Apaļi pilnīgas vai sievišķīgi tvirtas. Iemīli savas krūtis!
„Krūtis atgriezušās!” Šis teikums pāršalca pasauli, kad „Vuitton” rudens/ziemas skati rotāja nevis ierastās androgīnās, bet gan modeles ar krūtīm (viena no tām pat franču Afrodīte Letīcija Kasta). Turoties uz viena viļņa ar krūšu slavas epopeju, parunāsim par to, kā tās iemīlēt.
Lielas vai mazas, apaļas vai konusveidīgas, bet tās ir mūsu krūtis. Uzradās bez brīdinājuma – tā ap vienpadsmit, trīspadsmit vai piecpadsmit. Nereaģēja ne uz izmisīgiem lūgumiem: „Tikai neapstājies! Vēl mazliet, mazliet!”, ne arī uz saucieniem: „Stop! Pietiek!” Tās ieguva sev vien zināmu formu un izmēru. Diemžēl ne visas spējam dabas veidojumus pieņemt un arī iemīlēt, jo prātā maisās n-tie „smuko krūšu” etaloni.
Tās, kuras kautrīgi veļas veikalā cilā krūšturus 80A, pilnas nožēlas stiepj tos uz pielaikošanas kabīni: „Kā es ar saviem zirnīšiem lai jūtos sieviete. Pat normālu veļu nevaru nopirkt!” Tās, kurām izmērs galvas tiesu lielāks (nu teiksim – 95D), sūrojas, ka pupi bezcerīgi sabojājuši dzīvi: veči lūr tikai uz tiem vien, nepamanot nedz dvēseli, nedz intelektu.
Ko līdz runas par to, ka mazas krūtis iemieso maigumu un trauslumu un lielas krūtis ir tik pilnasinīgi sievišķīgas? Šajā jomā nedarbojas itin nekādi likumi. Precīzāk, darbojas tikai daži: menstruālais cikls, kontracepcijas līdzekļi, grūtniecība, svara maiņa un vecums. Neviens no mūsu orgāniem uz to nereaģē tik acīmredzami un cītīgi kā krūtis. Viens gan skaidrs – lielas vai mazas – tās ir mūsu sievišķības simbols neatkarīgi no tā, vai tās kautrīgi slēpjam, vai atsedzam ar varenu dekoltē.
Lielas, mazas. Kāda starpība?
Ja ticam, ka Dievs cilvēkus radījis pilnīgus un harmoniskus, tad kāda nozīme izmēram? „Skaistas ir gan lielas, gan mazas krūtis. Ar tām visām labi var barot bērnus. Tā ir mūsu erogēnā zona, un mīlējoties tās ir vienlīdz jutīgas. Ar krūtīm varbūt var vīrieti piesaistīt, bet, lai paliktu kopā, tam vajag pilnīgi ko citu. Zināt, neesmu sastapusi nevienu, kurš būtu sajūsmā par protēzēm, kaut tās būtu tikai zobiem. Ja tā ir dzīves nepieciešamība, mēs šādu palīglīdzekli izvēlamies. Bet vai tad protezē ir kas tāds, ar ko mēs lepojamies? Krūšu implants ir tāda pati protēze. Vai mums to tiešām vajag?” prāto psihoterapeite un seksopatoloģe Līga Birzniece.
Kad sakām – manas krūtis ir pārāk lielas vai pārāk mazas, interesanti, ar ko tās salīdzinām? Un kas vispār ir ideāls izmērs? Mūsdienu pārtika un orālā kontracepcija novedusi pie tā, ka pēdējos divdesmit gados vidējais krūštura izmērs no 85B ir palielinājies līdz 90C. ASV ceturtdaļgadsimta laikā krūšu izmēru/formu koriģējušas 2 500 000 sieviešu.
Arī Latvijā pašlaik lielākā daļa daiļavu, kuras nāk pie ķirurga palielināt tiešām praktiski neesošas krūtis, vairs pieticīgi neizvēlas B izmēru, bet vismaz C un D. Acīmredzot modes, apģērba un kino industrija tomēr dara savu, un pat tās, kas negatavojas plastiskai operācijai, galvā virpina domas, ka gribas lielākas/ pilnīgākas/apaļākas/”lai smuki stāv”.
Pati krūšu mode ir tik mainīga. Kas nekaitētu dzīvot Senajā Grieķijā, kur cieņā bija mazas un tvirtas krūtis? Viktorijas laikmetā tām vajadzēja būt tumīgām, tumīgām. Vēl ne cik sen modeles pa mēli staigāja ar dēli krūšu vietā, bet šogad modes dizaineri ņem un atrāda sievišķības simbolu savās skatēs: modelēm pēkšņi parādījušies jauki apaļumi, kas nav uzkrītoši, bet, ak cik, pamanāmi. Un ko darīt, ja tev vai man krūtis ir lielākas/mazākas? Neko! Grozies, kā gribi, ideālais ar realitāti vienmēr būs konfliktā, bet vai tāpēc nemīlēt savas krūtis? Protams, ka mīlēt!
Ko darīt? Iemīlēt!
Līga Birzniece uzsver, ka krūtis nedzīvo pašas par sevi. Tās ir saistītas ar mūsu ķermeni un dvēseli. „Ja esam ar sevi apmierinātas, tad mums patīk arī mūsu ķermenis. Un, ja pašas sev patīkam, tad patiksim arī partneriem neatkarīgi no tā, vai krūtis būs lielas vai mazas. Kolīdz mums pašām šķiet, ka kaut kas ir ne tā, arī pretējais dzimums pieņem, ka kaut kas nav īsti kā vajadzīgs. To, ko pašas izstarojam, mēs kā spogulī redzam citos.
Pie manis terapijā reiz nāca skaista, slaida un eleganta sieviete, kurai nepatika viņas mazās krūtis. Viņai bija sajūta, ka tās nozagušas visu viņas sievišķību un pievilcību. Un tad mēs kopā iedarbinājām programmu: es mīlu savas mazās skaistās krūtis.” Bet, protams, sevi pieņemt un cienīt nav viegli. Tas nav tas pats, kas vakarā pēc darba ieskriet lielveikalā un nopirkt končas vakaram, jo es taču mīlu sevi. Līga arī stāsta, ka krūšu rajonā mums atrodas sirds čakra, kas saistīta ar mīlestību. Ja ar šīm jūtām ir problēma, tad iemesls tam bieži tiek meklēts tieši tajā, ka „krūtis ne tādas”. Ja kāda sieviete sevi tik ļoti nemīl, lai tā domātu, būtu vērts aprunāties ar ginekologu un psihologu.
Aiva Alksne / Foto: Bulls Press
