Vilipsōns: „Ilgstošas attiecības man nozīmētu kādu darīt nelaimīgu”
Grafiķis un tēlnieks Aivars Vilipsōns nesaprot, kāpēc viņa dzīvē arvien parādās kāda sievišķa būtne. Pats sevi dēvē par patrulu tipu, kas neizceļas ar intelektu, bet viņu pašu pēdējā laikā visvairāk saviļņo tieši sievietes galva.
Viņš sevi sauc par konservatīvu, jo galamērķis ceļojot vienmēr ir Maroka un Porto. Viņš sevi aplaimojis ar tetovējumu, kas simbolizē – mīlestība ir mūžīga.
Viņam kaklā melnā diegā iesiets trollītis Mumins, ko uzdāvināja meita Grieta.
Septembrī iznāks viņa grāmata „Sumpurņi – suneti” (sākuma variantā haikas- laikas) un būs veltīta abām meitām – Bertai un Grietai. Viņam vienmēr mājās ir jābūt pienam, šokolādes sieriņam, cigaretēm. Un konfektēm. Viņš ir 100% ar sevi apmierināts. Pēdējo reizi no laimības raudājis, klausoties disku „Viegli”.
Kā Marks Tvens teica – ziņas par manu nāvi ir pārspīlētas, tieši tāpat varu teikt par savu trakumu. Tāds pats cilvēks, bet, ja kādam asociējos ar trakumu, nekādu problēmu. Dzīvei atvēlētais laiks ir tik īss, ka man, kā Čehovs teicis, „nasratj” uz to, ko un kāpēc par mani domā. Stāvot uz Marsa malas un skatoties, pirmkārt, jau grūti ieraudzīt pašu Latviju, kur nu vēl, lai saskatītu, esmu vai neesmu traks.
Kā tu izdzīvo sev atvēlēto – kā pats saki – puļķīti?
Ceļos četros, piecos. Varbūt tāpēc, ka neesmu vairs pirmā svaiguma. Uztaisu šķīstošo kafiju pienā. Tagad plus, ka nav vairs plēve jāēd. Bērnībā rīstīdamies ēdu, jo tēvs uzskatīja, ka tur ir kazeīns, kas ir ļoti veselīgs. No rīta, kamēr vēl galva strādā, pazīmēju. Pēc tam dodos uz „Ozīrisu” dzert kafiju, tad eju uz darbnīcu veidot vai nāku mājās zīmēt. Principā pēcpusdienā vairs nestrādāju, bet kaut kā funkcionēju – kustinu kājas, rokas, vēdinu plaušas ar nikotīnu. Vakaros, kad TV sākas „Simsoni”, esmu pie televizora un gultā. Deviņos beidzas, un es „kancelējos”. Otrā dienā viss tas pats. Nekā interesanta.
Es vispār neesmu ne pret ko, bet vienkārši krīt uz nerviem tas 90 – 60 – 90. Principā kaut kāds murmulis ir izdomājis, ka tas ir baigi forši, un nabaga sievietes arī cenšas un pārdzīvo, ja tādas nav. Tevi tas programmētājs tur, augšā, uztaisījis tādu, kāds tu esi. Vienkārši viņš tev noliek to kautķermeni, un tu vari manipulēt. Kaut ko uzkrāsot, veidot savu stilu. Man mazliet tracina, ka pieņem – tagad modē būs šitā, tagad modē vairs nav tā. Bāc! Nu kas tas tāds ir? Forši, ja sievietei ir pašai sava izjūta un tā sakristu ar to, ko viņa jūt un grib pateikt. Tas ir tas ideālais. Mani tracina, ja kāds saka – mazas krūtis. Tās ir tādas, kādas ir, un arī tajās ir savs skaistums.
Pēdējā laikā man mīļāka palikusi sievietes galva. Kaut tur tāpat iekšā neko nevar saprast. Un tas vadiņš, kas iet uz sirsniņu, tas man šķiet primārais. Pēc tam tikai kāju izliekums, krūšu galu lielums, un tā joprojām.
Nu nē, bet varu pamēģināt. Pirms Porto varu uztaisīt tādu celibāta variantu. Saku, ka ir dzimtenes un mirtenes. Man Porto ir tāda, kur gribētu atbraukt kādu nedēļu pirms tā visa pasākuma un tur kancelēties.
Kad ir jābūt seksam?
Jābūt tad, kad jūti, ka jābūt. Pieņēmumi – pirmajā vakarā vai otrā, vai pēc nedēļas, vai teātra izrādes pilnīgi nestrādā. Un nevis, kad tu sajūti, bet kad jūs abi sajūtat. Laikam nav nozīmes. Esmu patruls tips, neizceļos ar baigo intelektu, bet es tā domāju un uz to pastāvu. Varu arī kādam pa purnu iedot, ja viņš man teic, ka nepiekrīt. Kaut gan tie ir tikai vārdi. Ne sitīšu, neko.
Es nevarētu ēst tikai Serenādi un Magonīti neaiztikt. Visas ir garšīgas. Ja ir nosliece, ka jābūt tikai Vāverītei, nu tad lūdzu – uz priekšu! Galu galā es nesmādēju konfekti Vēsma.
Kā tu satiec visas savas purenītes, vāverītes un serenādes?
Zini, nu neesmu to analizējis. Man patīk, kā krievi saka – „kak karta ļjažet” (kā sanāk – no krievu val.). Man jau nav 16, kad ej uz diskotēku krimplīna biksēs, beidzot nomazgājies. Atklāti sakot, man ir vienalga – ja ir lemts, tad ir, ja nav, aizlaižam to kuģi garām, un, ja gadījumā arī slīkšu, neviens to glābšanās vesti arī nenosviež.
Nu, protams! Neesmu zilais, man ir sieviete, viss ir okei. Bet konkretizēt – to nē.
To arī es viņām labprāt uzprasītu.
Ar sievu visilgāk. Bet es arī domāju, ka esmu pārāk labs. Ilgstošas attiecības ar mani nozīmētu padarīt otru nelaimīgu. Man neviena nav neko sliktu izdarījusi, lai es sabojātu viņai visu dzīvi. Varbūt pārāk daudz no sevis iedomājos, bet es domāju, ka labāk ir kā Zooloģiskajā dārzā – ieved, paskatās un iet tālāk. Ā, te dzīvo zebra...
Un tev nemaz negribas tādas pastāvīgas attiecības?
Varbūt man kāda mikroshēma bojāta, bet man, goda vārds, negribas. Ja sieviete ko tādu no manis sagaida, tās ir viņas problēmas, lai pati risina. Bet tu paskaties uz mani, kādas cerības es varu dot?! Vai man ir tiesības kādu apgrūtināt? Pat ja tas ir tikai manā galvā, lai tā arī paliek.
Nepārtraukti, un tā ir baigi jaukā sajūta. Tas ir vairāk nekā alkohols. Viss tevī mainās, Dzīves uztvere, viss. Tas ir brīnišķīgi, par to vajag vienkārši kaifot. Ja vēl abi, tad vispār! Iznāk divi vienā.
Bet ir bijis, ka tikai tu?
Droši vien, bet, zinot, ka tas nekad nebūs ilglaicīgi, man ir vieglāk to pārdzīvot.
Dabīgā nāvē nomirst. Laikam tāpat kā ar puķēm. Tās uzzied, tu esi viņas redzējis, varbūt pat nofotografējis un draugiem rādījis – lūk, uz palodzes man viņa zied un zied. Kad atnāk un prasa, kur puķīte, tu saki – nomira. Nelaistīju.
Kas gultā nemaz nav tā, kā šķiet?
No dzīvnieku pasaules ir tā, ka tēviņš ierauga zebru un uzreiz kā lauva metas virsū. Bet tur vajag langsam (lēnā garā – no vācu val.). Man liekas, vairāk kaifa var noķert, kad viss notiek lēnām. Kad tas nav uzbāzīgi, steidzīgi, bet plūstoši. Varbūt tas ar vecumu saistīts?
Labāk jau, lai ir bez caurumiņa. Bet, ja tev kaut kas otrā pietrūkst, pats izdomā, jo visa informācija ir šajā kastītē (rāda uz galvu). Tam, ko tev rāda divas oliņas ar melnumiņu, nav nekādas nozīmes. Viss ir galvā.
Teiksim, tā – es pats putekļus neslauku. Vienreiz mēģināju satīrīt dzīvokli, pēc tam apsēdos un sapratu, ka vairāk arī neko izdarīt nespēju. Pat pakustēties nevaru. Tajā brīdī domāju par sievietēm. Pieņemsim, viņas bijušas veikalā, iztīrījušas māju, tagad tas vīrs atnāk no darba, paēd, un davai. Kādai ir jābūt sajūtai, kad tevi pēc tam vēl aicina, vilina jeb pat neaicina varbūt, vienkārši nogāž un iesprauž. Domāju, tas taču baisi. Mani neviens negāza, es pats nogāzos pēc tās tīrīšanas. Man tāda cieņa un līdzjūtība pret viņām.
Jā! Man kāds stāstīja, ka ārzemēs mēģinājis atvērt sievietei durvis un gandrīz pa aci dabūjis. Muļķītes, būtu izmantojušas to, ko daba sniedz. Jums tas ir paredzēts. Izmantojiet savu brīvbiļeti. Labi, vīrietim varbūt nestāvēs, bet viņš toties ir izmaksājis, kaut kādā tādā veidā apliecinājis sevi.
Ko tev patīk darīt kopā ar sievieti?
Man neko nepatīk. Sēņot riebjas, peldēties riebjas. Varu sēdēt kafejnīcā pie kafijas. Varu kino apskatīties. Saprotu, ka tas ir truli, bet kāpēc man uztaisīties, ka mani kaut kas cits interesē? Absolūti negribu neko mainīt. Uz ko esmu tiecies, to esmu dabūjis. Un nav arī tie gadi, lai kaut kur tiektos. Kas mainīsies? Latvijas ekonomika uzlabosies?
Tas viņām jāprasa. Es par to neesmu domājis. Kam man to saprast? Tikko saproti, tas norauj burvību. Ā, es viņai patīku tāpēc, un sāc pie tā piestrādāt. Bet nevajag piestrādāt.
Viņas prasa, lai tu uzzīmē viņas?
Bet es nezīmēju! Kaut kāda meitene gribēja grafiku. Bāc, viņa tagad te sēdēs, un man būs viņa jāzīmē? Un tad viņa aizgāja nofotografēties un atsūtīja fotogrāfijas. Bet man jau viņas nevajag. Kāda starpība, vai krūšu gali ir tik gari, vai tik. Vai kaunuma lūpas šitādas vai tādas? Nu un? Es tāpat zīmēšu, kā gribēšu.
Jēgas no viņiem, sīkajiem, nav nekādas. Un nav arī jāgaida. Man riebjas, ka dēls vai meita jau lieli, bet vecāki kā ērces piesūcas. Viņi it kā labu grib, bet labu dara sev. Jo bērnam tas ir dziļi pie bundziņām. Man Berta reiz pārmeta, ka tā neesot. Bet es tomēr domāju, ka bērni ir jauki un mīļi viesi, kas paciemojas un iet prom. Tu nevari skriet viņiem pakaļ. Astoņos slēdzu ārā telefonu un no rīta ieslēdzu, un man viens draugs, kam divi puikas, saka – kā tu vari tā darīt?! Ja nu pēkšņi kaut kas notiek? Bet kas no manas klātbūtnes mainīsies? Kam ir izdevīgi, ka bojāšu savas nervus? Nevienam. Man nepatīk, ka cilvēks postulē, kā ir pareizi. Visādi ir pareizi. Ar tiem zinātājiem ir pilns, spēj tik no viņiem atkratīties.
Aiva Alksne, žurnāls „Marta”/ Foto: Rojs Maizītis
