Vai zini, cik efektīva ir homeopātija?

Ar organisma izraisītajām atbildes reakcijām (pat zinot, ka “viss notiek cilvēka prātā”) nav nemaz tik vienkārši tikt galā. Piemēram, sirds ritma traucējumi, kas sākušies pēc lieliem pārdzīvojumiem, vai neregulāras mēnešreizes pēc šokējoša notikuma. Varbūt vēdera aizcietējumi 15 gadu garumā pēc nelaimīgas mīlestības. Ko lai iesāk ar šīm sekām? Cilvēkam ir fiziski slikti. Viņš meklē palīdzību pie gastroenterologa, veic visus iespējamos izmeklējumus un saņem atbildi – jums ir aizcietējumi. Ko tas dod, ja vienīgais, par ko viņš spēj šajā dzīvē domāt, ir par vēdera izeju? Traucētas sirdsdarbības gadījumā viņš dodas pie ģimenes ārsta, kurš nosūta pie kardiologa. Labākajā gadījumā tiek izrakstīti antidepresanti, vienkāršākajā – sirds ritmu koriģējoša terapija, bet labāk nekļūst. Psihosomatiskās saslimšanas no medicīniskā viedokļa parasti ir viegli konstatējamas, taču neizskaidrojamas, jo nav nekādu subjektīvo atradņu. Sūdzības ir, bet izmeklējot – sirds ir vesela, kuņģis ir neskarts, galva ir kārtībā... Te sākas riņķa dancis, jo, fiziski ārstējot saslimšanu (visas tradicionālās medicīnas pamatā ir fiziskās pasaules un fizisko procesu izzināšana), kuras iemesli ir emocionāli, faktiski neskaram reālo cēloni, kas darbojies kā slimības palaidējmehānisms. Homeopātijai šajā ziņā ir priekšrocības, jo homeopātiskie preparāti paredz gan fizisku, gan emocionālu, gan mentālu iedarbību. Alopātijā jeb tradicionālajā medicīnā antibiotiķim, aspirīnam, sirds ritma koriģējošam preparātam nepiemīt emocionāla iedarbība. Savukārt homeopātijā, izrakstot medikamentu, ņem vērā ne tikai slimības izpausmes un sūdzības. Ļoti būtiski ir saslimšanas iemesli un arī pats cilvēks. Tikai apkopojot visu informāciju, iegūst ainu, kas ir atbilstoša kādam konkrētam homeopātiskam preparātam. Ja šis preparāts ir piemeklēts precīzi, tad tas spēj šo psihosomatisko situāciju atrisināt.

Homeopātijas veiksmes atslēga – metaforas

Aplūkosim šādu piemēru: kāds pacients trīs gadus pavadījis ārkārtīgi intensīvā darbā. Viņš izveidojis savu uzņēmumu, vairākiem desmitiem cilvēku dodams darbu. Arī krīzes situācijā šis uzņēmums turpina darboties, bet pats cilvēks jūtas kā bez spēka. Viņu nekas neinteresē. Viņš ir tik ļoti noguris, ka nu jau avīze šķiet kā “vissmagākā” lasāmviela. Fiziski viņš ir vesels (pat sirds kārtīgi darbojas, un kuņģis nav izstrādājis nekādus jokus), bet emocionāli mentālajā līmenī sevi iztērējis tik ļoti, ka viņa “baterijas” ir izlādējušās... Homeopātija arī šādas situācijas var labot, jo cilvēks tā pati daba vien ir, viņš nav nekas sintētisks vai mākslīgs. Ja reiz dabā norit atjaunošanās procesi, jo seko arvien jauns pavasaris, arvien jauns rīts, tad tieši tāpat ir arī ar cilvēku. Tam arī ir iespēja atjaunoties (cits jautājums, ka to neprotam vai arī darām visu, lai to neveiktu). Taču, lai sāktu atjaunošanās procesu, nepieciešams precīzs pacienta stāsts par to, kā viņš jūtas. Šī informācija homeopātam ir pati svarīgākā, tas ir galvenais izejas punkts. Tāpēc ir labi, ka cilvēki stāsta, izmantojot tēlainību, epitetus, salīdzinājumus, pat pārspīlējumus, piemēram, “man ir sajūta, ka sirds ir sažņaugta dzelzs dūrē, man pilnīgi nav spēka, jūtos kā izšauta plinte, pirms lēkmes manam bērnam tik skaļi burbuļo vēders, ka es dzirdu strautiņus istabā, man ir ārkārtīgi svarīgas fiziskās kustības, jo, kad  izsvīstu, ļoti labi jūtos, jo tad ir sajūta, it kā kauli ir mīksti, locītavas atbrīvojas”... Visas šīs metaforas, ar kurām pacienti raksturo simptomus, parasti ir tik precīzas, ka homeopāts uzreiz var atšifrēt, kuru homeopātisko preparātu izmantot. Homeopātam paveras iespēja precīzi palīdzēt, jo viņš ir saņēmis informāciju, kas šo izvēli ierobežo, proti – jo mazāka izvēle, jo precīzāks preparāts. Ja cilvēks stāsta “ar saviem vārdiem”, kas ar viņu notiek, homeopātam ir daudz bagātīgāka informācija nekā tad, ja viņš atnāk un pavēsta – man ir gastrīts, vai man ir depresija. Tā ir tikai vispārīga diagnoze, ar kuras konstatēšanu homeopātam ir par maz. Homeopātam ir svarīgi, KĀ šī depresija vai gastrīts izpaužas. Vienam ir atraugas, otram – dedzināšana, citam – slikta dūša; viens ēd, bet otrs neēd; vienam ir labāk no ēšanas, citam – sliktāk. Tieši tāpat ar depresiju – vienam ir bezmiegs, otram – miegs, citam – trauksme... Vienam sapņi ir, otram to nav. Ja homeopāts tiek pie šīs tik svarīgās informatīvās bāzes, viņš var šo situāciju atrasināt. Taču tam nepieciešama abu – ārsta un pacienta – sadarbība jeb līdzestība. Par laimi, arī cilvēka uzvedība ir ļoti daiļrunīga. Jau pieminētais vīrietis vispār nevarēja parunāt. Sēdēja sakņupis krēslā un teica: “Man nav spēka. Es neko nevaru.”  

Ko spēj un ko nespēj homeopātija?

Tieši pēdējā laikā psihosomatiskās saslimšanas arvien biežāk kļūst par homeopāta maizes darbu. Cilvēki atgūst līdzsvaru. Taču vajadzētu atcerēties, ka ikviena šāda saslimšana vai simptoms par kaut ko stāsta. Būtībā slikta pašsajūta ir veids, kā likt laikā apstāties un izdarīt secinājumus. Visus stress neiespaido līdzīgi, jo trauksmes līmenis katram ir savs. Kāds stresā nodzīvo divas dienas, un jau sākas sirds darbības traucējumi. Savukārt otrs tā nodzīvo divus gadus, un tikai tad viņu piemeklē bezmiegs un galvassāpes. Kad fiziskais ķermenis vairs nespēj izturēt, tas mums saka – stop! Pietiek! Apstājies! Tieši šos signālus raida mūsu sirds, iekaisusī kuņģa gļotāda, bezmiegs, pārgurums. Psihosomatiku zināmā mērā varētu uzskatīt par aizsargmehānismu, kas neļauj cilvēkam pārdegt, sajukt prātā, nodarīt sev lielu kaitējumu. Ne velti ir teiciens, ka Dievs tev ļauj ciest tikai tik, cik vari izturēt, vai uzkrauj tikai tik daudz pienākumu, cik vari nest. Brīdī, kad kaut ko vairs nespēj, vajadzētu veikt korekcijas savā uzvedībā un attieksmē. Kad cilvēkam vakarā nāk miegs, ir tik pašsaprotami doties gulēt. Pavaicā sev – cik bieži tu fiksē sava ķermeņa sajūtas un uz tām atbildi? Vai vispār savas sajūtas piefiksē? Tu bieži dzīvo savās domās, plānos, projektos un pati sev saki – stop, tagad nejūti, tagad man ir kas svarīgāks darāms. Tas nav pareizi, un tādos gadījumos sevi “dzirdēt”, iespējams, ir jāmācās.

Par sevi jādomā vienmēr! Ne tikai lai atnāktu pie homeopāta, jo ir fiziskas ciešanas. Ļoti bieži vizīte pie homeopāta ir impulss padomāt par sevi. Ne velti ir situācijas, kad uz jautājumiem, ko uzdod homeopāts, cilvēks nevar atbildēt, jo viņš nezina. Vai arī dažkārt pirmajā vizītē atbilde ir viena, bet nākamajā vizītē saka: “Zināt, dakter, es padomāju. Tā nav taisnība. Patiesībā ir tā...” Uzdodot dažādus jautājumus, homeopāts licis cilvēkam par sevi aizdomāties. Tas atkal ir stāsts par dzīvošanu šeit un tagad, par savām sajūtām, par kritisku attieksmi pret sevi. Lai homeopāts varētu saprast savu pacientu, viņa saslimšanu un sajūtas, viņam pašam jāiekāpj sava pacienta kurpēs, teju uz savas ādas jāizjūt, kas ar viņa slimnieku notiek. Tikai tad viņš sapratīs un varēs pacienta ārstēšanā piedalīties par visiem simts procentiem. Ja homeopāts distancējas, ja nepiedalās ar visām savām ķermeniskajām sajūtām, tad arī rezultāts nevar būt tik labs, kā cerēts.

Vienlaikus jāatceras, ka homeopātija ir ķermeni optimizējoša terapija. Kā to saprast? Pavērsimies dabā – tā darbojas ar minimālu spēku daudzumu, sasniedzot maksimālu efektu, proti, ja organisms funkcionē pareizi, tam nav jānopūlas, lai elpotu, pārstrādātu barību, sūknētu asinis ķermenī. Savukārt, ja kaut kas nav kārtībā, tad ir jāpieliek pūles, lai, piemēram, sirds darbotos (jālieto medikamenti, kardiostimulatori, nepieciešama fiziska slodze vai – tieši otrādi – miers). Homeopātiskais preparāts neko nepievieno un neko neatņem, tas tikai palīdz ķermeņa funkcijām kļūt optimālām. Šī tad arī ir atbilde uz jautājumu, cik efektīva ir homeopātija. Tā ir tik iedarbīga, cik tu un tavs ķermenis to ļauj.

Konsultēja homeopāte Inguna Vecvagare

Aiva Alksne