Liepājas Brižita Bardo: „Laime ir kaut kur saules pinumā”
Lilitas Bērziņas balvas ieguvēja Inese Kučinska pagājušajā sezonā atzīta arī par labāko Liepājas teātra aktrisi. Viņa, kas var mētāties no galēja prieka līdz kārtīgām skumjām, pašlaik jūras krastā vēl bauda vasaru.
Ar Inesi tiekamies Liepājā rokkafejnīcā „Pablo”. Tobrīd Rīgā liepziedi jau labu laiku pārziedējuši un savēlušies bumbuļos. Liepājā gan, cenzdamās viena otru pārspēt, liepas nosvīdušas gluži slapjas. Tiekamies pirmo reizi, tomēr ir sajūta, ka tā vis nav un kaut kad no iepriekšējām reizēm sakrājies gana runājamā. Par dzīvi, teātri, bērniem, vecākiem, vīriešiem un to, kā mīlestība mēdz mainīt savu ādu. Ar Inesi runāt ir viegli un nepiespiesti. Čalojam tik aizrautīgi, ka aizmirstam samaksāt rēķinu. To apjaušam tikai ceļā uz „Andeli Mandeli”, kur todien var noskatīt kādu skaistu kleitu. Pēcāk parādu gan samaksājam.
Centra meitene no Velnciema
Teātrī jau kopš 18. jūlija mēģinājumi rit pilnā sparā. Aktieriem sezona sākusies ar jaunu jaudu. Kad tiekamies, Inese vēl izbauda atlikušo šīgada atvaļinājuma strēķīti. „Man vienmēr gribējies, lai pirmais iestudējums uz mani neattiektos. Tas nozīmē, ka septembrī un oktobrī nav pirmizrādes. Tā var pilnībā izbaudīt vasaras priekus,” atzīstas aktrise.
Liepāja ir Ineses dzimtā pilsēta, un nu jau vairākus gadus viņa ir īsta centra meitene. Trakā bērnība gan pagājusi Velnciemā – otrpus tirdzniecības kanālam, kas pāršķeļ Liepāju uz pusēm. „Mana mamma ir lietuviete, bet tētis bija no Latgales. Tad nu mums dažbrīd ļoti skaļi gāja, kā jau leišu un čangaļu ģimenē pieklājas,” ar smaidu atceras Inese. Viņai par bērnību tikai labākās atmiņas. Reizēm gan septiņus gadus vecākais brālis pamanījies māsu „apbižot”, bet arī tas piederas pie lietas.
Inese pārliecināta, ka pret nogurumu un visādām smalkām nervu kaitēm vislabākās zāles ir vides maiņa. Pēdējos trīs gadus viņai atvaļinājumā nav sanācis doties uz svešām zemēm, tomēr ik vasaras rītu viņa ceļas ar domu, ka dzīvo kūrortpilsētā un priecīga dodas uz tirgu pēc ogām un citām vasaras veltēm. Vēlāk kopā ar bērniem sēžas uz riteņiem un brauc uz jūru. Ūdens klātbūtne ir relaksējoša, un Liepājā taču ir īstā jūra, ne šāds tāds nieka līcītis. Tāpēc, ja vien laika apstākļi ir vēlīgi, jūras krastā paiet teju visa diena. Kāda liepājniece man pastāsta, ka Inesi jau arī ziemā var redzēt jūrā peldamies.
Inese neatceras, ka skolas laikā būtu skaļi teikusi – vēlos kļūt par aktrisi. Skolasbiedri gan atminas un satiekot pamanās atgādināt. „Biju diezgan skaļa, nepaklausīga un huligāniskas dabas meitene. Man bija arī tāds izspūris un diezgan izaicinošs matu sakārtojums. Tad man puiši mēdza apsaukt – redz, kur mūsu vietējā Brižita Bardo,” atceras Inese. Savukārt reiz vidusskolā, ejot ar klasesbiedriem gar teātri, viņa tā arī teikusi – šī būs mana darbavieta.
Nu jau gandrīz 20 gadu viņa ir uzticīga Liepājas teātrim, kaut bijuši pāris piedāvājumi spēlēt Rīgā. Pagājušā sezona Inesei bija ļoti piesātināta. Īpaši spilgtā atmiņā palicis tās noslēgums Rīgā, Nacionālajā teātrī, ar izrādi „Ragana”. „Pirms izrādēm man vienmēr ir milzīgs lampu drudzis. Spēlēt uz kāda Rīgas teātra skatuves ir papildu slodze. Pirms šīs izrādes stāvēju, apķērusies Egonam Dombrovskim (Liepājas teātra aktieris – aut. piezīme), un teicu – zini, man tikai mazliet sirds straujāk dauzās. Es gāju uz skatuvi, un bija sajūta, ka man nav roku un kāju, bet ir spārni. Izrādi nospēlēju vienā elpas vilcienā. Kad nogāju no skatuves, ilgi bija jāturas pie kulisēm, lai tiktu galā ar milzīgo enerģijas apmaiņu, kas manī tobrīd bija.”
Vidējā speciālā un četras augstskolas
„Vakar es sēžu, turu rokās savu mazo meitiņu. Un pētu, kā mainās viņas sejiņa, katra skropstiņa. Es paņemu rokās viņas pēdiņu un glāstu, un tajā ir kaut kas tāds, ko neizlasīsi nevienā grāmatā, kas māca pareizi dzīvot. Tāpēc saku – teātrī strādāju ar vidējo speciālo izglītību, bet dzīvē esmu beigusi četras augstskolas, un tie ir mani bērni,” tā Inese.
Režisors Oļģerts Kroders savulaik teicis, ka aktrisei nedrīkst būt bērnu. Gana daudz par to runājušas arī dažādas skatuves dīvas, uzsverot, ka viņām dzīvē bijis jāizšķiras – skatuve vai ģimene un bērni. Inese teātrī veiksmīgi nospēlējusi aptuveni pussimt lielisku lomu, bet vienlaikus paspējusi laist pasaulē un audzināt četrus resgaļus. „Šajā ziņā esmu tik ļoti normāla sieviete. Man grūti iedomāties iemeslus, kāpēc sievietei nedzemdēt.” Tikai viens no četriem bērniem (viņas un Herberta (tagadējā vīra) pirmais bērns) bija plānots. Pārējie paši izvēlējušies, kad pieteikties un nākt pasaulē.
Aizvērt durvis un ēst hotdogus
Inese atceras, kad viņai dzima viens bērns pēc otra, likās, kādā brīdī viņa neizturēs. Miega bads bijis neizsakāms, un sešas stundas nepārtraukta snauda bija teju vai augstākā debesu dāvana. Vēl tagad inerces pēc viņa naktīs mēdz mosties, kaut jau labu laiku mazākā meita ir izaugusi no vecuma, kad bērns ļauj naktīs izgulēt tikai pusmiegu.
Tomēr arī tolaik, kad bērni vēl bija uzpasējami, Inesei atradās mirklītis laika sev. „Es atpūtos, ejot uz veikalu, kas no mājām bija piecu minūšu attālumā. Lēni gāju uz un lēni nācu no. Tā bija mana atpūta. Patiesībā man nepieciešama ļoti maza vientulības deva. Man pilnīgi pietiek, ja varu izbraukāties stundu ar riteni tepat, līdz jūrai. Atceros, pāris gadu biju aizbraukusi pie draugiem uz Kopenhāgenu. Tā bija tāda bauda sēdēt pilsētas galvenajā laukumā, klausīties, kā spēlē indiāņi, ēst hotdogus, kurus ikdienā nekad neēstu, un skatīties, kā cilvēki vienkārši plūst garām,” Inese atceras. Viņa pārliecināta, ka nav nepieciešams mukt no cilvēkiem un pasaules un dzīvot kalna galā, lai sajustu harmoniju un mieru, tikpat labi tu vari soļot pa Manhetenu, justies brīvs un laimīgs. Protams, neliela klusuma deva un iespēja aizvērt durvis aiz sevis gan vajadzīga.
Noņem miglu no acīm
„Esmu no tiem, kas nevis bēg no cilvēkiem, bet meklē tos. Ja man blakus ir cilvēki, kurus mīlu, man uzreiz ir sajūta, ka esmu drošībā,” atklāj aktrise. Kā nepārraujama nabassaite ir Ineses attiecības ar mammu. Viņa gan atzīstas, mamma ir arī tas cilvēks, ar kuru dzīvē bieži nācies saķerties, pat traukus plēst, bet izlīgšana vienmēr nākusi kā attīrīšanās. „Kopš nomira mans paps, man ir tik trausla laika sajūta. Esmu sapratusi, ka dzīvi nevar apstādināt, un arvien tuvāk nāks tas laiks, kad aiziet tuvie cilvēki. Šī apziņa ir tā, kas noņem miglu no acīm, un es cenšos pret attiecībām ar tuviem cilvēkiem izturēties ļoti saudzīgi. Tāpēc esmu pārliecināta, ka jādara viss, lai konfliktu atrisinātu. Bieži jau ir tā, ka otru cilvēku mainīt nav iespējams. Tāpēc vismaz no savas puses jādara viss,” pārliecināta Inese.
Mamma viņai vienmēr bijusi liels atbalsts. „Vienmēr, kad man dzima bērni, mamma teica – Inesīt, es vairs neesmu tik stipra, un es tev nevarēšu palīdzēt. Nu jau jaunākajam ir seši, bet viņa joprojām palīdz. Arī bērni vienmēr gaida omi,” stāsta Inese. Cik aktrises mamma aukstos ziemas vakaros nav riņķojusi ap teātri ar mazuli ratiņos, gaidot, kad meita nospēlēs līdz starpbrīdim un varēs pabarot mazo. Tad atkal devusies tālāk ziemas pastaigā.
Var būt pa īstam
Ar Herbertu Inese ir kopā 18 gadus. Reiz kādā agrā rītā Teātra dienas noskaņā viņi sēdēja līdzās. „Mēs viens otram stāstījām, ka mums pietrūkst mīlestības. Nepagāja ilgs laiks, un mēs sagājām kopā,” stāsta Inese. Pirms tam viņai jau bija viena laulība, kurā dzimis vecākais dēls.
Tad gan jaunības dēļ nebija īstas mākas pareizi ar mīlestību apieties. Un patlaban katram no viņiem jau ir sava ģimene. Bet viņi joprojām viens par otru daudz zina, šad tad satiekas, iedzer kafiju, un vienmēr ir, par ko parunāt. Viss, kas reiz pāri darīts un sāpējis, nu piedots.
„Tā pieredze man kādu laiku traucēja nodibināt nopietnas attiecības. Dzīvoju viegli, ļāvos īslaicīgām attiecībām, bet tā pa īstam bija grūti kādam uzticēties.” Kad viņa satika Herbertu, viss mainījās, un izrādās – var notikt tas, kam vairs pat nevarēja noticēt – mīlestība var būt pa īstam un ar tālejošiem mērķiem.
Inese savulaik esot bijusi ļoti greizsirdīga, arī pirmās laulības pieredzes dēļ. „Jā, esmu Laukšteinam ar rožu pušķi zvetējusi un ne par ko. Tikai tāpēc, ka man ir kaut kas izlicies. Vēlāk gan dzīves pieredze visu noliek pa vietām, attiecības ieiet citā gultnē,” smaidot atceras Inese.
Nesamocīt mirkli, kurā dzīvo
„Nekādās gudrās skolās un līderu akadēmijās neesmu gājusi. Manuprāt, ikdiena, saskarsme ar cilvēkiem un attiecības ir īstā dzīves skola. Tomēr jūtu, ka esmu kļuvusi dzīves gudrāka, nekā biju pirms 20 gadiem.” Inese patlaban skatās uz dzīvi divos virzienos – tajā, kas bija, un tajā, kas vēl tikai būs. Viņa vērtē un mēģina izprast attiecību struktūru – kāpēc ir lietas, kas mainās un zūd. Kaut vai tā pati mīlestība, kas laika gaitā spēj pieņemt dažādas formas. Un starp pagātni un nākotni kā kristāla bumba mirdz viņas atziņa: „Es vēlos nesamocīt to mirkli, kurā dzīvoju.”
Tas nozīmē dzīvot viegli, pamosties bez īgnuma un stresa. Izklausās jau gana skaisti, bet ne vienmēr izdodas. Arī Inesei vienkārši dzīvot nemaz tik viegli nepadodas. „Man vīrs kādreiz teicis, ka esmu tāds cilvēks – vai nu auksts, vai karsts. Tā varu mētāties no galējām prieka izpausmēm līdz kārtīgām skumjām. Man gars ir tramīgs un dvēsele – tramīga. Ir mirkļi, kad spēju apstāties un paturēt klusumu, kad varu cilvēku vienkārši vērot, neko neteikt un priecāties par viņu. Tad kaut kur saules pinumā ir sajūta, ka esmu laimīga.”
