TV leģenda Volmārs: "Daudzi mani uzskatīja par idiotu"

Skatos, tev kāja čupā. Kas noticis?
Kāpu pie Meža kapiem ārā no džimbuļa (tramvajs – KJ). Taupot kreiso kāju, kurai pirms diviem gadiem tika izoperēts menisks, likdams zemē labo kāju, saite kaut kā izstiepās. Tagad kāja ir sastiepta un ir jāklibo.
Tu droši vien gribēsi zināt, ko darīju Meža kapos. Gāju uz mātes kapu. Bet reiz man pretī turpat kapos nāca aktieris Gunārs Placēns, kam nu jau tūlīt būs deviņdesmit. Zinot teātra humoru, gribēju viņu izjokot, bet, kā vēru vaļā muti, tā viņš man pirmais paguva uzdot to pašu jautājumu: „Sveiks! Tu nāc sev vietiņu izraudzīties?!” Tas ir tāds aktieru joks, ko visi saka, satiekot kādu pazīstamu kapos. Par to neviens neapvainojas.
Vienmēr esi bijis tuvu aktieriem, bet tagad pats esi debitējis kā aktieris – Pindaks Skroderdienās Silmačos. Kā tas notika?
Dēls Niks mani piespieda spēlēt izrādē. Līgo svētkos uzstājos Druvienā.

Šī tev bija pirmā skatuves pieredze?
Lomā, tēlā – jā. Uz skatuves pabūt līdz šim bija iespēja, darbojoties kā žurnālistam.

Paskat, Aina Poiša arī tagad ir aktrise. Tev uz skatuves bail nav?
Bailes ir no tāda viedokļa, ka tas ir pilnīgi kas cits. Galvenais jau ir teksts. Kad darbojies kā žurnālists, tev ir savs teksts, tu pats sev esi saimnieks. Bet izrādē ir nepārtraukta darbība, nemitīgi esi dialogā ar citiem. Tur tekstam aci uzmest nav iespējams.

Ja nemaldos, esmu tevi manījis kādā filmā, bet laikam savā žurnālista tēlā. Taisnība vai es to nosapņoju?
Taisnība! Filmā Tapieris, kur biju žurnālists no Centrālās televīzijas. Tur intervēju vācu aktieri, kas filmā atveidoja Raimondu Paulu. Vēl spēlēju žurnālistu Jāņa Streiča filmā Vecās pagastmājas mistērija. Tur intervēju Artūru Skrastiņu, kas atveidoja kino režisoru. Ak jā, vēl bija filma Drosme nogalināt – tur gan es nebiju žurnālists. Nedēļu no vietas katru nakti kinostudijā filmējos.

Nestāsti, kur filmējies, stāsti, kas tu tur biji!
Es precīzi neatceros, kāds bija mans vārds un kas es tur biju. Kaut kāds uzdzīvotājs...

Pirms laika internetā klejoja smieklīgs video, kurā tu kaut kad nenormāli sen intervēji Ojāru Rubeni. Atceries to gadījumu?
Neatceros, bet zinu, par ko tu runā. Nesen izlasīju cilvēku atsauksmes un noskatījos šo 1988. gadā Zaķusalas ritmos taisīto video. Komentāros lasīju, kā visi šausminājās, cik Ojārs bija dusmīgs, ka Volmārs ir nokaitinājis Rubeni...  Bet varu visus nomierināt – tā situācija bija nospēlēta. Ojārs galīgi nav jocīgs, viņš izcili iejutās tēlā! Biju pārsteigts, ka cilvēki to nepamanīja. Mēs ar Ojāru vienmēr esam bijuši čomi. Mēs, ja nemaldos, vispār runājām par neesošu Zaķusalas ēkas stāvu. Vai tas bija mājiens, ka tur augšā varētu būt kāda čekas noklausīšanās istaba... Nu tik precīzi neatminos.

Tev ir īpatnējs humors. Esmu pat domājis – vai tas maz ir humors? Es runāju tieši par šovu Zaķusalas ritmi.
Mums nebija ne priekšteču, ne pēcteču. Vienmēr vakaros pēc raidījuma, gulēt ejot, drēbes noliku zināmā vietā, ja nu nakts vidū man pie durvīm kāds pēkšņi zvanītu no čekas. Vēlāk pat uzzināju, ka čeka patiešām par mani bija interesējusies – vai nu iesākuši, vai gribējuši iesākt lietu. Tomēr šā raidījuma smagākās blaknes, ar ko nebija viegli sadzīvot, bija tas, ka daudzi mani uzskatīja par idiotu.
90. gadu sākumā mums bija tikšanās ar TV skatītājiem Salacgrīvā, un tad kolēģi man atstāstīja – vietējie esot brīnījušies: „Izrādās, tas Volmārs ir normāls cilvēks!”

Ar mani ir tieši tāpat! Dāvids bieži tiek piesaukts kā sinonīms vārdam nenormālais.
Gluži manas domas! Atceros, kad sākās tavs Dāvidšovs un tur mans dēls Niks strādāja, es šķobījos un raucu degunu. Tu man galīgi nepatiki. Un tad dēls man paziņoja: „Tu ko? Viņš ir foršs, gudrs čalis!”
Bet man bija trīs paralēlās dzīves – taisīju Panorāmai sižetus, gāju pa ielu, un bērni skrēja pakaļ, saukdami: „Zaķusalas ritmi, Zaķusalas ritmi!” Jaunas meitenes mirdzošām acīm skatījās sveicinoties... Es vadīju arī Mis Latvija konkursus.

Ko par tevi domāja aktieri, kad gāji taisīt sižetus uz teātriem, – ka esi normāls vai, atvaino, idiots?
Aktieri mani vienmēr ir uztvēruši par savējo. Viņiem es biju tieši tāds pats aktieris kā viņi.

Tev ir sanācis kādu slavenu mākslinieku nejauši apvainot?
Jā, aktrisi Vitu Vārpiņu! Dailes teātrī ar meitu Katrīnu biju atnācis uz bērnu izrādi Pīters Pens. Starpbrīdī aizgājām uz darbinieku kafejnīcu. Un es, ieraugot Vitu Vārpiņu, meitai saku: „Skat, šī tante ir aktrise!” Un Vita uz mani paskatījās ar tāāādu sejas izteiksmi un tāāā pārjautāja: „Tante???” Bet kā gan es citādi septiņus, astoņus gadus vecam bērnam teikšu, ja ne tante? Būtu taču muļķīgi skaidrot, ka šī meitene ir tēta kādreizējā televīzijas kolēģe, kura tagad ir aktrise...

Skatuves mākslinieki kādreiz mēdz būt cimperlīgi. Tev nav kāds kādreiz atteicis kādu interviju?
Kārlis Sebris, kas vienmēr ir licies ļoti draudzīgs, omulīgs, vienmēr pieprasīja, lai iepriekš parādu viņam jautājumus, un uz tiem viņš sarakstīja atbildes. Ļoti kaligrāfiskā rokrakstā. Un reiz, kad iepriekš nekas nebija sarunāts, gribēju noimprovizēt, likās, ka man viņš ir ļoti vajadzīgs, un es uzreiz gāju viņam klāt: „Māksliniek, man dikti vajadzētu...” Viņš uz mani paskatījās ar teju iznīcinošu skatienu un izsaucās: „Tu halturē! Tu halturē! Es neesmu izdomājis.” Viņš bija baigi dusmīgs uz mani, baigi dusmīgs.

Man mīļākā aktrise vienmēr ir bijusi Elza Radziņa. Pat savu kaķi nosaucu viņai par godu – par Elzu.
Mēs taču ar viņu reiz Siguldā braucām augšā ar gaisa balonu – operators, Elza Radziņa un es. Nolaidāmies lejā – cepuri nost! Tur mūs gaidīja Oļģerts Šalkonis, Elza viņam uzsauca: „Taisi vaļā!” Attaisījām pudelīti, sadzērām. Sešos no rīta!

Ko vēl esi darījis kopā ar mūsu skatuves leģendām?!
Daudz dzēris!

Tu laikam esi pirmais cilvēks, ar kuru sarunājos un kurš ļoti mierīgi var runāt par alkohola lietošanu. Tu neizliecies labāks kā esi!
Varbūt tas nāk ar gadiem...

Esi kādreiz jūsmojis par iespēju pabūt kādas izskatīgas aktrises tuvumā?
Kā nu ne? 80. gados bija Dailes teātra viesizrādes Kijevā, un es ar Ausmu Kantāni tur gāju Bulgakova māju skatīties. Pats nespēju noticēt... Ooo, Ausma Kantāne, Imanta Ziedoņa sieva, tik skaista sieviete! Tagad aizvien satiekoties bučojamies. (Smejas.)
Man par Ausmu un Imantu ir joks iz dzīves. Reiz uz Ausmas Kantānes pirmizrādi pa dienesta ieeju gāju teātrī, un tur ieradās arī Imants Ziedonis. Ejam kopā, abi atskatāmies, nāk Ausma un Vaira Vīķe-Freiberga, kura tolaik bija Valsts prezidente. Ziedonis tā paskatās – ā, re, kur viņa nāk! Un Ausma pretī: „Re, kur mūsu jaunieši iet!” Vaira Vīķe-Freiberga paātrina gaitu, pienāk pie Imanta Ziedoņa, sveikdama svētkos, bet Imants strupi atbild: „Kādos svētkos? Man nav svētku! Svētki ir manai sievai.” Un tad viņš pagriezās pret mani un mudināja: „Nu ejam, ejam tālāk!” Ar prezidenti nekādās runās viņš ieslīgt negribēja.

Tu man asociējies ar Panorāmas kultūras ziņām. Vienmēr esmu apbrīnojis tavu erudīciju. Vai tu lasi grāmatas?
Jā, jau kopš bērnības. Ļoti daudz lasu par pagājušo gadsimtu, Otro pasaules karu...

Es par karu pat filmas neskatos. Man ir derdzīga sajūta. Nezinu, kāpēc. Varbūt iepriekšējā dzīvē esmu ticis nošauts...
Bet tas jau nav par karu, tas ir par personībām, plāniem, diplomātiju. Lasu arī krieviski. Vēl man patīk franču detektīvi.

Bet tev te grāmatplauktā ir Spiegošanas pamati!
Man vienmēr ir dikti interesējusi spiegošana. Tā man ir tāda kaislība.

Varbūt pats kādreiz esi reāli spiegojis? Atzīsties!
Nē taču. Tikai lasījis. Lai gan – esmu gribējis. Bet saprotu, ka man nav tādas atmiņas un racionālās domāšanas. Man nav tādu dotību, lai pienācīgi sagatavotos spiegošanai. Tāpēc vienkārši lasu, kaifoju un identificējos.

Pats varbūt esi izspiegots?
Man reiz tā šķita. Savā laikā izdevās dabūt cauri sižetus pret vienu partiju. Un šīs partijas toreizējais vadītājs bija teicis – vai nu mans priekšnieks tiks ar mani galā, vai arī ar viņu pašu tiks galā.
Tad pēkšņi pie manis ieradās cilvēks no vienas drošības iestādes, lai pateiktu, ka pie mums no Maskavas ar savu teātri iebrauc tāds un tāds darbinieks, izteikts šovinists. Ja filmēšu sižetu un ja ko manīšu vai dzirdēšu, lai paziņoju. Atbildēju, ka netaisos neko tur filmēt. Pēc tam domāju – kāpēc tas drošībnieks sēdēja pie mana galda pretī? Droši vien gribēja, lai uzķeros uz tā pasākuma atspoguļošanu, bet varbūt arī nemanāmi piestiprināja kabinetā noklausīšanās ierīci.
Reiz man pārmeta, kad vienā sižetā iekļāvu tolaik jau ļoti slimā Edgara Liepiņa citātu: „Nebalsojiet par Pleskavas ceļu!” Saņēmu pārmetumus, ka aktieris par to sižetu man ir samaksājis, ka viena partija man ir samaksājusi...
Tajos laikos, kāpjot no trolejbusa ārā, vienmēr atskatījos, lai pārliecinātos, ka kāds komunists netaisās mani nogrūst zemē pa trepēm. Man bija tādi sižeti pret interfronti, ka tā mierīgi varēja būt. Reiz pie kādas rūpnīcas man viens ar smago automašīnu nesās taisni virsū, tikai pēdējā brīdī izgrieza. Atmodas laikā ar Veltu Puriņu taisījām daudz sižetu par politiku. Atspoguļojot interfrontes mītiņus Daugavmalā, es riktīgi ņirgājos. Man riktīgas ziepes tolaik draudēja.

Velta Puriņa aizvien ir ļoti izskatīga sieviete. Jaunībā vispār viņa bija skaistule. Nebiji kādreiz kolēģē samīlējies?
Vai, kā man viņa patika! Ļoti! Bet viņa teica tā: „Ar saviem puišeļiem es neielaižos.” Virsū jau nebāzos – tā taču bija kolēģe, turklāt jau precējusies. Pagājušajā ziemā, kad Saeimā bija žurnālistu pieņemšana Barikāžu atceres dienā, kopā sēdējām. Biju iedzēris vīnu un nenoturējos. Pateicu viņai: „Veltiņ, kā tu man tajos laikos patiki!” Viņa pēkšņi iekliedzās: „Kāpēc tu man toreiz to neteici?” Es: „Kā tad neteicu? Tu esi aizmirsusi. Es jau, Veltiņ, saprotu, ka biju tikai viens no...” Daudzi bija tādi kā es.

Nu metiet tagad kauliņus kopā!
Būs jāpiezvana. Laiku pa laikam viņa pati man piezvana un uzaicina kaut kur par pavadoni. Bet pagājušogad, kad viņa mani aicināja uz koncertu Latvijas pērles Dzintaros, bija drausmīgs karstums, un es neaizbraucu. Diemžēl Veltai bija vienai jāiet.

Ar kādiem foršiem uzmanības apliecinājumiem pats esi saskāries? Varbūt fanes ir skrējušas pakaļ?
Gribētos, bet neskrien.

Dāvanas gan droši vien esi saņēmis.
Nu jau gandrīz vairs ne. Kādreiz cilvēki bija dāsnāki, tagad bezmaz tikai viena konjaka pudele pa visu gadu.

Volmārs, manuprāt, nav latviešu uzvārds. Varbūt grieķu? Ir taču Omārs, Volmārs...
Kad LNT bija foršais raidījums Savādi gan, viņi mani nepārtraukti parodēja, saukdami par žurnālistu Omāru. Es smējos, man ļoti patika.
Godīgi sakot, savu izcelsmi īsti nezinu. Man mamma agri nomira, nepaguvu izprašņāt, tāpēc raduraksti ir palikuši neizdibināti. Interesanti, ka Valmieras kādreizējais nosaukums ir Volmāra...

Man ir tāds sapnis – kad būšu vecs, vecs, nevarēšu kājas pavilkt un sēdēšu ratiņkrēslā, tad es gleznošu. Ko vecumgalā tu gribētu darīt?
Esmu gribējis kādreiz saņemties uzrakstīt memuārus par savu dzīvi televīzijā. Principā bija jāraksta uzreiz. Tikai nebaidoties no cenzūras, necenšoties izlikties labākam, nekā esi. Vai es to būtu spējis? Domāju, ka ne. Tagad grūti saņemties. Labāk eju pastaigās, skatos futbolu, filmas, aizeju ar meitu uz teātri.

Cik tavai meitai ir gadu?
Deviņi gadi. Es, Dāvid, ar tevi mierīgi varētu runāt par animācijas filmām. Kā tev patīk Rokzvaigzne vai Boss Bēbis? Meita dikti gribēja, lai aizejam uz izrādi Kaka un pavasaris, bet man līdz šim nav iznācis. Pīteru Penu Dailes teātrī esam noskatījušies divreiz. Gribēja, lai vedu vēl trešo reizi, bet es atteicos – trīs reizes ir par traku. Lai arī tā ir ļoti laba izrāde, kurā režisore Laura Groza-Ķibere stāstu ir atainojusi no bērna skatupunkta. Diemžēl maz ir bērnu izrāžu. Tāpat kā bērnu TV raidījumu. Vispār mana meita piedalās raidījumu ciklā Teātris.zip, kur ir uzvedumi bērniem. Viņa tur dzīvojas, iztaujā lelli Lupi. Pat titros ir ierakstīts – Katrīna Luīze Volmāre.
Bet traki manai meitai gāja Leļļu teātrī. Bija maziņa, aizgāja ar mammu un, ieraugot kaulaino raganu Sniegbaltītē un septiņos rūķīšos, sāka raudāt, teica: „Mamm, iesim mājās!” Pēc tam ilgi nebija piedabūnama iet uz Leļļu teātri.

Kā pats vislabprātāk atpūties, ja gribas kur iziet?
Mēs ar dēlu ejam. Veču lietas.

Uz striptīzklubiem?! Es, godīgi sakot, nekad dzīvē neesmu bijis nevienā striptīzklubā.
Es arī neesmu. Un es nekautrējos par to. Man desmit gadus bija ļoti jauna sieva, 28 gadus par mani jaunāka. Un vēl pirms tam – pirmajai sievai bija ļoti laba figūra. Man nav bijusi vajadzība staigāt pa striptīzklubiem. Mēs ar Niku braucam uz ārzemēm, ejam uz teātriem vai arī uz krogiem.

Bet šodien zvani Veltai Puriņai, un ejiet ārā! Ir tavs laiks!
Jā! (Abi smejas.)

Vai redzēji, nesen tavs dēls Niks, dullais, nodzina matus!
Ak Dievs, kā es pārbijos! Es domāju, kas tur pie manis nāk iekšā, kaut kāds trakais! Pirmajā acumirklī neatpazinu.

Tu zini, kāpēc viņš to izdarīja?! Jo mūsu tenisiste Ostapenko uzvarēja French Open!
Ak, šausmas! Cik muļķīgi...

Pats nekad neesi iesaistījies kādās muļķīgās derībās?
Nekad! Es neielaižos. Ja tu man jautātu, kāda ir mana muļķīgākā avantūra, tad gan uzreiz varu pateikt. Reiz ar vienu čomu biju Bolderājas jūrmalā. Viņam vēl dāma bija līdzi. Mēs spēlējām kārtis uz izģērbšanos.

Tev nu gan bija pludmalē daudz ko noģērbt.
Jā! Bet biju tik jauns, es sakautrējos.

Es par tādām lietām saku: „Nedomā kādam to stāstīt, es tāpat visu noliegšu!”