīgs.”

Domas par mīlestību un tās dažādajiem veidiem ir vēl viena tēma, kas piemīt visos Koelju darbos. Rakstnieka atklāsmes – kļuvušas jau par daudz tiražētiem citātiem – iecēlušas viņu gluži vai garīgās kustības vadoņa statusā. “Es necenšos kļūt par burvju guru, jo es tas neesmu. Es arī mācos,” viņš atzīst (On Being). “Taču ir, ko es zinu, – kopš tā brīža, kad es nebaidījos izrādīt mīlestību, mana dzīve mainījās un mainījās uz labo pusi.”
Šajā gadījumā rakstnieks runā par mīlestību, kas ir spēcīgāka par jebko citu un kas paceļas pāri patikai vai nepatikai. Senie grieķi to dēvēja par agapi – dievišķo mīlestību, mīlestību pret tuvāko, uzupurēšanos.

“Agape ir darbība. Tā nav domās. Tie nav ekstāzes momenti. Tu apsēdies un jūti visu. Un es raudu šajos momentos. Man ir šis dzinulis raudāt, ne aiz prieka, ne aiz skumjām, bez iemesla – raudāt, pateicoties tam brīnumam, ka esmu dzīvs. Un ļausim tam notikt ar mums, pieņemot un cienot šo noslēpumu. Mums nav vajadzīgs izskaidrojums visam. Mums vajag piepildīt savu dzīvi ar mīlestību. Un mīlestībai tiešām nav izskaidrojuma – vienkārši izbaudīsim.”

… un Eross

Koelju nav ne guru, ne mūks un atzīst, ka viņam ļoti svarīgs ir arī Eross – mīlestība starp sievieti un vīrieti. Pēc ilgiem meklējumiem 1980. gadā viņš apprecēja savu mūža sievieti – mākslinieci Kristīni Oitisiku, ar kuru kopā tagad pavada savas laimīgās vecumdienas Šveicē.
“Kad cilvēki man jautā: “Kā tu spēji nodzīvot laulībā tik ilgi ar vienu sievieti?”, es atbildu, ka viņi maldās. Viņa nav tā pati meitene, ko es satiku 1979. gadā. Viņa ir ļoti mainījusies. Arī es... Visu šo gadu laika mūsu laulība ir piedzīvojusi daudzus postošus brīžus. Bet ne postu sliktā nozīmē... Mēs esam izgājuši cauri daudziem smagiem pārbaudījumiem, ļoti daudziem, bet pārcietuši to visu.” (On Being)

Kristīne ļoti atbalstīja vīra centienus piepildīt savu sapni un kļūt par rakstnieku, lai gan sākotnēji viņš varēja šķist “bezcerīgs gadījums”: pilnīgi neapmierināts ar dzīvi, sagrautām cerībām. Viņai pašai bija savi mākslinieces sapņi, varbūt tas arī palīdzēja izprast otru.

Tagad viņi abi ir realizējuši savu karjeru: Koelju kā pasaulslavens rakstnieks, Oitisika kā oriģināla māksliniece, pazīstama ar saviem eko mākslas projektiem. “Lepojos ar savu sievu,” tā rakstnieks ziņo internetā pēc sievas kārtējās izstādes atklāšanas. “Manas sievas centieni uzņemt selfiju,” tādu parakstu Koelju šajā augustā bija ielicis bildei Facebook, kur Kristīne fotografē saulespuķu lauku, “tāpēc ka man viņa ir saule un puķe.”

Kas es esmu?

Britu prese reiz palūdza Koelju raksturot sevi dažos vārdos. Viņa atbilde bija: “Aplaimotais, svētceļnieks, loka šāvējs, rakstnieks, interneta atkarīgais” (The Independent, 2012) Kaut arī viņš ir teicis, ka viņa rakstīšanas dzinulis ir atbildes meklēšana uz jautājumu “Kas es esmu?”, rakstnieks godīgi atzīst, ka nevar atbildēt uz šo jautājumu un diez vai kāds cits par sevi arī var to pateikt.

“Ik rītu es atklāju, ka esmu cits cilvēks. Esmu vienmēr sev noslēpums. Ja es zinātu jau pirmajās rīta stundās, ko darīšu, kas notiks, kādu nostāju vai lēmumu pieņemšu – šķiet, mana dzīve būtu nāvīgi garlaicīga, jo dzīvi interesantu padara tieši nezināmais,” Koelju pirms gada radio intervijā teica. “Un tā es esmu šis svētceļnieks – kuru vienmēr pārsteidz šis ceļojums, kurš mācās jaunas lietas ik dienu, bet kurš neuzkrāj zināšanas, jo tad tās kļūst par ļoti smagu nastu uz muguras. Esmu cilvēks, kurš lepojas būt par svētceļnieku un kurš cenšas godāt savu ceļojumu.”