Veca mīlestība nerūs! Mans īstais vīrietis izrādījās... klasesbiedrs
Taisnība vien ir šim senajam teicienam. Arī mūsu varoņi savulaik satikušies, tad pašķīrušies un izveidojuši jaunas ģimenes, bet pēc gadiem atkal sastapušies, jo jaunības dienu lielā mīla tomēr bijusi īstā.
Apprecēju pirmo mīlestību
Jekaterina Trofimova (31)
Aleksandrs Trofimovs (31)
Ar Aleksandru iepazinos 18 gadu vecumā, studējot Aviācijas institūtā. Kursā bijām neliels bariņš, kas turējāmies kopā, un Aleksandrs bija starp mums. Lai gan tolaik biju ļoti jauna, skatoties uz viņu, domāju: tieši no šāda vīrieša gribētu bērnus.
Ziemā Aleksandrs izlēma braukt strādāt uz ASV, un vasarā turp devos arī es, lai satiktu Aleksandru un arī piestrādātu par aerobikas instruktori. Bet Aleksandrs mani nostādīja fakta priekšā: viņš nevarot izšķirties starp mani un vēl vienu sievieti. Tas mani aizvainoja! Kad darba līgums beidzās, nospļāvos un lepni aizbraucu mājās.
25 gados iepazinos ar savu pirmo vīru. Nedēļu pēc tam – mēs pat lāgā skūpstījušies nebijām – viņš mani bildināja. Un man šķita, kāpēc gan nepiekrist. Taču bijām pārāk atšķirīgi, tāpēc jau pēc trim gadiem izšķīrāmies. Un kā no vīra aizgāju, burtiski pēc pāris mēnešiem zvanīja Aleksandrs – viņš ir Rīgā, gribētu tikties. Nebijām redzējušies desmit gadus.
Kad tikāmies, atklāju, ka viņš pat nezina, cik savulaik viņu stipri mīlēju. Viņš gribēja, lai atgriežos pie viņa. Pēc nedēļas Aleksandram bija jābūt ASV. Abi sēdējām lidostā – viņš gaidīja reisu uz Ameriku, es – uz Briseli, kurp devos komandējumā. Norunājām, ka par spīti visam turpināsim tikties.
Pēc trim mēnešiem devos ciemos pie Aleksandra. Pavadījām kopā desmit brīnišķīgas dienas, pēc kurām jutu, ka ar mani notiek kas dīvains. Izrādījās: esmu stāvoklī! Arī ar pirmo vīru bijām domājuši par bērniem, bet nekas nesanāca, bet šoreiz mazais pieteicās uzreiz! Biju drusku satraukusies – kas nu tagad būs? Taču drīz vien Aleksandrs atgriezās Latvijā. Nu esam ne tikai precējušies, bet jau divu bērnu vecāki.
Laima Čakste-Ozolniece (59)
Aivars Ozolnieks (56)
Ar tagadējo vīru iepazināmies studiju gados, taču pāris nebijām. Aivars tolaik spēlēja orķestrī un bija mani ievērojis deju zālē. Vēlāk viņš sacīja: „Toreiz tu man sirdī iekriti, un visu dzīvi ik pa laikam par tevi iedomājos.”
Nesen skatījos jaunības dienu bildes, tostarp, kādas kāzas. Un tajās bildēs Aivars visu laiku man ir blakus! Bet vai tad es viņa patikšanu nojautu? Taču nē! Laikam jau Aivaram bija bail tuvoties un savu patikšanu aktīvāk izrādīt. Un tā nu mums toreiz nekas nesanāca.
Mums abiem pa vidu bijušas ģimenes. No pirmā vīra šķīros, kad nāca neatkarības laiks un cilvēkiem atdeva padomju gados atsavinātās zemes. Man negribējās pamest dzīvi pilsētā un doties vīram līdzi uz laukiem. Mēs draudzīgi šķīrāmies.
Kad satiku Aivaru, jau desmit gadus biju šķīrusies, viņš – sešus. Un tas notika tā. Es sāku dzīvot Ģertrūdes ielā, tur bija izremontēts dzīvoklis, un man vajadzēja pasūtīt mēbeles. Vēlāk izrādījās – mēbeles biju pasūtījusi tieši Aivara firmā.
Atceros, reiz, tikko no darba pārskrējusi, posos vienam pasākumam un piegāju pie liela spoguļa. Strādnieki darbojās ap mēbelēm, un es ievēroju, ka blakus stāv viens vīrietis, kas uz mani ļoti cieši skatās. Tas bija Aivars.
Kopš tās dienas viņš brauca regulāri, lai gan parasti priekšnieki nebrauc līdzi strādniekiem. Aivars no mana brāļa bija noskaidrojis, ka esmu brīva, un sāka mani aicināt uz dažādiem pasākumiem.
Kā lai nebūtu Aivarā iemīlējusies – viņš tā prata teikt komplimentus?! Joprojām visus šos desmit kopdzīves gadus uz mana nakts skapīša vienmēr stāv svaiga, sarkana roze. Viņš uzmanību prot izrādīt joprojām. Jo romantika un mīlestība gadus neskaita.
Liena Ozola (31)
Agris Semēvics (40)
Manam iepazīšanās stāstam ir sena vēsture. Man tolaik bija 15 gadi. Agris bija pazīstams grupas „100. debija” solists, es iemīlēju šo mūziku un pēc tam arī Agri. Vairs neatceros mūsu iepazīšanos, bet, tā kā tolaik aktīvi notika fanu saieti, tas bija kādā no tiem.
Nereti draudzīgi aprunājāmies, bija savstarpējas simpātijas, bet nekas vairāk. Sapratu, ka nevaru ne uz ko cerēt, jo Agrim bija attiecības. Kad beidzās aktīvais grupas fanu kluba laiks, ar Agri desmit gadus tikpat kā nekontaktējāmies: viņam bija sava ģimene, man savējā, kurā piedzima dēliņš. Taču es nevaru teikt, ka par Agri klusībā arī tolaik nebūtu domājusi. Šad un tad apcerēju domu: „Kā būtu, ja būtu.”
Mana ģimenes dzīve izrādījās neveiksmīga, izšķīros no vīra. Kad pirms diviem gadiem liktenīgi satiku Agri, uzzināju, ka arī viņš ir pašķīries no savu dēlu mātes un puikas audzina viens.
Mūsu tikšanās bija pateicoties draugiem.lv, kur pavisam nejauši nosūtīju Agrim apsveikumu vārda dienā. Tālāk viss notika ļoti ātri – satikāmies un kopš tā laika esam pāris. Nu jau mums ir četrus mēnešus veca meitiņa.
Mans darbs un mājas ir Salacgrīvā, Agrim savukārt Rīgā, taču brīvdienās vienmēr esam kopā. Un dažkārt šķiet, ja ikdiena nepaiet cieši blakus, attiecībās nespēj iezagties rutīna.
