Zīlniece Hilda: „Nākotni pareģot ir grēks, bet es drīkstu”
“Bībelē gan teikts, ka nākotni pareģot ir grēks, bet es drīkstu, jo cīnos ar melnajiem spēkiem,” jaucot kāršu kavu, saka zīlniece Hilda Būka. Viņa ir slimību vajāta un veca kā pasaule. Tā ir melno spēku atmaksa par to, ka viņa cīnās ar dēmoniem un lāstiem.
Pie 85 gadus vecā Hildas Būkas mani aizved neapšaubāmi īstas, autentiskas gaišreģes meklējumi. Zīlnieces, burves un pareģes savairojušās kā sēnes pēc lietus. Žurnāli čab no krāsainām bildēm un solījumiem paredzēt nākotni, iztulkot likteņa zīmes un noņemt dzimtas lāstus, burvēm ir savas mājaslapas internetā, viņas uzstājas televīzijā un gozējas reklāmu saulītē.
Taču – kā parasts mirstīgais lai zina, kurai patiesi piemīt spējas, kura ir vienkārši laba psiholoģe, bet kura – viltniece, kas uz ļaužu vājībām un cerībām pelna smuku naudiņu? Neticu, neticu... Saka, ka jāklausot sirdij, jāpaļaujoties uz intuīciju. Vēl saka, ka dzīves ceļš tik un tā reiz aizvedīs pie īstā cilvēka. Kas meklē, tas atrod.
Prasu te vienam, te otram, līdz beidzot kāda paziņa saka: jā, ir tāda Hilda. Zīlnieces ar tādām spējām Latvijā esot tikai divas. Sazvanu dziednieku Andri Seleviču, kurš labi pazīst Hildu, bet telefonu viņš man uzreiz nemaz nedod, padomāšot. Viņa esot krietni gados, un arī veselība švaka. Pēc divām dienām es tomēr tieku pie slavenās Hildas numura.
Hilda dzīvo Pārdaugavā – vietā, kas asociējas ar pirmskara laiku mieru, kārtību, ģimeniskām vērtībām un pamatīgumu. Dāmu kurpīšu papēžu atbalss bruģī, sautētu kāpostu un cūkgaļas smarža, meitenes, kas, zīda lentēm plīvojot, lec klasītes, mazi puikas īsās bikšelēs, nobrāztiem ceļgaliem, saulē samiegtām acīm un kaķenēm rokās, resni kungi, kas ar hūti baksta debesis, bet ar spieķi – mazus caurumiņus bruģī, izklaidīgi, slaidi studenti īsās biksēs, apaļām brillēm un ar padusē pasistu papīra rulli. Nē, viņu pašu te nav, tikai ēnas un atbalsis.
No tramvaja pieturas steidzos pa mazu Pārdaugavas ieliņu, mani ar skatienu pavada dzērājs ar ļoti inteliģentu seju, bet reti nošņurcis un netīrās drēbēs. Viņa acīs ir samierināšanās, nolemtība un visi pasaules lāsti, kam viņš vairs nepretojas. Savas pēdējās dienas velk un brīnumu gaida mazi nomales veikaliņi. Ulmaņlaiku mūra māja ar koši zaļām sienām kāpņu telpā.
Durvis atver slaida sieviete vidējos gados ar siltu smaidu – viena no Hildas meitām. Ielas apavus nomainu pret čībām un pa šauru koridoru spraucos pie Hildas – viņas pasaule caurstaigājamā istabā nodalīta ar koši baltu (!) sienas sekciju. Smaržo pēc rožu eļļas. Esmu patīkami pārsteigta un ieinteresēta. Hilda ir klasiska! Ja domās uzburtu gaišreģes tēlu, tas ļoti līdzinātos Hildai. Viņa ir zīlniece no vecām Holivudas filmām, sentimentāliem trīsdesmito gadu romāniem, kaut kad, kaut kur redzētām gleznām, bērnības atmiņām, nostāstiem un fantāzijām.
Hilda ir labās burves arhetips. Nē, nē, nekādu plīvuru, melnu sveču vai kraukļa izbāzņa, gluži pretēji. Tātad – smaržo rožaini, Hilda sēž uz dīvāna malas, tērpusies smalkā, volāniem apdarinātā violetu un rozā puķu blūzītē, baltos samtainos svārkos. Viņai ir gaumīgas, senatnīgas rotas, iesirmi, tumši, mazliet ieveidoti mati, viņa ir lietojusi dekoratīvo kosmētiku un uzkrāsojusi lūpas tajā pašā violetajā krāsā, ko var manīt tērpā. Veca, stalta, ar gudru smaidu – tāda viņa sēž baltā, sārtā, ceriņkrāsas un indigo krāsu pasaulē. Kā princese uz zirņa gultā ar pēļiem, starp samtainiem spilveniem ziedu jūrā, jo ceriņi un rozes ir visur – gleznās pie sienām, uz gultasveļas, sekcijā starp grāmatām, uz galda un palodzes.
Uz maza galdiņa vairāki kosmētikas maciņi ar mākslīgām rozītēm, smaržu pudelīte, termometrs, balts eņģelītis, stikla šķīvis ar raibām tabletēm un vēl daži nieki. Hilda sparīgi cīnās ar vairākām nopietnām slimībām – te uzvar Hildas vitālā enerģija un gars, te atkal pārsvaru gūst kaites un miesas vājums. Hildas zīlēšanas metode ir vienkārša un sena – viņa nākotni izliek kārtīs. Tajās var redzēt visu, ko tās parāda, tas arī notiek. Kārtis rāda dzimtas lāstus, melnās enerģijas sablīvējumus, nobūrumus un vientulības vainagus, rāda, ka blakus stāv eņģelis, rāda dzīves garumu un nāvi, bērnus, laulības, mīlestību, naudu, talantus, darbu, mājas, ceļu... Kāršu kaudzīte Hildas rokās pārvēršas dzīvē.
“Nu, ko? Liksim jums tūlīt vai vēlāk,” noprasa Hilda. Kā tad, ka tūlīt – ķeramies klāt! Hilda mazliet pažēlojas, ka melnu cilvēku – tādu, ar spējām, kas sevi dēvē par dziedniekiem, tagad ir daudz un viņi nodara lielu postu – uzliek lāstus, mētājas ar melno enerģiju, ieēdina un nobur, dažreiz pat uz nāvi. Viņa cīnās ar melno maģiju, ar dēmoniem, tumšie spēki jūt pretsparu un tāpēc uzsūta visādas slimības. Vasarā Hilda pārcieta ļoti smagu operāciju – dakteri izņēma visu, ko varēja, bet nesen sareiba galva, un tagad katra acs rāda mazliet citādāk. Dakteris sola, ka tas dažu mēnešu laikā pāriešot. Rokas neklausa, trīc, jo viņu piemeklējusi Parkinsona slimība.
Hilda paņem mazu galdiņu – kāršu paliktni. Tas atkal ir rozā ar sārtiem ziediņiem un tumši sārtu apdari. “Re, man kāju pirms dažiem gadiem noņēma, tāpēc vajag šo, viens no mazdēliem uzdāvināja,” viņa lietišķi nosaka. “Nu, kā ir, tā ir – man jau ir 85, un tas nav maz.” Lai Dievs dod Hildai veselību! Tagad palūkosimies, ko rādīs kārtis. Man ar kreiso roku kārtis jāpārceļ trīs kaudzēs. “Vai man kaut kas īpašs jādomā?” jautāju. Hilda smejas: “Cilvēks jau vienmēr kaut ko domā, tā jau nav, ka neko nedomā, neko negrib.”
Skatos, ar kādu rūpību Hildas rokas apgroza un noliek uz paliktņa katru kārti. Rokas pamatīgi dreb, un kārtis neklausa, niķojas un grib aizmukt. Hilda vispirms atspiežas pret galdiņu ar plaukstas locītavu, tad ilgi un uzmanīgi liek kārti, katru reizi uzmanīgi nogludina un piekārto kāršu rindu. “Ziniet, tas Andris, kas iedeva manu telefonu, ir ļoti spēcīgs cilvēks, viņš spēj notīrīt melno maģiju, viņš daudziem ir palīdzējis. Redziet, ar melno maģiju cilvēks nevar dzīvot, nevar būt laimīgs, bet pats ar lūgšanām vien to noņemt nevar. Ja redzu, ka citādāk nevar, sūtu pie Andra. Ir jāsaka: Hilda sūta, tad viņš pieņem.”
Hilda vārdiem liek uzsvarus kā četrdesmito gadu filmās vai lugās. Viņa runā nesteidzīgi, gramatiski pareizi, ar nelielu pauzi atdalot vārdus un izceļot svarīgākos. Hilda pastāsta, ka gleznotu puķu pasaulē viņa dzīvo tāpēc, ka viena meita ir gleznotāja. Iepretim sudraba krāsas rāmī ietverts lepns sievietes profils vēsos zilos toņos ar skumjām acīm, kas raugās sevī un nekurienē. Hilda saka, ka tā esot viņa 57 gadu vecumā, laikā, kad otrajam vīram bija smaga operācija un viņa grimusi skumjās. Viņai ir divas meitas un trīs mazdēli, visi jau pieauguši.
Hilda piedzima 1926.gada aprīlī, Lieldienu laikā. Strādāja skolā par latviešu valodas un zīmēšanas skolotāju, bet kārtīs skatīties sāka pirms 28 gadiem. “Aizgāju pensijā, bet mājās vienam četrās sienās dzīvot diez kas nav.” Reiz pie Hildas atnāca draudzene, kurai bija kaut kādas raizes. Hilda teica – pagaidi, neraudi! Iegāja pie jaunākās meitas un palūdza kārtis. Tai acis apaļas, brīnās: “Jūs, ko? Kārtis spēlēsiet?”
“Tā draudzene bija pirmā, kurai es uzliku kārtis, lai gan man to neviens nav mācījis, jo kārtis likt neviens nevar iemācīt, tur pašam jābūt zināšanām iekšā. Ja tas ir iedzimts, tad dzīves laikā spējas kaut kad parādīsies. Es viņai teicu: tev būs lieli kreņķi drīzā laikā, mirs vīrietis. Viņa tikai ievilka gaisu, ak, mī un žē, ka tik nav puika! Viņai bija dēls – studēja jau otrajā augstskolā un nodarbojās ar alpīnismu. Teicu, nē, tas nav dēls, vecāks vīrietis. Saruna notika pirmdien, bet ceturtdien viņa man zvana un raud, nevar parunāt: tev, Hilda, bija taisnība – manu brāli sabrauca, visi kauli salauzti, nav ko zārkā ielikt. Samaitājās televizors, viņš to kamanās pa rensteli veda labot, lielais kamazs viņu nepamanīja un uzbrauca virsū. Bet tā problēma, par ko viņa raudāja, atrisinājās tā, kā rādīja kārtis.” Pēc tā gadījuma draudzene sūtījusi pie Hildas visus savus radus – un to radu bijis daudz.
Pēkšņi Hilda satrūkstas: “Tas ir apbrīnojami, ka divu kāršu trūkst.” Viņa uztraucas, un mēs abas meklējam, viena atrodas, paslēpusies zem citas kārts, bet otra ir kā akā iekritusi. Vēlāk tā uzradīsies tikpat mīklaini kā pazudusi un, kā zobodamās, gulēs uz galda turpat deguna priekšā. “Ak tu, palaidnis,” nopūtīsies Hilda.
Hilda turpina stāstīt, ka reiz viņai bijis ļoti skaists rokraksts, direktore vienmēr likusi rakstīt apsveikumus, kas jānes uz ministriju. “Tagad rokas trīc un vairs neko nevar, bet – ko lai dara,” viņa to saka ar samierinošu, laipnu, pat mazliet zobgalīgu smaidu. “Jums būs laba ziņa, bet pie Andra iet nāksies, jo jums no dzimtas pirms vairākām paaudzēm – bet ne šajā dzīvē, ne no tiem cilvēkiem, kas dzīvo tagad – līdzi nāk melnā maģija, tā jānotīra, citādi mīlestībā neveiksies un var nākt slimība. Lūk, tas obligāti jāizdara! Un vēl ir vientulības vainags. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka vīrieši var vienkārši neredzēt to sievieti, bet, ja sieviete ir precējusies, viņa izšķirsies. Reiz pie manis bija atnākusi 53 gadus veca sieviete – ļoti skaista, labi ģērbusies, lielā postenī. Man jāzina, kuru kārti likt, tāpēc prasu, vai esat precējusies. Viņa atbild – nē.
Es uz viņu tā ilgāk noskatos un nodomāju: nez kāpēc tik skaista sieviete nav precējusies. Viņa pamanīja manu jautājošo skatienu un sāka šausmīgi raudāt: “Man jau ir 53 gadi, bet es vēl esmu nevainīga. Lai kur es ietu – uz ballēm, jubilejām, svinībām, kāzām –, mani neviens vīrietis neievēro!” Izliku kārtis, un tur bija vientulības vainags. Tādu vainagu var uzlikt sieviete, kurai tas vīrietis patīk un kura grib jūs izšķirt. Pieburt, ieēdinot vīrieti, ir pavisam vienkārši – trīs pilieni menstruāciju asiņu, un lieta darīta. Vīrietis skrien pēc hormoniem un paliek pavisam muļķis.
Pirms gadiem divdesmit pie manis te raudādams nāca viens ministrs, lūdza palīdzību – sak, mīlu savu sievu, bet Siguldā man ir mīļākā, pats nezinu un nesaprotu, kāpēc es uz turieni braucu. Nu, ko viņš, nabags, var par tādām lietām zināt? Paskatījos un redzēju, ka viņš ir šausmīgi ieēdināts. Viņa sieva bija ļoti simpātiska, izskatīga sieviete, bet, redz, kā tas dzīvē notiek. Nē, nē, ko jūs! Melnā maģija nevar rasties pati no sevis,” atgaiņājas Hilda.
Bet kas un kāpēc to uzliek? Un kā to var izdarīt? Tad jau iznāk, ka licējs ir stiprs cilvēks un noņēmējam jābūt vismaz tikpat stipram. “Kā citādi, ne jau katram ir tādas spējas, bet tas ir liels grēks, ļoti liels, par to nākas smagi maksāt. Pirms vairākiem gadiem iegāju saimniecības preču veikalā. Tur telpas vidū uz grīdas salikti visādi spaiņi, kastroļi. Ienāk tantuks, sāk pētīt cenas un skaļi saka, ka citā veikalā tāds pats maksā par 50 santīmiem lētāk, bet vecam cilvēkam tie santīmi nozīmē maizi vai pienu. Tantuks nosaka, ka iešot, kur lētāk, bet pārdevēja samiedz acis un saka: “Kaut tu kāju salauztu!” Es tikai iekliedzos: “Nu, ko jūs darāt!” Iedomājieties, tantuks paiet kādus piecdesmit soļus un pakrīt. Ieskrien divi vīrieši un saka: atļaujiet piezvanīt, tur večiņa nokrita, laikam kāju salauza. Re, cik vienkārši!”
Vai labie vārdi un vēlējumi arī tāpat darbojas? Hilda nogroza galvu: laikam jau tikai tie sliktie, dusmās enerģiski izteiktie, bieži vien uzreiz trāpa mērķī kā saindētas bultas. Hilda turpina skatīt manas kārtis un stāsta apmēram tā: veiksme būs, mīlestība būs, vīrietis, ne gluži dvīņu dvēsele, bet ar daudz ko kopīgu, būs; bagātība būs, divi bērni – viens indigo, brīnumbērns, tam klāt ir eņģeļkārts, tā ir reta, katra miljona vērtībā, bet otrs būs bagāts ar dabas dāvanām. Darbs ir un būs, garš mūžs – vismaz 80, arī būs.
Pēc tam Hilda vēlreiz nobrīdina, ka tas melnais jānoņem, un – jo ātrāk, jo labāk, citādi nebūs nekā. Godīgi sakot, es īsti neticu tiem senču lāstiem un vientulības vainagiem, bet noņemt aiziešu – lai sirds un prāts nomierinās. Par sliktu jau nenāks, jo – ko gan es zinu par šo un citām pasaulēm, spēku samēru, enerģijām Visumā un smalkajos līmeņos, vienīgi ar katru nodzīvoto gadu vairāk apjaušu, ka ir sakarības, kas nav acīm redzamas, aptaustāmas un nepakļaujas vienkāršam aprēķinam.
Neraugoties uz fiziskajām kaitēm, Hilda ir stalta, eleganta, aristokrātiska, vitāla. Brīnos, kā tādai tiek klāt ļaunās enerģijas. Manuprāt, melnām burvestībām nav pa spēkam uzlauzt seifu, kurā glabājas vecas, viedas sievietes dzīvotgriba, gudrība un spēks. Tomēr Hildai bail. Hilda saka, ka ar vienu melno dziednieku spējot tikt galā, bet, ja pieslēdzoties vairāki, cīnīties neesot pa spēkam.
Viņa zina, ka dzīvos līdz 88 gadiem, tomēr piesargājas, jo dzīvot gribas, uh, kā vēl gribas! Hilda smej, ka reiz, pirms daudziem gadiem, aizgājusi uz balli „Tiem, kam pāri 40”, bet viņu nelaiduši iekšā, prasījuši pasi, teikuši: jūs, jaunās, dejosiet, bet ko lai dara tās, kam četrdesmit? Hildai tolaik bijuši jau 49 gadi, bet viņa izskatījusies krietni jaunāka. Nākamajā reizē gājusi uz dejām ar pasi, un visi brīnījušies: kā tad tā – izskatās uz trīsdesmit, bet pasē cits skaitlis...
Hilda runā par sievietēm – lai ko sieviete dzīvē sasniegtu, lai kādās slavas un karjeras virsotnēs uzkāptu, viņas galvenā sūtība ir laist pasaulē bērnus. Vienai palikt nav nekādas jēgas, tomēr svešas ģimenes postīt nedrīkst nekādos apstākļos, ne katru vīrieti var dabūt, ar varu neko nevar panākt, otra gribu un izvēli ar burvestībām ietekmēt nedrīkst. Meitenes lai neaizmirst, ka aborts ir slepkavība, jo tā mazā dvēselīte nevar pretoties un tas ir Dieva baušļa „tev nebūs nokaut” pārkāpums. Medicīna taču piedāvā visādas iespējas, kā izvairīties no grūtniecības – par to der padomāt.
Atkal taujāju, kas ir tie ļaunie cilvēki, kas uzliek lāstus, vai viņi paši apzinās, ko dara, jo visi taču zina – sekos atmaksa. Hilda atbild, ka savi grēciņi ir visiem, ne jau par to ir runa, bet ir cilvēki, kas, darot sliktu, pamazām, paši neapzinoties, ieiet Sātana hierarhijā un sāk kalpot melnajiem spēkiem. Nedrīkst nevienam vēlēt sliktu, arī tiem, kas kaut ko ļaunu nodarījuši. Par viņiem jālūdz Dievs, lai dod svētību. Melno grāmatu, ko nodod no paaudzes paaudzē, paliekot aizvien mazāk, bet lāstu uzlikšanas tehnoloģijas, lai gan kļūst aizvien rafinētākas, būtībā esot maz mainījušās, prāto Hilda.
Tāda nu ir cilvēka daba – iespiesta dzirnakmeņos starp labo un ļauno, tumsu un gaismu. Skaudība, mantkārība, viltus, naids, ļaunums vienmēr plosījuši cilvēku dvēseles, un melnie spēki to izmanto. Galvenais nosacījums –jāievēro Dieva baušļi, vairāk nekas, tad viss būs, laime smaidīs.
“To, ka tādu cilvēku, kas uzliek melno, ir daudz, es vienkārši zinu – gan starp latviešiem, gan krieviem. Lāstu uzlikšanas pakāpe ir dažāda: ir, kas to dara spēcīgi, uz nāvi. Pie manis nāca jauns vīrietis, kurš bija aprecējis kādu meiteni, ģimenē auga divi mazi bērniņi. Otra meitene, kurai viņš patika, puisim aiz dusmām bija uzlikusi melno maģiju – tik stipru, lai viņš aizietu bojā. Un tas puisis, braucot ar motociklu, nositās. Ar kādām tiesībām tā var darīt? Vai visu, kas patīk, var dabūt? Ja kāds izvēlas ceļu – kalpot Sātanam, tad tā notiek.”
Prasu, ko cilvēki galvenokārt grib zināt, pēc kā nāk pie Hildas. “Kas vienam nieks, citam liela lieta. Viens nāk jautāt par dzīvokļa maiņu, otrs par mīlestību, trešais par slimību. Neviens jau neatzīstas, ka licis melno maģiju, bet es kārtīs redzu, kurš darījis sliktu. Bija viena tāda, precējusies, ar bērnu, bet bija kāds cits vīrietis, no kura viņa gribēja izvilināt naudu, izmantot, vairāk neko. Tas vīrietis bija gejs, viņš atnāca pie manis lūgt padomu, jo viņa partneris pēkšņi pret viņu bija atsalis, lai gan pirms tam mīlēja.
Mūsu sarunas laikā tā sieviete vairākas reizes zvanīja un prasīja: “Ko Hilda teica, pasaki, ko viņa teica?!” Viņa zināja, ka es visu redzēšu. Jutu, ka melns cilvēks, pavisam melns. Nedod, Dievs, pie tādas nokļūt! Pats pret melno maģiju var cīnīties, lūdzot palīdzību Dievam. Šie ir viedi vārdi: “Kungs Jēzus Kristus, Dieva dēls, apžēlojies par mani (vai par Jāni, Pēteri, Ilzi), āmen.” Jāskaita trīs reizes, turot acis ciet, domās skatot baltu krustu un gaismu aiz tā – Dieva dēlu.
Es vienai mācīju, kā jālūdz, bet viņa pie krusta redzēja melnu Sātanu. Tas nozīmē, ka viņai ir grēki, kaut kas melns uz dvēseles. Kā var izpirkt grēkus? Ar lūgšanām un labiem darbiem. Nedrīkst aprunāt citus, apskaust, jābūt atvērtam un izpalīdzīgam, cik iespējams. Pareizticīgo baznīcā ir 40 dienu aizlūgums. Tā ir liela lieta. Aizej un uzliec sveci tam cilvēkam, kas tev ļaunu vēlējis. Bija interesants gadījums – vienai kundzei darba biedrene lika virsū melno, kundze aizgāja uz baznīcu, uzlika kolēģei sveci, un viss ļaunums pārgāja. Bet likt nelabvēlei sveci viņa turpināja.
Pagāja divi gadi, kundze nomainīja darbu un nodomāja: tik ilgs laiks pagājis, ko nu es vairs to sveci likšu. Neuzlika, un te pēkšņi vienu dienu zvana tā pati darba biedrene, lai gan viņas savu mūžu nebija sazvanījušās. Tas nozīmē, ka viņa sajuta, kaut kā pietrūka. Šad tad cilvēkam ir jāiet baznīcā, nav būtiski, kurā – pareizticīgo, katoļu vai luterāņu, jo Dievs ir viens. Kuru ceļu izvēlēties – tā ir katra personīgā lieta. Ja cilvēks ir ticīgs un lūdz Dievu, viņš ir stiprs un spēj uzvarēt tumsas un gaismas cīņā. Kad nomirst tuvinieks, jāiet baznīcā un jānotur 40 dienu aizlūgums – tas ļoti palīdz.”
Zinātnieki, priesteri, ezoteriķi un pat visnotaļ praktiski cilvēki runā par to, ka, ieejot jaunā enerģētiskā līmenī, pasaule mainās, kaut kas notiek Visumā un smalkajos vibrāciju slāņos, tāpēc cilvēki mainās, dzimst indigo bērni, un augstākie spēki šai planētai izvirza citas prasības. Kā uz šīm lietām raugās 85 gadus veca zīlniece?
“2000. gadā beidzās viena ēra un sākās jauna, kas ilgs līdz 4000. gadam. Līdz šim Dievs katram pašam ļāva izlemt, kā dzīvot – zagt vai nezagt, darīt ļaunu vai labu, taču tagad tā vairs nebūs. Pagājušajā ērā visas dvēseles atdzima, neatkarīgi no attīstības līmeņa un labo, ļauno darbu bagāžas. Šajā ērā būs pavisam citādāk – ļaunu, tātad dumju un mantkārīgu, cilvēku dvēseles vairs neatdzims. Nomirs ķermenis un kopā ar to – dvēsele.
Vislielākais grēks, kas mūsdienās posta cilvēku sirdis, aptumšo prātu un iznīcina dvēseli, ir mantrausība. Viņi domā, ka nauda nesīs laimi un harmoniju, tāpēc tikai rauj, grābj, plēš, ķer, bet viņiem nekad nepietiek, sen visa kā pāri galvai, bet arvien par maz. Paskatieties, Kalvītis – vo!... Tas ir ļoti liels, riebīgs grēks, un, ja dvēsele neatdzims, viss, beigas. Pārējās dvēseles nonāks pie Dieva, kur tām būs savi uzdevumi, un tad tās piedzims no jauna.”
“Hildas kundze, bet mācītājs saka, ka kārtis likt ir grēks!” iesaucos! “Jā, būtībā kārtis likt nedrīkst, jo, pēc Bībeles, nākotni zināt nav ļauts, bet es drīkstu likt, jo cīnos ar melno maģiju. Saprotiet, ja cilvēkam melnais nāk starojumā līdzi, ir jāpalīdz tikt no tā vaļā. Jā, ir dziednieki, kas spēj attīrīt cilvēku, bet cik daudz ir tādu, kas tikai paņem naudu un nodarbojas ar melno maģiju. Es cīnos ar dēmoniem, bet melnie, kas aizstāv Sātanu, to dzird, un pār mani nāk atriebība. Tā tas ir, un tur neko nevar padarīt.”
Hilda saka, ka spēj izlikt arī savu likteni, bet neliek – baidās. “Man tagad ir 85 gadi un četri mēneši, tas nozīmē, ka drusku laika man vēl ir – nepilni trīs gadi, jo es dzīvošu līdz astoņdesmit astoņiem” Hilda saka, ka negrib fotografēties, jo bilde ir durvis uz cilvēku. Kāpēc par varītēm uzprasīties, ja zini, ka var dabūt arī par degunu. Jāsaudzē tāds retums, domāju, tomēr mēģinu pierunāt. Skaistums šeit ir tiešām neaprakstāms.
Vēl mirklis, un es jau steidzos atpakaļ dzīvē – lielā un mazā, raibā un pelēkā, pie veiksmēm un neveiksmēm, skauģiem un labvēļiem, mantraušiem un dāsniem ļaudīm, pie visa, kas pasaulei piederas. Prātā kolēģes stāsts, kurai Hilda norunājusi kā no grāmatas – spēj tik māt ar galvu. Kolēģe piekrita – tā ir, tā ir, pēc Hildas sirdi šūpo prieks. Tāda laba sajūta, it kā pasakā būtu pabijis.
Hilda uz atvadām man pamāj un paliek sēžam rozā pēļos, kopā ar palīgiem eņģeļiem un dēmoniem, kas jāuzvar. Vēl tikai nodomāju: lai Hildai veselība un saulainas vecumdienas!
