Mīlu jaunāku vīrieti. Linitas stāsts

„Abi ar vīru pēc savas būtības esam mājās sēdētāji, tā savu vientulību kliedējām iepazīšanās portālā. Ulda valoda vēstulēs bija pavisam citādāka nekā pārējiem vīriešiem – man bija sajūta, it kā sarakstītos ar draudzeni, nevis puisi... Tas bija pirmais, kas viņā piesaistīja. Tad sekoja pirmā tikšanās. Biju tik ļoti saaukstējusies, runāju tikai čukstus, slikti jutos, un tomēr kaut kas man lika iet un viņu satikt.

Kādā no nākamām tikšanās reizēm viņš atbrauca ar savu dēliņu Ralfu, un tad man bija iespēja redzēt, ka šis patiesi ir cilvēks, kuru visu mūžu esmu gaidījusi. Viņš par savu puiku rūpējās labāk nekā viena otra mamma.

Man pašai bija jau divi dēli. Tāpēc šoreiz sirds priecājās un sapratu, ka vēlos saviem bērniem tādu tēvu kā Uldis.

Arī man vīrs sacīja, ka, pirmoreiz satiekoties, acīs un sirdī viņam iekrita pilnīgi viss. Viņš uzreiz esot sajutis, kā tagad moderni saka – klikšķi.”

Jaunāki vīrieši NAV jāstutē!

„Sākotnēji pret attiecībām biju ļoti skeptiska. Biju vairāk nekā pārliecināta, ka mums nekas nevar sanākt tās pašas gadu starpības dēļ. Daudz runājām par šo tēmu un jo vairāk runājām, jo vairāk sapratu, ka manī pašā runā sabiedrības stereotipi.

Ja pavisam godīgi, nešaubījos ne par Uldi, ne par sevi, bet ļoti negribējās pār sevi izsaukt milzu negāciju jūru un nosodījumu. Bet kā tai teicienā par „žogu, kuru uzceļ prāts, bet kuram jūtas viegli kāpj pāri”, ar mani notika tas pats. Vienā mirklī sapratu, ka citu viedoklis man vairs nav nemaz tik svarīgs, jo man taču jādzīvo sava dzīve!

Turklāt pārliecinājos arī par to, cik dažkārt maldīgi ir sabiedrības stereotipi. Piemēram, tas, ka jaunāki vīrieši gaida, lai viņus kāds stutētu. Mana pieredze ir gluži pretēja. Pašlaik dzīvoju mājās ar mūsu meitiņu – pirmo reizi mūžā to varu atļauties, jo ģimeni uztur Uldis.

Iespējams, likteņa ironija, bet, pirms viņu satiku, man bija attiecības, kurās tieši es biju 20 gadus jaunāka. Bet ne jau gadu dēļ izšķīrāmies... Nozīmīgākā tomēr ir cieņa, kas pavada mīlestību, un kopīga vēlme visu izdzīvot kopā.”

Pārsteigums: neviens neatrunāja

„Mēs bijām gaidījuši visdažādāko attieksmi no cilvēkiem, taču mūsu radu un paziņu lokā neatradās neviens, kas mēģinātu mani vai Uldi no kopā dzīvošanas atrunāt.

Tas bija pārsteidzoši, jo Uldis pat bija sagatavojis atbildi, ja gadījumā rastos šāda situācija: lai tad kāds atnāk un parāda piemēru, kā viņš pats ir ilgi un laimīgi nodzīvojis. Kad runājām par gadu starpību, Uldis sacīja: „Bet es jau arī jaunāks nepalieku...”

Tas, ka cilvēki par sevi rūpējas, nav nekas slikts, tikai pārspīlētais jaunības slavinājums mūsu sabiedrībā rada iespaidu, kas vecākiem cilvēkiem attiecīgi liek justies ne tik skaistiem, ne tik mīlamiem... Bet tas ir aplam.

Par laimi, tikšanās ar Uldi visu salika pa plauktiņiem un palīdzēja saprast, ka patiesībā vīrietis iemīl mūsos cilvēku – mūsu acu starojumu, runas veidu, pat to, kas pašām sevī nepatīk, bet otram šķiet kas ļoti pievilcīgs. Nekādiem šabloniem te vienkārši nav vietas.

Arī savā vīrā vispirms novērtēju cilvēciskas īpašības, nosvērtību un cilvēciskās vērtībās, kas viņam dzīvē palīdzējis jau daudz ko sasniegt un skatīties uz pasauli ar pieredzējuša cilvēka acīm.”