Ilona Brūvere atkal par simt procentiem mākslā
Lūk, spēcīga Latvijas sieviete, kas bija spiesta atstāt nozīmīgu amatu valsts pārvaldē. Toties tagad notikušais pavēris jaunas iespējas. Viņa atzīst: galvenais – nesēdēt bezspēcīgi gultā un sevi nežēlot. Ir jāstrādā!
Pēc darba Rīgas domes Kultūras departamentā Ilona Brūvere atkal ar pilnu sparu strādā par režisori un žurnālisti. Jau pavisam drīz varēsim lasīt Ilonas tulkoto Stefana Cveiga vēsturisko romānu “Marija Stjuarte” un skatīties jauno pilnmetrāžas filmu “Versija Vera”.
“Domājot par darbu Rīgas domē, ir žēl, ka tās struktūrās vēl nav apzināts tas, ka iestādei jāstrādā sabiedrības, nevis atsevišķu indivīdu interesēs. Nedomāju, ka domē darbs norit citādi nekā līdz šim...
Pašlaik mana ikdiena nav īpaši mainījusies. Vienmēr esmu daudz strādājusi, darbs domē tikai nozīmēja papildu slodzi menedžmentā. Nekad neesmu atstājusi aktīvo žurnālistiku un darbu pie pasūtījuma reklāmām un filmām. Periodikas izlasē “Sapņu izraktās bedres” grāmatu apgāds “Valters un Rapa” apkopojis manas pēdējo desmit gadu publikācijas. Šogad nebija televīzijas pasūtījumu, tāpēc no vācu valodas esmu tulkojusi Stefana Cveiga vēsturisko romānu “Marija Stjuarte”, kas nākamajā gadā iznāks grāmatu apgādā “Zvaigzne ABC”. Vairāk varu pievērsties arī pamatprofesijai – režijai. Tieši pašlaik pabeidzu pilnmetrāžas filmu par tēlnieci Veru Muhinu “Versija Vera”. Tā būs Rīgā dzimušās tēlnieces dienasgrāmata, kas pavērs priekškaru starp šķietamo un realitāti. Galvenajā lomā varēs redzēt mākslinieci Kristiānu Dimiteri. nākamgad jāpabeidz darbs pie Eiropas MEDIA filmu atbalsta programmas un scenārija filmai “Tapieris” par tango karali Oskaru Stroku.”
PRETKRĪZES RECEPTE
“Radošo profesiju pārstāvji, kas strādā līgumdarbus, ekonomiskās krīzes apstākļos pavada lielāko dzīves daļu. Nav iespējams paredzēt, kad tiks piedāvāts nākamais darbs. Citreiz darba ir tik daudz, ka jāstrādā dienu un nakti. Dažkārt dienu un nakti jāstrādā, lai tiktu pie nākamā iespējamā darba līguma. Nekas nav garantēts. Tāpēc vajag stiprus nervus, kuru man laikam jau sen vairs nav. Ko dzīve piedāvās nākotnē, to laikam nezina neviens. Nākamajos desmit gados man pats svarīgākais ir izaudzināt dēlu. Tāpēc ik vakaru nomoku vīru ar vienu vienīgu jautājumu – kā rīkoties? Kas būs tālāk? Viņš (mākslinieks Artis Rutks) vienmēr atbild, ka viss būs labi.”
