Mārtiņš Rubenis pēc kāzām beidzot ir laimīgs

Tieši šovasar saulgriežos Mārtiņš Rubenis un māksliniece, daudzu TV šovu dalībniece Ieva Kokoreviča mija gredzenus, viens otram jāvārdu sakot zem kupla ozola zariem. Viņu kopā būšanas stāsts ir visai neparasts, un to žurnālam Kas Jauns atklāj Mārtiņš, neslēpjot, ka viņš ir ļoti pateicīgs tam, ka Ieva ienākusi viņa dzīvē. Jo, pateicoties Ievai, Mārtiņš beidzot sajutis to īsto māju un dzīves sajūtu.

Pazudušā dēla atgriešanās

Mārtiņš un Ieva iepazinās pirms gadiem pieciem bērnu vasaras nometnē Īvandes muižā, ko rīkoja uzņēmējs Māris Saukāns. „Viņš mani uzaicināja, lai pastāstu bērniem par meditāciju, arī Ieva tur tika uzaicināta. Tā arī satikāmies, pāris reižu parunājām, kopā ar bērniem uzspēlējām volejbolu. Tas arī viss,” atceras Mārtiņš, sakot, ka liktenis viņus savedis kopā vēlreiz. Un uz palikšanu.

Tas notika pirms gada, vasarā, kad pēc Latvijas Kamaniņu sporta federācijas vairākkārtējiem piedāvājumiem kļūt par Latvijas jauniešu izlases treneri divkārtējais olimpisko spēļu medaļnieks, Eiropas čempions un pasaules vicečempions Mārtiņš Rubenis no ASV atgriezās Latvijā.

Uz Ameriku viņš devās pēc 2014. gadā Soču Olimpiskajās spēlēs izcīnītās bronzas medaļas, un par tur pavadīto laiku Mārtiņš gan nevēlas daudz runāt. Zināms tikai tas, ka Mārtiņš Amerikā strādāja ar uzņēmumu, kas ražo inovatīvus siltumizolācijas un celtniecības materiālus, piedalījās labdarības projektos un daudz laika veltīja meditācijas praksei. „Neredzēju Latvijā sev izaugsmes iespējas. Gribēju izrauties no 25 gadu rutīnas sportā un paskatīties uz dzīvi ārpus tā. Tāpēc devos prom,” nosaka Mārtiņš.

Var teikt, ka tam, ka Mārtiņš un Ieva ir laimīgi kopā, pie vainas ir internets. „Atgriezos Latvijā, sāku strādāt ar jaunajiem kamaniņbraucējiem. Un ik pa laikam ar Facebook starpniecību uzmeklēju savus draugus, bet manu draugu ierakstos itin bieži parādījās Ievas gleznas. Patiešām īpašām izjūtām piepildīti darbi, kas mani uzrunāja un ieinteresēja. Tajos bija kas vairāk nekā vienkāršas ainavas vai ziedi, tie bija vārdos neuzrakstīti dzīvi stāsti no kāda jauka cilvēka sirds, kurus gribējās apskatīt tuvāk un sadzirdēt. Tā radās vēlme satikties ar to autori, lai uzzinātu, kas ir viņas iedvesmas avots, kur viņa smeļas sajūtas, lai radītu šos vieglos un gaisīgos darbus. Man patiešām nebija citu mērķu, nebija domas, ka varētu sanākt kas vairāk,” stāsta Mārtiņš.

Nenotikusī nodarbība

Mārtiņš pirms tam par Ievu Kokoreviču neko daudz nav zinājis – ne to, ka viņa ir gleznotāja, ne to, ka viņai bijusi liela pieredze šovbiznesā. Vienīgi uzvārds rosināja domāt par kādu saikni ar bijušo kamaniņu braucēju un treneri Juri Kokoreviču, bet arī tā šķitusi vien sakritība, kas dzīvē tomēr izrādījusies patiesība. Tikai pēc kāda laika, kad viņi bija jau dažas reizes satikušies, Mārtiņš pameklējis informāciju internetā, kur kļuvis skaidrs, ka Ieva ir bijusī skaistumkonkursu laureāte, ka piedalījusies šovā Zvaigžņu lietus, vadījusi populāro TV šovu Sapņu līgava.

Interesants bijis iemesls, ar kādu Mārtiņš Rubenis uzaicinājis Ievu Kokoreviču uz pirmo satikšanos. „Strādājot ar jaunajiem kamaniņbraucējiem, domāju, kā varētu viņus vēl papildus motivēt darbam, kā iedot papildu motivāciju ikdienas treniņos. Tad iedomājos par Ievas gleznām, un radās ideja, ka varētu piesaistīt viņu kā gleznošanas pasniedzēju, kura varētu jaunajiem sportistiem novadīt kādu gleznošanas meistarklasi, lai jaunie censoņi varētu uzgleznot savu sapni. Tā nu mēs satikāmies, izklāstīju savu ideju, aprunājāmies,” atceras Mārtiņš Rubenis, atzīstoties, ka pēc šīs tikšanās juties tā, it kā būtu ar beisbola nūju dabūjis pa ceļiem – tik ļoti viņa sirdī un prātā iesēdusies Ieva: „Pēc tās tikšanās vairs negribējās nevienu dienu pavadīt bez Ievas.”

Tā Mārtiņš ar Ievu ik pa laikam satikušies, daudz runājuši un kopā braukājuši ar velosipēdiem. Neizticis arī bez kurioziem. „Tolaik Ieva auklēja brāļa mazo puiku, un es bieži vien viņai sastādīju kompāniju. Pastaigājāmies Ziedoņdārzā, kopā spēlējāmies… Un nedēļas laikā mūsu saikne izveidojās tik cieša, ka ne viens vien bija mūs tur pamanījis un internetā pat parādījās komentāri – kā bērns tas ir?” smejas Mārtiņš.

Ievu viņš bildināja pēc pāris mēnešiem – savā 37. dzimšanas dienā, aizvadītā gada 26. septembrī. „Bija sajūta, ka Ieva man gatavo ko īpašu. Tāpēc gribējās arī viņai kaut ko īpašu uzdāvināt – no paša rīta pasniedzu saderināšanās gredzenu. Bet ko Ieva? Ļoti skaistu kūku uzcepusi, vēstuli uzrakstījusi un noorganizējusi pirmo dejošanas nodarbību, jo kaut kad biju izteicies, ka vēlos iemācīties skaisti dejot valsi, nevis mīņāties trīs soļus uz priekšu un atpakaļ, kā līdz šim. Tā bija ļoti jauka, sirsnīga un gaišām izjūtām piepildīta diena.”

Bet kā ar gleznošanas nodarbībām jaunajiem kamaniņbraucējiem, kā dēļ Mārtiņš uzrunāja Ievu? „Tās tā arī nav notikušas. Dzīve ieviesa tik lielas korekcijas, ka tām vairs neatlika laika. Tolaik darbā ar komandu daudz svarīgākas bija citas prioritātes. Taču tas nenozīmē, ka šī ideja ir aizmirsta,” atzīstas Mārtiņš.

Kāzas ar senlatviešu rituāliem

Kāzas Mārtiņš un Ieva pilnībā izplānoja paši. Bet kur tad vedēji? Arī ar tiem sanāca visai neparasti.

„Sākotnēji bijām iecerējuši, ka vedējos būs mans viens no labākajiem draugiem, bet no Ievas puses – viņas bērnības draudzene. Taču tā sagadījās, ka mēnesi pirms kāzām viņu ģimenēs piedzima bērni – abiem vienā dienā! Protams, bija neprāts lūgt viņiem palīdzību brīdī, kad viņu ģimenēs ienākusi jauna dzīvība. Nācās apdomāt citas iespējas. Gribējām, lai arī vedējiem tie ir svētki, nevis pienākumiem bagāts laiks.

Uzrunājām jauku pāri, ar kuru iepazinos pirms daudziem gadiem pavisam nejauši, meklēdams iespējas, kur varētu izgatavot kamanu slidas. Tie ir Kaspars Irbe, kurš man dzīvē daudz palīdzējis, iemācījis un kļuvis par labu draugu, un viņa sieva Agnese, kura ir dažādu interesantu projektu, tostarp HELSUS festivāla Gara vasara, viena no rīkotājiem. Viņi palīdzēja mums piedzīvot patiešām ļoti sirsnīgas un neaizmirstamas kāzas. Ievas brālis Jānis palīdzēja ar noformēšanas darbiem.”

Kādas bija šīs kāzas? „Svinējām kādā muižā Limbažu pusē. Laulību ceremonija notika zem dižozola zariem. Bez septiņiem tiltiem un visādām citām izdarībām – līgavas zagšanas un citas ālēšanās. Uzreiz pēc oficiālās laulību ceremonijas ar folkloras kopas līdzdalību notika senlatviešu līdzināšanas rituāls, vēlāk naktī arī mārtošana. Vēlējāmies, lai visam, kas notiktu šajā dienā, ir kāda dziļāka jēga. Taču tas arī vienīgais, kas bija senlatviešu garā.

Vakara gaitā daudzus patīkamus brīžus bija sarūpējuši arī mūsu draugi. Par skaņu un gaismām parūpējās Pēteris Brīniņš, speciālu koncertu ar mūsu mīļākajām dziesmām uzdāvināja Jolanta un Deniss Paškeviči, vēlāk naktī īpašu muzikālo dāvanu pasniedza Mikus Straume un, protams, daudzi kāzu viesi, kas ar savu klātbūtni un siltajiem vārdiem apliecināja, ka šīs esot bijušas gadsimta sirsnīgākās kāzas,” tā savu kāzu gaisotni atceras Mārtiņš Rubenis.

Līgava – kamaniņbraucēju veiksmes talismans

Kaut arī Mārtiņš Rubenis aktīvās sportista gaitas ir beidzis, tomēr viņš tagad kā treneris atkal bieži vien ziemā būs prom no mājām. Vai viņa sieva ir gatava tādai dzīvei?

Mārtiņš stāsta, ka aizvadītā ziema viņiem abiem bijis liels pārbaudījums. „Lai arī tā bija pirmā reize pēdējos 20 gados, kad ziemā prom no mājām biju ilgākais tikai nieka divarpus nedēļas no vietas, katra diena prom no mīļotā cilvēka bija krietns pārbaudījums mums abiem. Taču nākamā ziema būs stipri mierīgāka, jo pasaules junioru čempionāts notiks Siguldā. Tāpēc ticu, ka šī ziema būs vieglāka. Turklāt pagājušajā ziemā Ievu pāris reižu uzaicināju pie sevis ciemos uz sacensībām. Nebija tā, ka vispār viens otru neredzējām. Piemēram, sacensībās Austrijā palikām kalnos pie viena mana laba drauga. Un tas ļoti pozitīvi ietekmēja komandas rezultātus. Piemēram, Kristers Aparjods beidzot izcīnīja pirmo vietu – uzvarēja Pasaules kausa posmā junioriem, lieliski startēja arī pārējie. Tāpēc es saku, ka Ieva jāņem līdzi uz sacensībām. Viņa labi ietekmē komandas sniegumu.”

Beidzot laimīgs

Mārtiņš Rubenis ir pateicīgs liktenim, kas savedis viņu kopā ar Ievu. „Līdz šim bija sajūta, ka esmu viens pats un īsti bez saknēm, visu laiku uz čemodāniem un nepārtraukti ceļā. Bet tagad esmu beidzot ieguvis savu māju izjūtu. Turklāt, pateicoties Ievai, manas attiecības ar man tuvajiem – ar maniem vecvecākiem – ir ieguvušas jaunu vērtību. Ievai ar viņiem (viņi Mārtiņu uzaudzināja – Kas Jauns) ir lielisks kontakts. Vecaistēvs pat dārzā lielu daļu savu cidoniju krūmu izraka, lai atvēlētu vietu, kur Ievai puķes un ogas iestādīt,” atklāj Rubenis un aizdomājas: „Jā, vispirms mani uzrunāja Ievas gleznas. Taču, ja tagad atskatos uz to laiku, tomēr nevarētu teikt, ka man pret Ievu nebija simpātiju kā pret skaistu sievieti. Jo, ja jau tā jūtu ķīmija bija radusies pret viņas darbiem, tad nav brīnums, ka tam ir dziļāka saikne ar autori pašu.”

Mārtiņš arī piebilst, ka jau toreiz – pirms pieciem gadiem, kad bērnu nometnē pirmo reizi saticis Ievu, – viņam pa muguru skrējušas skudriņas. Un, kā vēlāk Mārtiņam atzinusies Ieva, arī viņai bijušas līdzīgas sajūtas.