„Cik laimīga ģimenīte!” radi jūsmoja. Jau tad zināju, ka viņš mani krāpj

Viņš spēj apburt jebkuru sievieti. Pilnībā saprotu tās citas – ne es viena viņa dēļ juku prātā. Viņš bija mana visīstākā atkarība. Kad nolēmu tikt no viņa vaļā, es to nevarēju. Tu neticēsi – pat tajā brīdī, kad zināju – viņš mani krāpj, visi apkārt sajūsminājās: „Cik jūs skaists pāris! Kā jūs viens otru mīlat!” Viņš skaisti mācēja to apliecināt, savukārt man nekas nebija jāizrāda – es viņu tiešām mīlēju.

Kad sagājām kopā, biju šķirtene ar diviem bērniem, viņš – tikko aizgājis no iepriekšējās ģimenes. Nepadomāju, kāpēc, jo šķita – viņš mani mīl, mums ir mīlestība. Un scenārijs atkārtojās. Pilnīgi viss, ko viņš bija izdzīvojis ar sievu, notika arī mūsu attiecībās. Ak, ja toreiz būtu bijusi apdomīgāka, ar šo vīrieti nekad nebūtu precējusies. Viņš aizgāja, atstājot sievu ar slimu bērnu un parādiem. Atnāca pie manis, neko viņai nepaskaidrojot. Nabadzīte pat nenojauta, ka viņas vīrs devies pie citas. To viņai pastāstīja paziņa, kā izrādījās, mūsu kaimiņiene.

Zināju, kura viņa sieviete labāka seksā

Laimīgi dzīvojām gadus četrus, līdz kaut kas notika. Braucu mājās no darba un sāku domāt – nav labi, viņš pret mani tāds vēsāks palicis. Bijām sākuši celt māju un mitinājāmies turpat, saimniecības būdiņā, diezgan briesmīgos apstākļos. Man divi bērni, viņa meita, ko faktiski uzaudzināju, vēl krāsns jākurina, lai nenosaltu... Un tad nosapņoju – vīrs brauc mašīnā, blakus blondīne, un viņš bučo šai roku. Pēc tam šo skatu redzēju dzīvē. Tā bija viņa pirmā mīļākā. Bet es vēl neko nezināju, tikai jutu. Uzzināju, protams, no cilvēkiem, kas bija redzējuši viņus kopā operā. Pēc tam atklājās, ka viņi bija aizbraukuši arī ceļojumā un vēl, un vēl. Lēnā garā piespiedu atzīties. Un tikpat lēnām viņš izdomāja, ka tomēr ies no manis projām. Savukārt es tajā brīdī sapratu – neesmu nekāda vājā sieviete, man ir darbs, bērni. Nolēmu turpināt arī mājas celtniecību. Viņš to redzēja, aicināja tikties, mēģināja noskaidrot, kāpēc tā ar mums noticis. Beigās izrādījās, ka pie visa vainīga esmu es. Viņš taču joprojām mani mīl un gribētu atgriezties. Nonāca pat līdz tam, ka viņš sāka dežūrēt pie mājas. Gluži kā šausmu filmā – naktī aizeju uz tualeti, nāku atpakaļ, bet viņš jau priekšā: „Kāpēc tu piecēlies?” Un panāca, ka atkal sākām dzīvot kopā.

Sirdsapziņas pārmetumu mocīts, ņēma un izstāstīja par savām sievietēm. Uzzināju, kura seksā labāka, kura – sliktāka. Gribu, lai zini – neviens vīrietis, kurš krāpj savu sievu, nav nedz ģēnijs, nedz Dievs. Ja viņš neiet prom no sievas, tad, mīļā, padomā, ko tu dari! Tici – tas, ko uzzināju par šīm sievietēm, nav prātam aptverami.

Nobijos no patiesības. Un dabūju to

Mēs atkal bijām kopā, bet ne ikdienā. Viņš dzīvoja kaut kur, es – savā mājā. Ilgi nezināju, kur viņš mitinās. Viņš neteica, un es neprasīju. Ik pa mirklim gan uznāca: „Kas tā par lietu? Kā vispār vari neteikt, kur tu dzīvo?! „, bet tas pārgāja, jo patiesība biedēja.

Divas, trīs reizes nedēļā viņš atbrauca, mēs normāli – kā vīrs un sieva – plānojām dzīvi, svētkus pavadījām kopā, daudz ceļojām. Mūsu attiecības bija ideālas līdz brīdim, kad uzzināju – viņš atkal redzēts ar citu. Pēc tam informācija par viņu pārvēlās pāri kā lavīna. Izrādās, šajos gados divas sievietes laidušas pasaulē divus viņa bērnus, paralēli viņām bijušas vēl citas attiecības. Jelgavas pusē ar vienu viņš kādu laiku dzīvojis pat kopā. Atkal dabūju noklausīties, cik dumja bija tā sieviete.

Man bija nenormāls šoks. Nespēju to pārdzīvot. Iedzēru, izgāju ārā uz terases pīpēt. Raudu, raudu un... Aizmiegu. Pinkšķēju visas nākamās dienas, pastrādāt nevarēju. Turklāt iedomājos, kā viss noticis – viena knapi piedzemdējusi, kad jau pie otras... Ko tās sievietes domāja? Ka būs tā īstās un vienīgās? Viena – pārdevēja, otra – sociālā darbiniece. Ar ko viņas varētu būt tik īpašas, lai naudīgs pašrealizējies vīrietis paliktu ar viņām kopā?

Bet, lai arī kā būtu, joprojām bijām kopā. Kāpēc? Pirmkārt, man šķita, ka spēšu viņam piedot, jo es šo cilvēku mīlēju. Otrkārt, gribēju saprast, vai spēšu piedot. Ja nespēšu, tad vēlējos, lai viņš izjūt, kā ir, kad no tevis aiziet. Zināju – ja būšu ar viņu, pēdējo vārdu teikšu es. Jā, neliels atriebes moments tajā visā bija, bet ne kripatiņas greizsirdības: „Ārprāts, viņam sekss ar citu!”. Uzņēmu to mierīgi – kompleksaina vīrieša pašrealizācija (viņu neinteresēja jaunas meitenes, bet vientuļas sievietes pāri 30). Trakāk būtu, ja justu emocionālu pieķeršanos. Bet šķita – to viņš izjūt tikai pret mani.

Tā kā man no viņa bija emocionāla atkarība (fiziskās būt nevarēja, jo mums gandrīz nebija seksa), domāju – jāpadzīvo kopā, „jāpavelk laiks”, varbūt vēl mūžu pavadīsim kopā un nomirsim vienā dienā. Taču, kad maisam gals vaļā, tu sāc uzzināt arvien jaunas nianses. Tā vienu dienu viņš strādāja pie mana datora un nejauši atstāja to vaļā. Izlasīju visus e-pastus, sākot no 2004. gada. Es tiešām nebiju normāla, ka to visu neredzēju. Un arī tās sievietes nebija normālas. Mans vīrs visām rakstīja vienādi, arī man un darīja to vienlaikus ar visām. Abas bērnu mātes bija atrakstījušas vienā dienā, vēl bērnu bildes pievienojušas, bet viņš abām aizsūta identisku atbildi. Turklāt visur galā: „Mīļi skauju. Bučiņa!”

Zinu, ka, to visu dzirdot, domā – tā nu gan ir muļķe! Vīrs krāpj, bet viņa neko – dzīvo tik tālāk. Tagad arī es par sevi tā domāju, bet tajā brīdī jau tu neko neanalizē. Man nebija ne mazāko aizdomu, ka viņam ir mīļākās. Katram no mums ir sava mašīna, savs bizness, kopēju bērnu nav, katrs aizņemts savā jomā, „pa lielam” – viens otru nekontrolējam. Divas nedēļas nav mājās? Darīšanas ārzemēs. Kā reāli pierādīsi, ka tā nav? Turklāt tas vilkās piecus gadus un ne tik koncentrēti, kā stāstu.

Viņš ļoti labi mācēja uzvelt vainu otram. Tad, lūk, viņš nespēj atgriezties, jo nav pārliecināts, ka es atkal neizdarīšu ko tādu, kas liks viņam aiziet. Tad viņam nav mājas izjūtas, jo vienu reizi jau esmu viņu izdzinusi. To, ka viņš tikmēr uzbūvēja savu māju citur, taču nezināju.

Kad bijām kopā, mums bija labi. Viņš teica – kas tad cits tas ir, ja ne mīlestība? Man visu laiku gribas tev zvanīt. Es visu laiku gribu būt kopā ar tevi. Meli viņam ir asinīs, toties šarms un harisma ir tik spēcīgi, ka nespēj tam pretoties. Tas tāpat kā ar alkoholiķi, šķiet – tūlīt, tūlīt viņš vairs nedzers, tūlīt nekrāps. Bet krāps. Un kā vēl!

Turklāt mans bijušais vīrs ir ļoti izskatīgs, naudīgs, manierīgs, šausmīgi galants un bezgala dāsns. Ideāls taču? Vai daudz tādu pazīsti? Viņš varēja uzaicināt uz vakariņām Parīzē, piesnigušu pļavu izrotātu ar neskaitāmām svecēm uzdāvināt Ziemassvētkos. Kura no mums uz to neuzķersies? Bet jebkurā „lovē” jāspēj saglabāt veselais saprāts. Man nesanāca.

Kad beidzot realitāti ieraudzīju visā krāšņumā, es, stiprā sieviete, vairs netiku ar sevi galā. Sapratu – jāiet prom no viņa, bet nevaru, jo kaut kas pie tā vīrieša velk. Nezināju, ko darīt, un aizbraucu pie Lietuvas raganas Villijas. Viņa teica: „Es redzu, ka tu vari neaiziet no šī vīrieša, jo esi viņam ļoti pieķērusies. Jums joprojām ir laba saskaņa (arī astrologs man teica, ka esam saskanīgs pāris), un tāpēc jūs nevarat izšķirties. Bet tāds viņš būs visu laiku. Izlem – vai to gribi, vai ne! Un neuztraucies – ja izšķirsies, tu jau esi ar vīrieti, ar kuru būsi kopā.” (Mani uz Lietuvu aizveda mans tagadējais vīrietis, ar kuru iepazinos internetā.)

Punktu visam pielika vīra paša stulbums. Viņš pateica, ka ir komandējumā. Bet mana kolēģe pamanīja viņu uz ielas. Devos uz lidostu sagaidīt viņu. Sēžu un gaidu. Kad pateicu, ka esmu lidostā, bet viņa nez kāpēc te nav, vīrs atļāvās vēl apgalvot, ka vienkārši neesmu viņu pamanījusi. Un tas bija viss. Es izdarīju precīzi tāpat kā viņš. Neko nepasakot, aizgāju.