"Manai mutei ir vismaz XXXL izmērs" - iespējams, pati atklātākā intervija ar Andri Bērziņu

Uz sarunu atsteidzos no lauku darbiem, viss forši aug, kuplo, tomāti, kabači tādi, ar kuriem var nosist, gurķi... Ļoti noraujos, paskat, kādas man tulznas. Manikīru tikai paspēju uztaisīt... Bet tu gan baigi forši izskaties.

Tu arī izskatītos, ja tev būtu tā, kā ir man. Man viss no A līdz Z ir sarūpēts, esmu aptekalēts, raujas mana Inesīte (Māksliniece Inese Gūtmane, kas pirms dažiem gadiem apprecējās ar Andri Bērziņu. Viņa arī ir klāt sarunā un ik pa laikam atrod kādu pareizu vārdu, lai pateiktu Andrim priekšā – red.). Protams, izskatītos vēl foršāk, ja man mājās būtu tik daudz to gurķu un tomātu, kā tu te stāsti. Gaidi mani ciemos pie sevis – es atbraukšu pēc lauku labumiem. Ceru, ekoloģiski tos audzē.

Bet, protams. Esmu baigais paraugpilsonis. Man arī visi dzīvnieki ir no patversmēm. Taču, runājot par tevi, – esmu nedaudz šokā, kad redzu, ka izskaties feini. Tev taču tūlīt būs 65.
Man Inesīte baigo homeopātiju dod – ledusskapis pilns ar visu ko garšīgu un sameistarotu no dabīgām izejvielām. Zivis arī ir. Tās saķēru, par ēsmu izmantojot pankūkas. Pateikšu tev, ar ko es barojos. Sīpoli, ķiploki – bez tiem nav ēdienreižu. Man ļoti garšo gliemeži, zivis, rāpuļi...

Vai! Man jau ir zosāda, es mirstu nost! Es neko no tā nevaru ieēst. Esmu tik ļoti parasts. Man garšo kartupeļi, zirņi, burkāni, trekna cūkgaļa... Siers negaršo. Bet, pag, tev taču ir brūnas acis!
Viena man ir brūna, otra zaļa. Tas nav labi.

Kāpēc?
Redz, tiem cilvēkiem, kam tā ir, mēdz būt spējas, un tās spējas var nebūt labas. Vēl jau ir tā, ka man katrai rokas trīs pirksti ir ar perfektām kapilārajām līnijām. Tā dēvētie bišu pirksti, ar kuriem var noņemt dažādas kaites.

Tad jau tev vajadzēja kļūt par kaut ko līdzīgu Ragaciema Agnesei. Nu, es domāju – par burvi. Tevi varētu saukt par Līgatnes Purvāzi.
Astoņdesmitajos gados man viena dziedniece atklāja, ka man katrai rokai pa trim bišu pirkstiem. Viņa mani aicināja nākt mācīties praktizēt. Bet es atteicu.

Kāpēc?
Tāpēc, ka biju jauns un stulbs.

Saki, par ko vēl esi strādājis bez aktiera amata?
Vai, brālīt, par ko tik neesmu strādājis. Esmu pāris gadu bijis pat pie tirgus bandītiem – ar savu ģīmi gāju uz valsts iestādēm un kārtoju dokumentus, lai bandīti tiktu pie īpašumiem, jo viņiem biznesam, redz, vajadzēja. Tad mums bija klubi neatkarīgie teātri restorāni: Kabata, Austrumu robeža un Hrenovije zakuski. Lai tu saprastu, kas bija Kabata, klausies uzmanīgi! Tie bija vecie Melngalvju nama vīna pagrabi. Tos 1987. gadā, kad vēl biju Dailes teātrī, mēs vesela brigāde – Rings, Holšteins, Balčus, slaveno hokejistu Rēdlihu tēvs, es un vēl vairāki – dabūjām, jo aizgājām pie Rubika, sakot, ka mums vajag komjauniešu klubiņu. Rubiks vieglu roku paņēma papīru un uzrakstīja: „Piešķirt! Alfrēds.” Tur bija tūkstošiem flīzētu kvadrātmetru pazemē. Rīkojām pamatīgas talkas, iztīrījām vienu daļu, un izveidojās klubs.

Tagad ir tāda karstā ziņa, ka mūsu veselības ministre gaida bērnu. Nu tik šūmējas, kas nu būs. Kaut kāds tips pat brēkā, ka dāmas reproduktīvā vecumā nedrīkstot likt tik augstos valsts amatos. Ko teiksi par to?
Te man viens tāds stāsts jāatklāj. Tas bija 1979. gadā, nožāvos no šņores un pusotru mēnesi nogulēju slimnīcā. Dakterīši kopš tā laika man labi draugi, dzērām ar viņiem kukuļu konjaciņus, ēdām ikrus, viņi mani ārstēja. Bet tas tā. Un tad man viens ārsts izstāstīja par citu jaunu dakteri ginekologu, kurš bija aizsūtīts strādāt praksē uz čangalienu. Vienu dienu viņam bija pamatīgas pohas, ienākusi jauna kundzīte, kurai dažādas pēcdzemdību nepatikšanas, bet nu nekas nopietns. Viņa stāsta pusstundu, ka tas un šis, un vēl tas... Bet dakterītim pie kājām kortelītis, ar ko salāpīties, un viņš nekādi netiek pie tā klāt. Un, kad tās visas problēmas nu bija izstāstītas, jaunkundze prasījusi: „Dakter, ko jūs man ieteiktu?” Zini, ko viņš atbildēja? „Kundzīt, jākniebjas, vairāk jākniebjas.” Tas ir tāds normāls jauna daktera padoms jaunai dāmai.
Tāds pagarš ievads gan sanāca atbildei, kura ir pavisam vienkārša. Veselības ministre rāda piemēru, kā tauta var atveseļoties.

Labi teikts! Aiziet uz citu tēmu. Man nedod mieru tavs veselīgais izskats.
Es taču tev jau teicu, ka tieku lutināts, man ir viss, ko organismam vajag. Kā Inesīte saka, es tieku staidzināts, peldināts, pabarots, pamīlēts un apmīlēts. Esmu tagad labā maizē un arī nepīpēju. Lūk, tev i viss labā izskata padoms. Ne tā, kā tu – ļuļķē, ierauj arī sīvo, un tad arī sanāk gandrīz nomirt. Zini, es visu mūžu esmu skrējis, vergojis teātrī, bet tagad esmu laimīgais pensionārs, daru, kas patīk man, un daru, kad man patīk.

Beidz, tāpat taču esi aktieris, cienīts, mīlēts, apbalvots...
Nu, ar to apbalvošanu ir kā ir. Inesīte, redz, mani apbalvoja, pasniedzot gredzenu ar briljantu...

Bet vispār – aktierim ir svarīgi apbalvojumi? Runāju pirms kāda laika ar Olgu Dreģi. Viņa tajā mirklī bija baltkvēlē...
Tu jocīgs esi? Olga ir nostrādājusi, uh, cik gadu.

Tagad beidzot kādu apbalvojumu dabūja.
Viņai drīz būs 80, un tikai tagad viņa dabū kaut ko... Visu mūžu plēsusies pa skatuvi.

Lasīju, ka vienam aktierim pensija ir 70 eiro! Izsmiekls.
To nezinu, bet par Kārli Sebri – viņam kaut ko iedeva, kad bija nostrādājis 60 gadu teātrī. Aktieris, vecīt, ir inventārs. Atceries, padomju laikos uz visiem priekšmetiem lika inventāra numurus. Tā arī teātra un aktiera attiecībās – aktieris ir inventārs ar savu numuru. Un viss. Vairs neder, un noraksta.

Nu, jā, bet tu taču esi leģenda, nevis inventārs. Es neticu, ka tev nav valsts apbalvojumu.
Protams, ka nav jau tā, ka nav apbalvojumu, jo – kas vispār ir apbalvojums? Pateikšu, ka man ir apbalvojumi, un pat pateikšu, kādi. Savu pirmo saņēmu pašā karjeras sākumā: 1976. gadā vinnēju bijušās PSRS valstu daiļlasītāju – tagad to sauc stand up – konkursā Ļeņingradā, daiļi lasot Imanta Ziedoņa Kurzemīti un spēlējot ģitāriņu. Tur izcēlās pamatīgs skandāls, jo es runāju kaut ko pretvalstisku, un toreiz man par uzvaru iedeva sudraba, nevis zelta medaļu.
Vēl pēcāk saņēmu komjaunatnes balvu par Nāc uz manām trepēm spēlēties. Un tad man ir arī Latvijas apbalvojumi – kultūras ministres pateicība par dalību Dziesmu un deju svētkos, kā arī mūsējā katoļu kardināla Goda raksts, jo uzstājos, lai glābtu (remontētu) Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas Romas katoļu baznīcu.

Runāji, ka esi pensionārs, bet es neticu, ka bez aktiermākslas spēj iztikt. Tāpat prasās kaut ko darīt.
Tā ir, ka prasās. Un es arī daru. Man ir sava programma, ar kuru braucu pa Latviju, – runāju dzeju, dziedu, muzicēju. Tagad ir Māras Zālītes un Ulda Marhileviča Tobāgo!, ko iestudējis Valdis Liepiņš. Ar to brīvdienās braukājam pa Latviju. Pagaidām bijušas tikai divas izrādes, bet pirmā bija Valmierā. Pirms izrādes domājām, kā tie Valmieras snobi – viņi jau tur izlutināti – novērtēs Tobāgo!. Bet bija pilns cilvēku. Kad dziedājām noslēgumu, tauta cēlās kājās. Sen neko tādu nebiju redzējis, biju mēms.
Vispār es katru rītu jau agri esmu augšā. Inesīte mani sauc par tirekli, jo nevaru mierā sabūt. Starpība ar teātra aktiera dzīvi ir tāda, ka es nevis vergoju teātrim, bet darbojos savam un citu priekam. Pēdējos gados esmu izbraukājis Latviju krustu šķērsu. Būtībā dzīvoju savā mašīnītē. Tas ir busiņš. No rīta iekāpju, un aiziet pa Latvijas ārēm! Man patīk ceļot – pēc koncerta piestāt kaut kur pārnakšņot, lai nākamajā rītā noķertu kādu zivi, salasītu sēnes... Tad iebraukt mājās, lai atkal dotos uz citu vietu.

Ar tām sēnēm iekriti. Es arī uz tām esmu traks. Tagad gan vēl nekā īsti nav. Gailenes. Pat tās maziņas.
Phe! Vietas vajag zināt. Es jau dodu iekšā saulsardzeņu mērci.
Droši vien neteiksi, kur dabūji. Saki tad man tādu lietu – tagad nedzer, nepīpē. Bet taču dzēri un pīpēji. Kā tu to lietu sakārtoji savā paurī? Man nesanāk.
Atrodi to, kas tev liek aizmirst par dzeršanu un pīpēšanu. Ir arī tādi burvju augi, kurus vajag lietot, – kliņģerītes, strutenes un bērzu čagas.

Ko tu te pūt! Strutenes... Man pilna māja ar tām. Ar to sulu jau tikai kārpas var dabūt nost.
Nu pamēģini dzert kā tēju. Tad vēl iešauj sarkanās mušmirītes, kas izturētas šņabī. Baigās porcijas gan nelieto, citādi atdosi galus. Tā robeža, ja nemaldos, ir ap diviem kilogramiem, kad tiešām būsi pagalam. Un vēl viens brīnumlīdzeklis ir mārdadžu eļļa, kas baigi laba aknām. To es dikti daudz pēdējos gados ņemu iekšā. Bet par cigarešu smēķēšanu – ja nevari atmest, tad velc marihuānu.

Es nevaru, man no narkotikām ir slikti.
Hallo, varbūt atgriežamies pie intervijas! Kas es tev – kāds narkologs?

Viss – es ņemu to lietu rokās. Pateikšu, ka tevi teātrī atceros jau kopš seniem laikiem, kad droši vien vēl studēji. Tu biji pārdabiski vīrišķīgs, bet izrādē Nāc uz manām trepēm spēlēties tu raudāji. Tas mani baigi aizķēra, ka džeks tā ņem un raud. Kā to vispār var dabūt gatavu, ka jauns, zaļš gurķis var tik emocionāli nospēlēt? Tāpēc man arī vienmēr esi atmiņā kā aktieris ar lielo burtu.
Nu nepielien! Viss ir vienkārši – es nekad neesmu mācējis lietas pamest pusratā vai kaut ko darīt pa roku galam. Ja daru, tad tā, lai izdaru. Aktieri, vispār visi cilvēki, dalās riktīgajos un nosacīti riktīgajos. Ir daudzi mani kolēģi, kuri profesionāli zina, kā viņu spēle izskatās no malas, un tad viņi, īpaši nepiepūloties, liekot lietā mīmikas, žestu un uzvedības valodu, izrādes atspēlē. Bet ir tādi, kuri...
Es vienmēr atceros Pāvulu Eidi (Eduardu Pāvulu – red.). Zini, kāpēc viņš neaizgāja atpakaļ uz teātri? Tāpēc, ka viņš uztraucās. Viņš teica, ka viņam ir krīze, viņam ir mandrāža. Tu spēj to aptvert? Eidim uz skatuves mandrāža. Un kāpēc tā bija? Tāpēc, ka viņš visu baigi ņēma pie sirds, viņš spēlēja ar sirdi, viņš visas situācijas akumulēja sevī, turklāt nevis kā aktieris, bet kā cilvēks. Atzīšos, ka es arī nespēju statiski nospēlēt, man jāizlaiž situācijas caur sevi. Kā lai tev pasaka... Ir amatieri, un ir...

Es saprotu.
Tu paskaties uz to veco kraķi Raimi. Ar cieņu, protams, paskaties! Mēs ar Raimondu Paulu vienmēr esam apcēlušies, tāpēc varu atļauties zināmu vaļību. Es viņam skaidri un gaiši arī no skatuves esmu teicis – Raimi, tu taču esi traks, tevi aiznesīs no skatuves. Viņš tik atsmej – laikam jau tā ir... Un tā arī būs! Viņš jau nenomirs mājās. Viņam patīk tā skatuve. Un tu paskaties uz viņu, kad viņš ir uz skatuves, kad viņam patīk tas, ko dara. Viņš, hop, pielec kājās un tik spēlē, un spēlē... un no sirds. Tu jūti pēc viņa ķermeņa stāvokļa, ka viņš pats ir ekstāzē, un publika viņam iet līdzi. Un tur tad tu redzi, kas ir pa riktīgam un kas... nu tā.
Teātrī tagad parādījusies tā paaudze, kas bišķiņ tai lietai pieiet, kā pieiet. Protams, var vainot skolu, kas vairs nav tā, kura bija agrāk, kad savā ziņā izgājām krievu skolu. Jo tā skola aktiermākslā ir galvastiesu pārāka par visām holivudām, bolivudām un visu pārējo.

Bet zini, man tā vecā skola brīžam traucē.
Kas tev traucē? Nav jau vairs tās skolas te Latvijā. Es vairs uz teātri vispār neeju. Piedodiet, kolēģi, bet neeju, jo kad aizeju, man gadās, ka gribas vemt...
Pag, bet ir jau tracis tagad teātrī, kad Intars Rešetins izmuldējies pa visu Latviju, ka ne tās izrādes nominētas Spēlmaņu naktij.
Nevis izmuldējies, bet arī viņam jau ir līdz brošai tas viss, kas notiek teātrī. Un paldies Dievam! Es pilnībā esmu viņa pusē, un Rešetniekam, kā viņu saucu, jau pateicu: ja vajag manu palīdzību, laipni lūgti – dod ziņu! Būšu klāt!

Tev tagad ir kādi hobiji?
Jā, makšķerēt un nenormēti dirsties.

Mute tev, tāpat kā man, ir liela.
Ir, ir... Kāds izmērs XXXL. Vismaz.

Ja tā godīgi, nav jau tā, ka esi balts un pūkains. Dzēri jau arī brangi, leģendas klīda baisu baisās. Tevi iepriekšējo reizi satiku pirms vairākiem gadiem krodziņā, kur dzērām šņabīti...
No deviņdesmitajiem gadiem biju krodzinieks, tad kādēļ lai nedzertu?

Atļauj pabeigt jautājumu! Vai no tiem laikiem kaut ko nožēlo, ka vajadzēja varbūt darīt citādi?
Nenožēloju neko. Deviņdesmito gadu sākumā, kad pirmo reizi aizgāju no teātra, laiks bija baiss. Aizgāju tāpēc, ka manu pirmo skolotāju Arnoldu Liniņu vienkārši nahrenizēja no teātra, un pēc tam Auškāps nahrenizēja lielu daļu manu studiju biedru. Tur teātris beidzās, jo visi, kas nāca, sajutās kā brīvās Latvijas tribūni.

Un sākās kapitālisms, vajadzēja tik pelnīt un pelnīt.
To tu pareizi pateici. Un kas nāca kopā ar to kāri pelnīt? Seklums, provinciālisms... Izrādes iestudēja divu nedēļu laikā, un tika iegriezts pamatīgs konveijers. Un tas turpinās joprojām. Plikas pakaļas, pupi, lielām mammām liek kāpt uz galda vienās apenēs... Teātris? Vai tas ir teātris? Man žēl, kas ar to notiek, jo šobrīd ir tā, ka uz teātri jau tikai pillā var iet. Jo vairāk pillā, jo labāk. Tad var saprast, kas vispār notiek. Kad tas Pērs Gints Nacionālajā teātrī tapa, satiku Uldi Dumpi. Viņš teica aptuveni tā: „Nu, Andža, vienreiz esmu dadzīvojies līdz ručkai! Mani tur laikam drā... pakaļā. Es pat nezinu, ko darīt...”

Drausmas...
Dāvid, tu esi vecs, neko nesaproti!

Es neesmu vecs, esmu labi audzināts. Mani mamma labi audzinājusi.

Paldies par uzņemšanu viesnīcas Hotel Gutenbergs terases restorānam.