Dienesta romāni. Ar īstu romantiku un laimīgām beigām
Domā, ka ofisa romāniņi ātri sākas, ātri beidzas, kolēģiem vēl ilgi apspriežot abu mīlnieku nedienas? Nekā nebija! Arī darbā var satikt īsto mīlestību un izdzīvot īstu romantiku.
No slepena romāna līdz kāzām
Žurnāliste, portāla „mammam.lv/tetiem.lv” satura direktore Inga Akmentiņa (29) savu nākamo vīru Kristapu Smildziņu (36) satika laikrakstā „Vakara Ziņas”.
Biju nupat beigusi vidusskolu un ieradusies Rīgā, lai stātos žurnālistos. Iestājeksāmenu radošo daļu manai grupai pieņēma divi preses cilvēki, no kuriem viens bija „Vakara Ziņu” tā laika galvenā redaktora vietnieks. Uzreiz pēc eksāmeniem viņš man piedāvāja darbu. Tā nu es, lauku pele, paliku Rīgā mēģināt laimi preses lauciņā. Un tur satiku arī savu vīru, kas tobrīd bija viens no avīzes redaktoriem, tātad – mans priekšnieks.
„Vakara Ziņās” biju nostrādājusi gadu, kad tika rīkota darba balle. Tad mēs arī sadejojāmies! Ja nemaldos, uz deju viņu uzlūdzu es. Tad gājām pirtī, peldējām ledusaukstā dīķī un atkal dejojām, dzērām šampanieti, dejojām un dejojām. Līdz rīta gaismai. Es iemīlējos nenormāli. Lai arī tas notika pirms 10 gadiem, aizvien labi atceros, kā nākamajā dienā, darbā vīterojot, lidinājos pa gaiteņiem. Kolēģes teica: „Oho, kā tu dabūji Smildziņu uz deju grīdas?!” Nekad iepriekš ballēs neesot dejojis.
Bet es nemetos visām stāstīt, cik ļoti esmu iemīlējusies. Un... Arī viņš ne. Šajā darbavietā mums bija slepens dienesta romāns. Nē, es tā negribēju. Es gribēju rociņās sadošanos, randiņus, pusdienu izmaksāšanu un tā tālāk. Bet tā viss bija izvērties, un es baudīju, kā ir, nesapņojot par baltu plīvuru un laulības riņķi. Man bija tikai 19, viņam – pāri 20.
Pēc kāda laika darba gaitas „Vakara Ziņās” pārtraucām. Arī mūsu vārdā nenosauktās attiecības te juka, te bruka. Man izveidojās citas attiecības, bet zināju, ka vienīgais vīrietis, kurā esmu bijusi patiešām iemīlējusies, ir Kristaps. Pēc laika atkal satikāmies vienā darbavietā. Tikai šeit Kristaps vairs nebija mans priekšnieks – viņš bija redaktors vienam žurnālam, es – citam.
Tobrīd mūsu attiecības bija beigušās. Es biju sev apsolījusi nedomāt par bijušo: kam pielikts punkts, tam pielikts. Nekādu savaldzināšanas mēģinājumu no manas puses. Bet kādā jaukā dienā Kristaps sāka gaidīt, kad beigšu darbu, lai aizvestu mani mājās. Stundām ilgi gaidīt! Un aicināt uz kino, uz vakariņām. Nekad iepriekš viņš tā nebija darījis! Tā kā biju pielikusi punktu, tad ļāvu, lai aicina vien. Tikai draugi. Bet Kristaps neatkāpās, viņš to punktu izdzēsa. Un sākās jauns dienesta romāns, kam sekoja kāzas, bērni un laime.
Autosalonā sāku strādāt 2004. gadā. Absolūti nekas neliecināja, ka tuvākajā laikā mana dzīve kardināli mainīsies. Juris uzņēmumā bija sagādes darbu vadītājs – biju ievērojusi, ka viņš tāds kluss, nosvērts, noslēpumains. Pavērsiens mūsu attiecībās sekoja pēc darba sporta spēlēm. Mēs ar Juri gadījāmies vienā komandā, un vakarā bija ballīte. Esmu aktīvs cilvēks, Juris savukārt izteikti intraverts. Tāpēc ar viņu uzsāku sarunu un vēlāk pat uzaicināju uz pirmo deju. Tā viss sākās. Tobrīd man vēl bija citas attiecības. Pāris nedēļu pēc sporta spēlēm mans puisis aizveda mani uz tilta, atkorķēja pudeli šampanieša, dzērienu ielēja kristāla glāzēs, kas vēlāk tika iemestas Daugavā, un mani bildināja. Bet ko es? Atteicu. Vēl pēc divām nedēļām šajās attiecībās vairs nebiju. Juris pārāk bija iekritis sirdī, un es viņam arī.
Nezinu, kā mūsu attiecības darbā izskatījās no malas, bet mans priekšnieks pat aizrādīja: kāpēc es tā daru, vai man to vajag? Arī mamma pārmeta: „Meitiņ, ko tu dari, ko tu dari?!” Neviens Juri nepazina. Un cilvēki par dienesta romāniem domā stereotipiski: tie beidzas tikpat ātri, cik sākušies. Taču mēs jau pēc pāris nedēļām bijām sapratuši, ka ir jābūt kopā. Ātri sameklējām dzīvesvietu un kopš tā laika esam kopā. Var teikt, ka mēneša laikā mums sākās jauna dzīve, un nu mūsu ģimenē ir arī meitiņa Marta.
Pirms četriem gadiem biju izstrādājusi žurnāla sadarbības piedāvājumu bankai. Ar kolēģi turp devāmies, un es jau apmēram zināju, kādi cilvēki sanāksmē piedalīsies. Taču tur bija viens jaunpienācējs Rihards. Viņš bija tāds noslēpumains un pārāk daudz nerunāja. Taču, kā vēlāk atklājās, jau tad viens otru bijām ievērtējuši (smejas). Pēc tikšanās abi apskatījām viens otra profilu draugos, un vēlāk atklājās – abi bijām izdarījuši greizu spriedumu. Es redzēju, ka Riharda galerijās parādās kāda meitene, viņš savukārt, ka manās bildēs redzams kāds puisis. Abi secinājām, ka otrs ir aizņemts.
Pēc laika darbs mūs atkal saveda kopā, un Rihards vaicāja, vai es nevarētu viņam izkārtot trīs biļetes uz vienu reklāmistu pasākumu. Un vēl jautāja, vai arī es negribu ar viņu kopā to apmeklēt. Toreiz nodomāju: „Nē, nu normāli, viņš ies uz pasākumu ar savu meiteni un mani vēl līdzi ņems? Paldies, man tiešām nevajag, es neiešu!” Atkal sekoja ilgāks pārtraukums, līdz pagājušā gada vasarā viņam ar mūsu izdevniecības reklāmas daļu bija vairāki kopīgi projekti, tāpēc viņu visai bieži satiku.
Man tobrīd bija citas attiecības, taču Rihards bija ļoti neatlaidīgs, aicināja kopīgi pusdienot. Un tad ievēroju, cik mums kopā viegli saprasties, ka līdzīgi domājam, jūtamies. Sākām tikties arvien biežāk, darba jautājumi bija iegansts, lai satiktos arī brīvdienās, katrā ziņā darbā stundas neskaitījām. Protams, ka no kolēģiem slēpt mūsu attiecības nebija viegli, daudzi tam bija sekojuši līdzi kā tādam seriālam. Kad no kolēģiem saņēmu jautājumu: „Nu kā tev tur īsti ir ar Rihardu, kas jauns?”, sapratu, ka nu jau to zina visi (smejas).
Pēc septiņu mēnešu intensīvas draudzības ar Rihardu apprecējāmies. Ja kāds saka – tas nu gan ātri, mēs atsmejam, ka iepazināmies jau pirms četriem gadiem! Turklāt mums pašlaik ir burvīga četrus mēnešus veca meitiņa Beatrise!
