Ko tagad dara bijušie Mis un Misters Latvija. 4. sērija
Kopš slavenākā Mis konkursa 1988. gadā un Sintijas Jenertes triumfa aiztecējis daudz ūdeņu. Un bijuši vēl pāris desmiti skaistumkaralieņu un skaistumkaraļu. Žurnāls „Marta” turpina pētīt, kur palikuši sava laika skaistākie ļaudis.
Piedalīšanās konkursā bija bērnības sapnis. Maza būdama, cītīgi un ar aizrautību sekoju līdzi skaistumkonkursiem televizijā, kā arī presē. Sāku pat krāt dažādu pieejamo informāciju par Latvijas konkursu. Kad nolēmu pieteikties „Mis Valmiera”, dzīvoju Rīgā. Atceros, biju aizbraukusi ciemos pie mammas un reģionālajā laikrakstā izlasīju sludinājumu, ka notiek atlase. Izturēju un tiku starp finālistiem, sākās treniņu posms, un tā nu braukāju no Rīgas uz Valmieru. Pūles vainagojās ar panākumiem, un es Valmierā uzvarēju. Tam sekoja gatavošanās Latvijas konkursam, toreiz atlase notika populārajā “Vernisāžā”. Tiku finālā, kas bija paredzēts Taizemē, bet to atcelts, jo tobrīd plosījās SARS epidēmija. Par jauno norises vietu izraudzīja Turcijas pilsētu Kemeru. Atceroties sagatavošanās posmu, nedomāju par uzvaru. Pat pirms galvenā titula paziņošanas vēroju pārējās meitenes, jo man bija divas citas favorītes.
Kronēšanas brīdī, protams, bija dziļš saviļņojums. Pašā pirmajā mirklī manī iegavilējās patriots – sapratu, ka šis būs vēl viens iemesls Valmieras vārdam izskanēt plašākā mērogā. Taču tā īsteni sava sapņa piepildīšanos apjautu, kad piedalījos “Mis pasaule 2004” noslēgumā Ķīnā – līdzās uz skatuves uzstājās Laionels Ričijs ar dziesmu. Tas bija tik aizkustinoši un piesātināti, ka tajā brīdī kā filmā pazibēja prātā viss ceļš no pieteikšanās, atlases un gatavošanās līdz pat nokļūšanai Ķīnā. Bija skaidrs – bērnības sapnis izsapņots!
Kur karalienes kronis? „Mis Valmiera” kroni glabāju iesaiņotu zīda lakatā. Savukārt „Mis Latvija” kronis bija ceļojošā balva, un, beidzoties manam skaistumkaralienes gadam, tas tika nodots nākamajai uzvarētājai. Un tā – ik gadu. Var teikt, ka patlaban kronis atrodas pie šīgada „Mis Latvija” titula ieguvējas.
Skaistums ir daiļā dzimuma trumpis. Tas katrai no mums Dieva dots un mums jāļauj, lai pārējos tas noskaņo pozitīvi. Ar laimīgiem cilvēkiem taču vieglāk saprasties. Smaidīgs, laimīgs cilvēks ir daudzkārt skaistāks par nomāktu īgņu. Skaistums ir īpašība, kas iepriecina sajūtas un prātu, izraisa patīkamas emocijas.
Vispirms piedalījos Siguldas konkursā. Tobrīd dejoju Tautas deju ansamblī „Gundega”. Mums bija mēģinājums, bet blakus zālē notika vietējā konkursa atlase. Tad mēģinājumā ienāca Agris Daņiļevičs, kurš bija atlases žūrijas komisijā. Viņš norādīja uz mani un teica: „Mums vajag vēl puišus, tāpēc tu piedalies, un punkts.” Sākumā neparko nevēlējos iesaistīties. Tomēr draugi pierunāja, pārliecinot, ka visiem kopā tas būs labs piedzīvojums. Tā viss sākās – spontāni un pilnīgi nejauši. Pats nekad nebūtu iedomājies par dalību šāda veida konkursā. Tā soli pa solim sanāca, ka izturēju visas atlases kārtas, un tad jau vairs nebija, kur atkāpties.
Par uzvaru nedomāju nevienu brīdi. Dažbrīd šķita, ka visa šī lieta nav tomēr domāta man. Iespējams, tas palīdzēju, ka konkursa sagatavošanās laikā ļoti nesaspringu un nesatraucos. Jā, un noteikti līdz galam visu izturēt man palīdzēja tētis, kurš neļāva atkāpties no tā, kas patiesībā bija sācies kā joks. Man bija tik daudz citu darīšanu, ka ik pa brīdim gribējās konkursa lietām atmest ar roku.
Nedomāju, ka dalība skaistumkonkursā ir kaut kādā veidā ietekmējusi manu turpmāko dzīvi. Tas, ko esmu sasniedzis vai gluži pretēji – nesasniedzis, ir bijis atkarīgs tikai un vienīgi no manis paša. Iespējams, ka esmu arī palaidis garām kādas ar konkursu saistītas, bet neizmantotas iespējas. Tas nozīmē, ka man bijušas citas prioritātes.
Viņi bija atnākuši skatīties konkursu klātienē – aizņēma veselu skatītāju rindu, sadevās rokās. Pēc uzvarētāju paziņošanas no malas droši vien izskatījās, ka viens skatītāju pulciņš ir nedaudz sajucis prātā. (Smejas.) Visu zāli pāršalca nevaldāmi apsveikuma kliedzieni. Par šīm ovācijām smējāmies, kad pēc konkursa noskatījāmies ierakstu.
Tobrīd īsti nesapratu, kas noticis. Viss vakars pagāja vienā elpas vilcienā. Uz zemes nolaidos tikai otrajā rītā, kad man piezvanīja pirmais žurnālists un lūdza interviju.
turpināju studēt uzņēmējdarbību Latvijas Universitātē. Patlaban strādāju savā specialitātē – vadu papīra vairumtirdzniecības uzņēmumu. Divus gadus pēc konkursa dejošanā satiku sievu Leldi, un tagad mums aug arī dēls Linards (8 gadi). Pats vairs nedejoju, jo deju kolektīvs „Gundega” izjuka. Lelde gan joprojām ir saistīta ar dejošanu – viņa to māca jauniešiem. Visa ģimene esam lieli hokeja fani. Brīvajā laikā labprāt mēdzu uzspēlēt futbolu.
Vismaz tāds ir mans uzskats. Galvenais ir cilvēka personība, ko veido daudz kas būtisks. Skaistums ir subjektīvs, un katram par to ir sava izpratne.
